Fragments
no šīs grāmatas:
3. Vēras teorija un informātika
.472. Veltīts Imantam Freibergam,
informātikas profesoram
Kvebekas universitātē Monreālā
§27. Nepazīstamā
operētājsistēma
1999.06.21 19:03 pirmdiena
(pēc 1 dienas, 19 minūtēm)
.473. Vēras teorijas pamatpostulāts, kā
zināms, ir šāds: cilvēka garīgā darbība ir bioloģiska pašprogrammējoša
kompjūtera (jeb informācijas apstrādes sistēmas, sauktas par smadzenēm)
funkcionēšana. Tagad aplūkosim no kompjūteru zinātnes jeb informātikas viedokļa
dažus galvenos secinājumus no šāda postulāta, kuri izrietētu, ja tāds postulāts
tiktu pieņemts. Kā jau tas ir metodoloģiski pareizi pie secinājumu
izskatīšanas, pašu postulātu mēs šeit nevērtējam (un tātad neapstrīdam),
atstājot jautājumu par tā pieņemšanu vai noraidīšanu izlemšanai pēc citiem
kritērijiem.
.474. Ja ir pieņemts šāds postulāts, tad mēs
tūlīt varam raudzīties uz cilvēcisku būtni kā uz tādu materiālu sistēmu, kura
darbojas zināmas reāllaika operētājsistēmas vadībā. Tad kā informātikas
speciālisti mēs varam stādīt sev jautājumu: «Kā jābūt uzbūvētai šai operētājsistēmai,
lai būtu novērojami visi tie efekti, kurus mēs varam novērot cilvēka darbībā?».
.475. Šeit situācija ir
līdzīga tai, kādā mēs atrastos, piemēram, ja būtu saņēmuši kādu mums
nepazīstamu datoru ar tajā strādājošu nezināmu operētājsistēmu (pieņemsim, to
ienaidnieka valstī ir «nospēruši» mūsu valsts spiegi un nu atsūtījuši mūsu
speciālistiem izpētīšanai). Kāda ir šī datora komandu (instrukciju) sistēma,
mēs nezinām, programmu sākumtekstu (source texts) mums nav, deasemblēt
programmas mēs nevaram... Varam tikai laist tās uz izpildi, skatīties, kā
programmas izturas dažādās situācijās un domāt, kā tās tādā gadījumā varētu būt
veidotas.
.476. Mūsu birojā ir daži pārāk jauni (vai,
tieši otrādi, pārāk veci) līdzstrādnieki, kuri žigli ķeras pie darba un sāk
pētīt: Lūk, šis te datora bloks ir taisīts no šādas vielas; lūk, kad dators
izpilda šīs darbības, tad pa šo kabeli iet šādas formas impulsi, bet kad
izpilda tās darbības, tad pa šo te vadu atkal iet šitādas formas viļņi... Un,
ja izņem no procesora šo te mikroshēmu, tad novērojams tāds, lūk, efekts, bet
kad dara šo te darbību, tad aktīvs ir šis te operatīvās atmiņas apgabals...
.477. Nenoliedzot, ka šādai mūsu
līdzstrādnieku centībai varētu būt zināma nozīme, mēs tomēr laikam gan visumā
skatītos uz viņu darbošanos ar smīnu. Pētot tādas lietas un krājot šāda veida
ziņas, mēs gan, šķiet, varēsim uzzināt par nepazīstamās operētājsistēmas
iekšējo uzbūvi visai maz. (Taču cilvēka pētīšanā psiholoģija, fizioloģija un
psihofizioloģija līdz šim ir gājušas pamatā tieši pa šādu ceļu, un tas ir
skaitījies «patiesi zinātnisks»; tāpēc nebūtu arī laikam jābrīnas, ka šajos
pētījumos galu galā ir sasniegts tik maz, un cilvēka psihiskā darbība joprojām
vēl ir «noslēpums aiz septiņām atslēgām»).
.478. Mēs paši, turpretim, esam projektējuši
un taisījuši operētājsistēmas; mēs labi zinām, ka patiesībā visam tam, ko pēta
mūsu centīgie līdzstrādnieki, ir pavisam nejaušs raksturs. Tikpat labi pie
minētā veida darbībām aktīvs varēja būt pavisam cits operatīvās atmiņas
apgabals (tas nav būtiski, kur konkrētā apakšprogramma ir novietota), tikpat
labi procesora būvēšanai varēja izmantot pavisam citus materiālus, laist
signālus pa citiem vadiem un citas formas impulsu veidā.
.479. Kad mēs projektējam operētājsistēmas (un
citas lielas datorprogrammas), mēs rīkojamies pilnīgi pretēji. Jodana (Yourdon)
«lejupejošā programmu konstruēšana»[1]
mums ir elementārs un ikdienišķs instruments mūsu darbā, bez kura pārzināšanas
vispār nevar skaitīties par informātikas speciālistu, un, kad mēs sākam projektēt
savu sistēmu, tad mūs neinteresē ne materiāli, no kādiem būs izgatavoti datori,
ne viņu instrukciju sistēmas, ne sakaru kabeļi un pat ne programmēšanas
valodas. Mēs vispirms risinām visus jautājumus konceptuāli.
.480. Vadoties no sistēmai paredzētajām
funkcijām, mēs (pilnīgi abstraktā līmenī) izlemjam, kādi vispār būs
vajadzīgi funkcionālie bloki, kādā veidā tie savā starpā sadarbosies, kādu
informāciju viens otram sūtīs (ne jau signālu līmenī, bet principiāli), kādas
būs vajadzīgas datustruktūras utt. Pēc tam mēs sākam lielos funkcionālos blokus
pamazām arvien vairāk konkretizēt, arvien vairāk detalizēt, arvien vairāk
strukturizēt, un tikai pašās pašās beigās nonākam pie tiem jautājumiem par
materiāliem, sakaru kabeļiem, impulsiem un citām detaļām (pie kam pat tad vēl
šīs lietas mēs uzskatām par mazsvarīgām, kur vienu risinājumu ļoti viegli var
aizstāt ar citu).
.481. Ja cilvēkam, kurš pieradis domāt šādā
garā, uzdos izpētīt kādu svešu un nepazīstamu operētājsistēmu, tad gluži
dabiski viņam liksies ķerties vispirms nevis pie vadu un impulsu pētīšanas, bet
gan uzsākt kaut ko tādu, ko varētu nosaukt par sistēmas pārprojektēšanu. Viņš
sāks domāt, kā viņš rīkotos, ja viņam vajadzētu projektēt sistēmu ar
prasītajām funkcijām, kādi būtu vajadzīgi funkcionālie bloki, principiālās
datustruktūras utt.; viņš sāks domāt, kuri tehniskie risinājumi ir neizbēgami
(savādāk nemaz nevar taisīt, lai sistēma darbotos), un kur var būt vairāki
līdzvērtīgi risinājumi (un kādi tieši). Un šķiet, ka galu galā viņam izpratne
par nepazīstamo sistēmu izrādīsies daudz dziļāka nekā «vadu pētniekiem», kaut
gan viņš varbūt nav darījis neko citu, kā vien sēdējis pie sava rakstāmgalda un
skatījies griestos.
.482. Tieši ar šādu metodi cilvēka garīgās
darbības pētīšanai pieiet Vēras teorija. Mūsu nostāju var izteikt tā: «Cilvēks?
Labi, atstāsim pagaidām cilvēku mierā; viņu ir pētījuši ilgi un dikti.
Atrisināsim vispirms šādu uzdevumu. Mums ir dota mehāniska lelle, – bet ļoti
ļoti smalka lelle –, piepildīta ar milzīgu daudzumu visvisādu mehānismu,
pilnīgi ekvivalentu visiem cilvēka orgāniem. Šai lellei galvā ir varen jaudīgs
kompjūters, kura atmiņas apjoms un ātrdarbība ir pilnīgi ekvivalenti cilvēka
smadzeņu attiecīgajiem parametriem. Nav tikai viena – nav operētājsistēmas šim
kompjūteram. Un lūk, mums kā informātikas speciālistiem ir dots uzdevums:
uzprojektēt šo operētājsistēmu tā, lai lelles darbībā būtu novērojami visi tie
paši efekti, kas novērojami cilvēciskas būtnes darbībā».
.483. Mūsu rīcība, protams,
būs «tīri spekulatīva». Mēs nesēdēsim laboratorijās pie mikroskopiem un
oscilogrāfiem, nepētīsim encefalogrammas un psiholoģisko testu statistiskās
tabulas. Mēs vienkārši nosēdīsimies pie galda, pacelsim acis pret griestiem un
sāksim domāt, kādai operētājsistēmai ir jābūt galvā lellei (ērtības labad
piešķirsim viņai vārdu, – nu, teiksim, Dollija) – tātad sāksim domāt, kā mums
būvēt Dollijas operētājsistēmu, lai dabūtu visus tos efektus, ko priekšniecība
no mums prasa.
.484. Stāsta, ka slavenais jaunzēlandiešu
izcelsmes angļu fiziķis, Nobela prēmijas laureāts Rezerfords (Rutherford) reiz vēlu vakarā iegājis
savā laboratorijā un ieraudzījis tur vienu savu līdzstrādnieku, kurš cītīgi
darbojies. Rezerfords viņam jautājis: «Vai jūs vienmēr tik ilgi strādājat?».
Jauneklis, gaidīdams uzslavu, lepni atbildējis: «Jā!». Bet Rezerfords sadrūmis
un tikai noteicis: «Pilnīgi pietiek strādāt četras stundas dienā. Pārējā laikā
vajag domāt».
.485. Zinātne par cilvēku ir strādājusi ļoti
ilgi. Tagad nebūs par ļaunu arī mazliet padomāt.
§28. Hronikers (hronikselektors
un hronikskriptors)
.486. Protams, šajā īsajā rakstā mēs nevarēsim
aplūkot visu Dollijas operētājsistēmu pilnībā. Tam būtu vajadzīga liela
monogrāfija, kura būtu «nepārtraukts arguments» (un varbūt pat ne viena vien).
Mēs izskatīsim šeit (un konceptuālā līmenī atrisināsim) tikai dažus, pašus
fundamentālākos (un, kā nespeciālistiem varbūt liekas, – pašus grūtākos un
«neatrisināmākos») šādas operētājsistēmas konstruēšanas jautājumus. Konkrēti,
šim rakstam pietiks, ja mēs norādīsim, kādā veidā principiāli var Dollijas
operētājsistēmā iebūvēt:
1)
pašprogrammēšanos;
2)
apziņu un zemapziņu;
3)
emocijas;
4)
sapņus;
5)
abstrakto domāšanu;
6)
intuīciju;
7)
jaunradi.
.487. Pirmām kārtām mums nāksies atzīt, ka
gandrīz visa tradicionālā terminoloģija (un ar to saistītie jēdzieni, tādi kā
«prāts», «domas», «jūtas», «apziņa», «zemapziņa», «Es» utt.) – nekam neder. Nu
ko gan informātikas speciālists, kuram jāprojektē operētājsistēma, var iesākt
ar tādiem jēdzieniem? Kompjūteros nekā tāda nav. (Tikai «atmiņa» – jā, tā gan
ir). Visi šie jēdzieni (jeb, citiem vārdiem sakot, šis modelis) tikai bloķē
jebkuru tālāko darbību (un tieši šī modeļa konsekventā lietošana ir bijusi par
galveno iemeslu, kādēļ tas, ko mēs tagad darām, nav ticis izdarīts jau sen).
.488. Tāpēc mēs šo modeli bez liekām runām
atmetīsim un rīkosimies sekojoši. Mēs nesāksim filozofēt tādā garā, ka, lūk,
piemēram, «apziņa» esot principiāli jauna kvalitāte, kuru neesot iespējams
reducēt uz fizioloģiskiem procesiem utt. Tā vietā mēs skatīsimies tikai uz objektīvo
faktu: ar ko atšķiras tā darbība, kuru tradicionāli ir pieņemts saukt par
«apzinātu», no tās darbības, kuru tradicionāli sauc par «neapzinātu».
.489. Piemēram, es atrodos savā istabā, paņemu
no galda grāmatu un nolieku to plauktā. Es zinu, ka esmu to darījis, un saku,
ka izdarīju to apzināti. Bet otrreiz es esmu bijis par kaut ko aizdomājies un
pēkšņi ieraugu, ka grāmata, kura pirms 10 minūtēm bija uz galda, tagad atrodas
plauktā. Es zinu, ka šajā laikā istabā neviena cita nebija, un tātad skaidrs, ka
to tur novietojis esmu es, bet tikai «neapzināti».
.490. Tātad ar ko atšķiras objektīvie fakti
abos gadījumos? Tikai ar to, ka vienā gadījumā informācija par to, kā es
pildīju šo darbību (un varbūt arī par to, kā es iepriekš domāju, vai to darīt
vai nē), ir tikusi ierakstīta atmiņā (un tāpēc es to varu tagad analizēt jeb
«atcerēties» un «apdomāt»), bet otrā gadījumā nav tikusi ierakstīta.
.491. Līdzko jautājums ir
nostādīts šādā veidā, tā attiecīgais tehniskais risinājums Dollijas
operētājsistēmā vairs neizsauc ne mazākās grūtības. Mums ir Dollijas sistēmā
jāiebūvē speciāls process (ja mēs to iedomājamies kā programmas darbību) vai
procesors (ja iedomājamies kā fiziskas ierīces darbību), kurš regulāri fiksē
atmiņā ziņas par to, kādas programmas sistēmā ir ko darījušas (nosauksim šo
procesu vai procesoru, piemēram, par «hronikeru»). Tātad tās Dollijas programmu
darbības, kuras viņas hronikers ir fiksējis savā «hronikā», ir «apzinātas», bet
tās darbības, kuras hronikers nav fiksējis, ir «neapzinātas».
.492. Jau tīri «apriori», kā pieredzējuši
programmu sistēmu projektētāji, mēs varam uzreiz pateikt, ka hronikers nespēs
fiksēt savā hronikā absolūti visu, ko dara Dollijas (milzīgi daudzās)
programmas. Ja mēs censtos sasniegt šādu mērķi, tad hronikers pārvērstos par
milzu «audzēju», kurš «aprītu» lielāko daļu Dollijas kompjūtera resursu un
pārblīvētu viņas atmiņu ar milzīgu daudzumu pilnīgi nevajadzīgas informācijas.
.493. No otras puses, tikpat droši mēs varam
apriori pateikt, ka tādā sistēmā kā Dollija hronikers ir absolūti nepieciešams,
savādāk Dollija nevarēs neko mācīties no savas iepriekšējās darbības pieredzes,
to vēlāk analizējot – salīdzinot plānoto ar sasniegto utt.
.494. Tātad mēs redzam, ka Dollijas «prāta»
dalījums «apziņā» un «zemapziņā» neizbēgami izriet no kompromisa starp šāda
veida sistēmu konstruēšanas uzdevumiem un iespējām; savādākā veidā tādu sistēmu
nemaz nevar uztaisīt.
.495. Pieņemsim, ka Dollijai ir jāizdara tas
pats, ko mazliet augstāk tikko kā darīju es: jāpaņem no galda grāmata un
jānoliek tā plauktā. Lai Dollija to varētu izdarīt, viņai, tāpat kā jebkuram
kompjūteram, vispirms ir jābūt programmai, kas to realizēs: nosūtīs attiecīgā
secībā attiecīgajiem muskuļiem attiecīgas pavēles. No kurienes šāda programma
Dollijas galvā radīsies, to mēs aplūkosim mazliet vēlāk, bet tagad fiksēsim ko
citu.
.496. Ja Dollija, tāpat kā iepriekš es, vienā
gadījumā ir izpildījusi šo darbību «apzināti» (tātad fiksējot hronikā), bet
otrā gadījumā «neapzināti» (tātad bez fiksācijas hronikā), tad ko mēs varam sacīt
par pašām šīm programmām, kuras divas reizes pārvietoja grāmatu? (Tās bija
divas dažādas programmas, jo katrreiz tās tika ģenerētas par jaunu, kaut gan no
vienām un tām pašām sagatavēm). Vai abos gadījumos programmas atšķīrās stipri?
.497. Labi pārzinot programmēšanu, mēs varam
droši atbildēt, ka abas programmas nevarēja principiāli atšķirties, ja jau tās
izpildīja vienu un to pašu darbu ar vienu un to pašu rezultātu. Sīkas
atšķirības, protams, pastāvēja, bet tās nebija saistītas ar «apziņu» un «zemapziņu»,
un tāda paša mēroga atšķirības būtu vērojamas arī starp divām programmām, kuras
abas izpildītas «apzināti».
.498. No šādiem apsvērumiem vadoties, mēs
nonākam pie secinājuma, ka «apziņas» un «zemapziņas» programmas neatšķiras
principiāli, kā to domāja, piemēram, Zigmunds Freids. «Vecītis Freids» (tā viņu
nosauca Einšteins[2],
kad atteicās atbalstīt viņa kandidatūru Nobela prēmijai) – «vecītis Freids»
pārāk maz ko zināja par reāllaika operētājsistēmām, kad būvēja savas slavenās
konstrukcijas.
.499. Tagad, kad mums ir skaidra būtība tādam
Dollijas funkcionālajam blokam kā hronikers, padomāsim vēl, pēc kāda principa
viņš izvēlēsies, ko fiksēt un ko nefiksēt savā hronikā. Skaidrs, ka viņš nevar
fiksēt un nefiksē visu, kas notiek sistēmā; skaidrs, ka jābūt tādiem
(maznozīmīgiem no sistēmas pašapmācīšanās viedokļa) procesiem Dollijas
«organismā», kuri hronikā netiks fiksēti vispār nekad (un par kuriem viņa tātad
vispār pati neko nezinās, kamēr kādā skolā viņai par tiem nepastāstīs).
.500. Skaidrs, ka jācenšas fiksēt hronikā tos
procesus, kuri ir sistēmai «svarīgi» un no kuru rezultātiem tā var kaut ko
«mācīties». Tātad hronikera sastāvā (vai saistībā ar to) būs vajadzīga tāda
programma vai tāds procesors, kurš nepārtraukti novērtē to vai citu Dollijas
galvā notiekošo procesu «svarīgumu», izvēlas tos, kas jāreģistrē hronikā, un
vai nu «pievērš hronikera uzmanību» tiem, vai arī «padod tos hronikeram ieejā».
Nosauksim šo otro principiālo Dollijas programmu bloku, teiksim, par
«hronikselektoru».
.501. Kā pieredzējušiem programmētājiem mums
ir skaidrs, ka hronikselektoru tehniski var realizēt gan kā hronikera
apakšprogrammu jeb sastāvdaļu, gan arī kā paralēlu procesu, kurš sadarbojas ar
hronikeru caur kopēju lauku (izvēle starp abiem variantiem nav būtiska). Mēs
pieņemsim pirmo variantu un uzskatīsim, ka hronikers sastāv no divām «pusītēm»
jeb apakšblokiem. Viens izvēlas un nosaka, ko tieši ierakstīt atmiņā
(hronikselektors); otrs realizē pašu ierakstīšanas procesu (nosauksim to,
teiksim, par «hronikskriptoru», bet apzīmējums «hronikers» paliek tiem abiem
kopā).
.502. Tālāk projektējot hronikskriptoru un
detalizējot viņa darbību, mēs domāsim par to, kādā veidā fiksēt atmiņā tās vai
citas lietas un kādas būs hronikera radītās hronikas datustruktūras, bet
projektējot detalizētāk hronikselektoru, mēs domāsim par algoritmu, pēc kāda
noteikt, ko īsti fiksēt hronikā un ko nefiksēt.
.503. Kā mēs redzējām piemērā ar grāmatu,
viena un tā pati darbība var nonākt un var nenonākt hronikera «redzes lokā» (tā
nenonāca tur tad, kad es biju «aizdomājies», tātad to, par ko es tajā brīdī
domāju, hronikselektors bija atzinis par svarīgāku nekā grāmatas pārvietošana).
.504. Tēlaini hronikera kopējo darbību mēs
varam iedomāties kā prožektora stara kustēšanos pa Dollijas galvā notiekošo
procesu «džungļiem». Prožektors var apgaismot vienu vai otru lietu, bet ir
daudz tādu kaktu, kur tas neiespīd nekad.
§29. Emociators (emoģenerators
un emoselektors)
.505. Ir daudzkārt dzirdēts, ka kompjūters
nevar izjust nekādas emocijas. Skaidrs, ka viņš to nevar – tikmēr, kamēr mēs
neesam viņā šādu spēju iebūvējuši. Tāpat kā iepriekšējā gadījumā ar apziņu,
paskatīsimies, kādi ir objektīvie fakti, kad cilvēks nonāk tajā vai citā
emocionālajā stāvoklī. Tad mēs redzēsim, ka, piemēram, dusmas ir cilvēka
gatavība uzsākt agresīvas darbības; bailes ir gatavība uzsākt bēgšanu vai citas
atkāpšanās darbības utt.
.506. Piemēram, dusmu stāvoklis raksturojas ar
to, ka Dollijas kompjūters ir pieņēmis vispārēju uzbrukuma stratēģiju, ir
aktivizēta attiecīgā programmu grupa, un Dollija ir gatava jebkurā mirklī tās
izpildīt (lai, teiksim, bārtos, sistu, kostu, skrāpētu utt.). Baiļu stāvoklis,
turpretim, raksturosies ar to, ka ir pieņemta vispārēja bēgšanas stratēģija un
aktivizēti tās realizācijai nepieciešamie procesi.
.507. Mums ir skaidrs, ka Dollijas galvā
vispār paralēli darbosies daudz dažādu procesu. Katrs no tiem var strādāt ar
dažādu intensitāti, sākot no nulles (pilnīgi izslēgts) un beidzot ar tam
pieejamo maksimumu. Proporcijas starp dažādu procesu darbības intensitātēm noteiks
to Dollijas sistēmas iekšējo ainu, kuru tradicionāli sauc par emocionālo ainu.
.508. Tātad, lai realizētu emocijas Dollijā,
mums būs vajadzīgas divas lietas: 1) iespēja mainīt dažādu procesu darbības
intensitāti; 2) aparāts, kas šo intensitātes maiņu vada, mazinot vai pavisam
izslēdzot vienus procesus un ieslēdzot vai kāpinot citus. Nosauksim šo bloku,
pieņemsim, par «emociatoru».
.509. Tāpat kā iepriekšējā gadījumā ar
hronikeru, arī šeit mēs varam izdalīt divas atsevišķas funkciju grupas. Viena
ir tieši pati Dollijas procesu intensitātes vadība (mazināt, izslēgt, ieslēgt,
kāpināt). Projektējot detalizētāk, šeit mums būs jādomā par to, kādus tieši
procesus vadīt, kā realizēt emociatora sakarus ar tiem, kā ietekmēt viņu
intensitāti.
.510. Otra lieta ir – sekot informācijai par
to situāciju, kādā Dollija pašreiz atrodas, un, vadoties no tās, izlemt, kāds
tieši «emocionālais stāvoklis» ir jāorganizē (t.i. – kādu vispārējo sistēmas
izturēšanās stratēģiju pieņemt). Projektējot detalizētāk, te mēs domāsim par to,
pēc kāda algoritma konstatēt tās situācijas, kurās jāieslēdz bēgšanas mehānismi
(bailes), agresijas mehānismi (dusmas), kad atzīt situāciju par izcili labu
(prieks), kad atzīt par bezcerīgu, kaut arī tieši dotajā brīdī nekas nedraud
(skumjas) utt.
.511. Tāpat kā iepriekšējā gadījumā, ja reiz
mēs atšķiram funkciju grupas, tad izdalīsim arī divus atsevišķus konceptuālos
apakšblokus to realizācijai emociatora sastāvā. Pirmās grupas funkcijas nodosim
blokam, ko nosauksim, piemēram, par «emoģeneratoru», bet otro grupu atdosim
citam blokam, kuru nosauksim, teiksim, par «emoselektoru». Tātad pašreizējā
detalizācijas līmenī emociators sastāv no abiem šiem apakšblokiem.
.512. Jo smalkākus algoritmus mēs iebūvēsim
emoselektorā un jo lielāks daudzums procesu atradīsies emoģeneratora kontrolē,
jo lielāku daudzumu dažādu emocionālo nokrāsu un nianšu mēs varēsim dabūt
rezultējošajā Dollijas uzvedībā.
.513. Tātad iebūvēt Dollijā emociju aparātu
mums nav nekādu problēmu (vismaz teorētisku). Taču mēs varam jautāt: priekš kam
tas bija vajadzīgs? No savas cilvēku sabiedrībā gūtās pieredzes mēs zinām, ka
visumā emocionālā aparāta eksistence ietekmē cilvēka darbību negatīvi, un
parasti efektīvāk darbojas tie cilvēki, kuriem izdodas savas emocijas apspiest,
t.i. minimizēt šī aparāta darbību (lai gan atsevišķos gadījumos tās, protams,
noder). Mēs nerunājam šeit par to, ka lielākā daļa no mums nemaz negribētu
šķirties no sava emocionālā aparāta (gribētu tikai, lai tas darbotos «labi»,
ģenerējot pārsvarā «pozitīvās emocijas»). Mēs runājam tikai par to, vai šis
aparāts bija vai nebija vajadzīgs no «tīra projektētāja» viedokļa. Citiem
vārdiem sakot, vai mēs iebūvējam Dollijā emocionālo aparātu tikai tādēļ, lai
atdarinātu cilvēku, vai arī tas ir obligāti nepieciešams šāda veida sistēmās?
.514. Mēs redzējām, ka emocionālā aparāta
būtība ir: atkarībā no pieņemtās pamatstratēģijas aktivizēt, sagatavot
nekavējošai darbībai, zināmus procesus. Šis princips mums jāatzīst par tiešām
nepieciešamu, jo sistēma, kura to nedarīs, t.i. jau iepriekš nesagatavosies
gaidāmajām darbībām, reaģēs daudz lēnāk. Ja cilvēkam šāda principa pielietošana
bieži traucē «pareizi» reaģēt, tad tas nozīmē, ka viņa emoģeneratora darbības
algoritms neatbilst tādas reaģēšanas mērķiem, kuru (no «racionālās domāšanas»
viedokļa) viņš atzīst par «pareizu»: paaugstinātā gatavībā tiek novesti
nevajadzīgi, «nepareizi» procesi.
.515. Šāda neatbilstība starp emocionālā
aparāta un «racionālās domāšanas» mērķiem un algoritmiem, cilvēkam, protams, ir
izveidojusies vēsturiski: bija laiks, kad cilvēka dzīvnieciskajiem senčiem
«racionālais aparāts» vēl neeksistēja, un emocionālais aparāts tad bija
vienīgais reakciju ģenerācijas līdzeklis. Salīdzinot ar vēlāko «racionālo
aparātu», tas darbojās pēc samērā vienkāršiem principiem jeb algoritmiem,
galvenokārt egoistiskiem, taču tādiem, kas neapšaubāmi sekmēja indivīda
izdzīvošanu cīņā par eksistenci.
.516. Tātad, projektējot Dollijas
operētājsistēmu, mums ir izvēle: vai nu sekot cilvēka piemēram un iebūvēt viņā
emocionālo aparātu tikpat egoistiskā kārtā, vai arī pieskaņot to kaut kādiem
«racionālās domāšanas» mērķiem.
[1] Yourdon
Edward. «Techniques of program structure and design». Prenticle-Hall, Inc.,
Englewood Cliffs, New Jersey, 1975.
[2] Пайс А. «Научная
деятельность и жизнь Альберта Эйнштейна». Наука, Москва, 1989., 485.lpp.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru