ARTINT-03

Grāmata: Valdis Egle. «Mākslīgais intelekts»

https://vekordija.blogspot.com/2018/12/l-artint.html

Fragments no šīs grāmatas:

25. Profesora Tamberga recenzija

1999.09.09

(pēc 6 mēnešiem, 5 dienām)

.1459. Pārdomas par grāmatu: Valdis Egle. Tur tālumā, kur ziemas nepazīst. Sērija LASE. Pirmais laidiens. Jura Egles apgāds Cēsīs, 1999.

.1460. Juris Tambergs Dr.habil.phys., LU Cietvielu fizikas institūta profesors, LU Teoloģijas fakultātes un LU Fizikas un matemātikas fakultātes lektors.

§91. Ievads.

.1461. 1999. gada 17. jūnijā LU Atomfizikas un spektroskopijas institūtā ar profesora Imanta Bērsona starpniecību mums tapa zināma V. Egles vēlēšanās sagatavot publicēšanai latviešu valodā viņa pārtulkotos A. Einšteina divus klasiskos 1905. gada rakstus par speciālo relativitātes teoriju (SRT). Kādu mēnesi vēlāk, 29. jūlijā, mūsu rokās nonāca V. Egles grāmata {.1521} LASE1, kura kopā ar 17.jūnijā saņemtajiem materiāliem {.1522} daudz ko palīdzēja noskaidrot par V. Egles darbu un tā mērķiem. Tiekoties personīgā sarunā š.g. 17.augustā, V. Egle izteica vēlējumu saņemt rakstveidā mūsu viedokli un apsvērumus par šo viņa grāmatu un darbību pie Einšteina SRT. Izpildot V. Egles vēlēšanos, tad arī tapa mūsu pārdomas. (Es biju domājis tikai atsauksmi par grāmatu LASE1 diskusijas «Revisere» ietvaros – V.E. –; attiecībā uz Einšteinu bija spēkā tikai vecais lūgums: paskatīties, vai nav neprecizitāšu tulkojumā un formulās).

.1462. Mūsu pārdomu izklāsta ērtības labad, kā arī ievērojot to, ka tās varētu radīt arī citu lasītāju interesi, kuriem varbūt nav pazīstami V. Egles darbi, mēs sava izklāsta sākumā ietvērām V. Egles izvirzītās Vēras teorijas (Teorikas koncepcijas) un tās pielietojumu īsu pārstāstījumu un tikai tad pārgājām pie šīs teorijas novērtējuma apskata.

§92. V. Egles izvirzītā Vēras teorija (Teorikas koncepcija).

.1463. Vispirms ļoti īsi un konspektīvi aplūkosim V. Egles izvirzītās Vēras teorijas jeb Teorikas koncepcijas būtību, vadoties no grāmatas LASE1.

.1464. V. Egles izvirzītās koncepcijas būtība ir tā, ka matemātikā un psiholoģijā pašlaik lietotie modeļi tiek nomainīti, aizstāti ar vienu un to pašu modeli: modeli, kurā cilvēka psihiskā darbība tiek aplūkota kā bioloģiska pašprogrammējoša cilvēka smadzeņu kompjūtera darbība. Tātad šajā koncepcijā cilvēka psihe tiek aplūkota no «tīri programmistiska» viedokļa, no tāda modeļa viedokļa, kura pamatobjekti būtu smadzeņu procesori, programmas, algoritmi, un visa cilvēka garīgā darbība tiek aplūkota kā informācijas apstrādes process bioloģiskā pašprogrammējamā kompjūterā.

.1465. Tas nozīmē, ka šī V. Egles izvirzītā modeļa ietvaros mums vairs neeksistē ne skaitļi, ne matemātikas operācijas, ne aksiomas, ne prāts, ne jūtas, ne emocijas, ne apziņa, ne zemapziņa, ne «ego» (es) – nekas no visiem tiem objektiem, kuri figurē «vecajos» (t.i. ārpus V. Egles koncepcijas) pastāvošajos matemātikas un psiholoģijas modeļos. Eksistē tikai tas, kas var eksistēt bioloģiskas dabas kompjūteros: informācija, procesori, programmas, algoritmi.

.1466. Tiek atzīts, ka ar laiku mums atkal varbūt parādīsies gan skaitļi, gan operācijas, gan apziņa, gan zemapziņa, taču ne vairs kā sākotnējie pamatobjekti, bet gan kā atvasinājumi no mūsu jaunajiem, «kompjūteriskajiem» pamatobjektiem.

.1467. Tātad V. Egles izvirzītais cilvēka psihiskās darbības modelis smadzeņu darbību apskata kā sava veida reāllaika operētājsistēmas darbību. Pa informācijas kanāliem (nerviem) smadzenes nepārtraukti saņem informāciju no dažādiem sensoriem (maņu orgānu elementiem) par stāvokli apkārtējā vidē un paša organisma stāvokli. Smadzenes nepārtraukti apstrādā šo informāciju un viņu «globālais» vispārējais uzdevums ir ģenerēt attiecīgas organisma darbības.

.1468. Šajā reāllaika operētājsistēmā ir jābūt daudziem paralēli strādājošiem procesoriem, gan «zemākiem» (šauri specializētiem – kuri katrs seko kādai vienai lietai), gan «augstākiem» (kuri izlemj «zemāko» procesoru «priekšlikumus»). Šie daudzie paralēli strādājošie procesori savā starpā sadarbojas vai pat sacenšas, vieni nepārtraukti ģenerē citiem programmas, kuras tad tiek izpildītas vai arī netiek izpildītas, atkarībā no galīgā lēmuma, kuru pieņem kāds no procesoriem, kurš dotajā momentā spēlē «visaugstākā» jeb «galvenā» procesora lomu.

.1469. Ļoti būtiska V. Egles modeļa īpašība ir tā, ka tiek postulēts, ka šajā modelī deklarēto procesoru darbība izteic cilvēka psihi pilnīgi (piemēram, cilvēka sajūtas, jūtas, domas), ir kādi zināmi materiāli procesi smadzeņu procesoru konglomerātā un mūsu sajūtas ir tikai šo materiālo procesu «izskats no iekšpuses». Kā atsevišķu postulātu no iepriekš teiktā var noformulēt tēzi, ka nekas nepastāv «tikai mūsu domās» kā kaut kas nereāls. Ja mēs kaut ko «tikai iedomājamies», tad šī lieta reāli eksistē mūsu smadzenēs kā kaut kāds process vai struktūra, jo mūsu domas un šis process smadzenēs ir viens un tas pats.

.1470. Tālāk grāmatā LASE1 tiek aplūkotas atšķirības starp smadzenēm kā bioloģiskajiem kompjūteriem un rūpnieciskajiem kompjūteriem jeb datoriem, kuras, pēc autora domām, gan nav principiālas dabas, no informācijas apstrādes viedokļa. Tad V. Egle apskata cilvēka smadzeņu pašprogrammēšanas līmeņus, iztirzā attiecīgo programmu attīstību laikā atkarībā no to līmeņa («aug­stākā» vai «zemākā»), apraksta smadzeņu pašprogrammēšanās pamatshēmu un programmu analizatora blokshēmu, kas sastāv no trim procesoriem (attiecīgi: «programmu ģeneratora», «analizatora» un «interpretatora»).

.1471. Pēc tam V. Egle pāriet pie sava cilvēka smadzeņu darbības modeļa sīkāka apskata, virzoties uz tā pielietojumu matemātikai. Viņš ieved objekta piederības kopai (t.s. primārajai kopai savā modelī, kuras izpratne, mūsuprāt, atšķiras no kopas jēdziena izpratnes tradicionālajā matemātikā) un nominālijas (kādai reālijai atbilstošās struktūras vai procesa eksistenci smadzenēs) jēdzienus, aplūko kopu būvēšanu, kopu un nomināliju attiecības, kopu klasifikāciju pēc elementu daudzuma, kopu mērīšanu utt., tā pamazām nonākot līdz skaitļiem un skaitļu kopām matemātikā. Tātad, galu galā V. Egle nonāk līdz tradicionālajai matemātikai, bet tās apskatā viņš stingri pieturas pie sava (t.i. cilvēka smadzenes kā bioloģiska kompjūtera) modeļa, visus matemātikas pamatjēdzienus un operācijas atvasinot kā sekundāras un izrietošas tikai no šī modeļa.

§93. Vēras teorijas pielietošanas rezultāti matemātikas pamatos.

.1472. Tagad mēs, izlaižot daudzus grāmatā LASE1 aprakstītos starpposmus, aplūkosim tos būtiskos rezultātus, ko V. Egle ieguvis, pielietojot Vēras teoriju fundamentālajā matemātikā – matemātikas pamatos.

.1473. No Vēras teorijas viedokļa te vissvarīgākais ir kvantuālo situāciju jēdziens. Ar kvan­tuālajām situācijām V. Egle saprot pastāvošās sakarības primārajās kopu ainās (t.i. to primāro kopu ainās, kuras nosaka smadzeņu kompjūtera algoritmi un kuri, piemēram, ļauj taisīt smadzeņu procesoru programmas primārās kopas elementu atšķiršanai no neelementiem), jo tieši kvantuālo situāciju realitātes (objektīvi pastāvošās sakarības) un nevis formāls pierādījums («tradicionālās matemātikas» ietvaros) Vēras teorijā nosaka tā vai cita matemātiskā fakta eksistenci jeb realitāti. Saskaņā ar Vēras teoriju formāls (matemātisks) pierādījums tikai tad ir patiešām patiess, kad to (vismaz principā) var reducēt uz tām vai citām kvantuālajām situācijām jeb, citiem vārdiem sakot, kad aiz formālā pierādījuma var atrast zināmas sakarības kvantuālajās situācijās.

.1474. Tagad pievērsīsimies trim fundamentālās matemātikas jautājumiem, kur V. Egle pielieto savu Vēras teoriju.

.1475.     1. Pielietojot Vēras teoriju t.s. «Hipāzija teorēmai» (tas ir V. Egles ievests termins) – kvadrāta malas un tā diagonāles nesamērojamības atklāšanai, kas nozīmēja iracionālo skaitļu atklāšanu (izgudrošanu), V. Egle parāda, ka šajā uzdevumā Hipāzija pierādījums primārajās kopās (t.i. kvantuālo situāciju līmenī) un mūsdienu tehnikā (pielietojot tradicionālo matemātiku) dod vienu un to pašu rezultātu – tātad «Hipāzija teorēma» arī saskaņā ar Vēras teoriju izsaka patiesu matemātisku realitāti.

.1476.     2. Tālāk, aplūkojot t.s. Kantora teorēmu, ka reālo (racionālo + iracionālo) skaitļu esot bezgalīgi daudz reižu vairāk nekā racionālo skaitļu (jeb kontinuuma kopas apjoms ir lielāks par visu racionālo skaitļu kopas apjomu), V. Egle atrod, ka, šīs teorēmas pierādījumos izmantojot iracionālo skaitļu teorijas Veierštrasa un Dedekinda modeļus, kvantuālās situācijas atšķiras no tradicionālajā matemātikā izmantotajām. Tātad, saskaņā ar V. Egli, no Vēras teorijas viedokļa Kantora teorēma tās tradicionālajā interpretācijā nav pareiza.

.1477.     3. Trešais svarīgais Vēras teorijas pielietošanas rezultāts pieminēts grāmatas LASE1 77.lpp. zemsvītras piezīmē. Tajā teikts, ka, pateicoties Vēras teorijai, V. Egle atrisinājis t.s. kontinuuma problēmu tās sākotnējā formulējumā, kuru kā pašu pirmo matemātikas zinātnes uzdevumu XX gadsimtam 1900. g. izvirzīja D. Hilberts. Diemžēl mums vēl līdz šim nav izdevies iepazīties ar šo V. Egles darbu, kas atrodams grāmatas LASE1 turpinājumā (sērijas LASE 2.laidienā, kas vēl nav iznācis).

.1478. Savelkot kopā, varam teikt, ka, pielietojot Vēras teoriju matemātikas pamatiem, tā pretendē vismaz uz diviem būtiskiem sasniegumiem (Kantora teorēmā un kontinuuma problēmā), kur šīs teorijas rezultāti atšķiras no tradicionālajā matemātikā līdz šim iegūtajiem.

§94. V. Egles iecere Vēras teorijas pielietošanai teorētiskās fizikas aksiomatizācijā.

.1479. Savā grāmatā LASE1 V. Egle kā otru Vēras teorijas pielietošanas jomu pēc matemātikas min psiholoģiju, kura arī ir Vēras teorijas būtiska sastāvdaļa.

.1480. Mēs tomēr šajās pārdomās šo psiholoģijas jomu neaplūkosim, jo, pirmkārt, nejūtamies speciālisti šajā nozarē. Bez tam grāmatā LASE1 sniegtais ļoti interesantais un aizraujošais psiholo­ģiskais materiāls (etīde par Džordano Bruno[1] un sarakste ar Valsts Prezidentu[2]), kuru bez tam raksturo ļoti precīza un eksakta valoda, tomēr ir uzskatāms par sava veida «beletristiku», salīdzinot ar grāmatas pirmajā daļā sniegto Vēras teorijas būtības izklāstu un tās pielietojumiem matemātikā.

.1481. Tāpēc mēs tagad pievērsīsimies nākošajam Vēras teorijas pielietošanas virzienam – teorētiskās fizikas aksiomatizācijai, kura ir aprakstīta V. Egles materiālos (skat. {.1434} – {.1458}).

.1482. Tātad sākotnējam V. Egles lūgumam – palīdzēt pie divu A. Einšteina 1905. g. rakstu {.1522} latvisko izdevumu sagatavošanas – ir divi mērķi:

.1483.     1) Popularizēt Einšteina SRT latviešu lasītāju vidū, izejot no šīs teorijas pamatlicēja oriģinālo darbu tulkojumiem {.1522}, kas pats par sevi ir ļoti vērtīgs, apsveicams un atbalstāms pasākums.

.1484.     2) Izmantot šo materiālu, lai aplūkotu Einšteina SRT Vēras teorijas skatījumā, t.i. faktiski nodarbotos ar sava veida SRT aksiomatizāciju.

.1485. V. Egle atzīmē {.1442}, ka Einšteins viscaur runā par «novērotāju», kurš atrodas tajā vai citā «koordinātu sistēmā» un tur kaut ko mēra (laiku, garumu) un rēķina. Taču Einšteinam (un visiem viņa sekotājiem) šis «novērotājs» ir «vienkārši cilvēks» bez detalizētas viņa iekšējās uzbūves un darbības izskatīšanas. Turpretī Vēras teorija aplūko šo «novērotāju» kā bioloģisku kompjūteru, kā informācijas apstrādes sistēmu.

.1486. Iedziļinoties jautājumā, kādā tieši veidā šāda sistēma var «uztvert» telpu un laiku, kādā veidā tā var nonākt pie SRT formulām un diferenciālvienādojumiem, pēc V. Egles domām var daudz ko noskaidrot, varbūt arī padarot skaidru un vienkāršu to, kas citādi liekas paradoksāls un izskatās esam pretrunā ar «veselo saprātu».

.1487. Kā tālāk paskaidro V. Egle, tad Einšteina SRT šim nolūkam viņš ir izvēlējies gan tāpēc, ka tā ir ļoti labi zināma fundamentāla fizikas teorija, un «SRT fizikālais inventārs» ir ārkārtīgi vienkāršs – tikai «pulkstenis un lineāls».

.1488. Tomēr V. Egle atzīst, ka to procesu izskatīšana, kuri norisinās Einšteina «novērotāja» smadzenēs, kad viņš darbojas ar «pulksteņiem» un «lineāliem», ar «formulām» un «vienādojumiem» ir ļoti liels darbs, jo šie procesi nebūt nav elementāri. Tāpēc pagaidām viņa nolūks ir tikai iegūt abu Einšteina darbu korektu latvisku tekstu.

§95. Vēras teorijas un tās pielietojumu novērtējums.

.1489. Dodot novērtējumu V. Egles izvirzītajai Vēras teorijai un tās pielietojumiem, vispirms ir jāatzīmē vairāki momenti jeb faktori, kas, mūsuprāt, arī nosaka šo pārdomu ievirzi un rezultātu. Šie momenti ir gan subjektīva, gan arī objektīva rakstura.

.1490. Pirmais subjektīvais moments ir saistīts ar to, ka mēs paši lielā mērā pieturamies, ja var tā sacīt, pie «aksiomātiskās» domāšanas metodes (jeb modeļa), t.i. deduktīvi izejot no kādiem pamatjēdzieniem un to pamatsakarībām (postulātiem un aksiomām) un virzoties pēc tam saskaņā ar kaut kādiem algoritmiem galu galā nonākot pie visiem pārējiem spriedumiem un secinājumiem (teorēmām).

.1491. Bez šī iekšējā subjektīvā momenta mūsu attieksmi pret Vēras teoriju nosaka arī otrs – ārējais subjektīvais moments, kuram, iespējams, ir arī sakars ar pirmo momentu. Ar to mēs saprotam savu nostāju pret moderno datortehniku un biotehnoloģiju attīstību mūsu dienās. It īpaši te jāatzīmē progress «mākslīgā intelekta» pētījumu virzienā, kur datori pārņem vienu cilvēka intelektuālās darbības lauciņu pret otru. Lai atceramies tikai pirmo datora uzvaru mačā ar pasaules šaha čempionu G. Kasparovu 1997.g. maijā. Jāatzīmē arī tādi datortehnoloģijas panākumi kā neticamie sasniegumi «virtuālās realitātes» jomā (piem. datorizēti kinoaktieri «dabīgo» kinoaktieru vietā). Atklājumi biotehnoloģiju jomā (dzīvnieku un cilvēka klonēšana, cilvēka pilnā genoma DNS struktūras atšifrēšana), kā arī šo pētījumu sintēze ar datortehnoloģijām – tas viss veido psiholoģisko fonu mūsu subjektīvajai atziņai, ka, vienkāršoti sakot, «viss, kas iespējams cilvēkam, ir principā iespējams arī datoram, cilvēka smadzenes un datoru procesi principā realizē vienu un to pašu darbību, tikai uz dažādiem materiāliem nesējiem, un starp abiem virzieniem nākotnē ir iespējama sintēze».

.1492. Tātad abi šie subjektīvie momenti nosaka mūsu pozitīvo, labvēlīgi orientēto nostāju pret V. Egles koncepciju. Mums tā šķiet simpātiska, neraugoties uz iespējamām būtiskām pasaules uzskata atšķirībām, kuru iztirzāšana prasa aplūkošanu atsevišķā darbā ar virsrakstu «Dievs, torsioni un kompjūteri».

.1493. Tagad pievērsīsimies tiem objektīvajiem momentiem, kas izriet no mūsu līdzšinējās darba pieredzes oficiālajā zinātnē. No tās seko divējāda veida apsvērumi.

.1494. Mūsu zinātniskā darba pieredze, pirmkārt, ved pie atziņas par publikāciju (žurnālu rakstu, konferenču referātu utt.) un informācijas apmaiņas un aprites būtisko lomu zinātnē, kas aptver visas pasaules pētnieku aprindas visās zinātnes nozarēs. Te jāatzīmē, ka V. Eglem, strādājot tehniski matemātisku programmētāja darbu, nav šādas zinātniskā darba pieredzes, kā tas noskaidrojās mūsu š.g. 17.augusta sarunā.

.1495. No otras puses, mūsu profesionālā specializācija fizikā (atomu kodolu un elementārdaļiņu fizika) ir uzskatāma par šauru un sānis orientētu virzienu attiecībā pret V. Egles izvirzīto Vēras teoriju un tās pielietojumiem. Līdz ar to mūsu spriedumi un vērtējumi par to ir daudz mazāk profesionāli un ar mazāku svaru nekā attiecīgo nozaru speciālistu (piemēram, profesionālu matemātiķu, datortehnoloģiju un cilvēka smadzeņu pētnieku) atsauksmes. Tātad galu galā mūsu nostāju attiecībā pret V. Egles izvirzīto Teorikas koncepciju nosaka abi iepriekš minētie subjektīvie faktori un mūsu vispārīgā pieredze zinātnes sfērā.

.1496. Tātad mūsu vispārīgā nostāja pret Vēras teoriju ir visnotaļ pozitīva – kā tas izriet no abiem iepriekš aprakstītajiem subjektīvajiem faktoriem.

.1497. Tik tiešām – tāds varētu būt cilvēka smadzeņu kā bioloģiskā kompjūtera darbības modelis. Šim modelim pagaidām ir tīri spekulatīvs raksturs, tas pastāv V. Egles uzzīmēto blokshēmu, t.i. dažādu elementu – «kastīšu» veidā, kas savienotas ar bultiņām, tādējādi norādot funkcionālās sakarības starp šiem blokiem, bet šo bloku darbības mehānismi, protams, netiek konkretizēti un detalizēti atklāti smadzeņu bioloģisko mikrostruktūru un mikroprocesu līmenī.

.1498. Sava modeļa tīri spekulatīvo raksturu labi apzinās arī pats tā autors, lietojot, mūsuprāt, ļoti veiksmīgu sava modeļa tagadējās situācijas salīdzinājumu ar stāvokli ģenētikā pagājušā gadsimta beigās. Proti, tad vācu biologs Augusts Veismanis (Weismann) izvirzīja spekulatīvu modeli par bioloģiskā organisma iedalījumu dīgļplazmā – «iedzimtības vielā», kas atrodas dzimumšūnās, un somā – kas atbilst visām pārējām organisma šūnām. Tikai mūsu gadsimta otrajā pusē, atklājot DNS (dezoksiribonuk­leīnskābes – «iedzimtības vielas» jeb genotipa) struktūru un atšifrējot ģenētisko kodu, kā arī noskaidrojot paša organisma (somas jeb fenotipa) veidošanās likumības mikrobioloģiskajā līmenī, notika šī Veismaņa spekulatīvā modeļa konkretizācija, kas deva aizsākumu biotehnoloģiskajai revolūcijai mūsu dienās.

.1499. Nākošais loģiskais jautājums attiecībā pret V. Egles Teorikas koncepciju būtu: «Vai šis modelis ir mūsdienās vienīgais iespējamais, «vislabākais» cilvēka smadzeņu darbības modelis? Vai pastāv citi (varbūt sliktāki, bet varbūt arī labāki) cilvēka smadzeņu darbības modeļi? Un ja tādi ir, tad kādi ir to pielietojumi un praktiskie sasniegumi?»

.1500. Te nu, lūk, mēs nonākam pie būtiska jautājuma, kas izriet no mūsu iepriekš pieminētās zinātniskā darba pieredzes un kuru, turpinot nupat aizsākto jautājumu virkni, varētu izteikt sekojoši:

.1501. «Bet ko tad šajā cilvēka smadzeņu darbības izpētes virzienā ir izdarījusi visa pārējā pasaule? Vai tad pārējiem zinātniekiem, kas strādā smadzeņu izpētes, «mākslīgā intelekta», matemātikas pamatu un teorētiskās fizikas aksiomatizācijas jomā pēdējos gados nav ienākušas prātā un izstrādātas līdzīgas idejas? Kādas ir šo zinātnieku publikācijas žurnālos, konferenču materiālos, monogrāfijās u.c. informācijas avotos?»

.1502. Te nu jāsaka, ka uz šāda veida jautājumiem mēs grāmatā LASE1 nerodam atbildes. Mēs neņemamies arī atbildēt uz jautājumu: «Kāpēc tas ir tā?» Varbūt tas ir saistīts ar V. Egles pieredzes trūkumu sistemātiskā zinātniskā darbā un ar to saistīto zinātnisko publikāciju, informācijas apmaiņas lomas nenovērtējumu. Iespējams, ka tam par cēloni ir kādi psiholoģiskas dabas apsvērumi, piemēram: «Lai es (V. Egle) kaut ko izdarītu šajā virzienā, tad man pašam ir jātic savam modelim, savam darbam, es nedrīkstu daudz skatīties, ko ir izdarījuši citi, jo tad es pats neizdarīšu nekā». Mēs, tātad, tikai konstatējam šo pārējās zinātniskās pasaules sasniegumu ignorēšanas faktu grāmatā LASE1 un par tās cēloņiem varam izvirzīt dažādas hipotēzes.

.1503. Pievēršoties pasaules vadošo zinātnieku uzskatiem jautājumā par cilvēka smadzeņu darbības modeli un šīs darbības salīdzināšanai ar kompjūtera darbību, redzam, ka šo speciālistu domas ne vienmēr atbilst V. Egles izvirzītajai koncepcijai. Starp tiem izcilajiem zinātniekiem, kuri uzskata, ka starp cilvēka smadzeņu darbību un kompjūtera darbību pastāv ļoti būtiskas atšķirības, vispirms gribētu minēt R. Penrouzu (Roger Penrose), kurš šīs problēmas analizē savā grāmatā {.1523}.

.1504. Saskaņā ar R. Penrouzu jau dažu visvienkāršāko piemēru («Tīringa testa» un «Ķīniešu istabas») analīze rāda, ka cilvēka smadzeņu un kompjūtera darbības salīdzināšana pati par sevi ir ļoti smags uzdevums un tam nav iespējami vienkāršoti risinājumi. Piemēram, «Ķīniešu istabas» testa gadījumā R. Penrouzs parāda, ka ir iespējams pilnīgi imitēt cilvēka saprātīgo rīcību, tomēr pašam nesaprotot šī darba saturu un jēgu. Tieši šādu situāciju analīze no Vēras teorijas viedokļa varētu veicināt tās izpratni un atzīšanu pasaules zinātnes apritē.

.1505. Tagad, lietojot paša V. Egles grāmatā LASE1 izvirzīto metodoloģiju, ka jautājums par «pareiza» modeļa izvēli reducējas uz modeļu salīdzināšanu, noskaidrojot, kurš no modeļiem labāk izskaidro mums zināmās parādības un faktus, mēģināsim pateikt kaut ko konkrētāku par V. Egles izvirzītās Vēras teorijas pielietojumiem.

.1506. Matemātikas pamatos mums, tātad, ir jāsalīdzina «tradicionālās matemātikas» (aksiomātiskās kopu teorijas) un «matemātikas Vēras teorijas izpratnē» rezultāti. Kā jau minējām, tad viena problēma (Hipāzija teorēmā – iracionālo skaitļu ievešanā) abu matemātisko teoriju rezultāti sakrīt, bet otrā – Kantora teorēmā – šie rezultāti ir atšķirīgi.

.1507. Aplūkojot sīkāk to informāciju, kas par Kantora teorēmu mums ir pieejama grāmatā LASE1, pašlaik varam vienīgi secināt to, ka runa acīm redzot iet par Kantora kopu teorijas jēdziena «kontinuums» pārskatīšanu Vēras teorijā. Saskaņā ar Vēras teoriju (norāde {REVIS.494} grāmatas LASE1 66.lpp.) nevar reizē pastāvēt V. Egles ievestie «Atbilstības» programmas algoritma atrašanas neiespējamības un «Diagonālprocesa» programmas algoritma atrašanas iespējamības nosacījumi un līdz ar to, saskaņā ar Teorikas koncepciju, matemātikā nevar pastāvēt Kantora kopas ar «kontinuuma» apjomu (turpat, 66.lpp. LASE1).

.1508. Vēl interesantāks liekas būt V. Egles izteikums (grāmatas LASE1 77.lpp. zemsvītras piezīmē) ka viņam, pateicoties Vēras teorijai, ir izdevies atrisināt kontinuuma problēmu, bet, kā jau minējām, tad šis atrisinājums grāmatā LASE1 nav pieejams.

.1509. Tātad acīmredzot V. Egle izsaka ļoti nopietnas pretenzijas uz matemātikas pamatu – Kantora kopu teorijas kontinuuma jēdziena pārskatīšanu tradicionālajā matemātikā. Katrā ziņā šie jautājumi prasa ļoti nopietnu pieeju un iedziļināšanos to būtībā. Mūsu iespējas, kā jau tika minēts, te ierobežo kā pašu profesionālo zināšanu trūkums dotajā virzienā (tās faktiski aprobežojas ar grāmatās {.1524}, {.1525} sniegtajām ziņām), tā arī grāmatā LASE1 sniegtā ierobežotā informācija. Mēs domājam, ka nopietniem šī virziena augstas klases speciālistiem profesionāļiem te noteikti būtu savs vārds sakāms.

.1510. Tātad Vēras teorijas pielietojumiem tradicionālajā matemātikā pašlaik ir, mūsuprāt, visai nopietnas pretenzijas pašu fundamentālāko to pamatu revīzijai, bet pagaidām nav daudz tālāk izvērstāku konkrēto rezultātu.

.1511. Tagad pievērsīsimies teorētiskās fizikas aksiomatizācijas jautājumiem, kas mums pašiem ir nedaudz tuvāki, bet, kā jau teicām, tad arī šajā nozarē mēs neesam speciālisti. No otras puses, arī V. Egles darbības novērtēšana šajā virzienā ir daudz vienkāršāks uzdevums, jo pagaidām teorētiskās fizikas aksiomatizācijā V. Egle arī neko daudz nav izdarījis – ir tikai §4 aprakstītā[3] iecere SRT aksiomatizācijai saskaņā ar Vēras teoriju, kā pirmo soli minot Einšteina 1905.g. divu klasisko SRT rakstu korektu latvisku tulkojumu iegūšanu.

.1512. Tāpēc mēs varam pagaidām tikai norādīt uz dažiem aspektiem, kas saistīti ar šīs ieceres iespējamo realizāciju.

.1513. Pirmkārt, atkal ir jāaplūko tas, ko ir izdarījusi pasaules zinātne šajā virzienā. Vispirms gribētos pievērst autora uzmanību jau 1975.gadā krievu valodā pārtulkotajai Mario Bunges 1973.g. izdotajai grāmatai {.1526} par fizikas aksiomatizācijas jautājumiem, kura vēl nebija V. Eglem zināma mūsu š.g. 17.augusta sarunas laikā. M. Bunges grāmatā ir pieminēti veseli trīs ar SRT aksiomatizāciju saistīti mēģinājumi {.1527}, {.1528}, {.1529} jau 20.-tajos gados, kas atzīti par visai neveiksmīgiem. Bet kas ir izdarīts SRT aksiomatizācijā līdz mūsu dienām? Rietumos kopš 1970. gada iznāk fizikas filozofijai, metodoloģijai un arī aksiomatizācijai veltīts žurnāls «Foundations of Physics», kurš, cik mums zināms, nekad nav bijis sastopams Latvijas bibliotēkās. Kādi gan materiāli par SRT aksiomatizāciju būtu atrodami šajā žurnālā, nu jau gandrīz 30 gadu periodā? Tātad vispirms V. Eglem būtu jānoskaidro, kāds ir mūsdienu stāvoklis pasaulē SRT aksiomatizācijas problēmā.

.1514. Otrkārt, nodarbojoties ar kādas fizikas teorijas aksiomatizāciju, tā ir nevis vienkārši jāzin, piemēram ideju un aprēķinu veikšanas līmenī, bet tā ir jāpārzin ļoti dziļi, tā sakot, «līdz kaulam», jo kādas fizikas teorijas aksiomatizācija ir tās attīstības pēdējais, to «galīgi sakārtojošais» solis. Tāds līmenis nav pieejams pat ne katram fiziķim profesionālim, kas šo teoriju pielieto kā «darba instrumentu» savu konkrēto uzdevumu risināšanai. Latvijā, cik mums zināms, varbūt vienīgi LU profesora R. Ferbera darbs {.1530} ir attiecināms uz ar SRT aksiomatizāciju saistītiem jautājumiem, un šajā darbā ir izteiktas arī interesantas domas par veselo skaitļu ievešanu fizikā un matemātikā, kas no cita viedokļa aplūko V. Egles Vēras teorijā skartos jautājumus.

.1515. Treškārt, iespējams, ka labāks ceļš būtu sākt SRT aksiomatizācijas problēmas risinājumu nevis no paša sākuma (piem. no SRT pamatdarbu apgūšanas pēc to latviskā tulkojuma), bet gan no kāda «augstāka līmeņa», gadījumā, ja literatūrā izdotos atrast veiksmīgus SRT aksiomatizācijas mūsdienu modeļus. Tādā gadījumā šis uzdevums tiktu novests uz divu aksiomatizāciju (literatūrā atrastās un tai atbilstošās, bet no Vēras teorijas izrietošās) salīdzināšanu savā starpā, un to nosacījumu noskaidrošanu, kad vienu aksiomatizāciju var reducēt uz otru, kas, iespējams, būtu efektīvāks šī uzdevuma risinājuma ceļš.

§96. Noslēgums – vēlējums nākotnei.

.1516. Noslēdzot šīs mūsu pārdomas par V. Egles izvirzīto Vēras teoriju jeb Teorikas koncepciju, vispirms ir jāatzīmē tās fundamentālais raksturs un autora drosme arī Latvijā ķerties klāt tāda mēroga uzdevumiem. Bet, no otras puses, par traģisku un nožēlojamu ir uzskatāms fakts, ka šī teorija pēc tās radīšanas pirms 20 gadiem tā arī nav ieguvusi kvalificētu un atbilstošu novērtējumu.

.1517. Protams, tās autors arī nav Dievs, un mūsu vēlējumi un ieteikumi viņam turpmākajā darbā iziet no šajās pārdomās iepriekš teiktā. Ir jācenšas panākt savas teorijas galveno rezultātu publicēšanu kādā starptautiskā žurnālā vai konferencē, iegūt zinātniskās sabiedrības novērtējumu ārpus Latvijas. Tas, iespējams, būtu daudz perspektīvāks ceļš turpmākajā darbā, salīdzinot ar Vislatvijas diskusijas («Revisere») organizēšanu par V. Egles koncepciju, jo mūsuprāt tādas pietiekami kvalificētas un ieinte­resētas sabiedrības pašlaik Latvijā gluži vienkārši nav un lielākai tās daļai ir gluži vienalga, vai mēs esam pērtiķi vai kompjūteri.

.1518. Atliek tikai novēlēt autoram nepagurt šajā ērkšķainā patiesības meklēšanas ceļā un lai cīņā par Vēras teorijas atzīšanu viņu pavada senais latīņu teiciens:

«Per aspera ad astra».

.1519. Autors izsaka pateicību saviem kolēģiem Dr.habil.phys. M. Balodim un Dr.phys. T. Krastai par vērtīgām diskusijām un palīdzību šī darba noformēšanā.

1999.gada 9.septembrī

J. Tambergs

.1520. Literatūra

.1521.       1. Valdis Egle. Tur tālumā, kur ziemas nepazīst. Sērija LASE. Pirmais laidiens. Jura Egles apgāds Cēsīs, 1999. (128 lpp.).

.1522.       2. Valdis Egle. Skati «D1998», 44–79.lpp. (1999.g. 17.jūnijā saņemtie materiāli): A. Einšteins. Pie kustībā esošu ķermeņu elektrodinamikas. A. Einšteins. Vai ķermeņa inerce ir atkarīga no enerģijas, kuru tas satur? (1905.g. rakstu latviskie tulkojumi). §30. Par tulkojumiem un komentāriem. §31. Par zinātnisku noraidījumu.

.1523.       3. Roger Penrose. The Emperor's New Mind. Concerning Computers, Minds and The Laws of Physics. Oxford University Press. New York – Oxford. 1989. (466 pages).

.1524.       4. М. Клайн. Математика. Утрата определенности. Мир, Москва, 1984 (434 lpp.), tulkots no angļu oriģināla: Morris Kline. Mathematics. The Loss of Certainty. New York, Oxford University Press, 1980.

.1525.       5. К.М. Подниекс. Вокруг теоремы Геделя. ЛГУ, Рига, 1981. (105 lpp.).

.1526.       6. Марио Бунге. Философия физики. Прогресс, Москва, 1975. (347 lpp.), tulkots no angļu oriģināla: Mario Bunge. Philosophy of Physics. D. Reidel Publ. Comp. Dordrecht, 1973.

.1527.       7. D. Hilbert. Matematische Annalen, Vol.92 (1924) s.1.

.1528.       8. C. Caratheodory. Sitzungberichte der Koeniglish Preussischen Academie der Wissenschaften zu Berlin. Phys. Mat. Kl. 12 (1924).

.1529.       9. H. Reichenbach. Axiomatik der relativistischen Raum-Zeit Lehre. Fr. Vieweg und Sohn, Braunschweig, 1924.

.1530.       10. R. Ferber. A Missing Link: What's behind De Broglie's «Periodic Phenomenon»? Founda­tions of Physics Letters, Vol. 9, No.6 (1996) p.575–586.

Juris Tambergs 2008.gada 10.jūlijā[4]: priekšlasījums «Pārdomas par zinātnes un reliģijas dialogu» ZURD grupas seminārā

---

[1] Skat. {REVIS.908}.

[2] Skat. {SKATI.30}.

[3] Tāds numurs tam paragrāfam bija Tambergam iedotajās izdrukās; šajā grāmatā tas ir augstāk dotais §89.

[4] 66 gadus vecs; 138 dienas pirms savas nāves; Juris Tambergs dzīvoja 1942.08.11 – 2008.11.25. Dzimis Rīgā skolotāju ģimenē; frontei tuvojoties, vecāki devās uz Kurzemi, kur arī palika pēc kara, strādādami lauku skolā un savā piemājas lauciņā. Juris mācījās Kolkas un Ģipkas pamatskolās, beidza Dundagas vidusskolu 1960.gadā, LVU fizikas-matemātikas fakultāti 1965.gadā un pēc sadales strādāja Kuldīgas vidusskolā par skolotāju. 1967.gadā iestājās darbā Salaspils kodolreaktorā, kur strādāja līdz tā likvidācijai 1998.gada beigās. Kodolreakciju laboratoriju no Reaktora pārcēla uz jaunizveidoto LU Cietvielu fizikas institūtu, kur J. Tambergs strādāja līdz pat savai nāvei. Kopš 1990.gadu sākuma bija lektors LU Teoloģijas fakultātē. Bija ZURD (Zinātnes Un Reliģijas Dialoga) grupas biedrs.