ARTINT-14

Grāmata: Valdis Egle. «Mākslīgais intelekts»

https://vekordija.blogspot.com/2018/12/l-artint.html

Fragments no šīs grāmatas:

§32. Kontinuālā apziņa

2000.05.21 15:10 svētdiena

(pēc 2 dienām, 1 stundas, 34 minūtēm)

.463. Tālāk Jūs rakstāt:

.464. «Pēc mūsu domām visnopietnāko uzmanību šajā sakarībā pelna krievu zinātnieka V. Naļimova koncepcija[1] par cilvēka domāšanas un apziņas kontinuālo (nepārtraukto) raksturu, kas populāri aplūkota arī nesen publicētajā teologa M. Plātes darbā[2].

.465. Tajā tiek norādīts, ka, lai gan cilvēku sazināšanās ar valodas palīdzību norisinās loģiski sakārtotu izteikumu formā ar diskrētiem simboliem – vārdiem, tiem piemīt gan atomārā (mutiskā, diskrētā, atsevišķā) nozīme, gan arī kontinuālā (nepārtrauktā – saistītā) nozīme. Tādējādi ar katru valodas vārdu saistās izplūdis tā jēgas un nozīmju lauks, pie tam valodas loģisko konstrukciju apdomāšana jeb dekodēšana norisinās kontinuālajā līmenī. Tātad priekšstats par vārda atomāro kā vienīgo pareizo jēgu ir iluzors, jo aiz valodas diskrētajiem simboliem slēpjas kontinuāls jēdzienisks saturs, kurš ir neizmērāms. Saskaņā ar šo koncepciju ne tikai cilvēka domāšana, bet arī visa apziņa ir kontinuāla, un tieši šis apstāklis to atšķir no datora «domāšanas», kas strādā diskrēto simbolu līmenī» (221.–222.lpp.).

.466. Vai apziņa (un vispār smadzeņu darbība) ir diskrēta vai kontinuāla, tas ir būvējamā (pieņemamā) modeļa postulāta jautājums. Nu, Naļimovs būvē tādu (Ārpasaules, ieskaitot cilvēku) modeli, kurā apziņa ir «kontinuāla». Es būvēju modeli, kurā smadzeņu darbība ir diskrēta kompjūtera darbība. Tālākais jautājums ir: vai var (un kādā veidā var) katrā no šiem modeļiem izskaidrot reāli redzamos (konkrēti, ar cilvēka psihisko darbību saistītos) faktus? Un kurš no skaidrojumiem (un līdz ar to kurš no modeļiem) ir labāks? Un kurš ir vienkāršāks (pēc Okama principa)?

.467. Konkrēti jautājumu par valodas vārdu dešifrēšanu mēs jau skārām augstāk {.414}, runājot par Vitosa sistēmu Ķīniešu istabā. Tur es jau teicu, ka man nav principiālu problēmu, kā (diskrētā!) kompjūterā iebūvēt bloku, kurš sasaista kādu vārdu (teiksim, «puķes») ar lielu daudzumu agrākajā dzīvē fiksētu atmiņas kadru («fotoattēlu»), kuros tajā vai citā veidā figurē puķes: sākot jau ar pašu pirmo, kad mamma izņēma aplūkojamā smadzeņu kompjūtera mazo īpašnieku no bērnu ratiņiem un rādīja viņam: «Tā ir puķe!»; tālāk kā viņš pats šo vārdu atkārtoja: «Pukke!», kā vēlāk daudzkārt to lietoja jau pareizākā izrunā, kā skolā mācījās, piemēram, Veidenbauma dzejoli:

.468.

Kas, staigājot pa košām puķu lejām,

Tik apskata, cik siena viņas dos,

Lai mani nelasa. Pie manām dzejām

Tik piktu prātu viņš sev iemantos.

 .469. Varbūt arī pats sacerēja kādai kaut ko līdzīgu tam dzejolītim, kuru es kādas divas nedēļas atpakaļ uzrakstīju mūsu Vēras biedrības koordinatorei Maijai Salnai uz viņas 30 gadu jubileju:

.470.

...Jo tuksnesi par gaišu puķu lauku

Būs pārvērtusi labestība tava...

 .471. Nu lūk, Vitosa tipa sistēmas atmiņā ir daudz (varbūt simtiem, varbūt tūkstošiem, varbūt pat desmitiem tūkstošu) šādu kadru, kuros figurē puķes; nav principiālu grūtību atrast algoritmu un uzrakstīt programmu, kura kompjūterā («vizuāli», «audiāli» vai citā veidā) ievadīto vārdu sasaista ar šiem atmiņas kadriem un izmanto šos kadrus savā tālākajā darbā (vai nu tā būtu atbildes ģenerēšana Ķīniešu istabā, vai dzejoļa sacerēšana līgavai, vai lēmuma pieņemšana iet un nopirkt puķu pušķi «Viņai»...). Viss šis kadru lērums arī ir tas, ko sadzīvē sauc par «vārda nozīmi» (sauc, ne sevišķi skaidri zinot, ko nozīmē vārds «nozīme»).

.472. «Ar katru valodas vārdu saistās izplūdis tā jēgas un nozīmju lauks» – Jūs rakstāt, atstāstot Naļimovu. Šis «lauks» ir «izplūdis» tādēļ, pirmkārt, ka ar vārdu saistītie atmiņas kadri nesakrīt dažādiem cilvēkiem, katram no viņiem ir savs unikāls atmiņu komplekts. Otrkārt, tādēļ, ka arī vienam un tam pašam cilvēkam šis komplekts ar laiku mainās (nāk klāt arvien jaunas atmiņas, bet vecās daļēji «izstājas no spēles» – «aizmirstas»). Un, treškārt, pat pie pilnīgi vienādiem atmiņu komplektiem divas reizes izmantojot viena un tā paša vārda «nozīmi» divu dažādu uzdevumu risināšanai, nav nekādas garantijas, ka no visa atmiņu komplekta tiks abās reizēs aktivizēta viena un tā pati kadru daļa (tas, ko mēs zinām par reālo smadzeņu darbību, drīzāk varētu dot garantiju, ka katrā reizē tiks paņemta citādāka apakškopa no visa smadzenēs esošo kadru komplekta).

.473. Pati jautājuma nostādne, ka, lūk, pastāv «vārds» un pastāv viņa «nozīme», ir fundamentāli neveiksmīga un neproduktīva no tāda cilvēka viedokļa, kurš domā par to, kā realizēt kompjūterā intelektuālu sistēmu. Ar tādām kategorijām (programmētājs) neko tālāk iesākt nevar (kā vien nonākt pie secinājuma, ka šīs lietas ir nesaprotamas, nerealizējamas kompjūterā, ka «vārda nozīmes lauks» ir «izplūdis», «kontinuāls» utt.).

.474. Profesionāla (un produktīva) ir tāda nostādne, ka, lūk, vārds, kodēts audiāli (skaņu viļņos) vai vizuāli (rakstītā veidā) tiek ievadīts informātiskā sistēmā (cilvēkā caur ausīm vai acīm), tur kaut kādā veidā tiek apstrādāts (tad tūlīt var domāt: kādā veidā apstrādāts?), bet pēc tam tiek ģenerēti jauni (atbildes) vārdi audiālā vai vizuālā formā (un tad var domāt: kā notiek šī ģenerācija?)... Šādā modelī jēdziens «vārda nozīme, vārda jēga» vispār nefigurē, bet atbildēt uz minētajiem jautājumiem («kā notiek apstrāde?», «kā notiek ģenerācija?») speciālistam nav sevišķi grūti – vismaz principiālās līnijās.

.475. «Priekšstats par vārda atomāro kā vienīgo pareizo jēgu ir iluzors, jo aiz valodas diskrētajiem simboliem slēpjas kontinuāls jēdzienisks saturs, kurš ir neizmērāms...».

.476. Nu lūk, – tipisks rezultāts neveiksmīgajam un neproduktīvajam modelim par «vārdu» un viņa «jēgu». Daudz skaidrāka lieta būs, ja teiksim, ka dažādiem cilvēkiem ir dažādi atmiņā uzkrātie dati un dažādi algoritmi, pēc kuriem tie apstrādā ievadītos un ģenerē izvadāmos vārdus...

.477. Tam, ka vārdam nav un nevar būt nekādas «vienīgās pareizās jēgas», vajadzētu būt skaidram visiem (lai gan ir nācies sastapties arī ar cilvēkiem, kas to nesaprot). Taču tādēļ vēl nav jāsecina, ka vārda «jēga» ir «kontinuāla» un «nepārtraukta». Viss, ko mēs zinām par cilvēka nervu sistēmas (tajā skaitā smadzeņu) darbību, norāda uz diskrētumu šūnu vai molekulārā līmenī.

.478. Piemēram, acs tīklenē ir ap 75 miljoni nūjiņu šūnu priekš gaismas intensitātes un ap 4 miljoni vālīšu šūnu priekš krāsu fiksēšanas – daudz elementu, bet tie ir diskrēti. Šie elementi kā pirmie fiksē visu, ko mēs redzam, un nav nekāda pamata domāt, ka tad, kad attēli nonāk «dziļāk smadzenēs», tie pēkšņi zaudē savu diskrēto raksturu. Daudz vienkāršāk (neievedot jaunus postulātus) ir pieņemt, ka redzamie attēli no acs tīklenes šūnām projicējas uz citām šūnu struktūrām smadzenēs tāpat diskrētu datustruktūru veidā.

.479. Visi līdz šim zināmie pētījumi par cilvēka atmiņas darbību norāda, ka mūsu atmiņa fiksē «kadrus» (t.s. «freimus») – zināmus organisma šūnu stāvokļus, un «atcerēšanās» nozīmē daļēju šī iegaumētā stāvokļa atjaunošanu organismā. (Tādēļ jau mēs, kaut ko atcerējušies, piemēram, nejaušu satikšanos ar kādu paziņu, tūdaļ atceramies arī visu pārējo «kadra» daļu: kur un kādos apstākļos tas notika, kā mēs tajā brīdī jutāmies utt.).

.480. Bet tas nozīmē, ka arī atmiņa ir diskrēta: tā sastāv no atsevišķiem kadriem (un katrs kadrs, savukārt, sastāv no atsevišķu šūnu stāvokļa fiksējumiem – tātad arī «iekšā» kadri ir diskrēti). Un tā: lai gan kadru cilvēka atmiņā var būt ļoti ļoti daudz, atmiņas kadri paši ir diskrēti, un katrs kadrs, lai gan sastāv no ļoti ļoti daudziem elementiem, taču atkal no diskrētiem elementiem.

.481. Zinot acs nūjiņu un vālīšu skaitu, kā arī zinot citu maņu orgānu šūnu skaitu un no visiem viņiem uz smadzenēm sūtīto impulsu biežumu (bet tas viss ir zināms jau sen), var aprēķināt, kāds «kompjūtera apjoms» ir vajadzīgs, lai tādu informācijas daudzumu uzglabātu un apstrādātu. Es tādus aprēķinus pirmoreiz izdarīju jau 1977. gadā {ROAD.988}, un vēlāk literatūrā atrastie citu pētnieku darbi tos pilnīgi apstiprināja. Visi šie aprēķini parāda, ka molekulārais līmenis ir pilnīgi pietiekams nepieciešamā informācijas daudzuma kodēšanai – un ne vien pietiekams, bet pietiekams «ar milzu milzu uzviju» tā, ka organisms var darboties (no akurāta datorprogrammētāja viedokļa) pavisam neracionāli, pastāvīgi nelietderīgi šķērdējot milzīgus «informatīvos laukus» (par ko mūs, programmētājus, atlaistu no darba, ja mēs tā darītu...).

.482. Un tā, molekulārais līmenis ir pietiekams, lai izskaidrotu cilvēka «apziņu», bet molekulas jau pašas par sevi nozīmē diskrētumu; postulātu par «apziņas kontinualitāti» var, protams, pieņemt, bet, salīdzinot ar «molekulāro hipotēzi», tas ir «lieks» postulāts, bez kura pilnīgi var iztikt.

.483. Vispār priekšstatu par nepārtrauktību cilvēki parasti ieved tad, kad nespēj vai negrib saskatīt detaļas, kad «aiz meža neredz kokus». Šāda pieeja raksturīga vienkāršotiem modeļiem: tur, kur smalks modelis redz lielu daudzumu diferencētu objektu, tur vienkāršajā modelī ir tikai viens (izplūdis un «nepārtraukts») objekts. Sadzīvē ar šāda veida domāšanu mēs sastopamies tādos spriedumos kā «visi latvieši ir... (tādi un tādi)», «visi krievi ir...», «visi žīdi ir...», «visi vīrieši ir...», «visas sievietes ir...» utt.

.484. Es varu izprojektēt (un pie zināmiem nosacījumiem arī realizēt) tādu sistēmu, kas dešifrē vārdu nozīmi (diskrētā!) kompjūterā. Vai Naļimovs arī to var? (vienalga, diskrētā vai «kontinuālā» kompjūterā?). (Ja nevar, tad mēs ar viņu esam, tā sakot, «dažādās svara kategorijās»).

.485. Ticamāk, protams, ka Naļimovs to nevar; vēl vairāk, visticamāk ir, ka viņš vispār izdomāja savu «kontinuālo apziņu» taisni tāpēc, lai «pierādītu», ka tas nemaz nav iespējams.

.486. Nu, bet augstāk mēs jau izskatījām pamācošu piemēru ar attēlu pārraides realizāciju (ar televīziju {.248}): ja viens vīrs stāsta, ka televīziju vispār neesot iespējams uzbūvēt, bet otrs apgalvo, ka viņš to varot izdarīt, tad uz pirmo vispār nav ko klausīties tikmēr, kamēr nav vispusīgi pārbaudīta otrā versija. Tāpat arī mūsu gadījumā: Naļimova sacītajam nav nekādas jēgas pievērst uzmanību tikmēr, kamēr nav vispusīgi izanalizēta un pārbaudīta Vēras versija.

.487. No mana viedokļa raugoties, Naļimova «kontinuālā apziņa» nenozīmē neko citu, kā vien to, ka tajā vietā, kur man ir vesela kaudze detalizētu priekšstatu par atmiņas kadru uzkrāšanas, vārdu dešifrēšanas, reakciju ģenerēšanas programmām, algoritmiem un datustruktūrām, – tur viņam tajā vietā ir tikai izplūdis balti miglains plankums, par kuru tad nu viņš teic, ka tas esot «nepārtraukts» (jo tajā nekādu detaļu taču neesot).

.488. Nu, bet no «tīrās loģikas» viedokļa situācija šeit ir tāda, ka mums pastāv divi «apziņas modeļi», un, ja visu var izskaidrot, nepieņemot papildpostulātu par apziņas «kontinuālo dabu», tad nav arī nekādas vajadzības šādu postulātu ievest (bet tieši papildus – un nevis vienkārši alternatīvs – postulāts tas ir tādēļ, ka diskrēto informātisko sistēmu postulāti jau vienalga paliek spēkā arī Naļimova versijā – tie piemērojami kaut vai tikai rūpnieciskajiem datoriem).

§33. Atrisināt cilvēka problēmu

 .489. «Savā grāmatā (V.V. Naļimov, Ž.A. Drogaļina. «Reaļnostj nereaļnogo. Verojatnostnaja modeļ bessoznateļnogo». Moskva, Izd-vo «Mir idej», AO AKRON: 1995 (krievu val.)[3]) (..) V. Naļimovs izvirza uzskatu, ka, ja mūsdienu zinātne grib atrisināt cilvēka problēmu, tad tai ir jāpieņem jauna paradigma, kas no līdzšinējās zinātnes nostādnes atšķiras trīs jautājumos:

.490.            1) Jāatsakās no novērojumu atkārtojamības principa, jo, pētot cilvēku, ne tik daudz svarīga ir tā izturēšanās atkārtojošos stāvokļos un formās, cik tie retie, izņēmuma gadījumi, kuros izpaužas mūsu apziņas spektra apslēptā daļa.

.491.            2) Jāatsakās no izziņas objekta un subjekta atdalīšanas prasības, jo tiešajai uztverei apslēptie mūsu apziņas spektra apgabali nevar tikt pētīti no malas. Te jāatzīmē analoģija ar mikroobjekta mērīšanas problēmu kvantu mehānikā.

.492.            3) Jāatsakās no uzskata, ka par ontoloģisko realitāti var atzīt tikai to, ko var reģistrēt ar mērinstrumentiem. Tā vietā ir jāliek uzskats, ka pats cilvēks kalpo kā īpaša veida detektors, kas zināmos apstākļos un pie zināmas tehnikas ir spējīgs atklāt to realitāti, kas paliek apslēpta fizikālajiem mērinstrumentiem» (226–227.lpp.).

 .493. Ja mūsdienu zinātne grib atrisināt cilvēka problēmu, tad tai, pirmām kārtām, ir jāpārtrauc ignorēt Vēras teoriju (personīgos kontaktos Jūs to neignorējat, bet savā rakstā, kā mēs redzam, turpināt ignorēt pat Jūs; par pārējo Latvijas un vēl jo vairāk pasaules zinātni vispār nav ko runāt). Bet patiesībā «cilvēka problēma» savos pamatvilcienos JAU ir atrisināta – un šis atrisinājums saucas latviski par «Vēras teoriju».

.494. Kas attiecas uz Naļimova piedāvāto «paradigmas maiņu», tad tā savā pamatbūtībā nenozīmē neko citu, kā vien atgriešanos pie tiem principiem, kas valdīja cilvēku izziņā pirms Frēnsisa Bēkona, t.i. pirms modernās zinātnes rašanās, pirms cilvēce sāka pielietot to, ko mēs saucam par «zinātnisko metodi».

.495. Tieši Naļimova noraidāmo principu (zinātniskās metodes) pieņemšana savā laikā ļāva zinātnei izdarīt to grandiozo lēcienu, kāds bija novērojams pēdējos četros gadsimtos, un kura jaunākais (uz šo brīdi pēdējais) mums labi redzamais sasniegums ir mobilie telefoni (tur ir patiešām kaut kas no fantastikas, kad es redzu pa meža taciņu braucam velosipēdistu, kurš tajā pašā laikā, atrāvis vienu roku no stūres, sarunājas pa mobilo telefonu ar kādu cilvēku – varbūt kaut kur Jaunzēlandē).

.496. Viss, ko Naļimovs šeit piedāvā, ir tikai, no vienas puses, atkal viņa paša bezspēcības apliecinājums «cilvēka problēmas» risināšanā, un, no otras puses, varbūt, tas ir mēģinājums «pierādīt» šīs problēmas zinātniskas atrisināšanas principiālo neiespējamību un tādējādi pamatot savu vēlēšanos, lai šī problēma netiktu atrisināta ar zinātnes metodēm (un lai cilvēks nebūtu «tikai» kompjūters, un lai paliktu vieta Dievam vai «ezotērikai», dvēseles nemirstībai vai reinkarnācijai utt....).

.497. «Novērojumu atkārtojamības princips» «cilvēka problēmas» gadījumā nav varbūt tik būtisks kā, teiksim, fizikas eksperimentos, jo cilvēks vienkārši, kā patstāvīgi augusi Vitosa tipa sistēma, satur savā kompjūterā unikālu, citos kompjūteros dabiskos apstākļos neatkārtojošos (kaut gan teorētiski atkārtojamu) informāciju. Šeit stāvoklis ir principā tāds pats kā jau vispār bioloģijā: arī ķīmiskā ziņā liepas, vai kartupeļa, vai eža utt. katra šūna ir unikāla un nav absolūti identiska nevienai citai šūnai uz Zemeslodes; atkārtojamības princips šeit skar tikai dabas likumus, bet nevis konkrēto molekulāro struktūru; tam pašam ir jāattiecas arī uz psihi – ne jau pašam informācijas kopumam ir jābūt atkārtojamam un pārbaudāmam citos organismos, bet gan šīs informācijas apstrādes likumiem.

.498. Taču galvenais šeit nav pat «novērojumu atkārtojamības principa» saglabāšana, bet gan vēl stiprāka likuma ievešana: visām cilvēka psihes parādībām ir jābūt mākslīgi radāmām, datoros atkārtojamām vai vismaz modelējamām (kā tas ir manos piemēros ar lellēm Dolliju un Džimmiju). Kur tad var būt vēl labāks pierādījums, ka «cilvēka problēma» ir patiešām atrisināta, ja mēs protam cilvēka psihi uztaisīt paši? (un ne jau tajā ceļā, ko Daba devusi).

.499. Šis pēdējais, tikko nosauktais princips pilnīgi pārsvītro arī otro Naļimova prasību: ja mēs protam paši uztaisīt cilvēka psihi ar visām tās parādībām, tad nekāda stiprāka «pētīšana no malas» vairs nav iespējama; tā JAU ir realizēta savā «pēdējā instancē».

.500. Salīdzināšanai varam pievest piemēru ar automobili. Automašīnu «pētīt» («no malas» vai «no iekšienes» vai vienalga kā) var tikai varbūt nēģeri no Kongo džungļiem vai papuasi no Jaungvinejas. Inženieriem no Forda vai Fiat rūpnīcām šeit nekāda «pētīšana» nav vajadzīga un par visām runām, vai automobili ir iespējams vai nav iespējams izzināt, viņi tikai pasmiesies, jo viņi šīs lietas konstruē paši. Vēras teorija analoģiskā situācijā nostāda cilvēka psihi.

.501. Ar to pašu tiek pārsvītrota arī pēdējā, trešā Naļimova prasība: ja mēs, konstruējuši lelli Dolliju «no malas», varam panākt, ka viņa «subjektīvi sajūt» kaut kādu tādu «realitāti», par kuru šeit Naļimovs runā un kuru «nevar konstatēt ar mērinstrumentiem» (nu, piemēram, redz «auru» vai ko tamlīdzīgu), – ja mēs paši esam to radījuši Dollijas kompjūterā, tad mēs automātiski arī zinām, kas šī parādība ir īstenībā.

.502. Pieņemsim, ka Dollija apgalvo (un pati ir pilnīgi pārliecināta par to), ka viņa ir ekstrasense, «redz auras», «lasa domas», «pieslēdzas astrālajiem laukiem» utt., bet mēs, kas esam viņu uzbūvējuši un (dodot viņai zināmu vidi) izaudzējuši viņas intelektu kā Vitosa tipa sistēmu, – mēs zinām un redzam visus procesus, kas notiek viņas smadzenēs. Tad mēs redzēsim, kurā vietā un kurā brīdī viņas smadzenēs parādās tas objekts, tā datustruktūra, kuru viņa tālāk sauks par «auru», kādus procesus viņa sauc par «domu lasīšanu» utt.

.503. Naļimovs te droši vien teiks, ka nav vispār iespējams mākslīgi uzbūvēt «īstu ekstrasensu», – bet tad mēs būsim vienkārši atgriezušies pie sākotnējās un jau reiz izskatītās situācijas: viens apgalvo, ka kaut ko nav iespējams uztaisīt, bet otrs apgalvo, ka viņš to var izdarīt {.248}.

.504. Es varu jau tagad aptuveni pateikt, kāda izskatīsies «ekstrasensā Dollija»: tā būs ļoti jūtīga būtne (es zinu, ko tas nozīmē «kompjūteru terminos», bet nesāksim to skaidrot, lai nepazaudētu iesākto pavedienu), ar ļoti attīstītu pašiedvesmu (es zinu, ko tas nozīmē kompjūteru terminos, bet...), ar vāju analītisko aparātu (es zinu, ko tas nozīmē...), – ar vārdu sakot, tā būs tipiska histēriska personība ar visām psiholoģijai labi zināmajām šādu personību īpatnībām. Nu, un tad mēs redzēsim, kā no šādām viņas smadzeņu kompjūtera īpatnībām izriet viņas ekstrasensorās spējas...

.505. Naļimovs te, ieraugot, kādi procesi īstenībā norisinās Dollijas galvā, kad viņa redz auras un lasa domas, droši vien teiks, ka viņa nav «īsta ekstrasense»; īsti var būt tikai cilvēki-ekstrasensi. Tad es atbildēšu: «Bet pati Dollija ir pilnīgi pārliecināta, ka viņa ir ekstrasense, redz auras un lasa domas; kāds man ir pamats uzskatīt, ka tās citas, cilvēciskās būtnes, kurām arī ir acīmredzami paaugstināts jūtīgums, milzīga pašiedvesma un pavisam vāja analītiskā domāšana, – ka šīs būtnes ir vairāk pārdabiskas nekā Dollija?».

.506. Naļimova trešā prasība {.492} faktiski nozīmē atzīt par «ontoloģisku realitāti» dažādus Dollijas (un viņai līdzīgo būtņu) smadzeņu iekšējos efektus. Kā šādus efektus mēs tos, protams, arī atzīsim par «ontoloģisku realitāti», taču interpretāciju gan dosim tiem mazliet savādāku nekā viņi paši tiem dod. Vispār šāda veida prasības galu galā reducējas uz Dollijas (un viņai līdzīgo būtņu) vēlēšanos būt neikdienišķām, neparastām, neordinārām.

.507. Un tā, mēs redzam, ka visas Naļimova prasības izriet no tāda cilvēka domu gaitas un priekšstatiem, kurš nevar iedomāties, kuram nav ne jausmas, kā pašam uztaisīt cilvēka psihi, un kurš tādēļ (un vēl varbūt arī citu iemeslu dēļ) cenšas pierādīt (sev un citiem), ka tas nemaz neesot iespējams, ka cilvēks ir neizzināms, nereproducējams utt. – kā Naļimovs droši vien gribētu, lai tas tā būtu īstenībā.

.508. Kā jau es teicu augstāk, tādus uzskatus varētu nopietni aplūkot tikai tad, ja blakus nebūtu Vēras teorijas. Bet tagad, tajos reālajos apstākļos, kad tāda teorija pastāv, viss pārējais šajā jomā taču zaudē jebkādu nozīmi – vismaz tikmēr, kamēr šī teorija un tās pretenzija nav detalizēti izskatīta un pārbaudīta. Tāpēc īstenībā vienīgais objekts, ko nopietnam pētniekam vajadzētu šajā laukā studēt un vēlreiz studēt, ir: Vēras teorija. Vajadzētu taču būt pilnīgi skaidram, ka – ja Vēras teorija patiešām izrādītos pareiza un tās pretenzija pamatota –, tad sekas būs grandiozas visās jomās, kas ar cilvēku saistītas.

.509. Protams, pastāv zināmas grūtības Vēras teorijas saprašanā tādiem cilvēkiem, kuri nav paši taisījuši operētājsistēmas un nav pieraduši domāt «abstraktās programmēšanas» kategorijās. Tomēr šai teorijai varbūt ir paveicies tādā ziņā, ka autors ir ne tikai programmētājs, bet arī zinātnes popularizators ar zināmu pieredzi šajā lietā. Es domāju, ka varētu izklāstīt Vitosa tipa sistēmu uzbūvi arī vairāk detalizētā līmenī tā, lai to puslīdz saprastu arī nespeciālisti, – ja vien būtu garantija, ka to vispār kāds nopietni mēģinās saprast[4] (visi iepriekšējie oponenti taču to pat nemēģināja darīt, jau iepriekš «zinādami», ka Valda Egles sacītais ir vienkārši murgi)[5].

Налимов Василий Васильевич (1910.11.04 – 1997.01.19)[6]

---

[1] Налимов В.В. «Вероятностная модель языка. О соотношении естественных и искусственных языков». Издание 2-е, переработанное и дополненное. Наука, Москва, 1979.

[2] Plāte Modris. «Cilvēka apziņas struktūra un Svēto Rakstu interpretēšana». Krājumā: «Reliģiski-filozofiski raksti. VI».

[3] Налимов В.В., Дрогалина Ж.А. «Реальность нереального. Вероятностная модель бессознатель­ного». Изд-во «Мир идей», АО АКРОН, Москва, 1995.

[4] V.E. (Piezīme Dacei Apšvalkai): Ja es līdz šim neesmu «līdis pārāk dziļās» intelekta operētājsistēmas detaļās, tad lielā mērā to ir noteikusi pastāvīgā sajūta, ka «neviens taču to nelasīs» un «nav taču neviena cilvēka, kas būtu spējīgs to saprast». Ja izrādītos, ka Jūs to lasāt un spējat saprast, tad mēs varētu iedziļināties daudzās detaļās un daudzās problēmās.

[5] Sal., piem. {L-VVF.murgi}, {L-VITA2.murgi}.

[6] Pēc tautības – komi (somugru valodu grupa). 18 gadus pavadīja Gulagā.