ARTINT-09

Grāmata: Valdis Egle. «Mākslīgais intelekts»

https://vekordija.blogspot.com/2018/12/l-artint.html

Fragments no šīs grāmatas:

§25. Intuīcija un «irracionālā» domāšana

2000.05.18 15:22 ceturtdiena

(pēc 29 dienām, 1 stundas, 55 minūtēm)

.284. Jūs rakstāt:

.285. «Savā galējā konsekvencē zinātniskā metode noved pie naturālistiskā pasaules uzskata, saskaņā ar kuru zinātne spēj dot atbildes uz pilnīgi visiem mūsu dzīves jautājumiem. Cilvēks šajā skatījumā ir tāds pats izpētāms dabas objekts kā visi citi. Tas nav nekas īpašs un «speciāls»[1]. Bet zinātniskā jaunrade un atklājumi ir iespējami tikai intuitīvā ceļā, kur tie izpaužas kā ar prātu neaptverami jaunu ideju vai problēmu atrisinājumu uzliesmojumi, kuriem ir irracionāls pamats[2] (E.L. Feinberg. «Dvie kuļtury: Intuicija i logika v iskusstve i nauke». Moskva «Nauka», 1992 (krievu val.))» (209.–210.lpp.).

.286. Visa jēdzienu sistēma (jēdzieni «intuitīvs», «racionāls», «irracionāls» utt.), kas šeit izmantota, pilnīgi ignorē jebkādus priekšstatus par to, kā šīs lietas būtu realizējamas bioloģiskā (vai rūpnieciskā) kompjūterā. Paskatīsimies tomēr, kā tās izskatās tad, ja šādi priekšstati cilvēkam ir un tiek izmantoti.

.287. Tātad Jūsu citātā izmantotajos priekšstatos (modelī) pastāv divi domāšanas veidi: 1) racionālais jeb loģiskais; 2) irracionālais jeb intuitīvais. Un jaunradē galvenais ir otrais.

.288. Es tikai nelielā mērā varu atkārtot šeit to, kas ir daudzkārt jau dažādās manu sacerējumu vietās sacīts par cilvēka operētājsistēmas principiālo uzbūvi, tādēļ man nākas paļauties, ka tas visumā jau ir zināms (sk., piem., LASE2-50.lpp. un apkārtējo {SKATI.605}).

.289. Un tā, cilvēkam (viņa smadzenēm) ir jāatrisina kāds uzdevums U. Te nav būtiski, kas tas par uzdevumu: vai Pitagora teorēmas pierādījums, vai kāda vienādojuma atrisināšana, vai kādas jaunas koncepcijas radīšana utt. (vai pārliecināšanās par Dieva eksistenci...).

.290. Ja cilvēka smadzenes ir bioloģisks kompjūters (kas, kā zināms, ir viena modeļa postulāts), tad uzdevumu U šis kompjūters atrisina pēc kāda algoritma A_U (tas nav svarīgi, no kurienes rodas šis algoritms A_U, – tā radīšana smadzenēm ir vienkārši viens mazliet agrāks uzdevums, uz kuru attiecas viss tas pats, ko mēs tūlīt secināsim par uzdevumu U).

.291. Tad uzdevuma U atrisināšanas principiālā shēma ir šāda:

.292.

.293. Detalizētāk šo pašu procesu mēs varam attēlot tā:

.294.

.295. Vispārīgā gadījumā uzdevuma U risināšana sastāv no kaut kādiem n posmiem, kuriem atbilst attiecīgi algoritma soļi jeb bloki, kuri katrs dod kaut kādus starprezultātus utt., – tātad pastāv tas, ko mēs te zemāk sauksim par risināšanas ceļu.

.296. Pieņemsim, ka kompjūters (bioloģisks vai rūpniecisks) ir nostrādājis pēc augstāk attēlotās shēmas un ir dabūjis uzdevuma U atrisinājumu. Kāds šis risinājums ir: racionāls vai irracionāls? loģisks vai intuitīvs?

.297. Jūs droši vien teiksiet, ka tas ir racionāls un loģisks (jo notiek taču pēc algoritma).

.298. Bet es atbildēšu: «Blēņas! Tas ir tipisks, klasisks irracionāls un intuitīvs risinājums!».

.299. Tad Jūs, dabīgi, man vaicāsiet: «Bet kāds tādā gadījumā ir racionāls un loģisks risinājums?».

.300. Lai risinājums kļūtu par tādu, ko mēs «sadzīvē» saucam par «racionālu» un «loģisku», kompjūteram ir jābūt spējīgam izanalizēt risinājuma ceļu. Bet augstāk dotajā shēmā nebija nekādu elementu, kas to darītu vai veicinātu. Tāpēc papildināsim iepriekšējo shēmu ar minētajiem elementiem:

.301.

.302. Lūk, tagad cita lieta! Tagad kompjūtera (bioloģiskā vai rūpnieciskā) atmiņā ir ziņas par algoritma A_U struktūru, darbību un starprezultātiem; viņš «atceras» un «zina», ko un kā ir darījis, un viņam ir arī algoritms B_U, kas šo darbību var novērtēt (kā pareizu vai nepareizu utt.). Tagad uzdevuma U risinājums ir kļuvis «loģisks» un «racionāls» (protams, ja vien algoritms B_U atzīst Ceļu par pareizu; ja ne, tad ir bijis nevis atrisinājums, bet «vienkārši kļūda»).

.303. Tātad, kā mēs redzam, «intuitīvais» risinājums ir tāds, kad rezultāts ir dabūts, bet kādā veidā dabūts, kādā ceļā dabūts, – par to nekādu ziņu kompjūterā nav (un risinājuma Ceļš tātad nevar tikt pārbaudīts un vispusīgi kontrolēts pēc daudziem kritērijiem).

.304. Nav jābūt informātikas speciālistam, lai saskatītu, ka pirmais («intuitīvais») risinājums ir daudz vienkāršāks nekā otrais. Pirmajā gadījumā vajag dabūt tikai algoritmu A_U, un viss. Otrajā vajag dabūt šo pašu algoritmu, plus vēl visu risinājuma ceļu fiksēt atmiņā, plus vēl dabūt algoritmu B_U ar visiem tajā iebūvētajiem Ceļa vērtēšanas kritērijiem...

.305. Tāpēc, protams, nav nekāds brīnums, ka gandrīz visas «jaunās idejas» sākumā parādās «intuitīvajā» (t.i. vienkāršākajā) veidā, un tikai pēc tam tiek izdarīts viss pārējais darbs, lai lietu novestu līdz perfektam stāvoklim.

.306. Tā tas izskatās, ja cilvēks VAR stādīties sev priekšā, kādā veidā to visu realizēt kompjūterā. Kā redzat, visa «noslēpumainība» un «pārdabiskums» no «intuīcijas» tūdaļ nokrīt; tā nav nekāda «augstāka» domāšanas forma, bet gan, tieši otrādi, vienkāršākā un sākotnējā. Lielumlielais vairums rūpniecisko datoru «domā» tieši intuitīvi – t.i., vienkārši vadoties no dotās programmas, neiegaumējot uzdevuma risināšanas ceļu un neanalizējot šī risinājuma «likumību» un «pareizību». Lai organizētu šādu pārbaudi, ir vajadzīgs (ļoti liels) papildus darbs (ko parasti veic – ja vispār veic – tikai cilvēks, «programmētājs», neliekot to darīt rūpnieciskajam datoram).

.307. No šejienes arī «intuitīvās domāšanas» vispārējs novērtējums: protams, tā ir (smadzeņu kompjūteram) vajadzīga un nepieciešama kā vienkāršākais un ātrākais atrisinājuma iegūšanas veids, bet tajā pašā laikā tā nevar (nedrīkst) palikt vienīgā un galīgā. Labi, ja algoritms A_U deva pareizu uzdevuma U atrisinājumu; bet ja deva nepareizu vai neprecīzu, – tad (pie intuitīvās domāšanas) tas tā arī paliks kā vienīgais risinājums: bez pārbaudes, bez kontroles, bez pakāpeniskas uzlabošanas. Tāpēc tur, kur aiz sākotnējā «intuitīvā» un «irracionālā» risinājuma neseko tālākais «loģiskais» un «racionālais» darbs, – tur kopējie rezultāti ir visai bēdīgi.

.308. «Vienkāršoti runājot, – Jūs rakstāt – atšķirība starp zinātnisko un reliģisko patiesības izzināšanas metodi ir proporcijās – zinātne pārsvarā balstās uz cilvēka loģiski racionālo prātu, bet nevar iztikt bez irracionālā (intuitīvā) momenta, turpretī reliģija pamatojas dievišķajā Atklāsmē, t.i. transcendentālajā momentā» (210.lpp.).

.309. No šeit aplūkojamā (Vēras) modeļa viedokļa «Atklāsme» ir tipisks intuitīvs kāda uzdevuma risinājums: smadzeņu kompjūters «vienkārši nolemj», ka «tas ir tā»; lēmuma motīvi, risinājuma Ceļš fiksēti un analizēti netiek. Tāpēc šajā gadījumā arī ir tik viegli atmest Okama principu (kurš būtu algoritma B_U tipiska sastāvdaļa) un tamlīdzīgus vērtēšanas kritērijus.

---

[1] Klīve Visvaldis. «Pa kuru ceļu? Pārdomas par iespējamām atbildēm uz mūsu dzīves lielajiem jautājumiem». Lincoln, Nebraska: LELBA apgāds, 1988.

[2] Фейнберг Е.Л. «Две культуры: Интуиция и логика в искусстве и науке». Наука, Москва, 1992.