Fragments
no šīs grāmatas:
§28. Vitosi un ārpasaule
.345. Iedomāsimies, ka tas «ražotājs» (šeit norāde uz Penrouza doto piemēru – red.),
kurš paziņojis ka viņa kompjūters (vai programma) ir spējīga just, domāt utt.,
esmu es, ka runa ir par manu programmu (vai, pareizāk sakot,
operētājsistēmu; ērtības labad piešķirsim šāda tipa operētājsistēmām īpašu
nosaukumu, teiksim: VITOS – no latīņu «vitalis» – «dzīvs» un
angļu OS – «operating system»; ievedīsim arī latviski lokāmu sugasvārdu
«vitoss», lai apzīmētu tā tipa operētājsistēmas, kuras izpilda punktā {.326} minētos
nosacījumus un kurās ir iebūvēts attiecīgais «minimālais kodols»).
.346. Tad, izskatot Penrouza argumentus, mums
pirmām kārtām ir uzreiz jāuzdod jautājums: par kādu programmu šeit ir runa –
vai par imitācijas programmu, kura cenšas atdarināt cilvēka izturēšanos
(piemēram, viņa vārdus sarunā), vai arī par Vitosa tipa sistēmu, kura patiešām
ņem un realizē «domāšanu», «jušanu» utt.?
.347. Es varu (principā) uzrakstīt
abas šīs programmas, un to darbības principi (pamatalgoritmi) būs pilnīgi
dažādi.
.348. Ja es ar savu programmu cenšos tikai
atdarināt cilvēka izturēšanos sarunā (bet visi Penrouza vārdi īstenībā attiecas
tieši uz šo variantu), tad es esmu zināmā mērā «blēdis»; varbūt bez ļauna
nodoma: tikai ar sportisku vai zinātnisku interesi, bet tomēr «blēdis», kurš
cenšas «apšmaukt» vaicātāju, ar sava kompjūtera arvien sarežģītākām programmām
pūlēdamies imitēt cilvēku. (Kā pieredzējis programmētājs varu teikt, ka nekur
tālu šī «blēdība» aiziet nevarēs; cik necik sarežģīts Tjuringa tests imitāciju
atklās).
.349. Ja, turpretī, es būvēju īstu
saprātu un īstu jušanu, tad man jārīkojas no paša sākuma pavisam
savādāk. Tad es ielieku kompjūterā tikai «sākuma ķieģelīšus» (dažu visai
primitīvu programmu bloku veidā) un – galvenais – iebūvēju viņam
pašprogrammēšanās iespēju. Tad – droši vien daudzu gadu laikā – mana
operētājsistēma pati saprogrammēs savus augstākos līmeņus; visu savu dzīves
laiku tā krās arvien jaunas un jaunas zināšanas un programmas, un tad –
teiksim, pēc divdesmit gadiem – to varēs laist uz sacensību ar cilvēku Tjuringa
testa vai jebkurā citā veidā.
.350. Taču, lai šāds īsts saprāts
varētu attīstīties, vajadzēs, lai visus šos gadus kompjūteram būtu realizēta
«atgriezeniskā saite» ar ārpasauli: lai viņš varētu «uzzināt», kuras viņa
pašuzģenerētās programmas ir derīgas, kuras nederīgas utt. No tā, kāda viņam
būs šī ārpasaule, no tā būs arī atkarīgs, ko viņš zinās un ko viņš nezinās, –
un līdz ar to, vai viņu būs viegli vai grūti atšķirt no Oksfordas angļa.
.351. Pamēģiniet, piemēram, izpildīt Tjuringa
testu, lai atšķirtu mūsdienu 21. gadsimta sākuma angli no Gvinejas nēģera Vasko
da Gamas laikos 15. gadsimtā. Skaidrs, ka atšķirt viņus būs ļoti viegli. Kaut
gan abiem intelekti ir īsti, bet pasaulēm, kurās viņi ir dzīvojuši, nav gandrīz
nekā kopīga.
.352. Nav pat jāmeklē tik tāli piemēri:
pieņemsim, ka mēs abi ar Penrouzu noslēpjamies aiz starpsienas, bet par
vaicātāju nosēdinām Penrouza «She»
jaunkundzi un sakām viņai, ka viens no mums ir kompjūters – lai viņa pasaka:
kurš? Viņa droši vien atzīs Penrouzu par cilvēku, bet mani par kompjūteru, jo
es taisu kļūdas angliski, un arī nezinu daudz ko par Oksfordu. Bet ja par
vaicātāju nosēdināsim, teiksim, Guntu Droni no Smiltenes, tad viņa atzīs, ka
cilvēks esmu es, bet Penrouzs ir kompjūters. Pat ja Penrouzam iemācītu latviešu
valodu, arī tad drīz vien izrādīsies, ka viņš nezina, ko nozīmē «sēņot», nevar
atšķirt Kārli Ulmani no Gunta Ulmaņa un domā, ka, ja «met pa lampu», tad lampa
saplīst.
.353. Tātad, ja mēs taisām īstu intelektu uz
Vitosa bāzes, tad ārkārtīgi liela nozīme būs tai ārpasaulei, kuras vidē mēs šo
intelektu audzēsim, nodrošinot visu laiku tam «atgriezenisko saiti» atpakaļ no
šīs ārpasaules uz audzējamo intelektu. Kompjūteram, kurš veido īstu, neimitētu
intelektu, ir jādod zināma «rīcības brīvība» noteiktā vidē, lai varētu
darboties viņa pašprogrammēšanās mehānisms.
.354. Šī vide var būt «reāla», t.i. mēs varētu
rīkoties tāpat kā Daba: iesēdināt mūsu kompjūteru kaut kādā ķermenī (mehāniskā
robotā vai varbūt klonētā cilvēkā vai, teiksim, cilvēkā, kura īstās smadzenes
kaut kādu iemeslu dēļ mirušas, utt.). Tad mūsu kompjūters audzēs savu intelektu
apstākļos, kas stipri līdzīgi cilvēku augšanas apstākļiem.
.355. Mēs varam arī turēt kompjūteru vienkārši
uz galda, bet visu ārpasauli viņam imitēt ar kaut kādiem televīzijas signāliem.
Tad viņš darbosies virtuālā pasaulē, līdzīgi, kā to aprakstījis Staņislavs Lems
savā «Tehnoloģijas summā»[1].
Kādu pasauli mēs audzējamajam intelektam radīsim, tāds viņš arī veidosies.
.356. Tātad īsta intelekta pirmā pamatbūtība ir
pašprogrammēšanās, bet pašprogrammēšanos nav iespējams realizēt bez
atgriezeniskās saites atpakaļ no ārpasaules vai «ārpasaules», – nav iespējams
radīt bez saites, kura dod stimulus un kritērijus programmu atlasīšanai un
uzkrāšanai.
.357. Ja nu mēs kaut kādā veidā šai
pašprogrammējošai operētājsistēmai esam sekmīgi imitējuši ārpasauli, un šī
ārpasaule ir pietiekošā mērā atdarinājusi Oksfordas pasauli (un, protams, ja
sistēmas «sākumķieģelīši» ir bijuši pareizi un bez defektiem), tad rezultātā
izveidosies īsts, neviltots, individuāls intelekts, un varēs laist Tjuringa
(vai jebkurus citus) testus cik uziet: neviens šo intelektu nevarēs atšķirt no
cita (dabīgā ceļā veidota) angļa intelekta.
.358. Te lasītājs var iebilst tā: ja jau šajā
brīdī (kad mēs laižam simtprocentīgi drošu Tjuringa testu) mūsu kompjūterā
pastāv kaut kāda programmu sistēma (līdz ar iepriekšējā dzīvē uzkrātajiem
datiem), kaut arī šīs sistēmas lielākā daļa (izņemot «sākumķieģelīšus») ir
«augusi pati» zināmā vidē, tad taču mēs varam arī vienkārši «taisnā ceļā» ņemt
un uztaisīt tieši tādas pašas programmas bez kādas viņu «audzēšanas», un tieši
tādus pašus datus «vienkārši ierakstīt» vajadzīgajās vietās atmiņā. Tad mums
«īsts intelekts» nebūs jāaudzē nekādā vidē, bet būs dabūts «uzreiz gatavs».
.359. Jā, protams, mēs varam izdarīt arī tā.
Taču te jāatceras divas lietas. Pirmā: pat šādā veidā «taisnā ceļā» ierakstot
kompjūterā jau gatavas programmas un jau gatavus datus, mēs vienalga «imitējam»
zināmu vidi, zināmu šīs sistēmas «iepriekšējo pieredzi». Oksfordas angļa un
Gvinejas nēģera programmu sistēmas un uzkrātie dati būs pilnīgi dažādi, un
dažādas lietas mums nāksies rakstīt kompjūterā, atkarībā no tā, kuru intelektu
mēs tur gribēsim iebūvēt. Tātad no vides imitācijas – vienalga, kādā veidā tā izpildīta,
– mēs vaļā netiekam tā kā tā.
.360. Otrā lieta ir tā, ka mēs gan varam šādā
ceļā atbrīvoties no iepriekšējas programmu audzēšanas (līdz tam brīdim, kad
ierakstām kompjūterā gatavas un jau it kā «izaudzētas» programmas), bet mēs
nevaram iztikt bez vides imitēšanas šī intelekta tālākajā darbībā. Intelekta
pamatbūtība ir pašprogrammēšanās, un šī pašprogrammēšanās nevarēs strādāt, ja
pēc sistēmas starta mēs nedosim tai atgriezenisko saiti atpakaļ no ārpasaules
uz kompjūteru, – ja nedosim saiti atbilstoši tam, kā šī sistēma ir uzbūvēta,
t.i. kā ir izveidots tās pašprogrammēšanās aparāts.
.361. Cilvēkam, kurš visas šīs lietas saprot,
kurš patiešām var iedomāties, stādīties sev priekšā, kādas šīs programmas
(vismaz principiāli) būs, Tjuringa tests nevar likties svarīgs un būtisks.
Skaidrs, ka īsts intelekts (un plānotajai testēšanas videi atbilstošs)
šim testam vienmēr izies cauri; skaidrs, ka neviena intelekta imitācija tam
cauri neizies (ja vien uzdodamie jautājumi būs pietiekoši dziļi un «āķīgi»).
Tjuringa testa ideju vispār var izvirzīt un (nopietni) apspriest tikai tie, kas
nezina, kā darbojas īsts intelekts un kam acu priekšā stāv tikai
imitācijas. Tas apstāklis, ka Tjurings šo ideju izvirza, bet Penrouzs to
nopietni apspriež, – šis apstāklis vien jau liecina, ka neviens no viņiem šādu
patiešām intelektuālu operētājsistēmu sev priekšā nestādās, bet redz (un
spriež) tikai par imitācijām.
.362. Penrouza runas par to, ka nāksies
«bremzēt» kompjūtera jaudu, kad Tjuringa testa jautājumi skars «komplicētas aritmētiskās
darbības», programmēšanas speciālistam izklausās vienkārši naivas. Kompjūters
var izpildīt «komplicētas aritmētiskās darbības» tad, ja tiek palaista
attiecīga programma. Programmas aritmētiskajām darbībām var būt ļoti dažādas.
Var, piemēram, izpildīt reizināšanu, izmantojot datora mikroprogrammās
(instrukciju sistēmā) jau rūpnīcā iebūvēto reizināšanas komandu (instrukciju)
ar fiksēto punktu. Vairumam tagadējo datoru šī instrukcija strādā ar skaitļiem
līdz 232. Tādu reizināšanu dators izpildīs nesalīdzināmi ātrāk par
cilvēku. Šīs aritmētiskās instrukcijas operē ar bitiem (skaitļi kodēti bināri,
datoriem «dabiskajā» veidā).
.363. Man šāds skaitļu diapazons bija par
mazu, un es pats uzrakstīju programmas, kuras izpilda reizināšanu (un citas
darbības) ar skaitļiem līdz 10255. Šī reizināšana strādā lēnāk, bet
tomēr ātri, salīdzinot ar cilvēku. Ja vajadzēs, es uzrakstīšu arī programmas
aritmētiskajām darbībām ar tūkstošiem vai miljoniem zīmju. Šīs grupas
programmas operē ne ar bitiem, bet ar ASCII koda ciparu zīmēm.
.364. Bet var uzrakstīt arī tādas reizināšanas
(un citu aritmētisko darbību) programmas, kuras operē ne ar bitiem, ne ar ASCII
zīmēm, bet ar ciparu vizuālajiem tēliem – tā, kā to dara cilvēks (piemēram: ar
skaneri ievadām datorā ciparu 4; dators, analizējot attēlu, konstatē, ka tas ir
«četri» un nevis burts «A»; ieskanējam ciparu «2»; dators konstatē, ka tas ir
divnieks, pievēršas reizrēķina tabulai, atrod zīmi «8» un izdod šo bildi kā
rezultātu). Tad mūsdienu dators izpildīs reizināšanu droši vien pat lēnāk
par cilvēku.
.365. Kad Tjuringa testā manai
operētājsistēmai uzdos aritmētiskas dabas jautājumus, tad viss būs atkarīgs no
tā, kāda veida programmas viņa izmantos atbildes formēšanai. Ja sistēma būs
audzēta zināmā vidē no «sākumķieģelīšiem» kā tas aprakstīts augstāk (vai arī ja
audzēšana tiks imitēta, ierakstot programmas jau gatavas, bet tādas, kādas tās
varēja izaugt noteiktā vidē), tad diezin vai sistēmai būs pieejamas tās
aritmētiskās programmas, kuras operē ar bitiem un ASCII zīmēm, jo kā
«sākumķieģelīšus» es tās viņai neiedošu, ja jau runa ir bijusi par cilvēka
intelektam līdzīgas sistēmas audzēšanu (jo cilvēkam tādas programmas nav
iedzimtas), bet pati izaudzēt sistēma tās nespēs; viņa varēs izaudzēt tikai
apmēram tādas pašas reizināšanas programmas, kādas darbojas cilvēka smadzenēs.
Tāpēc arī šajā ziņā Tjuringa tests nekonstatēs nekādas atšķirības.
.366. Tātad, ja mēs taisām īstu
intelektu, un nevis imitāciju, tad šis intelekts ir jāaudzē, ļaujot sistēmai
pašprogrammēties un tajā vai citā veidā imitējot tai vidi (vai dodot reālu
vidi), kurā sistēma darbosies. Rezultējošais intelekts būs atkarīgs no diviem
faktoriem: 1) no «sākumķieģelīšiem», kurus mēs sistēmai iedevām; un 2) no tās
vides, kuru mēs viņai imitējām vai devām.
.367. Ja diviem vienādiem kompjūteriem mēs
dosim absolūti vienādus «starta ķieģelīšus» un imitēsim absolūti vienādu vidi
(teiksim, sūtot vienus un tos pašus videosignālus), tad abi intelekti būs
absolūti vienādi.
.368. Ja, turpretī, imitētās vides atšķirsies,
tad atšķirsies arī abi izaudzētie intelekti, un katrs no viņiem būs
individuāls; vēl unikālāki intelekti kļūs, ja atšķirsies arī viņu
«sākumķieģelīši».
.369. Dabā, protams, vienmēr atšķiras gan
starta nosacījumi (gēnu komplekti), gan – vēl jo vairāk – vide (atšķiras tie
notikumi, kas ar indivīdu atgadās; tās lietas un personas, kas viņam apkārt).
Tāpēc dabā nekad nav divu pilnīgi vienādu intelektu, un katrs cilvēks ir
unikāls.
[1] Lems Staņislavs. «Summa
Technologiae». Sērija «Apvārsnis». Zinātne, Rīga, 1987.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru