Fragments
no šīs grāmatas:
5. Vēras teorija un psiholoģija
.566. Veltīts Vairai Vīķei-Freibergai,
ilggadējai psiholoģijas profesorei
Monreālas universitātē (1965–1998)
§34. Trīs pamatmodeļi
psiholoģijā
1999.06.29 12:33 otrdiena
(pēc 7 dienām, 17 stundām, 30 minūtēm)
.567. Mēs šeit lietosim modeli, saskaņā ar
kuru cilvēces visas zināšanas par pasauli tiek iedalītas četrās «sfērās», kas
viena otrā ievietotas: kosmoloģijas sfēra (par pasauli kopumā), bioloģijas
sfēra (par dzīvo dabu šajā pasaulē), socioloģijas sfēra (par cilvēku sabiedrību
dzīvajā dabā) un psiholoģijas sfēra (par viena indivīda iekšējo pasauli cilvēku
sabiedrībā). Tātad šajā modelī mums jēdziens «psiholoģija» aptver visu, kas
saistīts ar cilvēciskā indivīda iekšējo eksistenci un aptver ne tikai
psiholoģiju šā vārda citās izpratnēs, bet arī psihiatriju, psihoterapiju utt.
.568. Visas zināšanas, kuras psiholoģijas
zinātne (nosauktajā šī termina nozīmē) ir līdz šim uzkrājusi, savukārt var
iedalīt trīs principiāli atšķirīgās grupās. Pirmo grupu sastāda empīriski
novērotie fakti: piemēram, kā cilvēks kādā visiem kopš bērnības labi pazīstamā
attēlā pārmaiņus redz te vāzi, te divus vienu otram pretī stāvošus seju
profilus. Šajā grupā ietilpst milzīgs daudzums ļoti interesantu un vērtīgu
eksperimentu un novērojumu rezultātu. Nosauksim šo grupu par «gnoseoloģisko».
.569. Otro grupu sastāda dažādas
rekomendācijas un metodikas: sākot no psihiatrijā lietotajiem ārstēšanas
paņēmieniem un beidzot ar dažādām autotreningos, treningu u.c. grupās
lietotajiem paņēmieniem, ar vienkāršiem psihoterapeitu padomiem. Nosauksim šo
zināšanu grupu par «metodoloģisko».
.570. Un beidzot, trešo psiholoģijas zināšanu
grupu sastāda priekšstati par to, kā cilvēka iekšējā pasaule ir uzbūvēta, no
kādām daļām sastāv un kā tās darbojas. Nosauksim šo grupu par «ontoloģisko».
.571. Mūsu tālākajos spriedumos mums noderēs
arī analoģija starp mācībām par cilvēka psihi (mūsu priekšmets) un mācībām par
cilvēka ķermeni (somatiskā medicīna utt.). Mācībās par cilvēka ķermeni arī var
izdalīt tās pašas trīs grupas: 1) gnoseoloģiskā (dažādi fizioloģiski,
citoloģiski u.c. eksperimenti); 2) metodoloģiskā (dažādi somatiskās ārstēšanas
paņēmieni, higiēniskās rekomendācijas utt.); 3) ontoloģiskā (cilvēka anatomija
un fizioloģija kā veselas mācības).
.572. Vēras teorija psiholoģijā ir tipiski un
pilnīgi ontoloģiska mācība, t.i. tā piedāvā savu modeli par to, kā cilvēka
psihe ir uzbūvēta un kā tā darbojas. Tātad Vēras teorijai somatiskajā laukā
atbilstu cilvēka ķermeņa anatomija un fizioloģija.
.573. No šāda Vēras teorijas statusa izriet
šīs mācības attiecības ar citām psiholoģiskajām teorijām, mācībām un skolām.
Ontoloģiskajā laukā tikai viena teorija var būt pareiza, ja ir radušās
pretrunas starp dažādām mācībām. Piemēram, ja Viljams Hārvijs (Harvey)
apgalvo, ka sirds ir savdabīgs bioloģisks sūknis, kurš dzen asinis organismā pa
diviem asinsrites lokiem, bet kāda cita teorija atrodas ar to pretrunā un
apgalvo, ka cilvēkam nekādas asinsrites nav, tad tikai viena no šīm mācībām var
būt patiesa: vai nu ir tā, kā Hārvejs māca, vai nu nav tā.
.574. Analoģiski arī Vēras teorija ontoloģijas
laukā pretendē uz to, lai visas pārējās psiholoģiskās mācības tiktu atmestas un
aizstātas ar Vēras teoriju (kam jānotiek, protams, tā, kā jau vispār
ontoloģiskās teorijas viena otru nomaina: kā, piemēram, kosmoloģijā Kopernika
sistēma aizstāja Ptolemaja sistēmu).
.575. Citādāk tas ir metodoloģijas un
gnoseoloģijas laukos. Metodoloģijā vairākas metodes var būt vienlīdz labas,
piemēram, somatiskajā medicīnā kādu slimību var ārstēt gan farmaceitiski ar
zālēm, gan ar apstarošanu utt. Vēras teorija pati par sevi vispār neapstrīd
nevienu no psiholoģijā pastāvošajām metodoloģiskajām mācībām un nekonkurē ar
tām. Tāpat kā somatiskajā medicīnā anatomijas zināšanu pilnveidošanās var
apdraudēt pastāvošu ārstēšanas metodi tikai tajā gadījumā, ja šī metode
balstījās uz kaut kādu aplamu priekšstatu par cilvēka ķermeņa uzbūvi, – tāpat
arī Vēras teorija apdraud metodoloģiskās mācības psiholoģijā tikai tad, ja tās
balstās uz nepareizu priekšstatu par cilvēka psihi. Ja, turpretim, kāda
metodoloģija nav atkarīga no šāda priekšstata, vai arī jaunais priekšstats
tikai apstiprina doto metodoloģiju vai pat ļauj to pilnveidot un uzlabot, tad
nekāda konflikta starp doto mācību un Vēras teoriju nav.
.576. Gnoseoloģijas laukā vispār nav iespējams
apstrīdēt faktus un eksperimentu rezultātus; Vēras teorija var tikai tos
komentēt un interpretēt sava modeļa gaismā (ko mēs vēlāk arī daudzkārt
darīsim).
.577. Noskaidrojuši šādā vispārīgā veidā Vēras
teorijas attiecības ar «vecajām» psiholoģijā pastāvošajām mācībām, pievērsīsim
tagad galveno uzmanību tam laukam, kurā mīt Vēras teorijas galvenie pretinieki,
kur «tikai viens var palikt dzīvs», bet «visiem pārējiem jāiznīkst», –
psihiskās ontoloģijas laukam. Kādas vispār līdz šim ir pastāvējušas
ontoloģiskās mācības psiholoģijā – mācības, kuras kaut ko apgalvotu par to, kā
cilvēka psihe ir uzbūvēta un kā tā darbojas?
.578. Izrādās, ka (ja atmetam
dažādas nebūtiskas variācijas par to pašu tēmu) psiholoģijā vispār līdz šim ir
pastāvējuši tikai divi principiāli atšķirīgi ontoloģiski cilvēka psihes modeļi
(un Vēras teorija tātad ir trešais no šādiem principiāli atšķirīgiem modeļiem).
.579. Pirmais modelis ir tas,
kurš tika radīts jau antīkajā pasaulē (un kuru droši vien galīgajā veidā
noformulēja Aristotelis, jo viņš jau vispār esot apkopojis visu, ko zināja tā
laika cilvēce; – pats es gan Aristoteļa darbus neesmu pētījis). Šo modeli kādā
vēstījumā vienam Maskavas psihoterapeitam {LEON1.2259} es reiz pa jokam nosaucu
par «Krētas–Mikēnu modeli» (par Krētas–Mikēnu civilizāciju sauc to agrīno
grieķu kultūru, kam piederēja Knosas pils ar slaveno Labirintu, kurā dzīvoja
Mīnotaurs un ar kuru cīnījās agrīno Atēnu varonis Tēsejs; Mikēnas savukārt bija
tā pilsēta, kur divus gadsimtus vēlāk valdīja Agamemnons, kas vadīja ahajiešu
ekspedīciju uz Troju). Tā kā cita nosaukuma šim modelim vienalga nav, tad lai
paliek vien tas pats: «Mikēnu modelis».
.580. Saskaņā ar «Mikēnu modeli» cilvēka psihē
(«dvēselē») pastāv «prāts», «jūtas», «sajūtas», «domas», «griba»,
«gribasspēks», «drosme», «gļēvulība», «sirdsapziņa», «mīlestība», «naids» un
tamlīdzīgi elementi. Mūsdienās šīm vecajām kategorijām ir pievienota virkne
jaunu – tādu kā «uztvere», «reaktivitāte», «pašvērtējums» u.c. –, taču tikpat
dziļā izpratnes līmenī.
.581. Mikēnu modelis ar dažādām nelielām un
neprincipiālām variācijām pilnīgi dominēja (vismaz Eiropā) līdz pat XX gadsimta
sākumam, kad tam līdzās nostājās otrais ontoloģiskais modelis, kurš tagad
visvairāk ir saistīts ar Zigmunda Freida vārdu, lai gan savu leptu (dažādu
variāciju radīšanā) tur ienesa arī daudzi viņa sekotāji un oponenti, un kā
pirmais no viņiem – Kārlis Gustavs Jungs. Bet iesāka šo modeli būvēt īstenībā
jau Vilhelms Gotfrīds Leibnics, kurš, cik man zināms, pirmais atšķīra «apziņas»
un «zemapziņas» jēdzienus. Taču nosauksim šo modeli par «Freida modeli»,
tādējādi atzīstot, ka viņam tomēr vislielākie nopelni tā radīšanā un
izplatīšanā.
.582. Saskaņā ar Freida modeli, cilvēka psihē
pastāv «apziņa», «zemapziņa», «Es», «Virs-Es», «Tas», un tiek attīstīta diezgan
sazarota teorija par visu viņu attiecībām.
.583. Tas arī viss: nekādi citi cilvēka psihes
ontoloģiskie modeļi mūsdienu psiholoģijā nepastāv. Vēras teorija nāk ar trešo
principiāli atšķirīgo modeli, kurā definēti tie elementi, kas bija nosaukti
rakstā par «Dollijas operētājsistēmu», un apgalvo, ka šie elementi sadarbojas
savā starpā tā, kā tas tur aprakstīts. Un, kā jau bija teikts, Vēras teorija
sagaida, ka iepriekšējie divi modeļi – Mikēnu modelis un Freida modelis –
nespēs izturēt Vēras modeļa konkurenci, drīz vien tiks atmesti un paliks tikai
psiholoģijas vēsturē, līdzīgi kā kosmoloģijas vēsturē palika Kosmas un
Ptolemaja modeļi, kad bija atnākusi Kopernika mācība.
.584. Īstenībā jau «cīņa» starp šiem modeļiem
ir diezgan nevienlīdzīga. Mikēnu modelis faktiski vispār neko neapgalvo par to,
kā cilvēka psihe iekšēji funkcionē; tas sastāv tikai no cilvēku pašnovērošanās
procesā izdalītām atsevišķām parādībām, kurām piešķirti nosaukumi un kuras
darbojas drīzāk kā sengrieķu dievi (Arejs – Karš, Afrodīte – Mīlestība, Ēosa – Ausma
utt.), nevis kā mūsdienu teorijas pamatjēdzieni.
.585. Freida modelis ieguva tādu popularitāti
taisni tādēļ, ka tas vispār pirmais sāka kaut ko apgalvot par cilvēka psihes
iekšējo, no ārpuses neredzamo struktūru un darbību. Taču «vecītis Freids»
nomira 6 gadus pirms bija radīts pirmais kompjūters. Par to, ka cilvēces
zināšanas informātikas laukā varētu tikt ievērotas viņa koncepcijā, – par to
nevarēja būt ne runas.
.586. Freids nevarētu paņemt mehānisku lelli
un iebūvēt tajā visu to, par ko viņš savā modelī un teorijā stāsta: zemapziņu,
Edipa (Oidipa) kompleksu, Ego, Super-Ego un citas «instances». Bet visu to, par
ko runāju es, mehāniskā lellē es iebūvēt varētu (ja vien kāds man iedotu tādu
lelli). Un šis apstāklis nostāda mūs ar Freidu nevienlīdzīgās pozīcijās.
§35.
Par priekštečiem un Vīnera postulātu
Norbert Wiener 1894.11.26 – 1964.03.18
.587. Tāpat kā Freidam ar viņa modeli bija
savi priekšteči (piemēram, Leibnica personā), tā arī man ar Vēras modeli ir
tādi bijuši. Konkrēti, par vienu no saviem priekštečiem es uzskatu Norbertu
Vīneru (kibernētikas «tēvu») un pat domāju nosaukt Vēras teorijas
pamatpostulātu («..cilvēka smadzenes ir bioloģisks kompjūters..») viņa vārdā
par «Vīnera postulātu» (lai gan pats Vīners to skaidri un gaiši laikam gan nekur
nav izteicis: nesen speciāli vēlreiz pārlasīju viņa darbus, lai tādu izteikumu
atrastu, – bet neatradu). Tomēr pašu ideju par analoģijām starp smadzeņu no
vienas puses un kompjūteru (kā arī citu vadības ierīču) darbību no otras puses
plaši pasaulē iznesa, protams, tieši Vīners.
.588. Var jautāt, kādēļ jau «Vīnera laikos»
(1950. gados) netika izdarīts tas, ko tagad grib izdarīt Vēras teorija: netika
konsekventi izvirzīts «Vīnera postulāts», netika dots precīzs cilvēka psihes
«kibernētiskais modelis» un netika no tā izdarīti tālejoši secinājumi
matemātikā un psiholoģijā, kā rezultātā abas šīs «vecās» zinātnes pēc
kibernētikas parādīšanās palika kādas bijušas un neizmainījās praktiski nemaz.
(Pirms kompjūteru izgudrošanas to nevarēja izdarīt principā, bet kopš Vīnera
laikiem taču visumā jau varēja!?).
.589. Es nevaru atrast te citu izskaidrojumu,
kā vien ar «cilvēcisko faktoru». Darvins savā Autobiogrāfijā rakstīja: tagad
stāstot, ka evolūcijas teorija esot jau ilgu laiku virmojusi gaisā, taču kad tā
parādījās, tā sastapa ārkārtīgi niknu pretestību... Līdz ar to Darvins
zemtekstā apšauba šo «virmošanu gaisā» un sevī domā, ka tomēr bija jāatgadās
vienam cilvēkam ar attiecīgu domāšanas veidu...
.590. Pārlasījis Vīnera darbus vēlreiz, es
tagad redzu, ka viņš izstrādāt kaut ko analoģisku Vēras teorijai nevarēja
principā. Viņš bija «tīrs matemātiķis», kurš nodarbojās ar Furjē rindām un
Lebega integrāli, atrada tiem pielietojumu Gibsa termodinamikā un tikai jau
pāri pusmūžam sakarā ar karu tika uzaicināts dažos aizsardzības projektos, kur
sastapās ar vadības ierīcēm (piemēram, kā vadīt zenītartilērijas šāviņus). Tad
arī radās domas par kibernētiku. Viņš «stāvēja pie kompjūteru šūpuļa» un
raksta, ka tas bijis tieši viņš, kurš atdevis priekšroku diskrētām ierīcēm,
salīdzinājumā ar analogajām, un devis piecas fundamentālas idejas, ko vēlāk
izmantojusi firma IBM, izvēršot savus pirmos kompjūterus.
.591. Un tomēr viņš nebija programmētājs; viņš
nebija taisījis programmu sistēmas (vēl jo vairāk lielas sistēmas) līdzīgi man;
nebija viņam tādas pieredzes un tāda domāšanas veida. Viņš noliedza reliģiozo
priekšstatu par cilvēku, taču viņa domāšana sakarā ar analoģijām starp
smadzenēm un kompjūteriem negāja tālāk par «pašorganizāciju», «pašregulēšanos»
un «negatīvo atgriezenisko saiti». Vienā vietā viņš raksta, ka dzīvajos
organismos viņu visvairāk interesējot ritmiskās svārstības (tādas kā smadzeņu
«alfa-ritmi»), jo tur varot pielietot Furjē rindas... (Nu, ar tādu domāšanas
veidu, protams, ir pagrūti uzprojektēt operētājsistēmu priekš Dollijas).
.592. Pašregulēšanās un atgriezeniskās saites
idejas bija pārāk nabadzīgas, lai ar tām vien varētu izprast cilvēka būtību;
pie informācijas teorijas ķērās «tīrie matemātiķi», pārvēršot to par mazauglīgu
abstraktu matemātikas disciplīnu, un tā tas viss apsīka bez jūtama rezultāta...
Pēc tam, protams, bija pasaulē daudzi spēcīgi programmētāji ar lielu pieredzi,
bet viņiem, savukārt, acīmredzot nebija dziļu interešu psiholoģijā un
matemātikā, viņi nemeklēja tur lietu būtību un pamatus... Vajadzēja atgadīties
vienam, kurš sevī apvienotu to visu.
.593. Lai izstrādātu kaut ko
līdzīgu Vēras teorijai, es domāju, bija vajadzīgas trīs lietas: 1) pietiekoša
pieredze programmēšanā, lielu datorsistēmu projektēšanā un līdz ar to attiecīgs
domāšanas veids; 2) pietiekoši liela interese un erudīcija citās nozarēs,
sevišķi matemātikā un psiholoģijā; 3) ateistiska un materiālistiska
orientācija, jo cilvēks, kurš iekšēji tic Dievam, dvēseļu pārceļošanai vai
Kastanedas burvjiem, diez vai sāks pētīt, kādas sekas izriet, ja pieņem
postulātu, ka cilvēka smadzenes ir bioloģisks kompjūters. Acīmredzot šo trīs
faktoru apvienošanās vienā cilvēkā ir bijusi pietiekoši rets fenomens, lai 40
gados pēc Vīnera tas neatgadītos, un šī loma tiktu atstāta man.
§36. Par Darvina postulātu un
Freida mācību
.594. Neskatoties uz visām augstāk dotajām
atrunām, mēs Vēras teorijas pamatpostulātam («..smadzenes ir bioloģisks
kompjūters..») tomēr saglabāsim «Vīnera postulāta» nosaukumu. Otrs pēc
svarīguma postulāts, ko mēs ievērojam savā pieejā psiholoģijai, var tikt
formulēts šādi: «Cilvēks ir radies evolūcijas procesā, dabiskās izlases ceļā
pakāpeniski uzkrājot derīgas izmaiņas». Par šī apgalvojuma pirmautoru nekādu
šaubu nevar būt, un mēs to tā arī nosauksim par «Darvina postulātu».
.595. No Darvina postulāta tūdaļ izriet, ka
cilvēkā nevar pastāvēt nekādas tādas lietas, kuras nevarēja rasties dabiskās
izlases ceļā, jo nav noderīgas cilvēkam tagad un nav bijušas noderīgas viņa
senčiem agrākos evolūcijas posmos.
.596. Kad mēs projektējām Dollijas
operētājsistēmu, tad mēs paši uzstājāmies Radītāja lomā un paši redzējām, kas
ir un kas nav vajadzīgs šai sistēmai. Tāpēc mūsu (Dollijas radītāju) un
dabiskās izlases (cilvēka Radītāja) «viedokļi» šajos jautājumos sakrīt. Kas ir
vajadzīgs Dollijas sistēmai, tas ir vajadzīgs arī cilvēkam; kas Dollijai nav
vajadzīgs, tas nav vajadzīgs arī cilvēkam, un tātad šī lieta nevarēja rasties
dabiskās izlases ceļā evolūcijas gaitā, tā nevar šodien pastāvēt, un
apgalvojumi par tās pastāvēšanu ir atmetami (ja pieņemti Vēras teorijas
postulāti).
.597. Viena no šādām lietām ir, piemēram,
Freida postulētais «Edipa komplekss». Mums nebija nekādas nepieciešamības
iebūvēt Dollijā «Edipa kompleksu» (vai, sievietes gadījumā, Freida vēlāk
ievesto «Elektras kompleksu»): tas neko derīgu nedod no Dollijas sistēmas
funkcionēšanas viedokļa. Tātad (ja pieņemam Darvina postulātu) Edipa un
Elektras kompleksi cilvēkā pastāvēt nevar, un Freida «psihoanalīze ir blēņas»
(kā to ar galēju lakonismu formulēja ārsts, neirologs un psihiatrs Aksels Munte
savā «Stāstā par Sanmikelu»[1]).
.598. Vispār psiholoģijas laukā Freida mācība
ir Vēras teorijas galvenais mērķis (šeit latviešu valoda izrādās nabadzīgāka
par krievu un citām valodām, kaut gan citās vietās tas var būt otrādi, un
visumā latviešu valoda ir samērā labi kopta un bagāta; taču vārds «mērķis» mums
apzīmē gan to objektu, kuru grib sasniegt, gan to, pa kuru šauj; krieviski
pirmais ir «цель», otrais «мишень»; angliski daļēji «aim» un «target»; tātad
Freida mācība Vēras teorijai ir tas mērķis, pa kuru šauj).
.599. Matemātikā šāds mērķis mums bija Kantora
kopu teorija, kura no saskarsmes ar Vēras teoriju sabrūk (t.i. pareiza var būt
tikai viena no viņām), bet psiholoģijā attiecīgi – freidisms (kurš arī sabrūk).
Tātad Kantoru un Freidu ar viņu mācībām var uzskatīt par mūsu galvenajiem
pretiniekiem šajās divās zinātnēs, un tieši pret viņiem būs vērsta galvenā
Vēras teorijas kritika.
.600. (Bet, tā kā paši Kantors un Freids ir
sen miruši, tad mums reāli nāksies cīnīties ar viņu piekritējiem un, ja tas
notiek latviski kā šajā diskusijā, tad ar viņu piekritējiem Latvijā. Latvijā
galvenais Kantora apoloģēts ir Kārlis Podnieks[2],
bet Freida – Igors Šuvajevs[3],[4]).
.601. Iepriekšējā rakstā mēs jau redzējām
{.542}, ka Freida teorija par sapņiem iegūst zināmu interpretāciju Vēras
mācības terminos, ja smadzeņu uzģenerēto programmu identificē ar «vēlmi», bet
programprojektora ģenerēto tās izpildīšanas potenciālo rezultātu – ar «vēlmes
piepildījumu». Taču kopumā Freida mācība par sapņiem pārspīlē atsevišķa momenta
lomu un nedod pareizu vispārējās situācijas ainu.
.602. Līdzīgi tas ir arī ar Edipa un Elektras
kompleksiem. Tas, kas šeit reāli pastāv, ir: starp daudzajām savas darbības
programmām cilvēka smadzenes var reizēm uzģenerēt arī tādu, kura paredz gulēt
ar māti (vīrietim) vai ar tēvu (sievietei), – un parasti, protams,
programanalizators šādu programmu noraidīs un nesāks to realizēt (kā viņš savā
darbībā noraida tūkstošiem citu «nederīgu» programmu). Taču tā ir vienkārši
nejauša epizode, kas liecina par to, ka dotā cilvēka programģenerators strādā
labi un daudzpusīgi, un ir spējīgs likt priekšā izvērtēšanai visdažādākās
programmas. Bet šeit nav runa par fundamentālu cilvēka psihes īpašību un slēptu
zemapziņas tieksmi, kā tas ir Freida mācībā.
.603. Mēs neatzīstam arī Freida
monopoltiesības uz vārdu «psihoanalīze». Vārds «psihoanalīze» nozīmē, ka tiek
analizēta cilvēka psihiskā darbība. Šī darbība var tikt analizēta, vadoties no
cilvēka psihes tā vai cita modeļa. Freids to analizē, vadoties no sava modeļa.
Bet mēs to analizēsim, vadoties no Vēras teorijas modeļa, un arī sauksim par
psihoanalīzi. Tātad var pastāvēt daudzas psihoanalīzes, un šis vārds ir
jāpapildina ar tā modeļa apzīmējumu, kura ietvaros analīze notiek. Tad mums ir
«Freida psihoanalīze» (viņa modelī), «Vēras psihoanalīze» (mūsu modelī), un
principā var pastāvēt vēl arī citas psihoanalīzes citos modeļos.
§37. Vēras modelis cilvēka
psihiskajai darbībai
.604. Tātad Vēras teorija ienāk psiholoģijā ar
pilnīgi jaunu cilvēka psihes modeli (trešo principiāli atšķirīgo šīs zinātnes
vēsturē). Bāzes modelī (kā sākotnējo variantu) mēs definējam 18 funkcionālos
blokus un 3 principiālās datustruktūras atmiņā (pavisam tātad 21 elementu).
Pamēģināsim attēlot tos visus vienā shēmā. Lai gan nekāda shēma nespēj atspoguļot
visas saites un sadarbību starp šiem elementiem, taču te vismaz viņi visi
redzami vienlaicīgi.
.606. Var sagaidīt, ka «profesionālie
psihologi», tāpat kā pirms viņiem profesionālie matemātiķi, uzņems šo modeli
vairāk vai mazāk noraidoši. Tam ir divi galvenie iemesli: 1) cilvēka dabā
vispār ir uzņemt naidīgi to, ko par tām lietām, kuras viņi uzskata par sev
īpaši piederošām, stāsta kaut kāds «autsaiders» no malas, sevišķi jau, ja šis
svešinieks nāk ar tik milzīgu pretenziju; 2) viņiem nav pietiekošas pieredzes
datorsistēmu projektēšanā un programmēšanā, lai viegli varētu saprast, ko šie
visi objekti nozīmē, kā viņi var būt ierīkoti un darboties.
.607. Lai, cik nu var, mazinātu šo faktoru
efektu, vēlreiz īsumā izskaidrošu modeli, pēc iespējas sasaistot to ar
tradicionālo psiholoģijas modeļu jēdzieniem.
.608. Tātad mēs raugāmies uz cilvēka psihi kā
uz (ļoti lielas un sarežģītas) informācijas apstrādes sistēmas darbību («Vīnera
postulāts»). Savos pamatos (pēc fundamentālajiem likumiem) šīs sistēmas darbība
ir līdzīga datorsistēmu darbībai. Pašus fundamentālākos šādu informācijas
apstrādes sistēmu (kompjūteru) likumus var formulēt tā:
.609. 1)
neeksistē nekādas tādas lietas (kaut kādi ideāli «jēdzieni», «domas» utt.),
kuras nevarētu reducēt uz dotā kompjūtera struktūrām; ja dotajā kompjūterā
eksistē kaut kāds objekts, tad tas ir iekodēts tur kā zināma struktūra
(informācija);
.610. 2)
neeksistē darbības bez cēloņa; ja dotajā kompjūterā notiek kaut kādas darbības,
tad viņu cēlonis ir bijis iepriekš iekodēts tur kā zināma struktūra, kuru
saucam par «programmu».
.611. Mēs uzskatām, ka cilvēka psihē notiek
(attiecīgo programmu vadībā) liels daudzums dažādu procesu, kuri atrodas zināmā
savstarpējā dinamiskā līdzsvarā. Šo līdzsvaru var grozīt, pastiprinot (vai
pilnīgi no jauna ierosinot) vienus procesus un pavājinot (vai pilnīgi
izslēdzot) citus. Šāda līdzsvara grozīšana starp psihē notiekošajiem procesiem
tradicionāli saucas par emocionālām izmaiņām, bet kāds dots līdzsvara stāvoklis
– par attiecīgu emocionālo stāvokli.
.612. Tā kā nekas nenotiek bez cēloņa, tad ir
eksistējis aparāts, kurš šo līdzsvaru grozīja. Šo aparātu mēs saucam par emociatoru.
Emociju grozīšanā var atšķirt divas lietas. Viena lieta ir – kādi notikumi
izsaukuši šīs emocionālā stāvokļa izmaiņas? Tas atkarājas no emoselektora.
Vienā un tajā pašā situācijā vienam cilvēkam emoselektors var ierosināt
stāvokļa maiņu, bet citam var neierosināt. Cilvēki, kuriem emoselektors
izšķiras ierosināt psihiskā līdzsvara maiņu viegli un bieži, būs tie, kurus
tradicionāli sauc par jūtīgiem un emocionāliem. Turpretim tie, kuru
emoselektors izdod savus signālus maz un reti, skaitīsies varbūt pat
«emocionāli truli».
.613. Otra lieta ir, kādas tieši emocijas
(kāds sistēmas stāvoklis) rezultātā tiks izsaukts. Tas ir atkarīgs no emoģeneratora.
Viena un tā pati situācija var izsaukt dažādiem cilvēkiem (atkarībā no viņu
emoģeneratora) dažādus stāvokļus (piemēram, vienam dusmas, otram bailes utt.).
.614. Visā aktīvajā dzīves laikā cilvēks
iegaumē atmiņā ziņas par to, ko viņš ir darījis un kas ar viņu ir bijis.
Tradicionāli šīs ziņas (līdz ar priekšstatu par sevi) uzskata par cilvēka «Es»
pamatu. Tā kā nekas nenotiek bez cēloņa, tad ir jābūt aparātam, kas organizē šo
ziņu ierakstīšanu atmiņā. Šo aparātu mēs saucam par hronikeru, bet viņa
darbības rezultātu par hroniku. Hronikers nespēj fiksēt atmiņā visu, kas notiek
cilvēkā un ar cilvēku, un šis fakts nodala vienu no otra to, ko tradicionāli
sauc par apziņu un zemapziņu (vai neapzināto).
.615. Kas tieši tiks ierakstīts hronikā, tas
atkarājas no hronikselektora. Vienas un tās pašas darbības var tikt un
var netikt fiksētas hronikā, bet ir arī tādas darbības, kuras hronikā netiek
fiksētas nekad. No hronikskriptora ir atkarīgs, kādā veidā hronikā tiks fiksēts
tas, kas tur tiek fiksēts: kāda būs informācijas struktūra utt.
.616. Cilvēka atmiņa bez hronikas uzkrāj vēl
divas citas datubāzes: programmu sagataves un vienkāršu informāciju (piemēram,
«Saules kauja notika 1236. gadā»). Robežas starp šīm trim cilvēka atmiņas
«nodaļām» ir visai izplūdušas, tomēr konceptuāli mēs izšķiram trīs šādus tipus
tajā informācijā, ko cilvēks vispār sevī nes.
.617. Cilvēka psihē pastāv «nejaušu» impulsu
avots, kurš darbojas līdzās ārējo impulsu avotam. To mēs saucam par randomģeneratoru,
un tā filoģenētiskais uzdevums ir aktivizēt sistēmas darbību un dot sākumvielu
«jaunu ideju» radīšanai, pakāpeniski atlasot no šī avota ģenerētajām
kombinācijām noderīgākās (līdzīgi kā pati dabiskā izlase pakāpeniski uzkrāj
noderīgās mutācijas). Tiešākajā veidā randomģeneratora darbība ir novērojama
sapņos. Paši sapņi dabiskajai izlasei nav vajadzīgi un (saskaņā ar Darvina
postulātu) nevarētu rasties pagātnē un pastāvēt šodien, ja dabiskajai izlasei
nebūtu bijis vajadzīgs randomģenerators.
.618. Visam ir savs cēlonis; arī «nejaušo»
impulsu un kombināciju radīšana randomģeneratorā nenotiek nedeterminēti (bez
cēloņa), tāpēc mēs arī liekam šo vārdu pēdiņās. Nejaušība vispār pasaulē
nenozīmē nedeterminētību. Nejaušība nozīmē, ka saskaras divi neatkarīgi procesi
(no kuriem katrs atsevišķi ir pilnīgi determinēts). Piemēram, viens process
norisinās, kad mēs spēlējam, teiksim, «riču-raču». Otrs process notiek, kad mēs
sviežam spēļu kauliņu. Kaut gan tā lidojumu simtprocentīgi nosaka mehānikas
likumi Zemes gravitācijas laukā, taču tam nav ne mazākā sakara ar pašreizējo
situāciju uz riču-raču spēles dēļa. Tāpēc attiecībā pret spēli kauliņa lidojums
un tā rezultātā uz augšu pavērstais cipars ir nejauši. Līdzīgi arī cilvēka
randomģenerators, protams, darbojas pēc kaut kāda algoritma, bet tāda, kuram
nav sakara ar pārējo situāciju cilvēka psihē. Tāpēc attiecībā pret pēdējo
ģeneratora dotās kombinācijas un impulsi ir nejauši.
.619. Uz ārējiem un iekšējiem impulsiem
cilvēks dažreiz reaģē (bet dažreiz nereaģē). Visam ir savs cēlonis, un kādam
aparātam cilvēka psihē vajadzēja noteikt, reaģēt dotajā gadījumā vai nē. Šo
aparātu mēs saucam par selektoru. No selektora atkarājas, uz ko tieši
cilvēks reaģēs un uz ko nereaģēs. Jo vairāk stimulu kāda cilvēka selektors
atzīs par tādiem, uz ko jāreaģē, jo aktīvāka izskatīsies cilvēka izturēšanās, –
un otrādi.
.620. Taču, lai izšķirtos, reaģēt vai nē, ir
jāizvērtē zināma informācija: pirmkārt, tā, kas attiecas uz pašiem impulsiem –
vai tie ir pietiekoši «interesanti». Selektora daļu, kura vērtē šo aspektu, mēs
saucam par impulsanalizatoru. No cilvēka impulsanalizatora ir atkarīgs,
kādas lietas viņu vispār interesē (vienam sports, otram sekss, trešam vēsture
utt.).
.621. Otrā lieta, kas šeit jānovērtē, lai
izšķirtos, ir iepriekšējā pieredze sakarā ar šāda veida impulsiem (tātad ziņas
no hronikas). Varbūt uz šādiem impulsiem nereaģēt nedrīkst: tam būs ārkārtīgi
smagas un bīstamas sekas. Varbūt tieši otrādi: simtreiz jau esmu reaģējis, bet
neko nav iespējams panākt, tādēļ labāk «necelt ne ausu». Par šādiem lēmumiem
atbild tā selektora daļa, kuru mēs saucam par hronikanalizatoru. Ja
cilvēka hronikanalizators pat pēc 100 nesekmīgiem mēģinājumiem joprojām pieņems
lēmumu tomēr reaģēt (kaut ko darīt), tad par viņu teiks, ka tas ir
«neatlaidīgs»; ja turpretim, cilvēka hronikanalizators jau pēc otrā nesekmīgā
mēģinājuma sāks pieņemt lēmumus pie dotā impulsa parādīšanās neko neuzsākt, tad
par tādu teiks, ka viņš «ātri nolaiž rokas».
.622. Ja ir pieņemts lēmums tomēr reaģēt (kaut
ko uzsākt), tad vajag ģenerēt pašu reakciju (darbību). Nekas nenotiek bez
cēloņa, un šādas darbības organizēšanai ir vajadzīgs aparāts, kas to veiks. Šo
aparātu mēs saucam par reaktoru. Tas var balstīt savu darbību uz
iespējami rūpīgāku situācijas izpēti vai var rīkoties, izmantojot vieglāk iegūtus
priekšstatus par situāciju («intuīciju»). Katrs cilvēks izmanto abas
stratēģijas, taču proporcijas dažādiem cilvēkiem var būt dažādas. Tāpēc mēs
izdalām reaktorā divas daļas un tajos gadījumos, kad cilvēks vairāk tiecas
izmantot precīzus situācijas modeļus, sakām, ka viņam pārsvarā strādā reaktora
senzitīvā daļa jeb senzitīvreaktors; ja, turpretim, cilvēks vairāk
izmanto intuitīvus modeļus, tad sakām, ka viņam dominē reaktora intuitīvā daļa
jeb intuitīvreaktors.
.623. Tomēr reakcijas uz impulsiem vien
nenosaka visu cilvēka izturēšanos. Cilvēks, noreaģējis uz kādu impulsu, var
atkal atgriezties pie iepriekšējās darbības; pēc jauna impulsa un jaunas
reakcijas – atkal atgriezties pie iesāktā utt. Nekas nenotiek bez cēloņa, un,
lai šāda atgriešanās varētu notikt, ir vajadzīgs aparāts, kas to organizēs. Šo
aparātu mēs saucam par navigatoru. Ja kādam cilvēkam navigatora ietekme
iepretim randomģeneratora un ārpasaules impulsiem ir dominējoša, tad par tādu
cilvēku teiks, ka viņš ir «mērķtiecīgs» un neļauj sevi «novirzīt no uzņemtā
kursa». Ja, turpretim, cilvēkam navigatora darbība ir vājāka, tad par viņu
teiks, ka viņam «nav gribasspēka», ka viņš ir «kā niedre vējā» utt.
.624. Gan reaktoram, gan navigatoram ir
jāorganizē kaut kādas cilvēka darbības. Nekas nenotiek bez cēloņa, un, lai
darbības varētu notikt, pa priekšu ir jāizstrādā programma šīm darbībām, un
tātad ir vajadzīgs aparāts, kas to izdarīs. Šo aparātu mēs saucam par programatoru.
Vispārīgā gadījumā programatoram ir jāģenerē vairāki programmu (iespējamās
izturēšanās) varianti, jānovērtē to iespējamās sekas un jāizvēlas pieņemamākais
variants realizēšanai. Tikai vienkāršākos gadījumos var iztikt ar vienu
iespējamo variantu. Zemākajos pašprogrammēšanās līmeņos šādu vienvarianta
reakciju sauks par «refleksīvu», bet augstākajos līmeņos vienvarianta
pašprogrammēšanās nozīmētu «primitīvu domāšanu».
.625. Normālā gadījumā augstākajos līmeņos
tātad pašprogrammēšanās ietver dažādu izturēšanās variantu izstrādi un
iepriekšēju novērtēšanu. Nekas nevar pastāvēt «tikai domās»; ja pastāv vairāki
«nodomi» un cilvēks tos izvērtē, «prātodams, ko darīt», tad smadzenēs pastāv
attiecīgās struktūras, kurās šie «nodomi» ir iekodēti, un šīs struktūras arī ir
tas, ko mēs saucam par (augstākā līmeņa) programmām. Taču nekas nenotiek bez
cēloņa, un, lai šīs struktūras smadzenēs uzbūvētu, bija vajadzīgs aparāts, kas
to izdarīs. Šo aparātu mēs saucam par programģeneratoru, un tas ir
programmatora pirmā daļa.
.626. Lai varētu novērtēt dažādu «nodomu»
realizēšanas iespējamās sekas, šīs sekas ir jāzin jeb «jāiedomājas». Bet nekas
nevar pastāvēt «tikai domās». Ja cilvēks ir «iedomājies» šīs sekas, tātad viņa
smadzenēs pastāv struktūras, kurās šīs sekas (to attēli) ir iekodētas. Taču
nekas nenotiek bez cēloņa, un, lai šīs struktūras smadzenēs uzbūvētu, bija
vajadzīgs aparāts, kas to izdarīs. Šo aparātu mēs saucam par programprojektoru
(it kā projicē «nodoma», t.i. programmas izpildīšanu nākotnē).
Programprojektors ir programatora otrā daļa.
.627. Ja ir uzģenerēti vairāki «nodomi»
(programmas) un ir noprojicētas to sekas nākotnē, tad atliek šīs sekas novērtēt
un izvēlēties to «nodomu» (programmu), kas jārealizē. Bet nekas nenotiek bez
cēloņa, un, lai to veiktu, ir vajadzīgs aparāts, kas to izdarīs. Šo aparātu mēs
saucam par programanalizatoru, un tas ir programatora trešā daļa.
.628. No programģeneratora ir atkarīgs, kādus
savas rīcības variantus dotajā situācijā cilvēks spēs «izdomāt». Jo lielāku
izvēli programģenerators spēs piedāvāt, jo lielākas izredzes atrast starp tiem
arvien labākus. (Tieši tāpēc kādā situācijā uzģenerēts variants «Edipa
kompleksa» garā «pārgulēt ar māti» liecina par ģeneratora labu darbību, nevis
par kroplību vai «netikumību»; tam, ka šis variants nākošajā etapā tiks
noraidīts, nav nozīmes; slikti būtu tikai tad, ja neko citu ģenerators nespētu
piedāvāt).
.629. No programprojektora atkarājas, cik
pareizi un cik precīzi cilvēks spēs paredzēt savas rīcības sekas;
programprojektora ģenerētās ainas, protams, ietekmēs galīgo izvēli.
.630. No programanalizatora un viņa darbības
algoritmiem ir atkarīgs, kādus kritērijus cilvēks pielietos galīgā lēmuma
pieņemšanā par to, kuru no saviem «nodomiem» (programmām) realizēt. Tieši šeit
parādīsies cilvēka īstā tikumība (piemēram, noraidot ģeneratora iesniegto
«edipisko» projektu).
.631. Līdz ar to mēs esam izskatījuši visus
elementus tajā cilvēka psihiskās darbības pamatmodelī, ko piedāvā Vēras
teorija. Kā visi bāzes modeļi, arī šis ir tikai orientējošs, un vienmēr var
rasties vajadzība to tā vai citādi papildināt vai pat (nedaudz) izmainīt.
[1] Munte Aksels. «Stāsts par Sanmikelu». Liesma, Rīgā, 1971., 229.lpp.
[2] Подниекс К.М. «Вокруг
теоремы Геделя». Латвийский университет. Институт математики и информатики.
Зинатне, Рига, 1992.
[3] Šuvajevs Igors. «Psihoanalīze un dzīves māksla». Otrais izdevums.
Intelekts, Rīga, 1998.
[4] Freids Zigmunds. «Psihoanalīzes nozīme un vēsture». No vācu valodas
tulkojis Igors Šuvajevs. Priekšvārds: Igors Šuvajevs. «Zigmunda Freida dzīve un
idejas». Lielvārds, Lielvārde, 1997.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru