Fragments
no šīs grāmatas:
Pielikums Nr.2. Jura Tamberga raksts izdevumā «Ceļš»
Raksts bija publicēts «praktiskās teoloģijas»
darbu krājumā «Ceļš» Nr.52 (Rīga, LU Teoloģijas fakultāte, 2000; 209–229.
lpp.). Profesors Tambergs man šo grāmatiņu uzdāvināja Latvijas Universitātes
gaitenī pie ieejas Teoloģijas fakultātē, sacīdams tādus vārdus: «Tad nu jūs
varat uz to atbildēt savā LASĒ5 vai 6 vai 7...». Es arī atbildēju, tikai ne
«Lasē», jo tās izdošana tika pārtraukta, tā kā Latvijā tomēr neatradās tie 0,4%
izglītoto ļaužu, kas bija nepieciešami šī komerciāli orientētā izdevuma
pastāvēšanai (vai, precīzāk sakot, tie 0,4% izglītoto latviešu varbūt arī
atrastos, bet starp mani un viņiem nostājās grāmatu tirgotāji, kuri pateica, ka
viņiem neesot izdevīgi tirgot tādas mazas un lētas – tikai 1 latu! –
grāmatiņas, bet esot labāk pārdot vienu «lubeni» par 5 vai 6 latiem; rezultātā
«Lasi» vairs nemaz nelika grāmatnīcās pārdošanai, un kā komerciāls pasākums šī
lieta tika nobeigta). Tad tipogrāfiskās «Lases» vietā es sāku izdot žurnālu
«Rose», kuru drukāju ar savu lāzerprinteri. Taču toneris lāzerprinterim bija
ļoti dārgs (papīrs jau arī, bet jo sevišķi toneris), tāpēc katra «Roses»
burtnīciņa man maksāja ne vien ilgu laiku darba, bet arī daudz naudas, un es
nevarēju izdot šo žurnālu lielā eksemplāru skaitā. Viens eksemplārs gāja Maijai
Salnai par to, ka viņa izpildīja korektores (visādu kļūdu ķērējas) lomu, otrs
tika sūtīts Vairai Vīķei-Freibergai, trešais Maijai Kūlei (tai «filozofei»), un
faktiski tā arī bija manas «izdevniecības» jaudas augšējā robeža. Es tagad
vairs neatceros, vai «Roses» numurus ar atbildi Tambergam tiku nosūtījis arī
viņam pašam, taču iespējams, ka nemaz nenosūtīju, gaidīdams «labākus laikus»
(bet «labāki laiki» tā arī neatnāca...) Vai varbūt tomēr nosūtīju?..
Neatceros...
Patiešām plaši pieejami šie materiāli kļūst
tikai tagad – kad, sākot ar 2008.gada 12.aprīli, – man pirmoreiz parādījās
iespēja publicēt tos Internetā. (Un tajā pašā 2008.gadā profesors Tambergs arī
nomira...)
Bet – rokraksti, kā zināms, dzīvo ilgāk par
saviem autoriem – un profesora Tamberga (zināmā mērā man veltītais) raksts
tagad iziet Internetā (šķiet, tā ir pirmā šī darba publikācija Tīmeklī).
Žurnālā «Rose» pats raksts ievietots nebija – tikai mana atbilde uz to (jo bija
pārāk dārgi, un arī skenera tolaik man nebija). Tā ka arī manos Rakstos
profesora Tamberga sacerējums tagad tiek publicēts pirmoreiz.
Valdis
Egle
2009.gada 11.martā
Juris Tambergs. Zinātnes un reliģijas dialoga problēma 21. gadsimtā
XX
gadsimta un visa otrā gadu tūkstoša pēdējiem gadiem ritot, mūsu skati pievēršas
gan aizejošā laikmeta izvērtējumam, gan arī nākotnes perspektīvu prognozēm
trešajam gadu tūkstotim. Šajā rakstā analizēsim iepriekš minētos jautājumus no
abu lielo garīgo sfēru – zinātnes un reliģijas skatījuma, aplūkojot zinātnes un
reliģijas savstarpējā dialoga problēmu un tā iespējamo attīstības virzienu
nākotnē. Tam nolūkam vispirms īsumā raksturosim kopīgo un atšķirīgo zinātnes un
reliģijas metodoloģiskajās nostādnēs.
Zinātne
ir vērsta uz apkārtējās pasaules – dabas likumību un procesu, kā arī cilvēku
sabiedrībā un ar cilvēku kā indivīdu saistīto norišu izpēti, balstoties
galvenokārt uz loģiski racionālām darbības metodēm, kuru augstākā pakāpe ir
dotās zinātnes nozares matematizācija. Savā galējā konsekvencē zinātniskā
metode noved pie naturālistiskā pasaules uzskata, saskaņā ar kuru zinātne spēj
dot atbildes uz pilnīgi visiem mūsu dzīves jautājumiem. Cilvēks šajā skatījumā
ir tāds pats izpētāms dabas objekts kā visi citi. Tas nav nekas īpašs un
«speciāls»[1]. Bet zinātniskā jaunrade
un atklājumi ir iespējami tikai intuitīvā ceļā, kur tie izpaužas kā ar prātu neaptverami jaunu ideju
vai problēmu atrisinājumu uzliesmojumi, kuriem ir irracionāls pamats.[2]
Reliģija
(mēs galvenokārt balstīsimies uz kristietības tradīciju) turpretī ir vērsta uz
cilvēka attiecībām ar Dievu, lai vispirms atrisinātu sev būtiskus, ar dzīves
jēgu saistītus eksistenciālus jautājumus, un tikai pēc tam tā pievēršas Dieva
plānam attiecībā uz apkārtējo pasauli. Reliģija sakņojas ticības pārdzīvojumā,
kuru var raksturot kā dievišķo Atklāsmi un kuram piemīt vārdos neizsakāma,
transcendentāla daba. Loģiski racionālā metode arī tiek izmantota reliģiskajā
tradīcijā (piem., Rietumu kristietībā), bet tai tomēr ir sekundāra, pakārtota
loma, jo ticība brīnumam ir reliģijas obligāta sastāvdaļa.[3]
Vienkāršoti
runājot, atšķirība starp zinātnisko un reliģisko patiesības izzināšanas metodi
ir proporcijās – zinātne pārsvarā balstās uz cilvēka loģiski racionālo prātu,
bet nevar iztikt bez irracionālā (intuitīvā) momenta, turpretī reliģija
pamatojas dievišķajā Atklāsmē, t.i., transcendentālajā momentā, bet tā
neizslēdz arī racionālās domāšanas nozīmi.
Atskatoties
pagātnē, zinātnes un reliģijas attiecības ir bijušas visai sarežģītas un
dramatiskas. Jauno laiku un reizē arī moderno dabas zinātņu sākums Eiropā 16.
gs. raksturojas ar asu sadursmi starp zinātnes un Baznīcas nostādnēm, kuras
spilgtākās epizodes saistās ar N. Kopernika, Dž. Bruno un G. Galileja vārdiem.
Līdz ar to, krītot ģeocentriskajai pasaules sistēmai, kardināli mainījās
astronomiskie priekšstati par Visuma (Universuma) uzbūvi. Atkāpšanās no
tradicionāli bibliskās pasaules ainas (Gen. 1–2. nod.) nozīmēja arī atkāpšanos
no viduslaiku tēzes: «Filozofija (un tātad arī zinātne vispār) ir teoloģijas
kalpone,» – un drīz vien dabaszinātnes un teoloģija gāja katra savu
ceļu. Dabaszinātnes kļuva par Rietumu civilizācijas virzošo spēku, un ticība
cilvēka racionālā, apgaismotā prāta varenībai galu galā noveda pie Lielās
franču revolūcijas laikmeta tēzes: «Hipotēze par Dievu man nav vajadzīga»
(P. Laplass).
19.
gadsimta otrajā pusē līdz ar Č. Darvina evolūcijas teorijas parādīšanos
kristīgajiem teologiem bija jāpāriet aizstāvēšanās pozīcijās arī bioloģijas
jautājumos un cilvēka izcelšanās problēmā. Nekad ticība zinātnes spēkam nav
bijusi tik liela kā 19. gadsimtā, un nekad arī zinātnes nostādnes nav bijušas
tik tālu no kristīgā, tradicionāli bibliskā skatījuma uz pasauli, kā šajā
laikmetā.
Rezumējot
šīs 19. gadsimta beigu zinātnes un kristīgo uzskatu atziņas par abām iepriekš
minētajām problēmām, mēs tās varam izteikt sekojošā veidā, kas labi raksturo to
lielās atšķirības.
Saskaņā
ar 19. gs. zinātnes priekšstatiem materiālais Visums sastāv no bezgala daudzām
zvaigznēm (citām Saulēm) un zvaigžņu pasaulēm, kas aizpilda visu bezgalīgo
kosmisko telpu bez gala un malas. Visumam nav bijis sākuma un nebūs arī gala
laikā – tas pastāv mūžīgi. Dzīvība un dzīvo būtņu pasaule uz Zemes ir cēlusies
pakāpeniskas evolūcijas ceļā no nedzīvās dabas, arī cilvēks ir šādas evolūcijas
produkts.
Tradicionāli
kristīgie priekšstati, kas balstās uz Sv.Rakstiem (Bībeli), savukārt atzīst
pasaules galīgumu un ierobežotību – pasaulei un tātad arī materiālajam Visumam
ir bijis sākums un būs arī gals, jo to ir radījis Dievs un viņš darīs arī tai
galu. Dzīvības pamatā ir Dieva radīšanas akts, arī cilvēks «radības kronis» un
visa cilvēce ir Dieva gribas radīta no viena vienīga senču pāra (Ādama un
Ievas).
Tagad ir
pagājis vēl viens gadsimts un mēs jau raugāmies uz nākošā 21. gs. vīzijām.
Kādas tad, lielos vilcienos, ir zinātnes atziņas par pasauli un cilvēku
aizejošā 20. gadsimta beigās salīdzinājumā ar iepriekšējo – 19. gadsimtu?
Kosmoloģijā
jeb mācībā par Visuma izcelšanos un tā attīstības vispārīgajām likumībām
mūsdienās valdošās ir nestacionārā Visuma teorijas, kas uzsver Visuma izmaiņas
laikā. Pašlaik vairākums zinātnieku atbalsta tā saucamo Lielā Sprādziena
modeli,[4] saskaņā ar kuru sākumā
telpas un laika apvienojums – 4-dimensiju telpa-laiks un superblīvā matērija ir
atradusies īpašā stāvoklī, tā saucamajā «singulārajā punktā»,
kura dabu zinātne patlaban sīkāk izskaidrot nespēj. Ar šī «singulārā punkta»
Lielo Sprādzienu saista telpas-laika koordinātu atskaites sākumu, kuram
vienkāršotā skatījumā atbilst, kosmoloģiskā laika jeb Visuma vecuma un kosmiskās telpas
izplešanās sākuma punkts.
Lielā
Sprādziena modelim atbilst mūsu gadsimta trīs lielie kosmoloģiskie atklājumi.
Pie tiem pieder kosmoloģiskās sarkanās nobīdes (Habla likums, 1929. g.), reliktā
starojuma (1965. g.)
un šī starojuma ļoti sīkās, bet principiāli svarīgās nehomogenitātes (neviendabības)
atklāšana (1992. g.),
kas, pēc kosmologu domām, ir trīs visnozīmīgākajie novērojumi, kas apstiprina
Lielā Sprādziena teorijas pareizību. Saskaņā ar mūsdienu novērtējumiem Visuma
vecums kopš Lielā Sprādziena momenta ir ap 14–15 miljardi gadu, Saules kā
zvaigznes vecums ir ap 5 miljardi gadu un Zemes kā planētas – ap 4,6 miljardi
gadu.
Kas
attiecas uz dzīvības izcelšanās problēmu, tad tā tiešā veidā joprojām nav
atrisināta, bet parādās aizvien vairāk norādījumu, ka dzīvība ir kosmisks
fenomens un tai, iespējams, ir ārpuszemes izcelsme (piemēram, joprojām
diskutētais jautājums par 1996.
g. ziņotajām dzīvības pēdām Antarktīdā atrastajā
meteorītā, kas cēlies no Marsa[5]). Dzīvības pirmo pēdu
vecumu Zemes ūdenī zinātne novērtē aptuveni uz 3,5 miljardi gadu, bet tās
parādīšanos uz sauszemes – ap 400 miljoni gadu atpakaļ. Ap pašu evolūcijas
teoriju tomēr joprojām nenorimst diskusijas, piemēram, jautājumā par jauno sugu
pēkšņo, lēcienveida parādīšanos bez starpposmiem. Jautājumā par mūsdienu tipa
cilvēka neoantropa izcelšanos bioloģijā ceļu lauž hipotēze par visu neoantropu
ģenētisko izcelšanos no viena sākotnējā gēnu komplekta nesējiem tā saucamā
«molekulārā Ādama» (1991.
g., skat.[6]) un «mitohondriālās Ievas» (1987. g. skat.[7]), kura varētu būt
dzīvojusi Āfrikā aptuveni pirms 160–290 tūkstošiem gadu.
Tātad,
izmantojot gan katoļu, gan protestantu teologu aprindās mūsdienās plaši
izplatīto mēreni liberālo Sv. Rakstu interpretāciju,[8] varam teikt, ka 20. gs. beigās zinātnes
atziņas ir daudz tuvāk Bībelei nekā iepriekšējā, 19. gs. noslēgumā. Šī moderno
zinātņu patiesību un bibliski-kristīgo uzskatu atbilstība ir pat daudz
detalizētāka un nozīmīgāka nekā to varam iedomāties pirmajā mirklī, sekojot
nupat iepriekš aprakstītajām sakritībām «galvenajos vilcienos».
Izrādās, ka modernās kosmoloģijas, kosmogonijas (mācības par debess ķermeņu,
tai skaitā galaktiku, zvaigžņu, Saules un Saules sistēmas ķermeņu izcelšanos),
Zemes ģeoloģiskās un biosferas vēstures atziņas ir iespējams interpretēt
saskaņā ar biblisko pasaules radīšanas 6 dienu stāstu (Gen. 1–2.), pie tam «radīšanas dienas»
tiek saprastas kā «dažāda ilguma laika periodi», ko jau 1909. gadā ir
pieļāvusi Romas Katoļu Baznīca.[9] Šāda Visuma sākuma,
dzīvības un cilvēka izcelšanās interpretācija ir aplūkota mūsu darbā.[10]
Kopīgie
momenti starp zinātnisko kosmoloģiju un Bībeles pasaules radīšanas stāstu tika
pamanīti jau drīz pēc kosmoloģiskās sarkanās nobīdes un Visuma izplešanās
atklāšanas.[11]
30-to gadu sākumā tie tika uzsvērti beļģu kosmologa un katoļu garīdznieka Ž.
Lemetra darbos,[12]
kurš arī izvirzīja ideju par Lielo Sprādzienu.[13] Bet līdz pat mūsu dienām
šie zinātnes un kristīgās teoloģijas atziņu sakritības jautājumi nav izgājuši
ārpus šauru akadēmisko aprindu uzmanības un tie nav devuši nozīmīgu impulsu plaša dialoga
attīstībai starp zinātnisko un kristīgo sabiedrību.
Aplūkojot
šīs situācijas cēloņus, jāatzīmē divi apstākļi, kas attiecas uz abām šī
zinātnes un reliģijas dialoga pusēm.
Pirmkārt,
ir jāņem vērā katras garīgās darbības sfēras zināma norobežošanās savu
iepriekšējā laikmeta vispārīgo uzskatu lokā. Zinātnieku sabiedrības vairākums
joprojām atbalsta 19. gs. materiālisma tradīciju un naturālistisko pasaules
uzskatu, kam piemīt ļoti liela inerce. Piemēram, kā to rāda nesen
autoritatīvajā zinātniskajā žurnālā «Nature»
publicētais
pētījums,[14]
tad ticību personīgam Dievam 1998. gadā atbalsta tikai ap 7,0% vadošo ASV
zinātnieku, bet dvēseles nemirstības ideju – tikai ap 7,9%, bet gadsimta
sākumā, 1914. gadā, šie rādītāji attiecīgi bija 27,7% un 35,2%. Tas ir arī
viens no cēloņiem zinātnieku vairākuma noraidošai attieksmei pret teoloģiskiem
jautājumiem. Tai pašā laikā netrūkst arī spilgtu izņēmumu pat starp visaugstākā
līmeņa zinātniekiem vai arī gadījumu, kad notiek zinātnieku pievēršanās citu
reliģisko uzskatu virzieniem, kas neatbilst monoteistiskajai (personīgā Dieva)
tradīcijai. Tas pats attiecas arī uz kristīgo sabiedrību un teologu aprindām,
kuras kopš iepriekš minētajiem 16. gs. notikumiem pārsvarā ir orientētas uz
cilvēka iekšējo problēmu un humanitāro jautājumu risināšanu.
Otrkārt,
ir jārēķinās ar metodoloģiskajām problēmām katras garīgās sfēras iekšienē, ar
šo sfēru līdzšinējo nostādņu un paradigmu krīzi. Tas arī izskaidro zinātnes un
reliģijas uzmanības fokusēšanos uz šo jomu «iekšējo jautājumu»
risināšanu, mazāk domājot par zinātnes un reliģijas savstarpējo dialogu. Šo
stāvokli var saistīt ar vispārīgo idejisko situāciju mūsdienu Rietumu pasaulē,
kura pašlaik ieiet postmodernisma laikmetā. Postmodernisma filozofijas
pamatiezīmēm mēs pieskarsimies ļoti īsi, jo par šo virzienu ir pieejama arī
literatūra latviešu valodā[15] un mūsu mērķis ir plašāk
aplūkot zinātnes un reliģijas līdzšinējo nostādņu krīzi sakarā ar dialoga
problēmu starp abām sfērām.
Postmodernisma
uzskatus[16]
var raksturot kā ticības zudumu vispārējiem sižetiem (piem., idejai par
cilvēces progresu), sistēmai, vienībai un veselumam. Šis virziens vēršas pret
antropocentrismu (cilvēka nostādīšanu pasaules centrā, tā īpašā stāvokļa
atzīšanu), logocentrismu (loģikas un prāta dominances atzīšanu un maksimālo
uzticību tiem) un skaistuma idejas absolutizāciju (t.i., mākslas viennozīmīgo
saistību ar skaisto) – tātad pret trim galvenajām klasiskās filozofijas
laikmeta Rietumu idejām. Aplūkojot postmodernisma filozofiju, sīkāk var izdalīt
virkni īpašību jeb pazīmju, kas izsaka tās saturu gan eksaktajām disciplīnām
tuvāk stāvošos terminos (nenoteiktība, fragmentācija, dekanonizācija,
nereprezentējamība, hibridizācija, konstruktīvisms), gan arī humanitārā cikla
zinātnēm vairāk saprotamā valodā (patības trūkums un dziļuma zaudēšana,
ironija, karnevālisms, piedalīšanās, imanence jeb prāta spēja pašam sevi
vispārināt simbolos).
Vērtējot
eksakto zinātņu attīstību no mūsdienu postmodernistiskā laikmeta skatījuma,
redzams, ka zinātnes krīzes pamati bija ielikti jau ar deduktīvi loģiskās
metodes aizsākumu senajā Grieķijā. Slavenā Eiklida piektā postulāta problēma
(«caur katru punktu, kas atrodas ārpus dotās taisnes, var novilkt tikai vienu taisni, kas
paralēla dotajai taisnei») galu galā noveda pie neeiklida
(Lobačevska, Rīmana) ģeometriju atklāšanas pagājušajā gadsimtā, kurās tika izmantotas šīs
problēmas risinājuma pārējās iespējamās alternatīvas («... var novilkt bezgalīgi
daudz taišņu
...» – Lobačevska ģeometrijas un «... nevar novilkt nevienu taisni ...» – Rīmana ģeometrijas gadījumā). Bet
tagad, 20. gs. beigās, pielietojot neeiklida ģeometrijas kosmoloģijā, mums
joprojām nav stingras atbildes uz jautājumu: «Vai mūsu Visuma telpas-laika
ģeometrijai atbilst slēgtais (Rīmana ģeometrijas) vai vaļējais (Lobačevska ģeometrijas) kosmoloģiskais
modelis? «Mēs visi joprojām pārsvarā sarunājamies pēc klasiskās (Aristoteļa)
formālās loģikas likumiem, bet jau ap 19./20. gs. miju tika atklāta vesela
virkne t.s. neklasisko loģiku, kas vēl gaida savu pielietojumu. 1931. gadā
atklātās K. Gēdela teorēmas secinājums, ka principā nav iespējama pilna
(izsmeļoša) un nepretrunīga formāli-matemātiska teorija[17], darīja galu pretenzijām
uz visas matemātikas aptveršanu kādā vienotā, nepretrunīgā un pilnā
deduktīvi-formāli-loģiskā sistēmā. P. Koena 1963. g. dotais kontinuuma
hipotēzes atrisinājums,[18] no kura izriet, ka
matemātiku principā var būvēt arī uz kāda vēl līdz šim nezināma (varbūt Dievam
vien zināma?) «vidēji» bezgalīgi liela apjoma kopu
pamata (t.i., tādu kopu, kuru apjoms atrodas «vidū» starp racionālo skaitļu
un reālo skaitļu bezgalīgi lielo kopu apjomu), faktiski noved pie iespējas
«sašķelt» visu matemātiku līdzīgi tam, kā Eiklida piektais postulāts
sašķēla visu ģeometriju uz trim variantiem. Tātad pašas matemātikas pamatos
valda nenoteiktība un fragmentācija,[19] tā vairs nav uzskatāma
par vienotu loģiski-deduktīvu zinātni,[20] bet tikai par «gabaliem
deduktīvu un nepretrunīgu» nozari, atkarībā no katra
«gabala» pamatā liktajām aksiomām un postulātiem. Šāda tendence ir
novērojama arī dabas zinātnēs, un varbūt mūsdienu fiziķi ir vieni no pēdējiem,
kas vēl tic vienotas, visu pasauli aptverošas fizikālās teorijas iespējai.
Redzam, ka postmodernisma filozofija tikai fiksē to, kas ir bijis dziļi
apslēpts zinātnes loģiski-racionālās metodoloģijas iekšienē jau no paša sākuma.
Mūsu piemērā tā ir vienotās, par vienīgo pareizo uzskatītās Eiklida ģeometrijas
fragmentācija uz vairākām arī pareizām, bet atšķirīgām ģeometrijām, starp kurām
Eiklida ģeometrija ir tikai viens no iespējamajiem gadījumiem.
Dabas
zinātnēs nenoteiktība ir sastopama jau klasiskās fizikas līmenī. Ļoti liela
ķermeņu skaita gadījumā, kā, piemēram, pie zvaigžņu sistēmām (galaktikām) vai
arī siltuma parādībām fizikā un termodinamikā, tiek ievesti daudzdaļiņu sistēmu
raksturojošie vidējie lielumi (temperatūra, spiediens, entropija), kas tad arī
apraksta šāda tipa sistēmas kā viena veseluma īpašības. Minētajos gadījumos
vidējo lielumu ievešanu vēl klasiskās fizikas priekšstatu līmenī var uzskatīt
kā apstākļu spiestu nepieciešamību, jo tiek atzīts, ka principā būtu gan
iespējams aprakstīt katras individuālās daļiņas kustību šādā milzīgā
daudzdaļiņu sistēmā, bet tas cilvēkiem tīri tehniski nav un acīmredzot arī
nebūs iespējams, atstājot tāda veida aprakstu vienīgi Dieva ziņā.
Pavisam
cita situācija sastopama mikropasaules fizikā, kad mēs tās pašas daļiņas –
atomus un molekulas aplūkojam no kvantu mehānikas viedokļa.[21] Tādā gadījumā zūd jēga
priekšstatiem par daļiņas trajektoriju klasiskās fizikas izpratnē, jo mēs
principā varam runāt tikai par varbūtību daļiņai atrasties kādā telpas punktā,
pie tam šo varbūtību apraksta tā saucamā viļņu funkcija, kas satur pilnu
informāciju par dotā mikroobjekta stāvokli. Fizikālos lielumus mikropasaulē var
aprakstīt tikai kā šiem lielumiem atbilstošo kvantu mehānikas operatoru vidējās
vērtības, kuras aprēķina, šiem operatoriem iedarbojoties uz attiecīgā stāvokļa
viļņu funkcijām. Mikroobjekta dabas atšķirību no mūsu ikdienas priekšstatiem
raksturo arī daļiņas-viļņu duālisms, saskaņā ar kuru dažos eksperimentos šis
mikroobjekts izpaužas kā daļiņa (ar zināmu lokalizāciju telpā), bet citos – kā
vilnis (bez noteiktas lokalizācijas telpā, it kā aizpildot «visu telpu»),
pie tam nevienam no šiem aprakstiem nevar dot priekšroku (t.s. papildināmības
princips). Kvantu mehānikas izpratnei fiziķi ir izstrādājuši ap desmit dažādu
interpretāciju,[22]
pie tam vispopulārāko, N. Bora izveidoto t.s. Kopenhāgenas interpretāciju tikai
ļoti nosacīti var uzskatīt par «kanonisko» interpretāciju, jo
mūsdienās vērojama dažādo interpretāciju līdzvērtīga apspriešana, t.i., to
«dekanonizācijas» process. Īsumā varam teikt, ka mikropasaules teorija –
kvantu mehānika raksturojas ar veselu virkni postmodernisma laikmeta pazīmju.
Mēs
redzam, ka postmodernisma filozofiskās idejas caurstrāvo kvantu teoriju (kvantu
mehāniku un no tās atvasināto, vēl sarežģītāko kvantu lauku teoriju), kas ir
visas mikrofizikas (atomu, atomu kodolu un elementārdaļiņu fizikas)
metodoloģiskais pamats. Līdzīga aina ir vērojama arī pretējā virzienā –
megapasaules fizikā jeb kosmoloģijā, kura balstās uz mūsdienu gravitācijas
lauka teoriju – A. Einšteina izstrādāto vispārīgo relativitātes teoriju (VRT)[23]. Arī šīs teorijas pamata
pieņēmumi ir visai neparasti, grūti saprotami un akceptējami no ikdienas
priekšstatu viedokļa. VRT balstās uz ideju, ka jebkura matērija, kurai piemīt
masa jeb enerģija, izliec 4-dimensiju telpas-laika ģeometriju un pats
gravitācijas lauks būtībā ir šī izliektā 4-dimensiju ģeometrija – «līka»
telpa-laiks. Šīs teorijas secinājumi, ap kuru interpretāciju un izpratni arī
joprojām nenorimst zinātnieku diskusijas, arī ir ļoti atšķirīgi no pārējām
fizikā «pieņemtajām normām». Piemēram, saskaņā ar VRT
gravitācijas laukam atšķirībā no elektromagnētiskā lauka nevar piekārtot kādu
noteiktu enerģijas vērtību, tāpat tiek pieļauta ļoti neparastu, ārējam
novērotājam nepieejamu, objektu – «melno caurumu» eksistence.
Bez
šeit aprakstītajām tīri metodoloģiskajām fizikas fundamentālo pamatteoriju
problēmām mikrofizika un kosmoloģija ir sadūrusies arī ar cita veida grūtībām –
pēc «matērijas (t.i., vielas un lauku) satura», ja var tā teikt. Ar to
mēs saprotam šo zinātnes nozaru tālākās attīstības varbūtējos ierobežojumus
cilvēces tīri tehnisko iespēju dēļ. Lai izstrādātu visaptverošu elementārdaļiņu
un to mijiedarbību apvienošanas teoriju, ir nepieciešami aizvien lielāki daļiņu
paātrinātāji, kuros var sasniegt aizvien augstākas enerģijas, pie kurām varētu
novērot dažādos teorētiskajos modeļos paredzētās jaunās elementārdaļiņas
(piemēram, tā saucamās supersimetriskās daļiņas). Bet šādu paātrinātāju būves
un attiecīgo pētījumu izmaksas kļūst tik augstas, ka tās ir par lielu pat
visbagātākajām pasaules valstīm. Tā, piemēram, ASV kongress 1993. g. pārtrauca finansēt
jau par 25% uzbūvēto pasaulē lielāko daļiņu paātrinātāju pie Dallasas (Teksasas
štatā) ar vairāk
nekā 80 km
apkārtmēru! Bet elementārdaļiņu fizikā pazīstamo triju mijiedarbību (elektromagnētisko, vājo
un stipro) «Lielās apvienošanas» teoriju pārbaude kļūst iespējama
tikai pie
tik augstām enerģijām, kādas uz Zemes būvētajos paātrinātājos nav domājams
sasniegt. Tāpēc pašlaik, lai pārvarētu zināmas stagnācijas tendences,
elementārdaļiņu fizikā pastiprinās interese par «ļoti agrā Visuma»
pētījumiem kosmoloģijā, kad pirmajos mirkļos pēc Lielā Sprādziena bija sastopamas tik fantastiski augstas
temperatūras un enerģijas, ka varēja pastāvēt ne vien fiziķu meklētās
eksotiskās elementārdaļiņas,
bet bija piemēroti apstākļi, lai bez jau trim pieminētajām mijiedarbībām
apvienotajā teorijā ietvertu arī ceturto dabas mijiedarbību – gravitāciju. Bet
tas ir liels jautājums, vai ir sagaidāms progress matērijas uzbūves visdziļākā
līmeņa
izpratnē, tāpēc zinātnieku vidū pēdējos gados ir sastopami uzskati, kas
atbalsta ideju par fizikas vai pat visas zinātnes galu jaunu dabas uzbūves principu un likumību
atklāšanas jomā.[24]
Ja
fizikas fundamentālo problēmu līmenī mūsdienās ir jāsastopas ar fragmentāciju,
nenoteiktību un varbūt pat ar principiāla rakstura šķēršļiem tālākās attīstības
jomā, tad lai šo stāvokli nākotnē mainītu, bioloģiskā cikla zinātnēs pašlaik
situācija ir stipri atšķirīga.
Bioloģijas
disciplīnās[25]
tagad ir vērojams ļoti straujas attīstības periods, kuram it īpaši raksturīgs
ir tādu nozaru kā molekulārās bioloģijas, gēnu inženierijas un biotehnoloģijas
uzplaukums. Ļoti būtisks moments te ir apstāklis, ka šīs zinātnes aptver arī
mūs pašus – cilvēku kā bioloģisku būtni. Līdz ar to, aplūkojot bioloģijas
attīstības jautājumus, kuros ietverta arī cilvēka problēma, ir jāņem vērā
pēdējo gadu desmitu ne mazāk iespaidīgais progress citā jomā – datortehnikas,
robototehnikas virzienā un visos tajos pētījumos, kurus parasti apzīmē kā «mākslīgā intelekta»
problēmu. Tāpēc mūsdienās aizvien plašāk tiek diskutēta un aizvien reālāku pamatu iegūst sekojošu uzskatu virkne par šo nozaru
tālākās attīstības scenāriju:
1).
Pašas bioloģijas jomā jau tagad par realitāti kļūst augu un dzīvnieku sugu
ģenētiskā izmaiņa un uzlabošana, lai iegūtu organismus ar vēlamām īpašībām.
Nākotnē, manipulējot ar ģenētisko informāciju, kļūs iespējama to pilnīgi jaunu
formu un sugu radīšana un pavairošana (piem., klonēšanas ceļā). Tas pats
attiecas arī uz cilvēku. Tuvākajos gados (ap 2003. g.) sagaidāma
starptautiskā «Cilvēka genoma» projekta pabeigšana, kas ļaus
atšifrēt cilvēka pilno ģenētisko informāciju. Tātad kļūs iespējama gan smago
ģenētiski iedzimto slimību ārstēšana, gan arī «molekulārā eigēnika» –
cilvēka bioloģiskā mainīšana, uzlabošana utt.
2).
Datortehnikas jomā mašīnas (kompjūteri jeb datori) pakāpeniski pārņem cilvēka
vienu intelektuālās darbības lauciņu pēc otra. Lai atceramies tikai pirmo datora
uzvaru mačā ar pasaules šaha čempionu G. Kasparovu 1997. gada maijā. Viss tas
veido psiholoģisko fonu tādai subjektīvai atziņai, ka, vienkāršoti sakot,
«viss, kas iespējams cilvēkam, ir principā iespējams arī datoram, cilvēka
smadzenes un datora procesors principā realizē vienu un to pašu darbību, tikai
uz dažādiem «materiāliem nesējiem». Tātad starp cilvēka domāšanu un
datora domāšanu nav nekādas būtiskas starpības».
3).
No abiem iepriekšējiem punktiem tad tiek izdarīts arī loģiskais secinājums, ka
ir iespējama arī sintēze starp abu veida «saprāta nesējiem» – t.i., cilvēka
bioloģisko smadzeņu apvienojums (simbioze jeb hibrīds) ar datora procesoru –
«mākslīgā intelekta» smadzenēm.
Lai
gan tāda veida secinājumi pagaidām vēl iesniedzas zinātniskās fantastikas
literatūras žanrā, kas ir piesātināta ar sižetiem par cilvēku cīņu ar Zemes
radītām vai no citām civilizācijām nākušām bioloģiskām saprātīgām būtnēm vai
datortehniskiem «mākslīgā intelekta» monstriem un robotiem, tomēr tie
izsaka kādu jau iepriekš minētu postmodernisma filozofijas tēzi. Šī tēze ir
antropocentrisma noliegums, cilvēka nostādīšana līdzās (vai pat zem) citām uz
Zemes mākslīgi radītām vai kaut kur citur Visumā sastopamām «saprātīgām
būtnēm».
Šajā
sakarībā jāatzīmē vēl viens datortehnikas sasniegumu virziens – tā saucamā
«virtuālās realitātes» joma, kas arī strauji
pilnveidojas. Piemēram, jau tagad ir ēku projektēšanas sistēmas, kur pasūtītājs
var «virtuālā realitātē» izstaigāt un iepazīties ar
arhitekta projektēto celtni bez attēlu un rasējumu aplūkošanas. Tāpat ir jau
sastopami «mākslīgie kinoaktieri» dabīgo aktieru vietā, un,
«virtuālās realitātes» tehnoloģijai pilnveidojoties,
iespējams, ka cilvēks ar saviem maņu orgāniem nevarēs atšķirt «virtuālās
realitātes pasauli» no «īstās pasaules».
Līdz
ar to būtu sasniegts postmodernisma ideāls – cilvēki ir tikai viena no
daudzajām iespējamām mainīgajām būtnēm, kas var atrasties daudzās pasaulēs, pie
tam nav jēgas jautāt, kura no tām ir īstā, patiesā pasaule.
Tomēr
jāatzīmē, ka virkne nopietnu pētnieku ir noskaņoti ļoti kritiski pret tāda
veida vispārinājumiem, pasvītrojot būtiskas atšķirības starp cilvēka un datora
«domāšanu». Starp tiem izcilajiem zinātniekiem, kuri uzskata, ka
starp cilvēka smadzeņu darbību un datora (kompjūtera) darbību pastāv ļoti
būtiskas atšķirības, vispirms gribētu minēt R. Penrouzu, kurš šīs problēmas
analizē savā grāmatā.[26] Saskaņā ar R. Penrouzu
jau dažu visvienkāršāko piemēru («Tīringa testa» un
«ķīniešu istabas») analīze rāda, ka cilvēka smadzeņu un kompjūtera darbības
salīdzināšana pati par sevi ir ļoti smags uzdevums un tam nav iespējami
vienkāršoti risinājumi. Piemēram, «ķīniešu istabas» testa gadījumā R.
Penrouzs parāda, ka ir iespējams pilnīgi imitēt cilvēka saprātīgo rīcību, tomēr
pašam imitētājam nesaprotot šī darba saturu un jēgu.
Pēc
mūsu domām visnopietnāko uzmanību šajā sakarībā pelna krievu zinātnieka V.
Naļimova koncepcija[27] par cilvēka domāšanas un
apziņas kontinuālo (nepārtraukto) raksturu, kas populāri aplūkota arī Latvijā
nesen publicētajā teologa M. Plātes darbā.[28] Tajā tiek norādīts, ka,
lai gan cilvēku sazināšanās ar valodas palīdzību norisinās loģiski sakārtotu
izteikumu formā ar diskrētiem simboliem – vārdiem, tiem piemīt gan atomārā
(mutiskā, diskrētā, atsevišķā) nozīme, gan arī kontinuālā (nepārtrauktā – ar
valodas polimorfismu, metaforām un zemtekstiem saistītā) nozīme. Tādējādi ar
katru valodas vārdu saistās izplūdis tā jēgas un nozīmju lauks, pie tam valodas
loģisko konstrukciju apdomāšana jeb dekodēšana norisinās kontinuālajā līmenī.
Tātad priekšstats par vārda atomāro kā vienīgo pareizo jēgu ir iluzors, jo aiz
valodas diskrētajiem simboliem slēpjas kontinuāls jēdzienisks saturs, kurš ir
neizmērāms. Saskaņā ar šo koncepciju ne tikai cilvēka domāšana, bet arī visa
apziņa ir kontinuāla, un tieši šis apstāklis to atšķir no datora «domāšanas»,
kas strādā diskrēto simbolu līmenī.
Tomēr
nevar novērtēt par zemu arī datortehnikas turpmākā progresa iespējas,
attīstoties kvantu datoriem[29] vai jauniem kontinuāliem
skaitļošanas modeļiem.[30]
Redzam,
ka mūsdienu zinātnes attīstība ir saskārusies ar ļoti nopietnām problēmām, kas
skar gan apkārtējās fizikālās pasaules tālākās izziņas iespējas, gan arī mūsu
pašu bioloģiskās eksistences jautājumus. Te būtu īpaši jāatzīmē tas apstāklis,
ka jaunākie bioloģijas un gēnu inženierijas sasniegumi ļauj pārveidot un
manipulēt arī cilvēka bioloģisko dabu un tādējādi rada virkni ļoti sarežģītu
ētiska un morāla rakstura problēmu. Tas ir liels izaicinājums arī mūsdienu
teoloģijai.[31]
Abos gadījumos tālāka attīstība prasa jaunus, radikālus risinājumus, kas nav
domājami bez zinātnes radošā – irracionālā momenta būtiskas aktivizācijas un
lomas palielināšanas.
Tradicionālās
zinātniskās pētniecības metodes un paradigmas nevar norādīt ceļu iepriekš
minēto problēmu risināšanai, jo tieši viņu darbības rezultāts ir secinājums –
postmodernisma idejas ir kļuvušas par 20. gs. beigu zinātniskās pasaules ainas
«īpatnību» un neatņemamu sastāvdaļu. Līdz ar to vispārīgais pasaules
skatījums pašlaik saistās ar aizvien pieaugošo nesakārtotības jeb haosa komponentes
dominanci. Haosu var gan sekmīgi pētīt atsevišķās zinātnes nozarēs, piemēram,
dažādās fizikas disciplīnās, bet nospiedošs tā elementu pārsvars traucē
izveidot vienotu un sakārtotu apkārtējās pasaules redzējumu.
Var
būt, ka pirmie norādījumi uz iespējamo zinātnes nostādņu un paradigmu maiņu ir
jau parādījušies mikropasaules fizikā, kur dažos pēdējos gados veiktie
eksperimenti ļauj cerēt uz zināmu pagriezienu līdzšinējā kvantu mehānikas
izpratnē, kāda tā izveidojās pēc 30-to gadu izcilo fiziķu (pirmkārt, N. Bora un
A. Einšteina) diskusijām. Te vispirms ir jāmin kvantu mehānikas saistīto (entanglement) stāvokļu kvantu
teleportācijas eksperiments,[32] kurā patvaļīgos attālumos
momentāni tiek pārnests un rekonstruēts kvantu sistēmas stāvoklis. Ne mazāk
nozīmīgs ir eksperiments ar atomu interferometru,[33] kurā tiek parādīts, ka
daļiņas-viļņu papildināmības (komplementaritātes) principa pamatā drīzāk ir
korelācija starp atoma kustību un to mērošo detektoru, nevis Heizenberga
koordinātes-impulsa nenoteiktības sakarība, kā to uzskatīja līdz šim. Arī
kosmoloģijas pēdējie sasniegumi – supernovu pētījumos iegūtie norādījumi, ka,
laikam ritot, mūsu Visums izplešas aizvien straujāk kāda kosmoloģiska «piektā
spēka» iedarbībā, ko saista ar kādu vēl nepazīstamu matērijas formu («kvintesenci»)[34], liecina par idejisku
sakustēšanos zinātnieku uzskatos par megapasauli. Tomēr līdz jaunai,
padziļinātai mikropasaules un kosmoloģijas izpratnei acīmredzot vēl ir garš
ceļš ejams.
Līdzīgas
problēmas novērojamas arī reliģijas jomā. Piemēram, Rietumu kristietībā Dieva
Vārda sludināšana vairāk ir saistīta ar loģiski racionālo metodi, kurai ir
bijusi ievērojama loma Viduslaiku katoļu filozofijas un vēlāk Jauno laiku
zinātnes attīstībā. Bet pašai Rietumu kristietībai šīs metodes tradicionāla izmantošana
mūsdienās ir novedusi pie Baznīcas racionālisma un pragmātisma, kura sekas ir
tukšie dievnami un mācītāji, kas vairāk atgādina garīgo pakalpojumu dienesta
ierēdņus. Kā norādīts darbā,[35] tad kristīgās Baznīcas
sludinātais vārds ir nolietojies, izsīcis un līdz ar to rodas prasība meklēt
papildu izteiksmes līdzekļus un formas tā pasludināšanai. Reliģijas sfērā šie
jauno izteiksmes līdzekļu meklējumi, protams, ir saistīti ar tās pamata –
transcendentālā pirmsākuma ierosināšanu un pacelšanu augstākā pakāpē.
Tātad
gan zinātnē, gan arī reliģijā tālākā virzība prasa līdzīgu faktoru –
irracionālā un transcendentālā pastiprināšanu, kas norāda arī uz šo sfēru
dialoga potencēm nākotnē. No teoloģijas viedokļa, mēs varam postmodernisma
laikmeta krīzi saistīt ar Sātana un ļauno spēku darbības[36] aktivizēšanos mūsu
dienās, kurai ir nepieciešama aktīva un konstruktīva pretdarbība. No mūsu
viedokļa, šī pretdarbība ir saistāma ar jaunu nostādņu un paradigmu
meklējumiem, kuros iepriekš minēto apsvērumu dēļ zinātnē un teoloģijā ir
saskatāmas daudzas kopīgas iezīmes.
Pievēršoties
sīkāk šo jauno nostādņu meklējumiem, atgriezīsimies pie iepriekš aplūkotās
modernās kosmoloģijas atziņu un Bībeles pasaules radīšanas stāsta sakritības
problēmas. Kā tas ir iespējams, ka Mozus laikmetā (ap 15. gs. pirms Kristus)
Dieva Vārda vēstījums (lietojot, protams, arī attiecīgā laika perioda valodu,
jo senatnē taču nepazina mūsdienu kosmoloģijas terminoloģiju) «lielās līnijās»
atbilst mūsu 20. gadsimta kosmoloģijas atziņām?
Citiem
vārdiem, tas ir jautājums par Dieva Atklāsmes darbības konkrēto mehānismu.
Viena
no iespējamām atbildēm ir saistīta ar jau pieminētā V. Naļimova koncepciju,
kurā tiek izteikts pieņēmums[37] par substanciālo
kontinuālās apziņas lauku eksistenci ārpus cilvēka. Līdz ar to cilvēks nevis
pats rada savu kontinuālo domāšanu, bet cilvēks darbojas tikai kā ārpus sevis
pastāvošo kontinuālās apziņas plūsmu detektors. Priekšstats par kontinuālās
apziņas substanciālo raksturu ir cieši saistīts ar Austrumu (Indijas, Ķīnas,
Japānas) filozofiskajām mācībām. Austrumu filozofijas priekšstati tiek plaši
izmantoti arī fizikā kvantu mehānikas un kvantu lauku teorijas priekšstatu
interpretācijai,[38]
piemēram, daļiņas-viļņu duālisma izpratnei kā diskrētā un nepārtrauktā
(kontinuālā) vienībai. V. Naļimovs savā jaunajā grāmatā[39] norāda arī uz analoģiju
starp fizikālā vakuuma stāvokli kvantu lauku teorijā un tā saucamā semantiskā
vakuuma stāvokli psihisko parādību apraksta gadījumā. Šāda tipa pētījumi ir
vērsti uz ļoti dziļas problēmas risinājumu starpposma jeb tiltiņa meklējumiem
starp materiālo un garīgo pasauli.
Pie
konkrētiem fizikālā vakuuma teorijas attīstības mēģinājumiem varam minēt krievu
fiziķa-teorētiķa G. Šipova darbus,[40] kur fizikālā vakuuma
teorija tiek veidota uz tā saucamo torsionu lauku pamata. Šajā teorijā, kuras
pamatu priekšstatus mēs aplūkojām rakstā,[41] primārie torsionu lauki
tiek raksturoti kā visa Visuma informācijas nesēji bez enerģijas pārneses, tiem
piemīt superapziņa un «bezgalīga aktivitāte» –
Dieva atribūti.[42]
Citu
ceļu sakarību meklējumos starp fizikālajiem un apziņas laukiem iet amerikāņu
fiziķis-teorētiķis Dž. Hagelins.[43] Viņš saista
elementārdaļiņu fizikas vienotā lauka (kas ietver elektromagnētisko, vājo,
stipro un gravitācijas mijiedarbību) eksistenci ar vienotā apziņas lauka
priekšstatiem, kurus indiešu vēdisko zināšanu tradīciju garā ir attīstījis Maharishi
Mahesh Yogi, pieņemot, ka
modernās fizikas mijiedarbību vienotais lauks un substanciālais «tīrās apziņas»
vienotais lauks ir identiski.
Redzam,
ka vienu no iespējamiem Dieva Atklāsmes darbības skaidrojumiem gan mūsu
apskatītajā Visuma sākuma problēmā, gan arī daudzos citos jautājumos, varētu
raksturot kā cilvēka apziņas tiešu pieslēgšanos ārpusē pastāvošajiem
substanciālajiem superapziņas laukiem, kuriem piemīt Dieva atribūti.
Savā
grāmatā,[44]
aplūkojot zinātnes un reliģijas dialogu un to savstarpējās attiecības N. Bora
kvantu mehānikas papildināmības principa garā, V. Naļimovs izvirza uzskatu, ka,
ja mūsdienu zinātne grib atrisināt cilvēka problēmu, tad tai ir jāpieņem jauna
paradigma, kas no līdzšinējās zinātnes nostādnes atšķiras trīs jautājumos:
1).
Jāatsakās no novērojumu atkārtojamības principa, jo, pētot cilvēku, ne tik
daudz svarīga ir tā izturēšanās atkārtojošos stāvokļos un formās, cik tie retie, izņēmuma gadījumi,
kuros izpaužas mūsu apziņas spektra apslēptā daļa.
2).
Jāatsakās no izziņas objekta un subjekta atdalīšanas prasības, jo tiešajai
uztverei apslēptie mūsu apziņas spektra apgabali nevar tikt pētīti no malas. Te jāatzīmē analoģija ar mikroobjekta
mērīšanas problēmu kvantu mehānikā.
3)
Jāatsakās no uzskata, ka par ontoloģisko realitāti var atzīt tikai to, ko var
reģistrēt ar mērinstrumentiem. Tā vietā ir jāliek uzskats, ka pats cilvēks
kalpo kā īpaša veida detektors, kas zināmos apstākļos un pie zināmas tehnikas
ir spējīgs atklāt to realitāti, kas paliek apslēpta fizikālajiem
mērinstrumentiem.
Te,
protams, jāatzīmē, ka šādu sakarību meklējumi starp fizikālajiem un
substanciālās apziņas laukiem, kā arī jaunu zinātnes paradigmu izveides
mēģinājumi, saņem arī zinātniskās sabiedrības kritiku, kā, piemēram, G. Šipova
torsionu lauku teorijas gadījumā.[45] Šajā sakarībā mēs gribētu
norādīt uz diviem apsvērumiem.
Pirmais
no tiem ir saistīts ar zinātnieku un teologu aprindu nostājas īpatnībām
minētajos jautājumos. Zinātniskā sabiedrība, kā jau iepriekš minēts, savā
vairumā ir noskaņota materiālistiskās un naturālistiskās filozofijas virzienā,
tāpēc no tās būtu grūti sagaidīt ātru, aktīvu atbalstu jaunu nostādņu atzīšanai
un esošo zinātnisko paradigmu revīzijai. Teologu aprindas, savukārt, vairāk ir
orientētas uz neparastā, brīnumainā lielo nozīmi un realitāti. Līdz ar to no
zinātnieku puses ir saprotami pārspīlējumi jauno uzskatu un virzienu
noliegšanā, kas neatbilst līdzšinējām nostādnēm un paradigmām, bet no teologu
puses ir vērojama jebkuras jaunas zinātnes idejas vai virziena tūlītēja
nekritiska atzīšana un pārāk augsta novērtēšana, kas galu galā var izrādīties
kļūdaina (piemēram, eksperimenta nepilnības vai pat attiecīgā pētnieka
negodprātības dēļ.).
Otrkārt,
starp abiem zinātnes virzieniem – tradicionāliem pētījumiem un jaunu
netradicionālu izziņas formu un paradigmu meklējumiem – ir jāpatur līdzsvars,
kas gan būs atkarīgs no paša zinātnieka personīgajiem filozofiskajiem un
reliģiskajiem uzskatiem. No vienas puses, ir jāturpina līdzšinējie pētījumi,
balstoties uz tradicionālajiem priekšstatiem un paturot prātā izteicienu:
«Nespļauj vecajā akā, pirms neesi izracis jaunu.» Bet tai pašā laikā,
strādājot tradicionālajā virzienā jeb turpinot dzert no vecās akas, mums ir
jāatceras arī, ka, «visu laiku dzerot ūdeni no vienas un tās pašas akas, tas
beidzot sāks smirdēt», un tāpēc vienlaicīgi ir jārok
arī jaunā aka jeb jāmeklē jaunas netradicionālas darba metodes un virzieni. Un
mūsu subjektīvais uzskats ir, ka, ievērojot iepriekš apskatītās ļoti nopietnās
problēmas un krīzes parādības, kādas vērojamas mūsdienu zinātnē, ar jaunās akas
rakšanu tomēr vajadzētu pasteigties.
Ne mazāk nopietnas problēmas kristīgajai
teoloģijai izvirzās meklējot jaunas Dieva Vārda pasludinājuma formas un izteiksmes
līdzekļus. Kā atzīmēts M. Plātes darbā,[46]
tad Dievs, protams, var svētīt un lietot pēc sava prāta arī mūsu vārdu tā
līdzšinējā tradicionālajā pasludinājuma formā, bet tas neatceļ prasību pēc
mēģinājumiem iziet ārpus pašreizējās evaņģēliskās kristietības stereotipās paradigmas. Un šī izeja
darbā[47] tiek saskatīta tajā pat
virzienā, kur to redz zinātnes jauno nostādņu un paradigmu pētnieki – Austrumu
filozofisko priekšstatu izmantošanā un kontinuālās domāšanas metožu
aktivizācijā. Starp citiem tāda veida ieteikumiem M. Plāte min Austrumu
dzen-budisma materiālu – koānas tipa izteikumu apgūšanu un lietošanu, kas
palīdz noņemt loģiski diskrētajam apziņas līmenim raksturīgo duālistisko
pretnostatījumu. Bez tam atzīmēta arī meditācijas loma, uzskatot, ka lūgšana un
meditācija dialektiskā vienībā iegūst savu spēku attiecībā uz ieeju
kontinuālajā apziņā. Nav apieta arī pirmsloģiskā apziņas līmeņa elementu jeb
tiešās skatīšanās, nesadalītās pirmsloģiskās uztveres veida izmantošana
Evaņģēlija līdzību izpratnei, nepiesaistot sevi pie to loģiski diskrētā
izpratnes līmeņa (ar neizbēgamajam pretrunām, antinomijam un pilnā teksta
ignorēšanu).
No
šī ieskata jaunu nostādņu un paradigmu meklējumos zinātnē un reliģijā redzam,
ka aktivitātēm no abām pusēm tiek izmantoti kopīgie momenti (Austrumu
filozofiskās idejas un metodes, it īpaši priekšstati par apziņas kontinuālo
komponenti), kas dod cerības šāda dialoga plašākai izvēršanai nākotnē.
Noslēgumā pieminēsim, ka par vienu no spēcīgākajiem stimuliem zinātnes un
reliģijas dialoga attīstīšanai varētu noderēt mūsdienās plaši diskutētais un
lielu popularitāti ieguvušais Antropais princips.[48] Šis princips savā
stiprajā formulējumā izsaka to, ka mūsu Visumam (un tātad arī fundamentālajiem
fizikas parametriem, no kuriem tas ir atkarīgs) jābūt tādam, lai kādā tā
attīstības posmā tajā tiktu pieļauta novērotāja (t.i., mūsu cilvēces)
eksistence. Tātad mūsu Visums nav nejaušs dabas spēku spēles rezultāts un līdz
ar to viens no mūžīgajiem filozofijas jautājumiem – cilvēka un Visuma vienības
problēma, – tiek skatīts zinātnes un reliģijas dialoga kontekstā.
* * *
V.E.: Zemāk (Pielikumā Nr.3) es ievietoju to atbildi profesoram Tambergam,
kuru es publicēju savā žurnālā «Rose» 2000. gadā. Tā atbilde runā galvenokārt
par jautājumiem, kas skar Vēras teoriju. Patiesībā es profesoram Tambergam (gan
toreiz, gan, jo sevišķi, tagad) varētu atbildēt krietni vairāk – un ne jau par
reliģijas problēmām, kuras es diskusijā ar viņu principiāli negribēju skart, –
bet par viņa vērtējumu zinātnes attīstībai vispār: par stāvokli matemātikā,
fizikā, par «postmodernismu», tā cēloņiem utt.
Varbūt es kādreiz to arī izdarīšu, bet
pagaidām – lai paliek.
[1] Visvaldis
Klīve. Pa kuru ceļu? Pārdomas par iespējamām atbildēm, uz mūsu dzīves
lielajiem jautājumiem. Lincoln,
Nebraska: LELBA apgāds 1988.
[2] E.L.Feinberg.
Dvie kuļtury: Intuicija i logika v iskusstve i nauke. Moskva: «Nauka» 1992 (krievu val.)
[3] Turpat.
[4] P.
Coles and F.Lucchin. Cosmology. The
Origin and Evolution of Cosmic Structure. (Chichester: John Wiley and Sons,
1995.)
[5] R. Cowen. Meteorite
Hints at Early Life on Mars. In: «Science News», 150, No.6 (1996) p.84.
[6] A.
Gibbons. Looking for the Father of Us All. In: «Science», 251, No.4992
(1991) pp.378–380.
[7] R.L.
Cann, M. Stonecking, A.C. Wilson.
Mitochondrial DNA and Human Evolution. In: «Nature», 325 (1987)
pp.31–46.
[8] U.
Saarnivaara. Can the Bible Be Trusted? Old and New Testament.
Introduction and Interpretation. (Minneapolis:
Osterhus
Publishing House, 1983.)
[9] E. Galbiati and A. Piazza. Pagine
Difficili della Bibbia (Antico Testamento). (Massimo–Milano, 1992.) [krievu izdevums: Enriko Galbiati,
Alessandro Pjacca. Trudnyje Straņicy Biblii (Vethij zavet). («Hristianskaja Rossija», Milan–Moskva,
1992) (krievu val.).]
[10] J.
Tambergs. Dabaszinātniskās pasaules ainas interpretācija bibliskā skatījumā. «Dabaszinātnes un skolotāju
izglītība», Rakstu krājums, 1.daļa. Rīgas Pedagoģijas un izglītības
vadības augstskola, Daugavpils Pedagoģiskā universitāte. Starptautiskā
zinātniskā konference, Rīga, 1999.g. 4.–5.februāris. (Rīga:
«Vārti», 1999.) lpp.53–62.
[11] A.A.
Grib. Kosmologija: Sovremennostj i drevnostj. Krājumā: «Issļedovaņija po istorii fiziki 1993–1994.» Moskva: «Nauka»
1997, 150.–171.lpp.
[12] G. Lemaitre. A Homogenious Universe of Constant Mass
and Increasing Radius Accounting for the Radial Velocity of tke Extra-Galactic
Nebulae. In:
«Mon.Not.R.Astr.Soc.», 91
(1931) pp.483–490.;
G.Lemaitre. L'univers en expansion. Ann.soc.sci.Brux. T.A53 (1933) p.97.
[13] A.A. Grib. Kosmologija:
Sovremennostj i drevnostj. Krājumā: «Issledovanija po istorii
fiziki 1993–1994», Moskva: «Nauka» 1997, 150.–171.lpp.
(krievu val.).
[14] Edward J. Larson, Larry Witham. Leading
scientists still reject God. «Nature», vol.394, No.6691 (23 July 1998), p.313.
[15] Maija Kūle, Rihards Kūlis. Filosofija.
Eksperimentāla mācību grāmata. Rīga: «Burtnieks» 1999; Džīns Edvards Vīts, dēls.
Postmodernie laiki. Kristīgs ceļvedis mūsdienu domas un kultūras
izpētē. R.: Luterisma mantojuma fonds, 1999.
[angļu oriģināls: Gene Edward Veith, Jr. Post-Modern Times: A Christian
Guide to Contemporary Thought and Culture. (nav
norādes beigu – V.E.)
[16] Maija Kūle, Rihards Kūlis. Filosofija. Eksperimentāla mācību grāmata. Rīga: «Burtnieks» 1999.
[17] K.M.Podnieks. Vokrug teoremy Gedeļa. Rīga: «Zinātne», 1992 (krievu val.)
[18] Moris Klain. Matematika: Utrata opredeļonnosti. Moskva, «Mir», 1984 (krievu val.) no angļu: Morris
Kline. Mathematics: The Loss of Certainty. New York:
Oxford University Press, 1980.
[19] Turpat.
[20] Turpat.
[21] A.Sadberi.
Kvantovaja mehaņika i fizika elementarnyh častic. Moskva: «Mir» 1989 (krievu val.) (no angļu val. A.Sudbery, 1986).
[22] Turpat.
[23] D.Landau i E.M.Lifšic. Teoretičeskaja fizika, 2.sējums: Teorija poļa. Izdaņije sedmoje ispravļennoje. Moskva: «Nauka», Glavnaja redakcija
fiziko-matematičeskoj ļiteratury. 1988 (krievu val.).
[24] John
Horgan. The End of Science. Facing the Limits of Knowledge in the Twilight
of the Scientific Age. Helix
Books. Addison-Wesley Publishing Company Inc. 1996.
[25] P.Kemp,
K.Arms. Vvedeņije v biologiju. Moskva:
«Mir», 1988 (krievu val.) [angļu val. Pamela S.Camp, Karen
Arnis. Exploring Biology. Second
Edition. Saunders
College Publishing
(1984)].
[26] Roger
Penrose. The Emperors New Mind. Concerning Computers, Minds and The Laws of
Physics. Oxford University
Press, New York – Oxford,
1989.
[27] V.V.Naļimov. Verojatnostnaja modeļ jazyka. O
sootnošeņii jestestvennyh i iskusstvennyh jazykov. Izdaņije 2-je, pererabotannoje i dopolņennoje. Moskva: «Nauka» 1979 (krievu val.).
[28] Modris
Plāte. Cilvēka apziņas struktūra un Svēto Rakstu interpretēšana. Krājumā: «Reliģiski-filozofiski
raksti, VI». Filozofijas un socioloģijas institūts. Prof.P.Dr. Haralda
Biezā virsredakcijā. Rīga, 1997. lpp. 155–182.
[29] John
Preskill. Battling Decoherence: The Fault-Tolerant Quantum Computer, «Physics Today», June
1999, p.24–30.
[30] Joseph
F.Traub. A Continuous Model of Computation. «Physics Today». May 1999, p.39–49.
[31] Andris
Rubenis. Ētika XX gadsimtā. Praktiskā ētika. Rīga: «Zvaigzne ABC», 1996; Andris Rubenis. Ētika
XX gadsimtā. Teorētiskā ētika. Rīga:
«Zvaigzne ABC», 1997.
[32] Dik Bouwmeester, Jian-Wei
Pan, Klauss Mattle, Manfred Eibl, Harald Weinfurter, Anton Zeilinger. Experimental quantum
teleportation. «Nature», vol.390, No.6660 (11 Dec. 1997) p.575–579; T.Sudbery. The
fastest way from A to B. ibid. p.551–552.
[33] S.Dūrr,
T.Nonn, G.Rempe. Origin of guantum-mechanical complementarity probed by a
«which-way» experiment in an atom
interferometer,
«Nature»,
vol.395, No.6697 (3 Sept. 1998) p.33–37.; Peter Knight. Where
the weirdness comes from. ibid. p.12–13.
[34] Pedro G.Ferreira.
The quintessence of cosmology.
«CERN Courier» (International Journal
of High Energy Physics), vol.39, No.5 (June 1999) p.13–15.
[35] Modris
Plāte. Cilvēka apziņas struktūra un
Svēto Rakstu interpretēšana.
Krājumā: «Reliģiski-filozofiski
raksti. VI». Filozofijas un socioloģijas institūts. Prof.P.Dr. Haralda Biezā virsredakcijā. Rīga,
1997. lpp. 155–182.
[36] Visvaldis
Klīve. Pa kuru ceļu? Pārdomas par iespējamām atbildēm uz
mūsu dzīves lielajiem jautājumiem. (Lincoln, Nebraska: LELBA apgāds) 1988.
[37] V.V.Naļimov. Verojatnostnaja modeļ jazyka. O
sootnošeņii jestestvennyh i iskusstvennyh jazykov. Izdaņije 2-je, pererabotannoje i dopolņennoje. Moskva: «Nauka» 1979 (krievu val.).
[38] Fritjof Kapra. Dao fiziki, issļedovaņije paraļļeļej
meždu sovremennoj fizikoj i misticizmom Vostoka. Sankt-Peterburg: «ORIS» 1994 (krievu val.).
[39] V.V.Naļimov, Ž.A.Drogaļina. Reaļnostj nereaļnogo.
Verojatnostnaja modeļ bessoznateļnogo.
Moskva, Izd-vo «Mir idej», AO AKRON, 1995 (krievu val.).
[40] G.I.Šipov. Teorija fizičeskogo vakuuma. Novaja
paradigma. Moskva: Firma
«NT-Centr»
1993 (krievu val.); A.E.Akimov, G.I.Šipov. Torsionnyje poļa i ih
eksperimentaļnyje projavļeņija. Soznaņije i fizičeskaja reaļnostj. 1.sējums, No.3 (1996) 28–43
lpp. (krievu val.); G.I.Šipov. Teorija fizičeskogo vakuuma. Teorija,
eksperimenty i tehnologii. Izdaņije
vtoroje, ispravļennoje i dopolņennoje. Moskva, «Nauka», 1997 (krievu val.).
[41] J.Tambergs. Vai esam Einšteina sapņa
piepildījuma liecinieki? «Latvijas
Vēstnesis», Nr.75/76 (1136/1137) 1998.g.
20.marts, 5.lpp.
[42] G.I.Šipov.
Teorija fizičeskogo vakuuma. Novaja paradigma. Moskva: Firma «NT-Centr», 1993 (krievu val.).
[43] John
S.Hagelin. Is Consciousness the Unified Field? A Field Theorist's
Perspective. In: «Modern
Science and Vedic Science. (Fairfield, Iowa, U.S.A., Maharishi International
University, 1986), p.29–87. un J.S.Hagelina
lekcija Latvijas Zinātņu Akadēmijā 1990.g. 12.decembrī.
[44] V.V.Naļimov,
Ž.A.Drogaļina. Reaļnostj nereaļnogo. Verojatnostnaja modeļ bessoznateļnogo. Moskva, Izd-vo «Mir idej», AO AKRON: 1995
(krievu val.)
[45] V.L.Ginzburg.
Recenzija na kņigu E.P.Krugļakova. Čto že s nami proishodit? (Novosibirsk: Izdateļstvo Sibirskogo
otdeļeņija RAN, 1998, 166 lpp.)
«Uspehi fizičeskih nauk», 169. sēj., No.3, 1999 g. marts, 358.lpp.
(krievu val.).
[46] Modris
Plāte. Cilvēka apziņas struktūra un Svēto Rakstu interpretēšana. Krājumā: «Reliģiski-filozofiski
raksti. VI». Filozofijas un socioloģijas institūts. Prof.P.Dr. Haralda
Biezā virsredakcija. Rīga, 1997. lpp. 155–182.
[47] Turpat.
[48] J.D. Barrow and F.J. Tipler. The Antropic
Cosmological Principle. Oxford:
Clarendon Press., 1986.
Izdevums
«Ceļš», kur bija publicēts J. Tamberga raksts
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru