Fragments
no šīs grāmatas:
§31. Einšteina smadzeņu grāmata
.438. Ja jau Penrouzs savā nodaļā par Ķīniešu
istabu ir iekļāvis arī Duglasa Hofstadera[1]
(1981) piemēru par «sarunu» ar «Einšteina smadzenēm», tad izskatīsim arī to pie
reizes.
.439. Hofstaders ir izdomājis «grāmatu», kurā
ir ierakstīta visa informācija par Alberta Einšteina smadzenēm («a complete description of the brain»),
un nu Penrouzs, polemizējot ar Hofstaderu, apspriež jautājumu, vai tāda grāmata
būtu ekvivalenta pašam Einšteinam, vai šī grāmata domātu, justu, būtu
«saprātīga» utt.
.440. Visa jautājuma nostādne šeit priekš
datorspeciālista ir tik nekorekta, ka nevilšus rodas jautājums: cik daudz gan
viens (Hofstaders), gan otrs (Penrouzs) vispār zina par kompjūteriem?
.441. Einšteina smadzenes (kad Einšteins ir
dzīvs un tās darbojas) ir kompjūters, un tajā norisinās kaut kādi informātiski
procesi (strādā kaut kādas programmas); šī darbība saucas par domāšanu, kad
tiek risināti kādi lieli (par Vienotā lauka teoriju) vai mazi (kur atrodas
čības?) uzdevumi; tā saucas par jušanu, kad no ārpasaules vai organisma
iekšienes tiek saņemti kaut kādi signāli; tās saucas par emocijām, kad
aktivizējas vieni procesi un bloķējas citi vai arī paaugstinās un pazeminās
dažādi reakciju sliekšņi smadzenēs – utt.
.442. Grāmata, turpretim, nekāds kompjūters
nav, un nekādi informātiski procesi tur nenotiek (molekulu termiskās kustības
un tamlīdzīgus procesus vērā neņemsim). Priekš speciālista pirmais jautājums
tūdaļ ir: KAS tieši ir fiksēts šajā grāmatā? «A complete description of the brain» priekš manis ir galīgi izplūdis
jēdziens, aiz kura var slēpties pavisam dažādas lietas.
.443. Vai grāmatā ir fiksēts pilnībā viens
momentāls kompjūtera stāvoklis, t.i. visa tā atmiņā esošā informācija
(ieskaitot programmu stāvokli) kādā vienā laika mirklī? Tad šī grāmata ir
līdzīga plaši pazīstamajiem «dampiem» datoros.
.444. «Dampos» (kompjūtera atmiņas kopijās uz
kādu doto brīdi) attēlo kādā citā nesējā (piemēram, diskā vai uz papīra) visu
kompjūtera stāvokli noteiktā laika momentā. Sevišķi plaši šo paņēmienu lietoja
agrāk, kad kompjūteri bija vēl (relatīvi) mazi un nedroši. 1970. gados un agrāk
bieži nācās strādāt ar programmām, kurām, lai atrisinātu kādu uzdevumu, bija
jādarbojas, teiksim, diennakti, bet pašu ESM drošība bija tāda, ka tās
«pakārās» ik pēc pāris stundām. Tad, lai uzdevumu vispār būtu iespējams
atrisināt, ik pēc zināma laika taisīja uz diska vai magnētiskās lentas «dampu»
– t.i. pilnīgu kompjūtera stāvokļa attēlojumu. Ja mašīna pēc tam «pakārās» vai
«nosprāga» (kā programmētāji runāja savā žargonā), tad no šī «dampa» atkal
salādēja visu informāciju atpakaļ kompjūterā, un tas turpināja darbu no tās
vietas, kurā bija ierakstīts «damps». Tādā veidā bija iespējams turpināt darbu
pāri mašīnas avārijām un galu galā pabeigt to, neskatoties uz sistēmas
nedrošību.
.445. «Dampus» uz papīra taisīja brīžos, kad
programmu (sevišķi operētājsistēmu un citu «no sistēmām neatkarīgu» programmu)
izpilde beidzās ar «avāriju» (piemēram, ja programmu sistēmā bija kļūda). Tad
programmētājs ņēma izdrukāto dampu un, pētīdams mašīnas stāvokli avārijas
brīdī, meklēja tās iemeslu. Pēc šāda dampa (ja pielika pietiekoši daudz pūļu)
patiešām varēja daudz pateikt par to, kas mašīnā ir noticis agrāk, pirms
avārijas vai būtu noticis vēlāk (lai gan no momentāla dampa nevar pateikt gluži
visu, kas ir bijis iepriekš vai notiktu tālāk).
.446. Tātad, vai Hofstadera «grāmata» ir kaut
kas līdzīgs šādam «dampam»? Ja tā, tad kurā momentā Einšteina smadzeņu damps ir
taisīts? Vai varbūt tur ir sarakstīti visi iespējamie dampi visos iespējamajos
viņa dzīves momentos? Izskatās, ka nedz Hofstaderam, nedz Penrouzam šādi
jautājumi nemaz neienāk prātā. Bet man viņu diskusija tādēļ liekas ārkārtīgi
neprofesionāla un nekonkrēta.
.447. Tā kā tiek runāts par to, ka no šīs
grāmatas varot (principā) izlobīt visu, ko Einšteins atbildētu uz to vai citu
jautājumu, tad no tā arī vadīsimies. Tātad formulēsim un atrisināsim paši
priekš sevis šādu problēmu: vai ir iespējams kaut kādā veidā dampēt kaut kāda
kompjūtera un zināmas tā programmu sistēmas stāvokli tādā veidā, lai pēc šī dampa
(principā, ignorējot patērētā darba apjomu) varētu noteikt visu, ko šī
programma darītu tādā un tādā situācijā?
.448. Šeit ir jāizšķir divas lietas. Pirmkārt,
pēc jebkura «parastā», t.i. kādā konkrētā brīdī ierakstīta, dampa var pateikt,
ko kompjūters darītu, ja viņam šajā brīdī pienāktu kāds noteikts signāls
(teiksim, jautājums). Tātad, ja Hofstadera «grāmatā» ir pilnā apjomā fiksēts
Einšteina smadzeņu stāvoklis vienā konkrētā brīdī, tad pēc tās (principā)
varētu pateikt, ko Einšteins (šajā brīdī!) būtu atbildējis uz to vai citu
jautājumu.
.449. Bet, otrkārt, ja mēs gribam pēc šī
(viena brīža) dampa zināt, ko Einšteins atbildēs uz to pašu jautājumu pēc
minūtes, tad mums ir jāzin arī tas, kādi vēl citi impulsi ir ienākuši sistēmā
šīs minūtes laikā. Atkarībā no šiem impulsiem, atbilde uz to pašu jautājumu
(signālu, impulsu) var būt pavisam savādāka.
.450. Ja Hofstadera «grāmatā» ir fiksēti arī
visi tie impulsi, kas faktiski ienāca Einšteina smadzenēs visā viņa dzīves
laikā, tad mēs (principā) varam pateikt, ko viņš būtu atbildējis jebkurā savas
dzīves brīdī (bet tad ir bezjēdzīgs jautājums, ko viņš atbild «vispār», kā tas
ir stādīts Penrouza grāmatā).
.451. Ja Hofstadera «grāmatā» nav fiksēta
faktiskā Einšteina dzīves gaita, bet par laika momentiem, kas atšķirīgi no
dampa pierakstīšanas brīža, mēs tikai spriežam «tīri teorētiski» («ja pirms tam
būtu ienācis tāds impulss plus vēl tāds...»), tad iespējamo kombināciju skaits
augs drausmīgā ātrumā, un, jo tālāk prom no faktiskā dampa ņemšanas brīža mēs
aiziesim, jo hipotētiskākas kļūs mūsu atbildes par to, kā būtu reaģējis
Einšteins.
.452. Pieņemsim tagad, ka Hofstadera «grāmatā»
«faktiski realizējas» pirmais variants: ka tajā ir fiksēta visa Einšteina dzīve
un visi faktiskie viņa smadzeņu stāvokļi laikā no 1879. gada 14. marta līdz
1955. gada 18. aprīlim, tā, ka mēs varam pateikt, ko viņš būtu atbildējis
jebkurā savas dzīves brīdī uz to vai citu jautājumu.
.453. Vai tādēļ grāmata ir ekvivalenta
«operacionālā nozīmē» pašam Einšteinam (kā to interpretē Penrouzs, lai pēc tam
noraidītu)? Damps (vai daudzu dampu kopums) nekad nav ekvivalents pašam
kompjūteram. Informāciju no dampa pasmelt (un kaut kādus secinājumus par dampā
attēlotā kompjūtera potenciālo reakciju izdarīt) var tikai cits
kompjūters.
.454. Reālajos 1970. gadu papīra dampos šis
cits kompjūters bija programmētāja smadzenes, kuras, vadoties no dampā fiksētās
informācijas, ģenerēja «nosprāgušā» kompjūtera darbību ainas. Hofstadera
grāmatā šie citi kompjūteri būs tie «studenti», kas šo grāmatu lasīs un pēc tās
ģenerēs sev Einšteina potenciālo atbilžu ainas. (Var arī vienam datoram likt
analizēt otra datora dampu utt.).
.455. Skaidrs, ka pati Hofstadera grāmata ir
tikai informācijas nesējs, un nekas vairāk; ne par kādu jušanu vai domāšanu,
vai citādu «ekvivalenci» ar pašu Einšteinu nevar būt ne runas.
.456. Taču, ja mēs vienā «melnajā kastē»
iesēdināsim pašu Einšteinu (pieņemsim, ka viņš vēl dzīvs), bet otrā kastē –
pietiekoši trenētu «studentu» ar Hofstadera grāmatu, – tad pēc dabūtajām
atbildēm uz Tjuringa testa pamata nebūs iespējams atšķirt, kurā kastē sēž
Einšteins, bet kurā students ar grāmatu.
.457. Ja mums ir viena kompjūtera damps, bet
pats šis kompjūters ir salūzis un likvidēts, tad mēs varam šo dampu ielādēt
citā tāda paša tipa kompjūterā, un tas turpinās darbu tieši no tās vietas, kur
pirmais tika nodampēts, – turpinās tā, it kā nekāds pārtraukums darbībā nebūtu
bijis un nekāda kompjūteru nomaiņa nebūtu notikusi.
.458. Tāpēc, ja mums ir Hofstadera grāmata un
tai klāt vēl prasme uzbūvēt jaunu Einšteina ķermeni, tad no šīs grāmatas mēs
varētu šajā ķermenī ielādēt attiecīgā brīža dampu, – un Einšteins dzīvotu
tālāk, sākot ar attiecīgā dampa ņemšanas momentu. ŠIS Einšteins vairs
nebūs vienkāršs informācijas nesējs (kā Hofstadera grāmata), bet patiešām būs
visādā ziņā pilnīgi ekvivalents «vecajam» Einšteinam – viņš varēs gan domāt,
gan just, gan pārdzīvot (protams, ja ķermeņa un informācijas kopēšana izdarīta
pietiekoši kvalitatīvi).
.459. Tā kā Hofstadera grāmatā (pēc mūsu
pēdējā pieņēmuma) ir fiksēta visa Einšteina dzīve (dampi visos tās momentos),
tad mēs varam arī radīt lielu daudzumu Einšteinu dažādos vecumos: katrs no
viņiem dzīvos tālāk, sākot ar to brīdi, kura momenta damps viņa smadzenēs
ielādēts.
.460. Taču, ja mēs no šīs Hofstadera grāmatas
reizē palaidīsim vienu Einšteinu (A) 20 gadu vecumā, un otru Einšteinu (B) 40
gadu vecumā, tad pēc 20 gadiem pirmais nebūt nekļūs ekvivalents otrajam, kāds
tas bija savā starta brīdī, jo tie impulsi, tā informācija, kas pa šiem 20
gadiem saies Einšteinā A, nebūt nebūs ekvivalenta tai informācijai, kuru
starplaikā starp saviem 20 un 40 gadiem saņēma pats pirmais Einšteins, – tas,
kurš dzīvoja XIX un XX gadsimtā.
.461. Tādas īsumā ir profesionālas atbildes uz
tiem jautājumiem, kurus (neprofesionāli) paceļ Hofstaders un Penrouzs, –
atbildes, kādas iznāk, ja pieņemam postulātu, ka cilvēka smadzenes ir diskrēts
bioloģisks kompjūters. (Nu, ja smadzenes nav diskrēts kompjūters vai vispār nav
kompjūters, tad, protams, atbildes iznāk savādākas).
.462. Kā jau es teicu, es negribu noniecināt
Penrouzu – viņa nopelni matemātiskajā fizikā vai «fiziskajā matemātikā» ir
nenoliedzami –, bet, kā tas bija redzams jau no šiem dažiem piemēriņiem (un tā
tas ir visā grāmatā), viņa spriedumi informātikas jomā man patiešām liekas
ārkārtīgi nekompetenti: nu nav, – nav viņam saprašanas par lielu informātisku
sistēmu iespējamo darbību, – un kompetenti risinājumi viņa sacerējumā vienkārši
vispār netiek aplūkoti.
[1] Hofstadter, D.R. «A conversation
with Einstein's brain». In «The mind's I» (ed. D.R. Hofstadter and D.C.
Dennett), Basic Books, inc.; Penguin Books, Ltd. Harmondsworth, Middx. 1981.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru