Fragments
no šīs grāmatas:
7. Vēras teorija un psiholoģija (turpinājums)
§44. Einšteina psiholoģiskais
tips pēc MBTI
.696. Taču MBTI tipu dziļākās būtības
nezināšana dažreiz noved šīs tipoloģijas piekritējus pie kļūdainām diagnozēm
tajos gadījumos, kad viņiem nav bijis iespējams tiešā veidā to pārbaudīt ar savām
anketām. Spilgts piemērs tam ir Alberts Einšteins, kurš Krēgera un Tjūsenas
grāmatā[1]
ir pieskaitīts INTP tipam. Tikai raksturojums I (introverts) šeit ir pareizs,
pārējie trīs ir kļūdaini. Einšteins nekad nav aizpildījis autoru dotās testu
anketas un neaizpildītu tās tā, kā viņi to iedomājas, vadīdamies no saviem
(neprecīzajiem) priekšstatiem par MBTI tipu dabu.
.697. Viņi domā, ka «intuīcija» ir augstāks
atziņas veids, un tāpēc piedēvē to Einšteinam, jo viņš taču bija ģēnijs.
Protams, Einšteins bija ģēnijs (ciktāl šim vārdam vispār ir kāda jēga), taču
viņš bija ģēnijs tieši tāpēc, ka vadījās ne pēc intuīcijas, bet visur un
vienmēr meklēja (un atrada!) precīzu pierādījumu un pamatojumu. Visa Einšteina
iekšējā orientācija bija vērsta uz precīziem faktiem, uz cēloņa meklēšanu, uz
vispārēju determinētību.
.698. Kad Nils Bors un vispār visa modernā
fizika pieņēma no Bolcmana nākušo statistisko pasaules modeli, kurā bija spēkā
Heizenberga nenoteiktības princips, kurā varbūtība pati par sevi jau bija
fizikālu notikumu cēlonis, tad visā pasaulē viens pats Einšteins uz to
atbildēja: «Dievs nespēlē kauliņus», un kā vientuļš milzis stāvēja viennozīmīga
determinisma pozīcijās, citu zinātnieku (labsirdīgi) apsmiets (Vīners, kurš arī
bija statistiskā modeļa piekritējs, piemēram, rakstīja: «..tikai Einšteins vēl ved arjergarda kaujas..»).
.699. Arjergarda kaujas! Īstenībā visi viņi
bija Einšteinam tikai līdz plecam... Un tā, piedēvēt vadīšanos pēc intuīcijas
cilvēkam ar tādu domāšanas veidu var tikai tad, ja pilnīgi nesaprot, kas tā
intuīcija tāda ir. Skaidrs, ka Einšteins bija S tips.
.700. Par cik Einšteins bija ģēnijs, tad, pēc
Krēgera un Tjūsenas domām, viņš nevarēja būt F (jūtu) tips, viņam bija jābūt T
(domājošam) tipam. Bet jūtas un domas nav pretstati. Skaidrs, ka Einšteinam
bija ārkārtīgi stipra un efektīva domāšana, bet tajā pašā laikā viņa emociators
arī strādāja ļoti intensīvi un stipri šūpoja viņa garīgo līdzsvaru; viņš bija
ļoti māksliniecisks un bieži ar skumjām spēlēja vijoli. Kad kļuva zināmi fakti
par hitleriešu genocīdu pret ebrejiem, viņš sāka tā ienīst vāciešus (visus
vāciešus, ne tikai hitleriešus!), ka negribēja vairs absolūti neko dzirdēt par
Vāciju un vāciešiem. Vai tad tas ir T (jūtas ignorējošā) psiholoģiskā tipa
solis? Einšteins bija F tips.
.701. Par cik Einšteins bija ģēnijs, bet visi
ģēniji ir izklaidīgi, tad Krēgers un Tjūsena pieskaita viņu P tipam, jo
vienreiz viņš esot ieradies uz pusdienām, aizmirsis uzvilkt bikses. Par biksēm
es nezinu, neesmu ar tādu faktu nekur citur sastapies viņa biogrāfijās un
atmiņās par viņu, bet daudzi tiešām raksta, ka Einšteina istabā valdījusi visai
liela nekārtība un ka viņš neesot varējis atrast vajadzīgo papīru.
.702. Taču ir fundamentāla starpība starp
cilvēku, kura istabā valda nekārtība, un kuram nav arī nekādas citas
«ģenerāllīnijas» dzīvē – kurš ir nekārtīgs vispār –, un cilvēku, kuram dzīvē ir
tik milzīgi svarīga «ģenerāllīnija» un kurš tai nododas tik pilnīgi un tik
nedalīti, ka viņam vienkārši nepietiek laika un spēku vēl arī sakārtot papīrus
savā istabā. Katrs, kurš ir pats lasījis Einšteina darbus,[2]
noteikti būs izjutis to apbrīnojamo konsekvenci, to loģisko mērķtiecību un
organizētību, ar kuru tie līdz pēdējai šķiedriņai ir piesātināti. Skaidrs, ka
kaut ko tādu varēja uzrakstīt tikai J tips.
.703. Pārlaižot tagad vēlreiz acis
visiem četriem MBTI klasifikācijā izdalītajiem «šķēlumiem» jeb «ievirzēm», mēs
varam ievērot, ka katrā no tām viens «gals» nozīmē «daudz» vai «stipri», bet
otrs – «mazāk» vai «vājāk». E–I šķēlumā introversija nozīmē ilgu un pamatīgu
reaktora darbību, bet ekstraversija – īsāku un paviršāku. S–N šķēlumā
«sensorisms» nozīmē rūpīgu un apzinātu algoritmu un kritēriju izvērtēšanu un
izvēli, kamēr «intuitīvisms» – ātrāku un neapzinātu. T–F šķēlumā «jūtu tips»
nozīmē stipras emocijas, bet «domu tips» – vājākas. J–P šķēlumā «organizētais
tips» nozīmē stingru vispārējās līnijas ieturēšanu, kamēr «impulsīvais» – mazāk
stingru.
.704. Ievērojot to, mēs varam sakārtot tipus
savādāk, nekā to punktā {.656} ir izdarījuši paši šīs tipoloģijas autori.
Novietosim augšā visu, kas nozīmē «stiprāk», bet apakšā visu, kas nozīmē
«vājāk». Tad shēma iznāks šāda:
.705.
I S F J
E N T P
.706. Tagad mēs redzam, ka ISFJ un ENTP tipi
ir savā ziņā īpaši un pretēji: vienam visos šķēlumos atbilde ir
«stipri», otram visos – «vāji». Tāpēc nav brīnums, ka daudzas intelektuālā ziņā
spilgtas personības izrādās tieši ISFJ tipi. Mēs jau redzējām, ka tādi bija
Alberts Einšteins, Dante Aligjeri un Džordano Bruno {REVIS.925}.
.707. Orientācija I nozīmē, ka reakcijas tiek
ģenerētas ilgi un rūpīgi; orientācija S nozīmē, ka viss būs detalizēts, precīzi
pamatots, un nekas nebūs «izzīsts no pirksta»; orientācija J nozīmē, ka viss
būs pakļauts vienam mērķim un viss būs novērtēts pēc vieniem un tiem pašiem
kritērijiem – kā rezultātā dabūsim Sistēmu (ar lielo burtu). Bet orientācija F
nozīmē, ka Sistēma būs vēl arī izdaiļota mākslinieciski un orientēta uz ētiku.
(Un rezultāts tad būs «Dievišķā Komēdija», Relativitātes teorija vai kaut kas
tamlīdzīgs).
.708. Arī šo rindiņu autors ir ISFJ tips. Ja
tas tā nebūtu, tad nebūtu arī šī teksta un tā loģiskā, intelektuālā un
emocionālā spiediena uz lasītāju, ko šis lasītājs noteikti izjūt, ja vien nav
galīgi truls.
.709. Einšteins nepiedeva vāciešiem (pat
nevainīgajiem) ebreju genocīdu. Dante visus savus pretiniekus sasēdināja Ellē[3]
un viņu pazemojumu iznesa pāri septiņiem gadu simteņiem. Tādi nu mēs esam,
tāpēc mēs esam F tipi. Arī es negribu būt sliktāks (vai labāks) par Einšteinu
un Danti, un visi, kas 20 gadus bāzuši man sprunguļus riteņos, dabūs savu
tiesu.
§45. Hipnoze
.710. Šādā garā mēs varētu turpināt ļoti ļoti
ilgi. Psiholoģijas lauki ir milzīgi plaši, un mēs varētu, vadoties no Vēras
modeļa, izskaidrot, piemēram, kas ir šizofrēnija un kas ir histērija, kas ir
maniakāls stāvoklis un kas ir depresija, kas ir endogēnā depresija un kas ir
reaktīvā depresija, no kurienes rodas homoseksuālisms un citas seksuālās
perversijas; varētu izanalizēt parapsiholoģiskās parādības, varētu dot smalku
psihoanalīzi konkrētu cilvēku konkrētai rīcībai konkrētā situācijā un varētu
psiholoģiski raksturot dažādus konkrētus cilvēkus pēc Dvesas vai pēc MBTI
tipoloģijām, varētu lasīt Freida, Junga, Šeldona un daudzu citu slavenību
darbus un «izķidāt» tos, nemitīgi salīdzinot viņu secinājumus ar Vēras teorijas
secinājumiem... Tas viss arī ietilpst tajā «nepārtrauktajā argumentā», un mēs
to pamazām darīsim nākošajos «Lases» laidienos. Bet šeit es esmu spiests
apstāties, jo tāpat jau ir «pārāk daudz sarakstīts».
.711. Taču vienu lietu es tomēr gribētu
izskatīt vēl šeit, nobeigumā, un šī lieta ir – hipnoze. Kopš senatnes
noslēpumaina un vēl šodien gandrīz vai mistiskas auras apvīta, tā var ļaut
kādam skeptiskam lasītājam jautāt man ar zobgalīgu smīniņu: «Bet kā hipnotizēt
kompjūteru?».
.712. Jā, patiešām, padomāsim, kā mums
hipnotizēt Dolliju: kādiem procesiem jānotiek viņas operētājsistēmā, lai
objektīvi būtu novērojami visi tie paši efekti, ko redzam pie cilvēku hipnozes.
.713. Vispirms paskatīsimies, ko par hipnozi
var pateikt tagadējā «oficiālā» zinātne. Palasīsim, piemēram, (pagaidām
jaunāko) latviešu enciklopēdiju: «Hipnoze (gr. hypnos miegs) – mākslīgi
izsaukts daļējs miegs (..). Daļu smadzeņu garozas pārņēmis kavēšanas process, un
tā vispār impulsus neuztver, bet pārējās daļās veidojas īpatnēja ierosas un
kavēšanas procesa mijiedarbība (..)»[4].
.714. «Īpatnēja mijiedarbība»... Kas, KAS
tieši ir tas būtiskais, ar ko raksturojas hipnotiskais stāvoklis? KAS
tieši man ir jāizdara Dollijas sistēmā, lai viņa izrādītos hipnotizēta? Vai
tad, ja es «kavēšu vienu Dollijas sistēmas daļu» un «nekavēšu» citu, viņa
uzreiz būs nohipnotizēta?..
.715. Atbildi nedod nedz šī, nedz
citas grāmatas. Apmierinoša hipnozes teorija acīmredzot pasaulē nepastāv, –
tāda, kura varētu dot mums atslēgu, kādā veidā šo parādību pašiem uzkonstruēt.
Tad nu mums neatliek nekas cits, kā vien izstrādāt pašiem savu hipnozes teoriju
ar Vēras modeļa palīdzību.
.716. Vispirms, kā jau mēs to esam daudzkārt
darījuši, paskatīsimies, kāds ir tas objektīvais fakts, ko novērojam pie
hipnozes. Hipnozes stāvoklī (somnambuliskajā) cilvēks hipnotizētāja vārdus
uztver kā realitāti un reaģē atbilstoši šai «realitātei». Mēs zinām arī, ka
hipnotiskā stāvoklī cilvēks nekad nedara neko tādu, ko viņš nedarītu
attiecīgajā situācijā normālos apstākļos. Tātad viņam darbojas parastais,
«normālais» reaktors, bet tikai šim blokam ieejā tiek padota cita informācija:
parastie selektora signāli ir aizstāti ar tā bloka rezultējošo informāciju,
kurš analizē un atšifrē dzirdamos vārdus.
.717. Tiktāl tas būtu skaidrs, bet no šī fakta
tūlīt izriet divi interesanti secinājumi. Pirmkārt, lai šāda aizstāšana būtu
iespējama, selektoram un reaktoram ir jābūt ļoti strikti norobežotiem; tiem ir
jāsadarbojas caur kādu skaidri izdalītu interfeisu. Šo rezultātu mēs jau
vienreiz dabūjām punktā {.646}, un šis apstāklis tikai liecina, ka mūsu teorijā
vieni secinājumi labi saskan ar citiem.
.718. Otrs interesantais secinājums ir tāds:
lai būtu iespējams reaktora ieejā nomainīt parasto selektoru ar vārdu
analizatoru, abu viņu rezultējošajai, izejošajai informācijai ir jābūt vienādi
kodētai vienā un tajā pašā, reaktoram saprotamā «formātā».
.719. Padomāsim, kas vispār izdara cilvēka
dzirdēto vārdu analīzi un atšifrēšanu, kurš bloks to veic? Dollijas
operētājsistēmas pamatmodelī mēs netikām izdalījuši šim nolūkam speciālu
funkcionālo bloku.
.720. Diezgan viegli ir saprast, ka vārdu
analizators ir tā paša «parastā» selektora viena sastāvdaļa. Arī no evolūcijas
viedokļa tas ir pilnīgi dabiski, jo vārdu analīze, protams, filoģenētiski
izauga no vispārējās ārpasaules signālu analīzes. Pēc pašas savas būtības runa,
vārdi ir reālās pasaules signālu aizstājēji.
.721. Piemēram, pitekantropu barā kāds
indivīds ierauga tuvumā leopardu. Analizējot šos no acīm nākošos signālus, viņa
smadzenes ģenerē ainu par pastāvošo situāciju, un šī situācija ir pilna
briesmu, jo klāt zogas leopards. Pitekantrops izgrūž saucienu, kura analīzes
rezultātā pārējo bara dalībnieku smadzenes ģenerē to pašu situācijas ainu:
«briesmas! tuvumā ir leopards!». Tātad pārējiem pitekantropiem sauciens
(cilvēku runas pirmais iedīglis) ir bijis acu sniegtās informācijas aizstājējs
un ir devis to pašu rezultātu.
.722. Un tā, tagad mēs varam izdalīt selektora
izejā divas signālu grupas, nosacīti dēvējot tās, teiksim, par «maņu ainu» un
«vārdu ainu» (domājot, ka pirmā ir maņu orgānu nepastarpināti sniegtās
informācijas apstrādes rezultāts, bet otrā – vārdos sniegtās informācijas
apstrādes rezultāts), pie kam mēs zinām, ka abās izejās datu formāti ir
vienādi.
.723. Lai savos secinājumos pavirzītos vēl
tālāk, atcerēsimies vēl vienu faktu: pēc somnambuliskās hipnozes cilvēks neko
neatceras par hipnotiskajā stāvoklī piedzīvoto. Kāpēc? Vai viņa hronikers bija
izslēgts? Nē, nebija izslēgts: hipnozes seansa laikā cilvēks atceras, kas ar
viņu noticis iepriekš šajā seansā; vēl vairāk – viņš pat atceras to, kas bijis
iepriekšējos seansos. Tātad hronika ir tikusi rakstīta, bet tikai – atsevišķi
no «parastās» hronikas.
.724. Tagad kā informātikas speciālisti
pajautāsim sev: kā jābūt uzbūvētiem interfeisiem starp selektoru un reaktoru,
starp hronikselektoru un hronikskriptoru, lai varētu novērot šādus vienlaicīgus
efektus visu šo bloku darbībā?
.725. Atbilde ir diezgan acīmredzama: šiem
blokiem ir jāsadarbojas caur «kopējiem laukiem» jeb «informācijas slāņiem».
Ilustrēsim to ar shēmu:
.727. Selektors un hronikselektors raksta savu
izejošo informāciju vienā slānī (cilvēkam, teiksim, – kādā šūnu grupā). Tam
pretī ir tas slānis (šūnu grupa), no kura informāciju ņem reaktors un
hronikskriptors. Hipnozes efektus viegli izskaidrot, ja pieņemam, ka hipnozes
stāvoklis ir šo informatīvo slāņu nobīde vienam attiecībā pret otru tā, kā tas
parādīts shēmas labajā pusē.
.728. Tad reaktora tā daļa, kura parasti
apstrādā vārdu ainas, paliek bez ieejošās informācijas; selektora ģenerētās
maņu ainas paliek bez apstrādes; selektora radītās vārdu ainas tiek padotas
tieši reaktora «realitātes ieejā»; «normāldzīves hronikā» nekas netiek
rakstīts, bet toties tiek rakstīta otra hronika, «hipnodzīves hronika».
.729. Kā un kāpēc rodas šāda nobīde, tas ir
cits jautājums, bet visumā tas liecina, ka cilvēka operētājsistēmas iekšējā
uzbūve ir visai trausla. Analizējot citas psihiskās parādības, mēs par to
pārliecināsimies atkal un atkal. Tas pilnībā saskan ar to iespaidu, kas
programmētājiem ir par datorprogrammu sistēmām. Tam lietotājam, kurš strādā,
teiksim, ar operētājsistēmu WINDOWS, parasti šķiet, ka sistēma ir stingra un
nepielūdzama, kā akmenī kalta. Bet tas, kurš pats ir tādas sistēmas taisījis un
zina, kā tur iekšā viss izskatās, labi atceras, cik maz vajag, lai viss
«nojuktu», un bieži vien viņš pats brīnās, «kā tas viss var strādāt?».
§46. Posthipnotiskā suģestija
.730. Runājot par hipnozi, pievērsīsimies vēl
vienai parādībai: tā sauktajai «posthipnotiskajai suģestijai». Hipnozes laikā
cilvēkam iedveš, ka viņam kaut kas jāizdara tad un tad. Pamodies viņš pats par
to «neko nezin», taču, kad pienāk noteiktais laiks, viņš to izdara, vai nu
vismaz ārkārtīgi neatlaidīgi cenšas izdarīt.
.731. Kad Freids bija jauns, viņš praktizējās
Francijā pie slavenajiem psihiatriem Šarko (Charcot) un Berneima (Bernheim).
Berneims starp daudziem citiem eksperimentiem ar hipnozi izdarīja arī tādu:
pacientam hipnozes stāvoklī iedvesa, ka viņam noteiktā laikā jāpaņem kaktā
stāvošs svešs lietussargs un jāiziet ar to pastaigāties pa verandu. Pēc tam
pacientu atmodināja. Noteiktajā laikā viņš tiešām paņēma lietussargu un,
klātesošajiem, tajā skaitā Freidam, visu klusu vērojot, izdarīja kā likts. Tad
Berneims jautāja pacientam, kādēļ viņš gājis uz verandu. Tas atbildēja, ka
gribējies paelpot svaigu gaisu, jo šeit esot smacīgi. Berneims jautāja, kādēļ
viņš ņēmis līdzi lietussargu, jo laiks taču saulains. Pacients atbildēja, ka
tomēr varot uznākt lietus, jo ir visai tveicīgi. Tad Berneims prasīja, kādēļ
viņš ņēmis svešu lietussargu? Pacients apjuka un nezināja ko atbildēt.
.732. Šis eksperiments (un citi līdzīgi)
atstāja ļoti lielu iespaidu uz jauno Freidu. Bija skaidrs, ka pacients nemeloja
un neliekuļoja, mēģinādams izskaidrot savu rīcību, bet bija arī tikpat skaidrs,
ka patiesos šīs rīcības cēloņus viņš absolūti nezināja. Bet, ja tas tā ir šajā
gadījumā, tad varbūt tas tā ir arī citos gadījumos, un īstenie cilvēku
izturēšanās cēloņi slēpjas dziļi dziļi zemapziņā? Tā iesākās Freida ceļš uz
psihoanalīzi un Edipa kompleksu.
.733. Izanalizēsim leģendāro Berneima
eksperimentu no Vēras teorijas viedokļa. Ja reiz cilvēks kaut ko dara, tātad
viņam smadzenēs pastāv attiecīga programma. Berneima pacientam šī programma
paredzēja ņemt lietussargu un iet uz verandu. Ģenerēta šī programma bija
hipnotiskajā, «nobīdītajā» stāvoklī, kad Berneima vārdi pacientam pārstāvēja
«objektīvo realitāti». No pacienta smadzeņu viedokļa šī «objektīvā realitāte»
noteikti prasīja, lai šāda programma tiktu izpildīta zināmā laikā. Ziņas par
šīs programmas ģenerāciju un toreizējiem «objektīvajiem apstākļiem» nebija
fiksētas normāldzīves hronikā (bet hipnodzīves hronikā droši vien bija
fiksētas).
.734. Šāda tipa programmas palaišana ietilpst
navigatora kompetencē, jo ieprogrammētā darbība nav tūlītēja reakcija uz kādu
stimulu, bet vēl tikai būs jāizdara kādreiz nākotnē, līdzīgi citām ar «dzīves
līniju» saistītajām programmām. Tātad objektīvā situācija bija tāda, ka
navigatora atmiņā jeb «redzeslokā» starp citām programmām tagad atradās arī šī,
hipnotiskajā stāvoklī ģenerētā (no apskatāmā eksperimenta tas nav redzams, bet
no citiem novērojumiem ir zināms, ka parasti šādas hipnozē ģeneretas programmas
navigatora atmiņā glabājas ar atzīmi par viņu ārkārtīgu svarīgumu). Navigators
šādas programmas tad arī realizē, vai vismaz ļoti neatlaidīgi cenšas realizēt.
.735. Tas, ka šīs programmas ģenerācijas fakts
un apstākļi nebija fiksēti (normāldzīves) hronikā, navigatoru nemaz
neiespaidoja: viņš šo apstākli nepārbaudīja. Tas parāda, ka programmas
ģenerācija un pēc tam izpilde ir viena lieta, bet ar šo programmu saistīto
apstākļu fiksēšana hronikā – pavisam cita lieta, kura pirmo procesu nekādi
neietekmē. (Cik gan trausla ir cilvēka operētājsistēma! Kā tur viss «ar baltiem
diegiem šūts»!).
.736. Kad Berneims pacientam uzdeva
jautājumus, pacienta smadzenes ģenerēja reakciju (atbildes), izmantojot to
informāciju, kas tām bija tajā brīdī pieejama (normāldzīves hroniku un
zināšanas par to, kādēļ vispār cilvēki iet pastaigāties un kādēļ vispār viņi
ņem līdzi lietussargus). Tā kā šajā gadījumā hronika nesaturēja nekādas ziņas
par dotās programmas ģenerāciju, tad nācās balstīties tikai uz vispārējiem
apsvērumiem.
.737. No tā mēs varam secināt, ka cilvēka paša
dotais izskaidrojums savai rīcībai būs jo precīzāks, jo vairāk informācijas par
tās priekšvēsturi būs ierakstīts hronikā. Introvertu ilgā reakciju ģenerēšana
ietver sevī arī daudzu lietas apstākļu fiksēšanu hronikā, kamēr ekstravertu īsā
apstrāde maz ko arī tur ieraksta; līdzīgā kārtā «sensorie» tipi «apzinās» sava
lēmuma motīvus, algoritmus un kritērijus (tātad ieraksta tos hronikā), kamēr
intuitīvā lēmuma pati būtība ir tieši tā, ka šie kritēriji netiek «apzināti»,
t.i. netiek fiksēti hronikā. Tātad introvertu un «sensoriķu» dotie savas
izturēšanās skaidrojumi vairāk atbildīs patiesībai, kamēr ekstraverti un
intuitīvisti dos pārsvarā neadekvātus savas rīcības skaidrojumus.
[1] Крегер О., Тьюсон Дж.М.
«Типы людей». Персей, Вече, АСТ, Москва, 1995., 462.lpp.
[2] .1267. Red.piez.: Latviski līdz šim ir publicēta tikai viena
Einšteina grāmatiņa ar populāru Relativitātes teorijas izklāstu (Einšteins A.
«Relativitates teorija» ar J. Strauberga ievadu. I. Apgādniecība «Mathesis».
Rīgā, 1925. Matemātiski – Fizikalā Biblioteka. Vairumā Latvijas skolotāju
kooperativā). Galvenie un klasiskie Einšteina darbi latviski nekad nav tikuši
drukāti. Mēs esam sagatavojuši publicēšanai latviešu valodā divus galvenos
Einšteina 1905. gada rakstus, ar kuriem Relativitātes teorija sākās, un
ievietosim tos vienā no nākamajiem «Lases» laidieniem ar V. Egles komentāriem
Vēras teorijas gaismā.
[3] .1268. Red.piez.: Sīkāks apskats par Danti ar viņa psihogrāfiju
un ar pretstatījumu Zentas Mauriņas esejai par Danti atrodas V. Egles datorarhīvā
un tiks ievietots vienā no nākamajiem «Lases» laidieniem. (Tagad {REVIS.2319})
[4] LPE 4. sēj. Šķirklis «Hipnoze». Galvenā Enciklopēdiju Redakcija, Rīga,
1983., 101.lpp.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru