ARTINT-03

Grāmata: Valdis Egle. «Mākslīgais intelekts»

https://vekordija.blogspot.com/2018/12/l-artint.html

Fragments no šīs grāmatas:

25. Profesora Tamberga recenzija

1999.09.09

(pēc 6 mēnešiem, 5 dienām)

.1459. Pārdomas par grāmatu: Valdis Egle. Tur tālumā, kur ziemas nepazīst. Sērija LASE. Pirmais laidiens. Jura Egles apgāds Cēsīs, 1999.

.1460. Juris Tambergs Dr.habil.phys., LU Cietvielu fizikas institūta profesors, LU Teoloģijas fakultātes un LU Fizikas un matemātikas fakultātes lektors.

§91. Ievads.

.1461. 1999. gada 17. jūnijā LU Atomfizikas un spektroskopijas institūtā ar profesora Imanta Bērsona starpniecību mums tapa zināma V. Egles vēlēšanās sagatavot publicēšanai latviešu valodā viņa pārtulkotos A. Einšteina divus klasiskos 1905. gada rakstus par speciālo relativitātes teoriju (SRT). Kādu mēnesi vēlāk, 29. jūlijā, mūsu rokās nonāca V. Egles grāmata {.1521} LASE1, kura kopā ar 17.jūnijā saņemtajiem materiāliem {.1522} daudz ko palīdzēja noskaidrot par V. Egles darbu un tā mērķiem. Tiekoties personīgā sarunā š.g. 17.augustā, V. Egle izteica vēlējumu saņemt rakstveidā mūsu viedokli un apsvērumus par šo viņa grāmatu un darbību pie Einšteina SRT. Izpildot V. Egles vēlēšanos, tad arī tapa mūsu pārdomas. (Es biju domājis tikai atsauksmi par grāmatu LASE1 diskusijas «Revisere» ietvaros – V.E. –; attiecībā uz Einšteinu bija spēkā tikai vecais lūgums: paskatīties, vai nav neprecizitāšu tulkojumā un formulās).

.1462. Mūsu pārdomu izklāsta ērtības labad, kā arī ievērojot to, ka tās varētu radīt arī citu lasītāju interesi, kuriem varbūt nav pazīstami V. Egles darbi, mēs sava izklāsta sākumā ietvērām V. Egles izvirzītās Vēras teorijas (Teorikas koncepcijas) un tās pielietojumu īsu pārstāstījumu un tikai tad pārgājām pie šīs teorijas novērtējuma apskata.

§92. V. Egles izvirzītā Vēras teorija (Teorikas koncepcija).

.1463. Vispirms ļoti īsi un konspektīvi aplūkosim V. Egles izvirzītās Vēras teorijas jeb Teorikas koncepcijas būtību, vadoties no grāmatas LASE1.

.1464. V. Egles izvirzītās koncepcijas būtība ir tā, ka matemātikā un psiholoģijā pašlaik lietotie modeļi tiek nomainīti, aizstāti ar vienu un to pašu modeli: modeli, kurā cilvēka psihiskā darbība tiek aplūkota kā bioloģiska pašprogrammējoša cilvēka smadzeņu kompjūtera darbība. Tātad šajā koncepcijā cilvēka psihe tiek aplūkota no «tīri programmistiska» viedokļa, no tāda modeļa viedokļa, kura pamatobjekti būtu smadzeņu procesori, programmas, algoritmi, un visa cilvēka garīgā darbība tiek aplūkota kā informācijas apstrādes process bioloģiskā pašprogrammējamā kompjūterā.

.1465. Tas nozīmē, ka šī V. Egles izvirzītā modeļa ietvaros mums vairs neeksistē ne skaitļi, ne matemātikas operācijas, ne aksiomas, ne prāts, ne jūtas, ne emocijas, ne apziņa, ne zemapziņa, ne «ego» (es) – nekas no visiem tiem objektiem, kuri figurē «vecajos» (t.i. ārpus V. Egles koncepcijas) pastāvošajos matemātikas un psiholoģijas modeļos. Eksistē tikai tas, kas var eksistēt bioloģiskas dabas kompjūteros: informācija, procesori, programmas, algoritmi.

.1466. Tiek atzīts, ka ar laiku mums atkal varbūt parādīsies gan skaitļi, gan operācijas, gan apziņa, gan zemapziņa, taču ne vairs kā sākotnējie pamatobjekti, bet gan kā atvasinājumi no mūsu jaunajiem, «kompjūteriskajiem» pamatobjektiem.

.1467. Tātad V. Egles izvirzītais cilvēka psihiskās darbības modelis smadzeņu darbību apskata kā sava veida reāllaika operētājsistēmas darbību. Pa informācijas kanāliem (nerviem) smadzenes nepārtraukti saņem informāciju no dažādiem sensoriem (maņu orgānu elementiem) par stāvokli apkārtējā vidē un paša organisma stāvokli. Smadzenes nepārtraukti apstrādā šo informāciju un viņu «globālais» vispārējais uzdevums ir ģenerēt attiecīgas organisma darbības.

.1468. Šajā reāllaika operētājsistēmā ir jābūt daudziem paralēli strādājošiem procesoriem, gan «zemākiem» (šauri specializētiem – kuri katrs seko kādai vienai lietai), gan «augstākiem» (kuri izlemj «zemāko» procesoru «priekšlikumus»). Šie daudzie paralēli strādājošie procesori savā starpā sadarbojas vai pat sacenšas, vieni nepārtraukti ģenerē citiem programmas, kuras tad tiek izpildītas vai arī netiek izpildītas, atkarībā no galīgā lēmuma, kuru pieņem kāds no procesoriem, kurš dotajā momentā spēlē «visaugstākā» jeb «galvenā» procesora lomu.

.1469. Ļoti būtiska V. Egles modeļa īpašība ir tā, ka tiek postulēts, ka šajā modelī deklarēto procesoru darbība izteic cilvēka psihi pilnīgi (piemēram, cilvēka sajūtas, jūtas, domas), ir kādi zināmi materiāli procesi smadzeņu procesoru konglomerātā un mūsu sajūtas ir tikai šo materiālo procesu «izskats no iekšpuses». Kā atsevišķu postulātu no iepriekš teiktā var noformulēt tēzi, ka nekas nepastāv «tikai mūsu domās» kā kaut kas nereāls. Ja mēs kaut ko «tikai iedomājamies», tad šī lieta reāli eksistē mūsu smadzenēs kā kaut kāds process vai struktūra, jo mūsu domas un šis process smadzenēs ir viens un tas pats.

.1470. Tālāk grāmatā LASE1 tiek aplūkotas atšķirības starp smadzenēm kā bioloģiskajiem kompjūteriem un rūpnieciskajiem kompjūteriem jeb datoriem, kuras, pēc autora domām, gan nav principiālas dabas, no informācijas apstrādes viedokļa. Tad V. Egle apskata cilvēka smadzeņu pašprogrammēšanas līmeņus, iztirzā attiecīgo programmu attīstību laikā atkarībā no to līmeņa («aug­stākā» vai «zemākā»), apraksta smadzeņu pašprogrammēšanās pamatshēmu un programmu analizatora blokshēmu, kas sastāv no trim procesoriem (attiecīgi: «programmu ģeneratora», «analizatora» un «interpretatora»).

.1471. Pēc tam V. Egle pāriet pie sava cilvēka smadzeņu darbības modeļa sīkāka apskata, virzoties uz tā pielietojumu matemātikai. Viņš ieved objekta piederības kopai (t.s. primārajai kopai savā modelī, kuras izpratne, mūsuprāt, atšķiras no kopas jēdziena izpratnes tradicionālajā matemātikā) un nominālijas (kādai reālijai atbilstošās struktūras vai procesa eksistenci smadzenēs) jēdzienus, aplūko kopu būvēšanu, kopu un nomināliju attiecības, kopu klasifikāciju pēc elementu daudzuma, kopu mērīšanu utt., tā pamazām nonākot līdz skaitļiem un skaitļu kopām matemātikā. Tātad, galu galā V. Egle nonāk līdz tradicionālajai matemātikai, bet tās apskatā viņš stingri pieturas pie sava (t.i. cilvēka smadzenes kā bioloģiska kompjūtera) modeļa, visus matemātikas pamatjēdzienus un operācijas atvasinot kā sekundāras un izrietošas tikai no šī modeļa.

§93. Vēras teorijas pielietošanas rezultāti matemātikas pamatos.

.1472. Tagad mēs, izlaižot daudzus grāmatā LASE1 aprakstītos starpposmus, aplūkosim tos būtiskos rezultātus, ko V. Egle ieguvis, pielietojot Vēras teoriju fundamentālajā matemātikā – matemātikas pamatos.

.1473. No Vēras teorijas viedokļa te vissvarīgākais ir kvantuālo situāciju jēdziens. Ar kvan­tuālajām situācijām V. Egle saprot pastāvošās sakarības primārajās kopu ainās (t.i. to primāro kopu ainās, kuras nosaka smadzeņu kompjūtera algoritmi un kuri, piemēram, ļauj taisīt smadzeņu procesoru programmas primārās kopas elementu atšķiršanai no neelementiem), jo tieši kvantuālo situāciju realitātes (objektīvi pastāvošās sakarības) un nevis formāls pierādījums («tradicionālās matemātikas» ietvaros) Vēras teorijā nosaka tā vai cita matemātiskā fakta eksistenci jeb realitāti. Saskaņā ar Vēras teoriju formāls (matemātisks) pierādījums tikai tad ir patiešām patiess, kad to (vismaz principā) var reducēt uz tām vai citām kvantuālajām situācijām jeb, citiem vārdiem sakot, kad aiz formālā pierādījuma var atrast zināmas sakarības kvantuālajās situācijās.

.1474. Tagad pievērsīsimies trim fundamentālās matemātikas jautājumiem, kur V. Egle pielieto savu Vēras teoriju.

.1475.     1. Pielietojot Vēras teoriju t.s. «Hipāzija teorēmai» (tas ir V. Egles ievests termins) – kvadrāta malas un tā diagonāles nesamērojamības atklāšanai, kas nozīmēja iracionālo skaitļu atklāšanu (izgudrošanu), V. Egle parāda, ka šajā uzdevumā Hipāzija pierādījums primārajās kopās (t.i. kvantuālo situāciju līmenī) un mūsdienu tehnikā (pielietojot tradicionālo matemātiku) dod vienu un to pašu rezultātu – tātad «Hipāzija teorēma» arī saskaņā ar Vēras teoriju izsaka patiesu matemātisku realitāti.

.1476.     2. Tālāk, aplūkojot t.s. Kantora teorēmu, ka reālo (racionālo + iracionālo) skaitļu esot bezgalīgi daudz reižu vairāk nekā racionālo skaitļu (jeb kontinuuma kopas apjoms ir lielāks par visu racionālo skaitļu kopas apjomu), V. Egle atrod, ka, šīs teorēmas pierādījumos izmantojot iracionālo skaitļu teorijas Veierštrasa un Dedekinda modeļus, kvantuālās situācijas atšķiras no tradicionālajā matemātikā izmantotajām. Tātad, saskaņā ar V. Egli, no Vēras teorijas viedokļa Kantora teorēma tās tradicionālajā interpretācijā nav pareiza.

.1477.     3. Trešais svarīgais Vēras teorijas pielietošanas rezultāts pieminēts grāmatas LASE1 77.lpp. zemsvītras piezīmē. Tajā teikts, ka, pateicoties Vēras teorijai, V. Egle atrisinājis t.s. kontinuuma problēmu tās sākotnējā formulējumā, kuru kā pašu pirmo matemātikas zinātnes uzdevumu XX gadsimtam 1900. g. izvirzīja D. Hilberts. Diemžēl mums vēl līdz šim nav izdevies iepazīties ar šo V. Egles darbu, kas atrodams grāmatas LASE1 turpinājumā (sērijas LASE 2.laidienā, kas vēl nav iznācis).

.1478. Savelkot kopā, varam teikt, ka, pielietojot Vēras teoriju matemātikas pamatiem, tā pretendē vismaz uz diviem būtiskiem sasniegumiem (Kantora teorēmā un kontinuuma problēmā), kur šīs teorijas rezultāti atšķiras no tradicionālajā matemātikā līdz šim iegūtajiem.

§94. V. Egles iecere Vēras teorijas pielietošanai teorētiskās fizikas aksiomatizācijā.

.1479. Savā grāmatā LASE1 V. Egle kā otru Vēras teorijas pielietošanas jomu pēc matemātikas min psiholoģiju, kura arī ir Vēras teorijas būtiska sastāvdaļa.

.1480. Mēs tomēr šajās pārdomās šo psiholoģijas jomu neaplūkosim, jo, pirmkārt, nejūtamies speciālisti šajā nozarē. Bez tam grāmatā LASE1 sniegtais ļoti interesantais un aizraujošais psiholo­ģiskais materiāls (etīde par Džordano Bruno[1] un sarakste ar Valsts Prezidentu[2]), kuru bez tam raksturo ļoti precīza un eksakta valoda, tomēr ir uzskatāms par sava veida «beletristiku», salīdzinot ar grāmatas pirmajā daļā sniegto Vēras teorijas būtības izklāstu un tās pielietojumiem matemātikā.

.1481. Tāpēc mēs tagad pievērsīsimies nākošajam Vēras teorijas pielietošanas virzienam – teorētiskās fizikas aksiomatizācijai, kura ir aprakstīta V. Egles materiālos (skat. {.1434} – {.1458}).

.1482. Tātad sākotnējam V. Egles lūgumam – palīdzēt pie divu A. Einšteina 1905. g. rakstu {.1522} latvisko izdevumu sagatavošanas – ir divi mērķi:

.1483.     1) Popularizēt Einšteina SRT latviešu lasītāju vidū, izejot no šīs teorijas pamatlicēja oriģinālo darbu tulkojumiem {.1522}, kas pats par sevi ir ļoti vērtīgs, apsveicams un atbalstāms pasākums.

.1484.     2) Izmantot šo materiālu, lai aplūkotu Einšteina SRT Vēras teorijas skatījumā, t.i. faktiski nodarbotos ar sava veida SRT aksiomatizāciju.

.1485. V. Egle atzīmē {.1442}, ka Einšteins viscaur runā par «novērotāju», kurš atrodas tajā vai citā «koordinātu sistēmā» un tur kaut ko mēra (laiku, garumu) un rēķina. Taču Einšteinam (un visiem viņa sekotājiem) šis «novērotājs» ir «vienkārši cilvēks» bez detalizētas viņa iekšējās uzbūves un darbības izskatīšanas. Turpretī Vēras teorija aplūko šo «novērotāju» kā bioloģisku kompjūteru, kā informācijas apstrādes sistēmu.

.1486. Iedziļinoties jautājumā, kādā tieši veidā šāda sistēma var «uztvert» telpu un laiku, kādā veidā tā var nonākt pie SRT formulām un diferenciālvienādojumiem, pēc V. Egles domām var daudz ko noskaidrot, varbūt arī padarot skaidru un vienkāršu to, kas citādi liekas paradoksāls un izskatās esam pretrunā ar «veselo saprātu».

.1487. Kā tālāk paskaidro V. Egle, tad Einšteina SRT šim nolūkam viņš ir izvēlējies gan tāpēc, ka tā ir ļoti labi zināma fundamentāla fizikas teorija, un «SRT fizikālais inventārs» ir ārkārtīgi vienkāršs – tikai «pulkstenis un lineāls».

.1488. Tomēr V. Egle atzīst, ka to procesu izskatīšana, kuri norisinās Einšteina «novērotāja» smadzenēs, kad viņš darbojas ar «pulksteņiem» un «lineāliem», ar «formulām» un «vienādojumiem» ir ļoti liels darbs, jo šie procesi nebūt nav elementāri. Tāpēc pagaidām viņa nolūks ir tikai iegūt abu Einšteina darbu korektu latvisku tekstu.

§95. Vēras teorijas un tās pielietojumu novērtējums.

.1489. Dodot novērtējumu V. Egles izvirzītajai Vēras teorijai un tās pielietojumiem, vispirms ir jāatzīmē vairāki momenti jeb faktori, kas, mūsuprāt, arī nosaka šo pārdomu ievirzi un rezultātu. Šie momenti ir gan subjektīva, gan arī objektīva rakstura.

.1490. Pirmais subjektīvais moments ir saistīts ar to, ka mēs paši lielā mērā pieturamies, ja var tā sacīt, pie «aksiomātiskās» domāšanas metodes (jeb modeļa), t.i. deduktīvi izejot no kādiem pamatjēdzieniem un to pamatsakarībām (postulātiem un aksiomām) un virzoties pēc tam saskaņā ar kaut kādiem algoritmiem galu galā nonākot pie visiem pārējiem spriedumiem un secinājumiem (teorēmām).

.1491. Bez šī iekšējā subjektīvā momenta mūsu attieksmi pret Vēras teoriju nosaka arī otrs – ārējais subjektīvais moments, kuram, iespējams, ir arī sakars ar pirmo momentu. Ar to mēs saprotam savu nostāju pret moderno datortehniku un biotehnoloģiju attīstību mūsu dienās. It īpaši te jāatzīmē progress «mākslīgā intelekta» pētījumu virzienā, kur datori pārņem vienu cilvēka intelektuālās darbības lauciņu pret otru. Lai atceramies tikai pirmo datora uzvaru mačā ar pasaules šaha čempionu G. Kasparovu 1997.g. maijā. Jāatzīmē arī tādi datortehnoloģijas panākumi kā neticamie sasniegumi «virtuālās realitātes» jomā (piem. datorizēti kinoaktieri «dabīgo» kinoaktieru vietā). Atklājumi biotehnoloģiju jomā (dzīvnieku un cilvēka klonēšana, cilvēka pilnā genoma DNS struktūras atšifrēšana), kā arī šo pētījumu sintēze ar datortehnoloģijām – tas viss veido psiholoģisko fonu mūsu subjektīvajai atziņai, ka, vienkāršoti sakot, «viss, kas iespējams cilvēkam, ir principā iespējams arī datoram, cilvēka smadzenes un datoru procesi principā realizē vienu un to pašu darbību, tikai uz dažādiem materiāliem nesējiem, un starp abiem virzieniem nākotnē ir iespējama sintēze».

.1492. Tātad abi šie subjektīvie momenti nosaka mūsu pozitīvo, labvēlīgi orientēto nostāju pret V. Egles koncepciju. Mums tā šķiet simpātiska, neraugoties uz iespējamām būtiskām pasaules uzskata atšķirībām, kuru iztirzāšana prasa aplūkošanu atsevišķā darbā ar virsrakstu «Dievs, torsioni un kompjūteri».

.1493. Tagad pievērsīsimies tiem objektīvajiem momentiem, kas izriet no mūsu līdzšinējās darba pieredzes oficiālajā zinātnē. No tās seko divējāda veida apsvērumi.

.1494. Mūsu zinātniskā darba pieredze, pirmkārt, ved pie atziņas par publikāciju (žurnālu rakstu, konferenču referātu utt.) un informācijas apmaiņas un aprites būtisko lomu zinātnē, kas aptver visas pasaules pētnieku aprindas visās zinātnes nozarēs. Te jāatzīmē, ka V. Eglem, strādājot tehniski matemātisku programmētāja darbu, nav šādas zinātniskā darba pieredzes, kā tas noskaidrojās mūsu š.g. 17.augusta sarunā.

.1495. No otras puses, mūsu profesionālā specializācija fizikā (atomu kodolu un elementārdaļiņu fizika) ir uzskatāma par šauru un sānis orientētu virzienu attiecībā pret V. Egles izvirzīto Vēras teoriju un tās pielietojumiem. Līdz ar to mūsu spriedumi un vērtējumi par to ir daudz mazāk profesionāli un ar mazāku svaru nekā attiecīgo nozaru speciālistu (piemēram, profesionālu matemātiķu, datortehnoloģiju un cilvēka smadzeņu pētnieku) atsauksmes. Tātad galu galā mūsu nostāju attiecībā pret V. Egles izvirzīto Teorikas koncepciju nosaka abi iepriekš minētie subjektīvie faktori un mūsu vispārīgā pieredze zinātnes sfērā.

.1496. Tātad mūsu vispārīgā nostāja pret Vēras teoriju ir visnotaļ pozitīva – kā tas izriet no abiem iepriekš aprakstītajiem subjektīvajiem faktoriem.

.1497. Tik tiešām – tāds varētu būt cilvēka smadzeņu kā bioloģiskā kompjūtera darbības modelis. Šim modelim pagaidām ir tīri spekulatīvs raksturs, tas pastāv V. Egles uzzīmēto blokshēmu, t.i. dažādu elementu – «kastīšu» veidā, kas savienotas ar bultiņām, tādējādi norādot funkcionālās sakarības starp šiem blokiem, bet šo bloku darbības mehānismi, protams, netiek konkretizēti un detalizēti atklāti smadzeņu bioloģisko mikrostruktūru un mikroprocesu līmenī.

.1498. Sava modeļa tīri spekulatīvo raksturu labi apzinās arī pats tā autors, lietojot, mūsuprāt, ļoti veiksmīgu sava modeļa tagadējās situācijas salīdzinājumu ar stāvokli ģenētikā pagājušā gadsimta beigās. Proti, tad vācu biologs Augusts Veismanis (Weismann) izvirzīja spekulatīvu modeli par bioloģiskā organisma iedalījumu dīgļplazmā – «iedzimtības vielā», kas atrodas dzimumšūnās, un somā – kas atbilst visām pārējām organisma šūnām. Tikai mūsu gadsimta otrajā pusē, atklājot DNS (dezoksiribonuk­leīnskābes – «iedzimtības vielas» jeb genotipa) struktūru un atšifrējot ģenētisko kodu, kā arī noskaidrojot paša organisma (somas jeb fenotipa) veidošanās likumības mikrobioloģiskajā līmenī, notika šī Veismaņa spekulatīvā modeļa konkretizācija, kas deva aizsākumu biotehnoloģiskajai revolūcijai mūsu dienās.

.1499. Nākošais loģiskais jautājums attiecībā pret V. Egles Teorikas koncepciju būtu: «Vai šis modelis ir mūsdienās vienīgais iespējamais, «vislabākais» cilvēka smadzeņu darbības modelis? Vai pastāv citi (varbūt sliktāki, bet varbūt arī labāki) cilvēka smadzeņu darbības modeļi? Un ja tādi ir, tad kādi ir to pielietojumi un praktiskie sasniegumi?»

.1500. Te nu, lūk, mēs nonākam pie būtiska jautājuma, kas izriet no mūsu iepriekš pieminētās zinātniskā darba pieredzes un kuru, turpinot nupat aizsākto jautājumu virkni, varētu izteikt sekojoši:

.1501. «Bet ko tad šajā cilvēka smadzeņu darbības izpētes virzienā ir izdarījusi visa pārējā pasaule? Vai tad pārējiem zinātniekiem, kas strādā smadzeņu izpētes, «mākslīgā intelekta», matemātikas pamatu un teorētiskās fizikas aksiomatizācijas jomā pēdējos gados nav ienākušas prātā un izstrādātas līdzīgas idejas? Kādas ir šo zinātnieku publikācijas žurnālos, konferenču materiālos, monogrāfijās u.c. informācijas avotos?»

.1502. Te nu jāsaka, ka uz šāda veida jautājumiem mēs grāmatā LASE1 nerodam atbildes. Mēs neņemamies arī atbildēt uz jautājumu: «Kāpēc tas ir tā?» Varbūt tas ir saistīts ar V. Egles pieredzes trūkumu sistemātiskā zinātniskā darbā un ar to saistīto zinātnisko publikāciju, informācijas apmaiņas lomas nenovērtējumu. Iespējams, ka tam par cēloni ir kādi psiholoģiskas dabas apsvērumi, piemēram: «Lai es (V. Egle) kaut ko izdarītu šajā virzienā, tad man pašam ir jātic savam modelim, savam darbam, es nedrīkstu daudz skatīties, ko ir izdarījuši citi, jo tad es pats neizdarīšu nekā». Mēs, tātad, tikai konstatējam šo pārējās zinātniskās pasaules sasniegumu ignorēšanas faktu grāmatā LASE1 un par tās cēloņiem varam izvirzīt dažādas hipotēzes.

.1503. Pievēršoties pasaules vadošo zinātnieku uzskatiem jautājumā par cilvēka smadzeņu darbības modeli un šīs darbības salīdzināšanai ar kompjūtera darbību, redzam, ka šo speciālistu domas ne vienmēr atbilst V. Egles izvirzītajai koncepcijai. Starp tiem izcilajiem zinātniekiem, kuri uzskata, ka starp cilvēka smadzeņu darbību un kompjūtera darbību pastāv ļoti būtiskas atšķirības, vispirms gribētu minēt R. Penrouzu (Roger Penrose), kurš šīs problēmas analizē savā grāmatā {.1523}.

.1504. Saskaņā ar R. Penrouzu jau dažu visvienkāršāko piemēru («Tīringa testa» un «Ķīniešu istabas») analīze rāda, ka cilvēka smadzeņu un kompjūtera darbības salīdzināšana pati par sevi ir ļoti smags uzdevums un tam nav iespējami vienkāršoti risinājumi. Piemēram, «Ķīniešu istabas» testa gadījumā R. Penrouzs parāda, ka ir iespējams pilnīgi imitēt cilvēka saprātīgo rīcību, tomēr pašam nesaprotot šī darba saturu un jēgu. Tieši šādu situāciju analīze no Vēras teorijas viedokļa varētu veicināt tās izpratni un atzīšanu pasaules zinātnes apritē.

.1505. Tagad, lietojot paša V. Egles grāmatā LASE1 izvirzīto metodoloģiju, ka jautājums par «pareiza» modeļa izvēli reducējas uz modeļu salīdzināšanu, noskaidrojot, kurš no modeļiem labāk izskaidro mums zināmās parādības un faktus, mēģināsim pateikt kaut ko konkrētāku par V. Egles izvirzītās Vēras teorijas pielietojumiem.

.1506. Matemātikas pamatos mums, tātad, ir jāsalīdzina «tradicionālās matemātikas» (aksiomātiskās kopu teorijas) un «matemātikas Vēras teorijas izpratnē» rezultāti. Kā jau minējām, tad viena problēma (Hipāzija teorēmā – iracionālo skaitļu ievešanā) abu matemātisko teoriju rezultāti sakrīt, bet otrā – Kantora teorēmā – šie rezultāti ir atšķirīgi.

.1507. Aplūkojot sīkāk to informāciju, kas par Kantora teorēmu mums ir pieejama grāmatā LASE1, pašlaik varam vienīgi secināt to, ka runa acīm redzot iet par Kantora kopu teorijas jēdziena «kontinuums» pārskatīšanu Vēras teorijā. Saskaņā ar Vēras teoriju (norāde {REVIS.494} grāmatas LASE1 66.lpp.) nevar reizē pastāvēt V. Egles ievestie «Atbilstības» programmas algoritma atrašanas neiespējamības un «Diagonālprocesa» programmas algoritma atrašanas iespējamības nosacījumi un līdz ar to, saskaņā ar Teorikas koncepciju, matemātikā nevar pastāvēt Kantora kopas ar «kontinuuma» apjomu (turpat, 66.lpp. LASE1).

.1508. Vēl interesantāks liekas būt V. Egles izteikums (grāmatas LASE1 77.lpp. zemsvītras piezīmē) ka viņam, pateicoties Vēras teorijai, ir izdevies atrisināt kontinuuma problēmu, bet, kā jau minējām, tad šis atrisinājums grāmatā LASE1 nav pieejams.

.1509. Tātad acīmredzot V. Egle izsaka ļoti nopietnas pretenzijas uz matemātikas pamatu – Kantora kopu teorijas kontinuuma jēdziena pārskatīšanu tradicionālajā matemātikā. Katrā ziņā šie jautājumi prasa ļoti nopietnu pieeju un iedziļināšanos to būtībā. Mūsu iespējas, kā jau tika minēts, te ierobežo kā pašu profesionālo zināšanu trūkums dotajā virzienā (tās faktiski aprobežojas ar grāmatās {.1524}, {.1525} sniegtajām ziņām), tā arī grāmatā LASE1 sniegtā ierobežotā informācija. Mēs domājam, ka nopietniem šī virziena augstas klases speciālistiem profesionāļiem te noteikti būtu savs vārds sakāms.

.1510. Tātad Vēras teorijas pielietojumiem tradicionālajā matemātikā pašlaik ir, mūsuprāt, visai nopietnas pretenzijas pašu fundamentālāko to pamatu revīzijai, bet pagaidām nav daudz tālāk izvērstāku konkrēto rezultātu.

.1511. Tagad pievērsīsimies teorētiskās fizikas aksiomatizācijas jautājumiem, kas mums pašiem ir nedaudz tuvāki, bet, kā jau teicām, tad arī šajā nozarē mēs neesam speciālisti. No otras puses, arī V. Egles darbības novērtēšana šajā virzienā ir daudz vienkāršāks uzdevums, jo pagaidām teorētiskās fizikas aksiomatizācijā V. Egle arī neko daudz nav izdarījis – ir tikai §4 aprakstītā[3] iecere SRT aksiomatizācijai saskaņā ar Vēras teoriju, kā pirmo soli minot Einšteina 1905.g. divu klasisko SRT rakstu korektu latvisku tulkojumu iegūšanu.

.1512. Tāpēc mēs varam pagaidām tikai norādīt uz dažiem aspektiem, kas saistīti ar šīs ieceres iespējamo realizāciju.

.1513. Pirmkārt, atkal ir jāaplūko tas, ko ir izdarījusi pasaules zinātne šajā virzienā. Vispirms gribētos pievērst autora uzmanību jau 1975.gadā krievu valodā pārtulkotajai Mario Bunges 1973.g. izdotajai grāmatai {.1526} par fizikas aksiomatizācijas jautājumiem, kura vēl nebija V. Eglem zināma mūsu š.g. 17.augusta sarunas laikā. M. Bunges grāmatā ir pieminēti veseli trīs ar SRT aksiomatizāciju saistīti mēģinājumi {.1527}, {.1528}, {.1529} jau 20.-tajos gados, kas atzīti par visai neveiksmīgiem. Bet kas ir izdarīts SRT aksiomatizācijā līdz mūsu dienām? Rietumos kopš 1970. gada iznāk fizikas filozofijai, metodoloģijai un arī aksiomatizācijai veltīts žurnāls «Foundations of Physics», kurš, cik mums zināms, nekad nav bijis sastopams Latvijas bibliotēkās. Kādi gan materiāli par SRT aksiomatizāciju būtu atrodami šajā žurnālā, nu jau gandrīz 30 gadu periodā? Tātad vispirms V. Eglem būtu jānoskaidro, kāds ir mūsdienu stāvoklis pasaulē SRT aksiomatizācijas problēmā.

.1514. Otrkārt, nodarbojoties ar kādas fizikas teorijas aksiomatizāciju, tā ir nevis vienkārši jāzin, piemēram ideju un aprēķinu veikšanas līmenī, bet tā ir jāpārzin ļoti dziļi, tā sakot, «līdz kaulam», jo kādas fizikas teorijas aksiomatizācija ir tās attīstības pēdējais, to «galīgi sakārtojošais» solis. Tāds līmenis nav pieejams pat ne katram fiziķim profesionālim, kas šo teoriju pielieto kā «darba instrumentu» savu konkrēto uzdevumu risināšanai. Latvijā, cik mums zināms, varbūt vienīgi LU profesora R. Ferbera darbs {.1530} ir attiecināms uz ar SRT aksiomatizāciju saistītiem jautājumiem, un šajā darbā ir izteiktas arī interesantas domas par veselo skaitļu ievešanu fizikā un matemātikā, kas no cita viedokļa aplūko V. Egles Vēras teorijā skartos jautājumus.

.1515. Treškārt, iespējams, ka labāks ceļš būtu sākt SRT aksiomatizācijas problēmas risinājumu nevis no paša sākuma (piem. no SRT pamatdarbu apgūšanas pēc to latviskā tulkojuma), bet gan no kāda «augstāka līmeņa», gadījumā, ja literatūrā izdotos atrast veiksmīgus SRT aksiomatizācijas mūsdienu modeļus. Tādā gadījumā šis uzdevums tiktu novests uz divu aksiomatizāciju (literatūrā atrastās un tai atbilstošās, bet no Vēras teorijas izrietošās) salīdzināšanu savā starpā, un to nosacījumu noskaidrošanu, kad vienu aksiomatizāciju var reducēt uz otru, kas, iespējams, būtu efektīvāks šī uzdevuma risinājuma ceļš.

§96. Noslēgums – vēlējums nākotnei.

.1516. Noslēdzot šīs mūsu pārdomas par V. Egles izvirzīto Vēras teoriju jeb Teorikas koncepciju, vispirms ir jāatzīmē tās fundamentālais raksturs un autora drosme arī Latvijā ķerties klāt tāda mēroga uzdevumiem. Bet, no otras puses, par traģisku un nožēlojamu ir uzskatāms fakts, ka šī teorija pēc tās radīšanas pirms 20 gadiem tā arī nav ieguvusi kvalificētu un atbilstošu novērtējumu.

.1517. Protams, tās autors arī nav Dievs, un mūsu vēlējumi un ieteikumi viņam turpmākajā darbā iziet no šajās pārdomās iepriekš teiktā. Ir jācenšas panākt savas teorijas galveno rezultātu publicēšanu kādā starptautiskā žurnālā vai konferencē, iegūt zinātniskās sabiedrības novērtējumu ārpus Latvijas. Tas, iespējams, būtu daudz perspektīvāks ceļš turpmākajā darbā, salīdzinot ar Vislatvijas diskusijas («Revisere») organizēšanu par V. Egles koncepciju, jo mūsuprāt tādas pietiekami kvalificētas un ieinte­resētas sabiedrības pašlaik Latvijā gluži vienkārši nav un lielākai tās daļai ir gluži vienalga, vai mēs esam pērtiķi vai kompjūteri.

.1518. Atliek tikai novēlēt autoram nepagurt šajā ērkšķainā patiesības meklēšanas ceļā un lai cīņā par Vēras teorijas atzīšanu viņu pavada senais latīņu teiciens:

«Per aspera ad astra».

.1519. Autors izsaka pateicību saviem kolēģiem Dr.habil.phys. M. Balodim un Dr.phys. T. Krastai par vērtīgām diskusijām un palīdzību šī darba noformēšanā.

1999.gada 9.septembrī

J. Tambergs

.1520. Literatūra

.1521.       1. Valdis Egle. Tur tālumā, kur ziemas nepazīst. Sērija LASE. Pirmais laidiens. Jura Egles apgāds Cēsīs, 1999. (128 lpp.).

.1522.       2. Valdis Egle. Skati «D1998», 44–79.lpp. (1999.g. 17.jūnijā saņemtie materiāli): A. Einšteins. Pie kustībā esošu ķermeņu elektrodinamikas. A. Einšteins. Vai ķermeņa inerce ir atkarīga no enerģijas, kuru tas satur? (1905.g. rakstu latviskie tulkojumi). §30. Par tulkojumiem un komentāriem. §31. Par zinātnisku noraidījumu.

.1523.       3. Roger Penrose. The Emperor's New Mind. Concerning Computers, Minds and The Laws of Physics. Oxford University Press. New York – Oxford. 1989. (466 pages).

.1524.       4. М. Клайн. Математика. Утрата определенности. Мир, Москва, 1984 (434 lpp.), tulkots no angļu oriģināla: Morris Kline. Mathematics. The Loss of Certainty. New York, Oxford University Press, 1980.

.1525.       5. К.М. Подниекс. Вокруг теоремы Геделя. ЛГУ, Рига, 1981. (105 lpp.).

.1526.       6. Марио Бунге. Философия физики. Прогресс, Москва, 1975. (347 lpp.), tulkots no angļu oriģināla: Mario Bunge. Philosophy of Physics. D. Reidel Publ. Comp. Dordrecht, 1973.

.1527.       7. D. Hilbert. Matematische Annalen, Vol.92 (1924) s.1.

.1528.       8. C. Caratheodory. Sitzungberichte der Koeniglish Preussischen Academie der Wissenschaften zu Berlin. Phys. Mat. Kl. 12 (1924).

.1529.       9. H. Reichenbach. Axiomatik der relativistischen Raum-Zeit Lehre. Fr. Vieweg und Sohn, Braunschweig, 1924.

.1530.       10. R. Ferber. A Missing Link: What's behind De Broglie's «Periodic Phenomenon»? Founda­tions of Physics Letters, Vol. 9, No.6 (1996) p.575–586.

Juris Tambergs 2008.gada 10.jūlijā[4]: priekšlasījums «Pārdomas par zinātnes un reliģijas dialogu» ZURD grupas seminārā

---

[1] Skat. {REVIS.908}.

[2] Skat. {SKATI.30}.

[3] Tāds numurs tam paragrāfam bija Tambergam iedotajās izdrukās; šajā grāmatā tas ir augstāk dotais §89.

[4] 66 gadus vecs; 138 dienas pirms savas nāves; Juris Tambergs dzīvoja 1942.08.11 – 2008.11.25. Dzimis Rīgā skolotāju ģimenē; frontei tuvojoties, vecāki devās uz Kurzemi, kur arī palika pēc kara, strādādami lauku skolā un savā piemājas lauciņā. Juris mācījās Kolkas un Ģipkas pamatskolās, beidza Dundagas vidusskolu 1960.gadā, LVU fizikas-matemātikas fakultāti 1965.gadā un pēc sadales strādāja Kuldīgas vidusskolā par skolotāju. 1967.gadā iestājās darbā Salaspils kodolreaktorā, kur strādāja līdz tā likvidācijai 1998.gada beigās. Kodolreakciju laboratoriju no Reaktora pārcēla uz jaunizveidoto LU Cietvielu fizikas institūtu, kur J. Tambergs strādāja līdz pat savai nāvei. Kopš 1990.gadu sākuma bija lektors LU Teoloģijas fakultātē. Bija ZURD (Zinātnes Un Reliģijas Dialoga) grupas biedrs.

ARTINT-02

Grāmata: Valdis Egle. «Mākslīgais intelekts»

https://vekordija.blogspot.com/2018/12/l-artint.html

Fragments no šīs grāmatas:

(Oriģināls: {VISUS.1423})

§88. Jauni oponenti diskusijā «Revisere»

1999.09.13 01:16 nakts uz pirmdienu

.1423. Augstāk dotais un doktoram Rihardam Balodim adresētais teksts dažādu iemeslu dēļ līdz viņam vēl nebija nonācis, kad Latvijas grāmatnīcās jau parādījās sērijas «Lase» 1. laidiens ar mūsu diskusijas sākumdaļu, kā rezultātā diskusijā iesaistījās jauni dalībnieki. Visaktīvākais un pagaidām visnozīmīgākais no viņiem bija profesors Juris Tambergs, kurš, būdams visai kolorīta figūra un labi zinādams, ka par to nesaņems ne santīmu honorāra, tomēr uzreiz, līdzko es viņam to piedāvāju, piekrita uzrakstīt par grāmatu LASE1 recenziju, iztērēdams tam vairāk laika, nekā es to ar tīru sirdsapziņu varētu no viņa pieņemt.

.1424. Zemāk {.1459} mēs publicējam profesora Tamberga atsauksmi un manu atbildi uz to. Lai saprastu, ko Tamberga kunga tekstā nozīmē vārds «mēs», laikam viscaur tā vietā ir jālasa: «es».

.1425. Mūsu pazīšanās ar profesoru Tambergu iesākās caur to, ka es, pārtulkojis latviski priekš «Lases» divus Einšteina rakstus,[1] 1999.gada 16.jūnijā aizgāju ar to izdrukām uz Latvijas Universitātes Teorētiskās fizikas katedru, lai pavaicātu, kas Latvijā varētu tulkojumus pirms to publicēšanas izlasīt un varbūt palabot no fizikas terminoloģijas viedokļa. Bez tam man likās, ka krievu izdevumā, kuru es izmantoju, dažās formulās varbūt ir drukaskļūdas.

.1426. Katedrā viens jauns cilvēks, kā izskatījās, pašreiz eksaminēja kādu studenti, un es atvainojos, ka laikam esmu ieradies nelaikā, bet jaunais cilvēks tomēr jautāja, ko es vēloties, un, uzzinājis manu vajadzību, atbildēja, ka tādi cilvēki, kas saprotot Relativitātes teoriju, Latvijā esot trīs: profesori Edvīns Šilters, Vladimirs Ivins un Juris Tambergs.

.1427. (Šeit es nodomāju, ka zinātnes progress laikam ir stipri gājis uz priekšu, jo, kā zināms, 1920. gadu sākumā fiziķim Edingtonam reiz teikuši, ka Relativitātes teoriju visā pasaulē saprotot tikai trīs cilvēki, un viņš nav spējis izdomāt, kurš varētu būt tas trešais; tagad, turpretim, jau pat Latvijā vien man bez minstināšanās uzreiz nosauca trīs gabalus).

.1428. Profesoru Šilteru man tā arī neizdevās sazvanīt (bija taču vasara), Ivina kungs atteicās, jo neņemoties rediģēt latvisko terminoloģiju, un tā es nokļuvu Atomfizikas un spektroskopijas institūtā, kur, kā man bija teikts, varot meklēt Tambergu. Paša Tamberga tur nebija, bet bija divi citi cilvēki, no kuriem viens vēlāk izrādījās par profesoru Bērsonu. Viņš vaicāja, kas man uz sirds, un es atbildēju, ka uz sirds man ir Einšteina raksti, kurus esmu pārtulkojis latviski un gribētu, lai kāds speciālists tos izlasa pirms publicēšanas.

.1429. Tālāko ir grūti aprakstīt vārdos, tik daudzpusīga domu gamma atspoguļojās Bērsona kunga sejā. Ja to izteiktu vārdos, tā skanētu apmēram tā: «Ko!?.. Einšteina?.. Šeit?.. Latvijā?!.. Tagad!.. Kad visi kārtīgi cilvēki... pornogrāfiskus žurnālus?.. Te uzradies viens... Nenormāls!!!..».

.1430.     – Un kādā žurnālā tad jūs domājat to drukāt? – profesors Bērsons jautāja, cenzdamies, cik iespējams, noslēpt skepsi savā balsī.

.1431. Es atbildēju, ka domāju to drukāt pats savā izdevumā. Tas viņu mazliet nomierināja, jo līdz ar to noskaidrojās, ka atnācējs vismaz nedomā, ka Latvijā varētu pastāvēt žurnāls, kurā būtu iespējams nodrukāt Einšteina rakstus.

.1432. Tā nu profesors Bērsons apsolījās nodot manus papīrus Tambergam. Tamberga kungs piezvanīja nākošās dienas vakarā. Viņa balsī bija jūtamas tās pašas noskaņas. «Labi vēl, ka jūs vismaz nenoliedzat Einšteina teoriju!» – viņš man sacīja ar zināmu atvieglojuma sajūtu. Es gribēju viņam pavaicāt, ko tad es tik briesmīgu esmu izdarījis, ka uz šī fona vienīgais gaišais plankums ir mana nevēlēšanās apstrīdēt Einšteina teoriju, bet tā kā profesors Tambergs pats runāja nepārtraukti, tad man tā arī neizdevās savu jautājumu iespraust sarunā.

.1433. Tālāko pastāstīs pats Tamberga kungs, bet savā stāstā viņš piemin {.1522} divus mana teksta paragrāfus, kuri viņa saņemtajos papīros pavadīja Einšteina rakstu tulkojumus, un abus šos paragrāfus es pievienoju še klāt, lai lasītājam būtu skaidrs, par ko profesors Tambergs runā. Lūk, tie:

§89. Par tulkojumiem un komentāriem

1999.03.04 08:06 ceturtdiena

(pirms 6 mēnešiem, 8 dienām, 17 stundām, 10 minūtēm)

.1434. Abus augstāk dotos Einšteina rakstus es pārtulkoju divos paņēmienos 1998.gada novembrī un 1999.gada februārī. Cik man zināms, tas ir pirmais šo darbu tulkojums latviski (vismaz Rīgas bibliotēku katalogos man neizdevās atrast citus tulkojumus). Spriežot pēc bibliotēku katalogiem, latviski vispār ir izdota tikai viena Einšteina grāmata 1925.gadā,[2] taču tā satur viņa vēlākus populārus relativitātes teorijas izklāstus, bet nevis šos pirmos, klasiskos darbus.

.1435. Tulkojumu izpildīju no krievu valodas, domājot vēlāk salīdzināt ar vācu oriģinālu, ja to izdosies dabūt Latvijas bibliotēkās (kas nebūt nav triviāli: Akadēmiskajā bibliotēkā, piemēram, arī vāciski ir tikai tie paši Einšteina populārie 1920–1921.gadu izdevumi, no kuriem taisīts minētais 1925.gada latviešu tulkojums).

.1436. Taču, par cik runa nav par beletristikas daiļdarbu, tad raksta būtisko saturu divkāršais (vācu – krievu – latviešu) tulkojums, cerams, pārāk neietekmēs.

.1437. Tulkojumu es izpildīju ne vienkārši tāpēc, lai padarītu latviešu lasītājam pieejamus šos klasiskos darbus (kas arī, pats par sevi, protams, jau ir zināms labums), bet ar nolūku tos kādreiz komentēt Vēras teorijas gaismā (tas gan ir liels darbs, tāpēc nevar tikt veikts ātrā laikā).

.1438. Augstāk dotie Einšteina klasiskie sacerējumi (nerunājot jau nemaz par viņu zinātnisko nozīmi) arī tīri estētiskā plāksnē ir viens no visspilgtākajiem loģiskā skaistuma piemēriem pasaules vēsturē. Katram, kas tos uzmanīgi lasīs, būs uzreiz redzama Eiklīda parauga ietekme. Tiek izvirzīti divi postulāti, un uz to pamata izvērsta nepretrunīga teorija...

.1439. Lai apstrīdētu šo teoriju, ir jāapstrīd kāds no postulātiem (vai abi). Bet kompetentā līmenī tas nav iespējams, jo postulāti (un sevišķi jau otrais: par gaismas ātruma nemainību jebkurā mērījumā) ir gluži vienkārši eksperimentu rezultāts. Tāpēc arī ir tikai dabiski, ka visi fizikālie eksperimenti dod rezultātus, kas saskan ar šo teoriju.

.1440. Tādā gadījumā var rasties jautājums, ko tad es taisos šeit vēl komentēt. Ir tomēr vismaz divi virzieni, kuros būtu iespējama šāda komentēšana.

.1441. Pirmais ir: izvirzīt tādu postulātu sistēmu, kurā abi Einšteina postulāti kļūtu par teorēmām, kas no tās izriet (un tas tad nozīmētu, ka ir radīta fundamentālāka teorija). Man šķiet, ka tas principā ir iespējams, un varbūt pat tie apsvērumi, kurus es minēju 1978.gadā krieviski {ROAD.220} un 1997.gadā latviski {REVIS.413} (vai kaut kas līdzīgs) varētu būt pirmais solis šajā virzienā. Taču pats es nejūtos pietiekoši stiprs, lai ietu pa šo ceļu.

.1442. Un otrais virziens – kurā es arī gatavojos doties – ir sekojošs. Einšteins viscaur runā par «novērotāju», kurš atrodas tajā vai citā «koordināšu sistēmā» un tur kaut ko mēra (laiku, garumu) un rēķina (vesels lērums formulu un diferenciālvienādojumu). Taču Einšteinam (un visiem viņa sekotājiem) šis «novērotājs» ir «vienkārši cilvēks» bez detalizētas viņa iekšējās uzbūves un darbības izskatīšanas. Turpretī Vēras teorija aplūko šo «novērotāju» kā bioloģisku kompjūteru, kā informācijas apstrādes sistēmu, iedziļinoties jautājumā, kādā tieši veidā šāda sistēma var «uztvert» telpu un laiku, kādā veidā tā var nonākt pie diferenciālvienādojumiem un tamlīdzīgām lietām, un tās izmantot.

.1443. Lūk, šo jautājumu detalizēta aplūkošana, man šķiet, var daudz ko noskaidrot, varbūt arī padarot skaidru un vienkāršu to, kas citādi liekas paradoksāls un izskatās esam pretrunā ar «veselo saprātu».

.1444. Principā lielāko daļu no tiem jautājumiem, kuru dēļ es nolēmu ķerties pie šīs komentēšanas (sakars starp matemātiskajiem vienādojumiem un fizikālajiem eksperimentiem utt.), es varētu aplūkot arī piemērā ar jebkuru citu fizikas teoriju. Bet Einšteina teorijai ir divas priekšrocības: 1) tā ir milzīgi slavena un visiem zināma, ja ne citādi, tad vismaz pēc vārda, un kāpēc gan iedziļināties kādā reti kuram zināmā teorijā, ja var ķerties pie visslavenākās; 2) relativitātes teorijas «fizikālais inventārs» ir ārkārtīgi vienkāršs – tikai «pulkstenis un lineāls» – lietas, par kurām katram lasītājam ir tiešs priekšstats, un nav šeit nekādu spektroskopu vai ciklotronu, par kuriem «ierindas lasītājs» nekā nezinātu.

.1445. Tomēr vēlreiz atgādinu, ka to procesu izskatīšana, kuri norisinās Einšteina «novērotāja» smadzenēs, kad viņš darbojas ar «pulksteņiem» un «lineāliem», ar «formulām» un «vienādojumiem», ir ļoti liels darbs, jo šie procesi nebūt nav elementāri. Pagaidām mūsu nolūks ir tikai iegūt abu Einšteina darbu korektu latvisku tekstu.

§90. Par zinātnisku noraidījumu

.1446. 1990.gadā žurnālā «Наука и Жизнь» № 3 bija rubrikā «Lasītāja tribīne» nodrukāts Maskavas Aparātu būvniecības institūta vecākā zinātniskā līdzstrādnieka inženiera G. Popandopulo raksts «Kur bija kļūda?»[3]. Autors iesāk tā:

.1447. «Neviena zinātniska teorija visā zinātnes attīstības vēsturē nav izsaukusi tādu «prātu apjukumu», kādu izsauca A. Einšteina relativitātes teorija, kuru mēs tagad saucam par speciālo relativitātes teoriju (SRT). Laužot fizikas pamatkoncepcijas, apgriežot ar kājām gaisā mūsu priekšstatu par telpu un laiku, tā atrisināja pretrunu kamolu, kuras bija radušās kustībā esošu ķermeņu optikā, bet nonāca pretrunā ar veselo saprātu. Pēdējais apstāklis nemulsināja gados jauno Einšteinu, kurš uzskatīja veselo saprātu par «aizspriedumu sakopojumu, kas cilvēkā tiek ielikts, kamēr viņš vēl nav sasniedzis astoņpadsmit gadu vecumu»».

.1448. Tālāk Popandopulo īsi apraksta «ētera teoriju» (kura «bija spēkā» līdz Einšteinam) un dažus ar to saistītos fizikālos eksperimentus, sevišķi t.s. «Maikelsona–Morlija» 1886.gada eksperimentu, kurš bija Fizo eksperimentu precizējums un galīgi apgāza «ētera teoriju», jo atrada, ka gaismai vienmēr ir viens un tas pats ātrums, lai kā arī kustētos mērītājs attiecībā pret gaismas avotu. Popandopulo Maikelsona rakstā par šo eksperimentu atrod kļūdu un nobeidz tā:

.1449. «Tātad Fizo eksperiments, kuru Einšteins uzskatīja par speciālajai relativitātes teorijai fundamentālu, ir izrādījies kļūdains. Taču, ja pieļaujam, ka SRT ir bijusi kļūdaina pašos savos pamatos (bet autors par to ir pārliecināts), tad visi no SRT pozīcijām agrāk izskaidrotie eksperimenti prasa jaunus izskaidrojumus. Savos domājamo atklājumu pieteikumos № OT-11437 un № OT-11670 autors ir devis izskaidrojumus visiem kustībā esošu ķermeņu optikas eksperimentiem un novērojamajām parādībām, neizmantojot relativitātes fiziku, tajā skaitā arī tiem, kurus SRT izskaidrot nevar».

.1450. Tāds raksts, kurš mūsdienās apstrīd tādu lietu kā Relativitātes teorija, parādījās tādā žurnālā kā «Наука и Жизнь» ne tikai tāpēc, ka bija «perestroikas» laiks un nu drīkstēja «drukāt visu ko», bet vēl arī tāpēc, ka redakcijas eksperti patiešām nevarēja tikt skaidrībā ar viņiem iesniegto Maikelsona raksta kopiju un Popandopulo uzrādītajām kļūdām tajā. Tāpēc viņi Popandopulo rakstu nodrukāja, kaut arī aplikuši no visām pusēm ar norādījumiem, ka tās ir hipotēzes, «lasītāja tribīne», «gaidām atsauksmes» utt.

.1451. Tikai pēc 9 mēnešiem, žurnāla 12. numurā, parādījās «oficiālās zinātnes» atbilde[4], kuru bija uzrakstījis PSRS ZA korespondētājloceklis J. Aleksandrovs, S.I. Vavilova v.n. Valsts optiskā institūta direktora vietnieks. Aleksandrovs stāsta, ka viņš un vēl pieci institūta darbinieki rūpīgi izpētījuši Maikelsona rakstu un secinājuši, ka Maikelsons visu darījis un mērījis pareizi, bet pieļāvis zināmu nevērību eksperimenta aprakstā, kuras dēļ dažas lietas varēja iztulkot divdomīgi. Laikabiedri, kad šis eksperiments bijis aktuāls, tomēr viņu sapratuši pareizi un nav cēluši iebildumus. Taču svarīgāki ir Aleksandrova vispārīgie argumenti, kurus es zemāk citēju:

.1452. «Speciālā relativitātes teorija (SRT) neapšaubāmi ir visslavenākā no fizikas teorijām. SRT popularitāte ir saistīta ar viņas pamatprincipu vienkāršību, iztēli satriecošu secinājumu paradoksālumu un viņas centrālo vietu divdesmitā gadsimta jaunajā fizikā. SRT atnesa neredzētu slavu Einšteinam, un šī slava kļuva par vienu no iemesliem pastāvīgiem teorijas revidēšanas mēģinājumiem.

.1453. Profesionāļu vidē strīdi ap SRT izbeidzās jau vairāk nekā pirms pusgadsimta. Bet līdz pat šai dienai fizikas žurnālu redkolēģijas atrodas pastāvīgā fiziķu-amatieru aplenkumā, kuri piedāvā SRT grozīšanas variantus (..).

.1454. Visbiežāk tiek apšaubīti pirmo relativisko eksperimentu rezultāti vai traktējums. Kritiķi uzskata, ka šie mēģinājumi sastāda SRT pamatus. Tas ir dziļi maldi: tie eksperimenti tikai uzveda uz domām par relativitāti. Tagad par SRT eksperimentālo apstiprinājumu jāuzskata viss milzum daudzu ar teoriju saskanošu seku, parādību un faktu kopums visdažādākajās zinātnes un tehnikas jomās – elektrodinamikā, atomu un kodolu fizikā, astrofizikā, radiolokācijā, kosmonautikā utt. Augsto enerģiju fizikā, kur visi ātrumi ir tuvi gaismas ātrumam, neviens aprēķins nav iedomājams bez SRT, un jebkurā ikviena kodolfizikas žurnāla numurā var atrast desmitiem faktu, kas pierāda SRT pareizību. Pusgadsimtu ilgā paātrinātāju būvniecības prakse izmanto SRT formulas par tikpat ikdienišķu konstruēšanas pamatu, kāda tiltu būvniecībā ir materiālu pretestības teorija. Pie tam SRT paredzējumu precizitāte apmierina prakses visstingrākās prasības: piemēram, nosakot paātrinātāja daudzkilometru orbītas rādiusu kļūda pieļaujama ne lielāka par milimetru. Ar vārdu sakot, apgūto enerģiju jomā SRT secinājumi ir neapstrīdama patiesība, kas konstatēta galīgi (..).

.1455. Noslēgumā atkārtošu, ka jebkuras šaubas par agrīno relativisko eksperimentu korektumu nevar pat ēnu mest uz SRT, tāpat kā vēsturnieku šaubas par Magelāna precīzu maršrutu nevar izmainīt priekšstatu par Zemes formu. Kas attiecas uz neprecizitātēm Maikelsona darbos, tad tās, manuprāt, tikai padara cilvēcīgāku slavenā fiziķa tēlu, mīkstinot pēcteču greizsirdību uz viņa slavu».

.1456. (Alberts Abrahams Maikelsons piedzima 1852.12.19 Polijā ebreju ģimenē kā Mihelsons. Divu gadu vecumā viņu vecāki aizveda uz Ameriku, kur viņš pabeidza Jūras kara akadēmiju un kļuva par tās pasniedzēju. Par pētījumiem optikā un attiecīgās aparatūras radīšanu viņam 1907.gadā piešķīra Nobela prēmiju, un viņš kļuva par pirmo amerikāni, kam tā piešķirta fizikā; miris 1931.05.09).

.1457. Un tā, mēs redzam, ka «oficiālā zinātne» noraida Popandopulo pretenzijas uz SRT revidēšanu, un redzam arī tādu šī noraidījuma pamatojumu, kuru patiešām var uzskatīt par izsmeļošu. Diezin vai kādam var rasties šaubas, ka Aleksandrovs (un citi fiziķi) bez grūtībām varētu dot precīzu to eksperimentu, faktu un aprēķinu aprakstu, kuri «desmitiem» ir atrodami «katrā kodolfizikas žurnāla numurā» un kuri apstiprina relativitātes teoriju.

.1458. Tā tas izskatās, kad pretenzija uz jaunatklājumu ir patiešām nepamatota un noraidījums ir patiešām pamatots. Bet man attiecībā uz Vēras teoriju Latvijas zinātņu «spīdekļi» divdesmit gadu laikā nav varējuši dot nekādu noraidījuma pamatojumu, nav bijuši spējīgi pateikt vispār NEKO.

---

[1] Skat. {L-EINSTE}.

[2] Einšteins A. «Relativitates teorija» ar J. Strauberga ievadu. I. Apgādniecība «Mathesis». Rīgā, 1925. Matemātiski – Fizikalā Biblioteka. Vairumā Latvijas skolotāju kooperativā.

[3] Попандопуло Г. «В чем ошибка?». «Наука и Жизнь», 1990 № 3, с.120–121. Гипотезы, предложения, догадки. Трибуна читателя.

[4] Александров Е. «Была ли ошибка?». «Наука и жизнь», 1990 № 12, с.109–110. Дополнения к материалам предыдущих номеров.

ARTINT-01

Grāmata: Valdis Egle. «Mākslīgais intelekts»

https://vekordija.blogspot.com/2018/12/l-artint.html

Fragments no šīs grāmatas:

От Valdis Egle <egle.valdis@gmail.com>

Кому Dace Apshvalka <dace.apshvalka@gmail.com>

Дата 21 февраля 2009 г. 19:03

Тема Re: Monogrāfijas 13. punkts

Labdien, Dace,

Šodien pastkastē atradu jau aizvakar ienākušo Jūsu vēstuli. Paldies, ka atrakstījāt – es jau domāju, ka neviens par manām idejām neinteresējas, bet izrādās, ka ir tomēr cilvēki, kas atceras un interesējas...

Ja Jūs ar profesoru Tambergu tikāties pagājušā gada novembrī, tad acīmredzot tas bija burtiski nedaudz dienas pirms viņa nāves: viņš mira 2008. gada 25. novembrī (lai viņam vieglas smiltis, zelta cilvēks bija...)

Mākslīgā intelekta (un dabīgā intelekta uzbūves) jautājumi ir skarti vairākās manās grāmatās, kuru vēl nav Internetā (bet kuras tur pēc kāda laika būs). Tās grāmatas ir uzrakstītas, bet viņas savā laikā bija veidotas PageMaker-ā (vai citās, vēl arhaiskākās tehnoloģijās), un kā mūsdienu PDF vai vismaz Word faili tās ir jāsakārto, pirms publicēt (kas ir diezgan liels darbs).

Bez tam tās, protams, nav mācību grāmatas, bet pa lielākai daļai dažādās diskusijās skarti jautājumi, un nevar zināt, cik lielā mērā tas būs tieši tas, ko Jūs gribētu redzēt.

Tāpēc es domāju, ka ērtāk un ātrāk būs, ja es vienkārši atbildēšu uz Jūsu jautājumiem (ja vajadzīgs, piekopējot kādus fragmentus no publicētām vai nepublicētām grāmatām). Atvērsim speciālu Word failu un sūtīsim to «uz priekšu un atpakaļ», tādējādi apspriežot interesējošos Jūs jautājumus. Vienīgais nosacījums: šai apspriešanai jābūt publiskai, t.i. es pēc tam drīkstu visu šīs apspriešanas protokolu publicēt Internetā kādā no savām grāmatām.

Runājot tieši par «13.punktu», tur faktiski ir trīs jautājumi: 1) kādas ir iespējas radīt mākslīgu intelektu; 2) radīt mākslīgus cilvēkus; 3) kādas tam var būt sekas. (Un katrs no šiem jautājumiem ir ļoti plašs). Tāpēc es nezinu, kas tieši Jūs interesē un kādā tieši plāksnē.

Tādēļ varbūt uzdodiet konkrētākus jautājumus, un tad es uz tiem atbildēšu. Jautājumus uzdodiet vēl «parastā» e-pasta vēstulē, bet atbildes es Jums nosūtīšu jau Word failā.

Ja Jūs tāds risinājums apmierina, tad – laipni lūdzu!

V.E.

От Dace Apshvalka <dace.apshvalka@gmail.com>

Ответить Dace Apshvalka <dace.apshvalka@gmail.com>

Кому Valdis Egle <egle.valdis@gmail.com>

Дата 21 февраля 2009 г. 19:36

Тема Re: Monogrāfijas 13. punkts

Labdien!

Paldies par Jūsu atbildi un ierosinājumu diskusijai.

Es apdomāšu konkrētākus jautājumus, kas mani interesē un tad nosūtīšu tos Jums.

Pārbaudīju informāciju un atklāju, ka ar Tambergu tikos nevis novembrī, bet gan 24. septembrī! Nezinu, kāpēc man likās, ka tas bija novembrī, iespējams tāpēc, ka novembrī saņēmu ziņu par viņa nāvi. Bija iespēja ar viņu klātienē tikties tikai 2, bet ļoti vērtīgas, reizes.

Mani Jūsu idejas pat ļoti ieinteresēja. Nevaru gan tās kritiski novērtēt, tam būtu jāvelta daudz vairāk laika un analīzes. Bet kā idejas, tas, ko atradu Jūsu dokumentos, sasaucas ar šobrīd modernajām idejām par cilvēka prāta darbību.

Jā, ideja par cilvēku kā bioloģisku kompjūteru nav jauna, un tā ir arī daudz kritizēta. Tomēr tas, kā Jūs to pasniedzat, atšķiras no dažām līdzīgām idejām, ar kurām esmu saskārusies, un Jūsu teorija, iespējams, izturētu kritiku, kas veltīta citām līdzīgām (cilvēks kā kompjūters) idejām.

Žēl, ka Jūsu teorija par matemātiku un skaitļiem nav aprakstīta arī angļu valodā. Ja būtu, es varētu to nosūtīt apspriešanai «Philosophy of Mind» diskusiju grupai, kuras organizatori ir diezgan spēcīgi (zinoši) Indiānas universitātes filozofi, un kurā es neklātienē piedalos, un kur tieši šobrīd tiek apskatīti dažādi raksti un idejas par skaitļiem.

Ar cieņu,

Dace

От Valdis Egle <egle.valdis@gmail.com>

Кому Dace Apshvalka <dace.apshvalka@gmail.com>

Дата 23 февраля 2009 г. 19:10

Тема Re: Monogrāfijas 13. punkts

Labdien,

Ja es varētu kvalitatīvi rakstīt angliski, tad arī pats varbūt iesaistītos kādos forumos angļu valodā. Tomēr tā nav liela nelaime, jo cilvēks tā kā tā nevar visur būt klāt un visur piedalīties. Droši vien ir jau arī krieviski līdzīgi forumi, kurus varētu atrast, ja pameklētu Internetā, – ko es pagaidām nedaru, jo pašlaik mans galvenais uzdevums ir: publicēt visus vecos rakstus Tīklā. Kad tas būs izdarīts, varēs apskatīties apkārt, ko uzsākt tālāk.

Taču Jūs, ja jau tāpat esat tās (Indiānas) grupas dalībniece, varat uzstāties tur pati savā vārdā (vai pamudināt kādu no saviem paziņām uz to). Vajag vienkārši, kā jau tas zinātniskos darbos ir pieņemts, atsaukties uz agrākajām publikācijām (šajā gadījumā tātad – manām) un tālāk runāt savā vārdā.

Kad es 1981. gadā pirmoreiz vērsos pie Latvijas «oficiālās zinātnes», mana nostāja no paša sākuma bija tāda, ka personīgi es nevēlos taisīt zinātnisku karjeru, aizstāvēt disertācijas, meklēt grādus utt., bet es piedāvāju manis iesāktās tēmas ņemt un tālāk attīstīt tiem jauniem cilvēkiem, kas visu to vēlas darīt (jo lauks ir vienreizēji auglīgs!). Taču viņi kā 1981. gadā sāka, tā nu jau vairāk nekā 28 gadus tikai ņirgājas par mani.

Bet mana toreizējā nostāja vēl joprojām ir spēkā: ņemiet un izstrādājiet šīs tēmas, jaunie ļaudis, kas vēlas taisīt zinātnisko karjeru! Ņemiet manas sagataves un attīstiet tās par nobeigtām zinātniskām teorijām: rakstiet un aizstāviet disertācijas, veidojiet zinātniskās skolas, apgādājieties ar mācekļiem utt. (Tur taču ir zelta ādere!).

Bet man pietiks, ja es publicēšu Internetā visu, ko esmu savā dzīvē sarakstījis, kā arī varbūt piedalīšos vienā otrā diskusijā latviešu un krievu valodās.

V.E.

От Dace Apshvalka <dace.apshvalka@gmail.com>

Ответить Dace Apshvalka <dace.apshvalka@gmail.com>

Кому Valdis Egle <egle.valdis@gmail.com>

Дата 23 февраля 2009 г. 23:00

Тема Re: Monogrāfijas 13. punkts

Labvakar,

Jā, protams, varu pati izklāstīt Jūsu skaitļu teoriju diskusiju grupai. Varbūt to arī kādreiz vēlāk mēģināšu darīt, jo manuprāt varētu izvērsties interesanta diskusija. Tikai tas no manis prasītu papildus laiku – vairāk iedziļināties, saprast un iztulkot Jūsu teorijas būtību. Šobrīd cenšos koncentrēties tikai uz savu disertāciju, kas nav tik cieši saistīta ar matemātiku un skaitļiem.

Lasīju dažus Jūsu aprakstus par Jūsu centieniem uzrunāt Latvijas «oficiālo zinātni». Jūs jau pats arī izteicāt pieņēmumus (vai apgalvojumus), kādēļ attieksme bija tāda, kāda tā bija. Vēl papildus tiem es varētu minēt savus pieņēmumus, bet tam jau nebūtu nekāda nozīme.

Jūsu teorijas noteikti būtu vērts izanalizēt un kritiski izvērtēt, neatkarīgi no tā, kāds būtu beigu «slēdziens». Būtu vērts tādēļ, ka Jūs esat mūsu pašu, latviešu, cilvēks un lielu sava mūža daļu esat veltījis šo teoriju attīstīšanai, sarakstījis ļoti daudz, daudz vairāk, un, manuprāt, arī daudz saturīgāk kā liela daļa latviešu «zinātnieku». Protams, par Jūsu teoriju nozīmību un lietderību var strīdēties[1], bet strīdēties un «nolikt» var tikai pēc detalizētas Jūsu darbu analīzes.

Savas disertācijas ietvaros es, lai gan neveikšu detalizētu Jūsu ideju analīzi, tomēr vēlos pieminēt Jūsu idejas starp citām idejām, kas attiecas uz cilvēka prāta darbību un mākslīgo intelektu. Un kas zin, varbūt tieši Jūsu idejas es ņemšu par pamatu savas koncepcijas izstrādei. To gan vēl nezinu. Es šobrīd pētu dažādas teorijas un cenšos no tām izveidot kopējo bildi.

Šajā nedēļā man diemžēl ir jākoncentrējas uz nedaudz citiem jautājumiem un jāatliek mana disertācija mazliet malā, bet nākamajā nedēļā atkal tai pastiprināti pievērsīšos, kā arī Jūsu dokumentiem, un noformulēšu konkrētākus jautājumus, ko vēlos no Jums uzzināt.

Dace

От Dace Apshvalka <dace.apshvalka@gmail.com>

Ответить Dace Apshvalka <dace.apshvalka@gmail.com>

Кому Valdis Egle <egle.valdis@gmail.com>

Дата 7 марта 2009 г. 23:37

Тема Re: Monogrāfijas 13. punkts

Labvakar

> Runājot tieši par «13.punktu», tur faktiski ir trīs jautājumi: 1) kādas ir iespējas radīt mākslīgu intelektu; 2) radīt mākslīgus cilvēkus; 3) kādas tam var būt sekas.

No šiem trim jautājumiem, mani interesē galvenokārt Jūsu viedoklis par 1. jautājumu.

Savos atbildes komentāros J. Tambergam Jūs nedaudz aprakstāt atšķirību starp «loģikas likumiem» un modeļiem.

Vai šis Jūsu skaidrojums ir aprakstīts vēl kādā no Jūsu darbiem[2]?

Kādā veidā pats modelis tiks uzbūvēts un glabāsies lelles Dollijas «prātā»? Vai tas tāpat nenotiks kaut kādu loģikas likumu veidā?

Dace

Kādas ir iespējas radīt mākslīgu intelektu?

2009.03.14 02:44 sestdiena

Nu, tātad, ja neskaitām jautājumu par agrākajiem darbiem, tad par intelekta tēmām man ir uzdoti divi jautājumi:

1) Kādas ir iespējas radīt mākslīgu intelektu?

2) Vai modelis lelles Dollijas galvā būs kaut kādu loģikas likumu veidā?

Vai modelis būs loģikas likumu veidā?

Sākšu ar otro jautājumu, jo ar to, šķiet, varēs tikt galā ātrāk.

Atbilde: Nē, modelis Dollijas galvā nebūs loģikas likumu veidā.

«Lelle Dollija» tika definēta kā mehāniska lelle, apgādāta ar ļoti smalkiem mehānismiem – tik smalkiem, ka tie, saņēmuši attiecīgas pavēles no vadības kompjūtera, spēj izdarīt visas tās pašas kustības un tikpat precīzi, kā to spēj cilvēka muskuļi. Bet galvā lellei Dollijai ir jaudīgs kompjūters, kurš spēs viņas mehānismiem-muskuļiem šīs pavēles atdot, – ja vien būs pienācīga operētājsistēma, kura tajā kompjūterā strādās.

Un lūk, mūsu uzdevums tātad ir: izprojektēt (un teorijā arī radīt) tādu operētājsistēmu, lai lelle Dollija spētu visu to pašu, ko spēj cilvēks.

(Te es gribētu izdarīt mazu atkāpi, lai vēlreiz pateiktu to, ko esmu teicis jau daudzās vietās dažādās grāmatās, bet ko varbūt tomēr nebūs lieki atgādināt vēlreiz speciāli Jums, lai Jums nebūtu nekādu maldīgu priekšstatu šajā ziņā. Divdesmit gadus – no 1972. līdz 1992. gadam es nostrādāju Latvijas Zinātņu akadēmijas Elektronikas un skaitļošanas tehnikas institūtā (ESTI); biju tur vecākais inženieris, grupas vadītājs, vecākais zinātniskais līdzstrādnieks. Mani tiešie darba uzdevumi bija: lielu datorsistēmu projektēšana un pēc tam šo projektu īstenošana. Galvenokārt es projektēju programmu sistēmas, bet ir nācies projektēt arī tehniskas ierīces («hardware»), kuras pēc tam realizēja mūsu Institūta tehniskās laboratorijas – konkrēti: Treija laboratorija. Sākot ar 1976. gadu es izprojektēju un realizēju operētājsistēmu DISPOS, kuru 15 gadus – līdz 1991.gadam – ekspluatēja mūsu Institūtā. Cik man zināms, tā ir vienīgā operētājsistēma, kas radīta Latvijā. Visu to es stāstu tādēļ, lai nevarētu rasties un pastāvēt doma, ka tas, ko es stāstu zemāk, ir vienkārša fantazēšana, ko izdara kāds nekompetents sapņotājs. Nē: es ZINU, kā projektē un realizē operētājsistēmas, esmu to darījis, un manas sistēmas ir reāli strādājušas gadu desmitiem).

Un tā: mums tagad ir jāizprojektē operētājsistēma priekš hipotētiskā lelles Dollijas kompjūtera. Sistēmas uzdevumi ir skaidri; paraugs ir priekšā – cilvēks.

Vai mēs tur būvēsim iekšā loģikas likumus?

Lūk, nāk Džons Makartijs un stāsta, ka mākslīgajam intelektam esot jābalstās uz matemātisko loģiku. Un nāk Mervins Minskis un runā, ka mākslīgajam intelektam jābalstās uz neirontīkliem...

Bet man tādā gadījumā atliek tikai paraustīt plecus: ja cilvēks grib būvēt operētājsistēmu un sāk savu darbu ar runām par matemātisko loģiku un neirontīkliem, tad man ir pilnīgi skaidrs, ka viņš neko nekad neuzbūvēs, jo par operētājsistēmām viņam sapratnes nav.

Jebkuras operētājsistēmas projektēšana, Dace, sākas ar diviem visfundamentālākajiem jautājumiem:

1) Kāda būs informācija, kuru Sistēma saņems, kā tā pārvietosies un kur glabāsies?

2) Kādas būs programmas, kas šo informāciju apstrādās, kāda būs viņu struktūra un kā viņas savā starpā sadarbosies?

Lūk, ja cilvēks domā šādā plāksnē, tad jau ir cerība, ka viņš varbūt var patiešām kaut ko uzbūvēt (arī jau vēl problēmu būs daudz, bet nu vismaz viņš ir uz pareizā ceļa).

Sākumā abus šos pamatjautājumus atrisina pašos vispārīgākajos vilcienos. (Šo risinājumu var attēlot shēmā, kurā ir kādi 5 – 10 – lielākais 20 – četrstūrīši,[3] savienoti ar bultiņām: Sistēmas augstākā līmeņa bloki). Pēc tam ņem katru bloku un atkal detalizē to tādā shēmā ar 5 – 20 jau otrā līmeņa blokiem. Un ņem interfeisus starp blokiem un detalizē tos. Un ņem datustruktūras un detalizē tās. Un pēc tam pāriet pie trešā līmeņa detalizācijas... tad pie ceturtā... un tad nonāk jau pie konkrētām apakšprogrammām, procedūrām, funkcijām, viņu formālajiem parametriem, pie datustruktūrām jau lauku un baitu līmenī...

Tas saucas par «lejupejošo projektēšanu». Tikai tā taisa labas, perfektas un strādājošas sistēmas.

Un visā šajā projektēšanas un pēc tam programmēšanas gaitā – es jums galvoju, Dace! – mums ne reizi neradīsies vajadzība pēc kaut kādiem tur «loģikas likumiem». Lielākais, kas var būt: uztaisījuši kādu Dollijas operētājsistēmas bloku, mēs varēsim nosmīnēt un pateikt: «Āre, šitais bloks mums realizē tādu te loģikas likumu!». Taču tā mēs varēsim pateikt tikai tad, ja tādu loģikas likumu vispār zināsim. Bet ja nezināsim, tad bloks būs uztaisīts bez visa likuma: vadoties tikai no Sistēmas projektēšanas un programmēšanas apsvērumiem.

Vārds «modelis», kā tas lietots punktā {VISUS.1553} (šeit: Pielikums Nr.1), nozīmē tikai zināmu informācijas masīvu (tādu kā bildi, attēlu, topogrāfisko karti) Dollijas galvā. Pašlaik viņa atrodas viesos pie draudzenes, un, lai viņa varētu kaut soli paspert, viņas galvā ir jābūt apkārtnes modelim – vairāk vai mazāk precīzam, bet jābūt. Rīt viņa atradīsies veikalā, un viņas galvā būs jābūt tagad jau veikala modelim, savādāk viņa nevarēs ne izeju atrast, ne pie kases pieiet. Šeit ar «modeli» nav jāsaprot kaut kas milzīgs un abstrakts. Vienkārši informācija par lietām, lai varētu tajās orientēties un ap tām darboties.

Tā nu būtu atbilde uz Jūsu Otrā jautājuma vienu daļu. Otra daļa būtu: ko tad mēs būvēsim iekšā Dollijas galvā to «loģikas likumu» vietā? Atbilde uz to ir – reāls Dollijas operētājsistēmas projekts. Bet par to parunāsim mazliet vēlāk. Tagad pāreju pie Jūsu Pirmā jautājuma.

Kādas ir iespējas radīt mākslīgu intelektu?

Lai atbildētu uz šo jautājumu, pirmām kārtām ir jādefinē, kas tad ir «mākslīgais intelekts». Šo terminu («Artificial intelligence»), kā zināms, ieveda Džons Makartijs 1955.gadā. Pirmais plašāk zināmais dokuments, kur tas ir lietots, ir 1955.gada 31.augustā datētais Aicinājums uz Dartmutas konferenci, kurš man šeit ir dots Pielikumā Nr.5.

Izlasot rūpīgi šo dokumentu, mēs redzam, ka termina «mākslīgais intelekts» ievedēji un pirmie lietotāji ar to nebūt nedomāja tādas operētājsistēmas projektēšanu un būvēšanu, kura būtu ekvivalenta cilvēka prātam vai pat to pārspētu. Viņi vienkārši iezīmēja (tolaik vēl pavisam jauniņajai) datorzinātnei priekšā stāvošo problēmu loku, tā vai citādi saistītu ar tām lietām, ko pirms tam uzskatīja par tikai cilvēka prātam piederīgām, un viņi gribēja paskatīties, ko šajās jomās var sasniegt un kādā veidā.

Nu, viņi nosauca šīs lietas tā diezgan skaļi par «mākslīgo intelektu», bet tās, protams, bija viņu tiesības – izvēlēties, kā to visu nosaukt. Ja mēs turamies pie šīs (sākotnējās) «mākslīgā intelekta» definīcijas, tad viss tas, ko viņi toreiz plānoja, ir jau sen sen izpildīts. Dažās jomās panākumi bija lielāki, citās mazāki, daži ceļi aizgāja perspektīvā, citi virzieni izrādījās strupceļi, bet kopumā tagad kompjūteri dara TĀDAS lietas un tas ir TIK vispārzināms, ka par to šeit nav vērts pat runāt. Mākslīgais intelekts (tā sākotnējā izpratnē) sen jau eksistē un tālu pārspēj cilvēka intelektu (ir milzum daudz darbu, kas 1950.gados skaitījās «intelektuāli», un ko šodien kompjūteri dara nesalīdzināmi ātrāk un labāk nekā cilvēki).

Cita lieta, ka pēc kāda laika (un jo sevišķi visādi nekompetenti žurnālisti) terminu «mākslīgais intelekts» sāka saprast jau kā pretenziju uzbūvēt tādu datorsistēmu, kurai būtu «apziņa» un kura ŠAJĀ aspektā būtu vismaz tikpat spējīga kā cilvēks vai arī viņu pārspētu. Par to runāja, bet, cik es zinu, tā vienmēr ir bijusi tikai tāda pļāpāšana: vai nu žurnālistiem sensācijas meklējot, vai fantastikas autoriem beletristiku rakstot, vai filozofiem «tīri teorētiski» apspriežot, «kas būtu, ja būtu...». Es personīgi nezinu nevienu laboratoriju, nevienu institūciju, neviena īsta zinātnieka, neviena finansējuma, kur būtu stādīts konkrēts mērķis: uzbūvēt datorsistēmu, ekvivalentu cilvēkam.[4] (Vai Jūs, Dace, zināt?).

Šķiet, tāds projekts nekad nekur nav nopietni bijis dienas kārtībā.

1980. gadā Sīrls (Searle) ieveda «strong AI» jēdzienu. Tas ir latviski jātulko kā «stingrais MI», lai gan bieži kļūdaini tulko kā «stiprais MI» (tie vārdi nozīmē nevis ka šāds mākslīgais intelekts ir stiprs, bet gan ka, stingri ņemot, tikai šāds MI patiešām ir saucams par mākslīgo intelektu – saucams pēc stingras definīcijas).

Nu lūk, tātad precīzākā formulējumā Jūsu Pirmais jautājums (no mana Monogrāfijas projekta 13.punkta) skan tā: Kādas ir iespējas radīt stingro mākslīgo intelektu?

Tagad mums ir precīzāk definēts, par kādu intelektu ir runa, bet rodas vajadzība precizēt virkni citu lietu. KAM ir iespējas to radīt? Teorētiski? Praktiski? Iespējas, ka kāds tādu projektu finansēs?

Ja tikai teorētiski jārisina «stingrā MI» būvēšanas uzdevums – tad problēmu nav: es pats varu izprojektēt tādu sistēmu (droši vien citi arī kaut kur plašajā pasaulē var).

Ja grib tādu projektu realizēt praktiski, tad pirmām kārtām paceļas jautājums par kompjūteriem: pašreizējie rūpnieciskie datori nu galīgi nav piemēroti stingrā mākslīgā intelekta būvēšanai. Kā tanks nav sacīkšu auto, tā mūsu dators nav kompjūters priekš «stingrā MI». Gandrīz droši var teikt: ja grib tādu projektu patiešām īstenot, tad ir jāprojektē un jābūvē speciāla aparatūra.

Bet tas ir dārgi. Kas to finansēs? Kādam nolūkam? Kāds galamērķis? Tikai paskatīties, kas tur iznāks?

Bet tas taču ir zināms, kas tur iznāks! Būs dabūta būtne, ļoti līdzīga cilvēkam, tātad – dumja.

Pasaulē pašlaik ir apmēram septiņi miljardi muļķu. Un tad būs iztērēts milzums naudas, lai uztaisītu septiņi miljardi pirmo muļķi. Priekš kam? (Vai nav vienkāršāk taisīt tos muļķus parastajā ceļā? – un šķiet, ka tas būs ne tikai lētāk, bet arī patīkamāk).

Un vispār: tad jau tas projekts ir jāsauc nevis par «artificial intelligence», bet gan par «artificial stupidity».

Tā ka, es domāju, šīs ir tās galvenās problēmas, kas stāv ceļā «stingrā MI» praktiskai realizācijai: tas nevienam nav vajadzīgs. Nav maksātspējīga pieprasījuma.

Tāpēc atliek tikai «teorētiska» projektēšana – bez praktiskas realizācijas.

Var jautāt: priekš kam tad to darīt?

Nu, pirmkārt, tas ir ļoti lēti: es, piemēram, šo projektēšanu varu izpildīt diezgan tālu vispār bez jebkāda finansējuma.

Otrkārt, kā projekts, kurš nemaz nav paredzēts realizēšanai, tas, protams, ir bezjēdzīgs, taču šāds projekts var dot priekšstatu par to, kā strādā – kā var strādāt! – pats oriģināls: pats cilvēks, viņa bioloģiskā operētājsistēma. (Tas ir īstais un vienīgais iemesls, kādēļ es tādu Dollijas operētājsistēmas projektēšanu izpildu – cik tālu nu izpildu).

Tāda būtu atbilde uz Jūsu Pirmo jautājumu par iespējām radīt mākslīgo intelektu. Teorētiska iespēja ir, bet praktiska realizācija – tas ir finansēšanas un projekta lietderības jautājums.

Grāmata ARTINT

Projektējamo Sistēmu var aprakstīt dažādos aspektos. (Pat vienkāršas mazas programmiņas darbu var izklāstīt tā, un šitā – kur nu vēl lielas sistēmas!). Dažos aspektos es jau (hipotētisko) Dollijas operētājsistēmu esmu aprakstījis (vai arī tai analoģisku cilvēka operētājsistēmu). Viens tāds apraksts ir dots pirms 10 gadiem 1999.gadā tam... hm! – Imantam Freibergam, kurš esot bijis informātikas profesors Kvebekas universitātē Monreālā. Skat. {SKATI.472} (šeit: Pielikums Nr.4).

To Freibergam (un tālāk arī viņa sievai) rakstīto projekta uzmetumu mēs tagad varam ņemt par sākuma skici mūsu operētājsistēmas projektēšanā. Ja Jums ir interese un vēlēšanās, mēs varam iet no tā uzmetuma tālāk, detalizējot otro līmeni utt., kā jau to dara pie lejupejošās projektēšanas. Bet tas notiks tikai tad, ja no Jūsu puses būs aktīva interese, jautājumi, līdzdalība. Vienam pašam, zinot, ka neviens to nekad uzmanīgi nelasīs un nepētīs, man to darīt nav nekādas intereses.

Ar to es pagaidām beidzu savu pirmo atbildi Jums. Kopā ar pielikumos iekļautajiem tekstiem tā jau ir vesela grāmata. Pat ja tālāk vairs nekā cita nebūs, arī tad šī grāmata jau ir pietiekami vērtīga, lai to publicētu. Tā gan atkārto lielus gabalus no trim citām grāmatām (VISUS, VITA1 un SKATI), bet tur, tajās grāmatās šie teksti ir vienā kontekstā, šeit – citā kontekstā un citā sakārtojumā, tā ka tāds atkārtojums labs vien ir.

Ja Jums tagad būs vēl tālāki konkretizējoši jautājumi, tad mēs šo grāmatu papildināsim nākošajā izlaidumā (kā jau tas parasti notiek ar Vekordijas grāmatām). Ja materiāla būs ļoti daudz – atvērsim vēl vienu grāmatu. Es arī vēl padomāšu un varbūt kaut ko piebildīšu pie šeit ievietotā materiāla pat bez Jūsu papildjautājumiem. Bet savā pirmajā versijā grāmata ARTINT ar šo ir gatava.

Valdis Egle

2009. gada 15. martā

---

[1] V.E.: Skatoties – KĀ strīdēties. Ja vienkārši truli noliegt, kā to darīja «Kantoriānā» Kārlis Podnieks un pēc tam gadu desmitu garumā daudzi citi, tad jau, protams, var «strīdēties», cik uziet. Bet ja grib strīdēties argumentēti, tad, domāju, nekāda lielā strīdēšanās nevienam tur neiznāks, jo līdzko noliek blakus viņu un manu argumentāciju, tā uzreiz ir redzams, kam taisnība. Tieši tādēļ jau «viņu» galvenais «ierocis» vienmēr ir bijis: klusēt un neatbildēt.

[2] V.E.: Es, godīgi sakot, vairs lāgā neatceros, precīzi kas kur man ir un kas nav aprakstīts. Vienu daļu agrāko tekstu (galvenos) es šeit pievienoju kā pielikumus; pārējie nāks publicēti līdz ar attiecīgajām grāmatām. Bet par tiem tagad nevajag domāt: visus jautājumus mēs varam izskatīt šeit pat, šajā sarunā, balstoties tikai uz to, kas ir dots šī sējuma pielikumos un uz Internetā publicētajām grāmatām {REVIS} un {VITA3}.

[3] Punkta {SKATI.605} shēmā (šeit: Pielikumā Nr.4), kura ir šāds Dollijas operētājsistēmas pirmā līmeņa projekts, ir 16 «četrstūrīši».

[4] Nē, faktiski vienu zinātnieku es zinu gan, kurš ir teicis, ka viņa mērķis ir uzbūvēt pilnvērtīgu mākslīgo intelektu. Un mēs varam lepoties, ka šis vienīgais ir mūsu pašu – latviešu! – zinātnieks. Tas ir doktors Paulis Ķikusts. Viņš man to teica 1981.gada 3.martā uz Merķeļa ielas, kad mēs gājām no LVU Skaitļošanas centra ēkas uz Vērmanes dārzu, lai veiktu vēsturisko pastaigu «kā Atēnu filozofi» {AVE001 [70.lpp.]}. Tagad ir pagājuši vairāk nekā 28 gadi; gribētos kaut mazu daļiņu redzēt darbojamies {VITA3.524}.