svētdiena, 2018. gada 23. decembris

ARTINT-23


Grāmata: Valdis Egle. «Mākslīgais intelekts»


Fragments no šīs grāmatas:


4. Vēras teorija un informātika (turpinājums)


§30. Programģenerators un programanalizators

.517. Lai Dollija, tāpat kā jebkurš kompjūters, varētu izpildīt jebkuru darbību, viņai ir nepieciešama programma šīs darbības veikšanai. Par programmu mēs šeit saucam vispārīgi tādu struktūru kompjūtera iekšienē, kura pastāv pirms pašām izpildāmajām darbībām un viennozīmīgi noteiks šīs darbības nākotnē (ko tieši un kādā veidā darīt).
.518. Skaidrs, ka mēs nevaram jau iepriekš apgādāt Dolliju ar visām iespējamajām programmām visām iespējamajām darbībām visās iespējamajās situācijās. Tātad Dollijai šīs programmas ir jārada pašai, tieši konkrētai situācijai paredzētas un piemērotas – jārada parasti īsi pirms pašu darbību izpildīšanas. To mēs saucam par pašprogrammēšanos.
.519. Padomāsim, kā realizēt pašprogrammēšanos Dollijas kompjūterā. Pirmkārt, pieredzējušam projektētājam uzreiz ir skaidrs, ka programmu ģenerēšana jātaisa strukturēta daudzos līmeņos. Nekāds ģenerators netiks galā ar uzdevumu radīt programmu, kura sastāv, teiksim, no simttūkstoš atsevišķām instrukcijām vienlaidu masīvā bez kādas struktūras. Turpretī nebūs pārāk grūti radīt ģeneratoru, kuram jāuztaisa kārtējā programma, vienkārši sakombinējot dažus jau iepriekš gatavus blokus.
.520. Tā mēs arī rīkosimies, un augstākajā līmenī mums būs ģenerators, kurš, atbilstoši konkrētajai situācijai, izvēlas no viņa rīcībā esošajiem blokiem dažus vajadzīgos un saliek tos nepieciešamajā kārtībā. Šajā līmenī tā tad arī ir visa programmas ģenerācija.
.521. Tagad padomāsim, no kurienes šie jau gatavie bloki radīsies. Protams, arī tie ir vispirms jāuzprogrammē. Vispārīgā gadījumā tas var notikt vai nu tāpat īsi pirms augstākā līmeņa programmas ģenerēšanas, vai arī sagatave var būt uzģenerēta jau sen atpakaļ un var būt daudzkārt iepriekš izmantota, pārbaudīta, modificēta un slīpēta. Taču vai nu tagad, vai agrāk – kādreiz arī šis bloks ir ticis ģenerēts. Tad uz viņa ģenerāciju attiecas tas pats, ko mēs tikko kā sacījām par augstākā līmeņa programmu: arī šo bloku varēja ģenerēt tikai no neliela daudzuma jau iepriekš pastāvošu zemāka līmeņa bloku. Un tā mēs turpinām, nolaižoties uz arvien zemākiem un zemākiem Dollijas programmu līmeņiem, kuru bloki ir ģenerēti arvien agrākā un agrākā viņas eksistences posmā.
.522. Galu galā mēs nonāksim pie tādiem blokiem, kuri nav ģenerēti Dollijas pašprogrammēšanās procesā, bet ir doti viņai jau gatavi. Protams, šie «starta ķieģelīši» mums ir viņai jādod – no nekā jau neko nevar uztaisīt –, bet to ir relatīvi maz, tie nav orientēti uz konkrētu situāciju, un tos mēs Dollijai arī iedosim (cilvēkam šie «starta ķieģelīši» ir iedzimti, t.i. – ar gēnu izdalīto katalizatoru palīdzību uzbūvēti).
.523. Nu un, iesākot ar šo «starta komplektu», Dollijai ir pakāpeniski jāsabūvē sev arvien augstāka un augstāka līmeņa bloki jeb programmu sagataves, lai beigu beigās viņa varētu no šīm sagatavēm ātri uzģenerēt tieši konkrētajai situācijai vajadzīgo programmu. Šādu arvien augstāka līmeņa sagatavju uzkrāšana ir centrālais un pats galvenais elements tajā procesā, ko mēs saucam par «mācīšanos» (tikai mazāko daļu šajā procesā sastāda vienkārša informācijas iegaumēšana). Sākumā Dollija mācīsies kustināt rokas un kājas, tad staigāt un turēt rokā kādus priekšmetus, kustināt mēli un lūpas, izdot skaņas un beidzot runāt un varbūt pat rakstīt...
.524. Lai Dollija neslinkotu un patiešām mācītos, mēģinot darīt gan šo, gan to, mums nāksies viņā iebūvēt sodu un balvu mehānismu (sastāvošu no diviem attiecīgiem ģeneratoriem). Sodu ģeneratora uzdevums būs aktīvi iejaukties Dollijas galvā notiekošo procesu ainā tad, kad viņa ir izdarījusi kaut ko «nepareizu», un apspiest tos procesus, kuri ir organizējuši šo darbību. Balvu ģeneratora uzdevums, turpretī, būs stimulēt par «pareizu» darbību atbildīgos procesus. Sodu un balvu mehānisms būs ļoti svarīga Dollijas operētājsistēmas sastāvdaļa, var pat teikt – «centrālā ass», «ap kuru viss grozās»; mums būs jāiebūvē Dollijā daudz dažādu sodu un balvu, lai panāktu no viņas «pareizu» uzvedību, taču pašlaik mēs apspriežam pašprogrammēšanos un atgriezīsimies pie tās.
.525. Tātad Dollijas operētājsistēmā mums būs vajadzīgs aparāts, kurš, sakombinējot nelielu skaitu jau iepriekš pastāvošu bloku, ģenerē kārtējās Dollijai nepieciešamās programmas. Pēc iepriekšējo aparātu parauga nosauksim šo konceptuālo bloku, teiksim, par «programģeneratoru». Jāpastāv iespējai programģeneratora radītās programmas uzkrāt atmiņā, modificēt tās atkarībā no viņu izpildes rezultātiem un izmantot augstāka līmeņa programmu ģenerēšanā.
.526. Ja mēs tagad aplūkojam Dollijas rīcību kādā konkrētā situācijā, kur vajadzīga kaut kāda reakcija, tad pieredzējušam programmētājam acīm redzams ir šīs reakcijas ģenerēšanas pamatprincips: radīt vairākus reaģēšanas programmu variantus, novērtēt viņu iespējamās sekas un tad izpildīt to programmu, kurai gaidāmās sekas ir pieņemamākas.
.527. Līdz ar to mums rodas vajadzība pēc vēl viena funkcionāla bloka Dollijas operētājsistēmā: pēc bloka, kurš izskatīs programģeneratora radītās programmas ar nolūku novērtēt viņu iespējamās sekas un tad pieņems lēmumu atdot uz izpildi to vai citu programmu. Nosauksim šo konceptuālo bloku, teiksim, par «programanalizatoru».
.528. Padomāsim arī par principu, pēc kura programanalizators var darboties. Skaidrs, ka viņš nedrīkst patiešām izpildīt analizējamo programmu ārpasaulē (jo sekas var būt katastrofālas priekš Dollijas). Tāpēc programanalizatoram acīmredzot vajadzēs darboties kā tādam pētāmās programmas interpretatoram, kurš ģenerē tās izpildīšanas sekas (precīzāk: šo seku modeļus, tēlus, informāciju par tām) kā kaut kādas kompjūtera iekšējās datustruktūras, kuras tad pēc tam arī tiek analizētas.
.529. Nosauksim šāda veida datustruktūras par (programanalizatora pētīto programmu) «potenciālajiem produktiem» (tie ir: «tas, ko viņas izdarītu, ja tiktu patiešām izpildītas»). Vēlāk mēs redzēsim, ka smadzeņu dažādu programmu potenciālie produkti ir galvenais priekšmets, ar ko operē t.s. «abstraktā domāšana». Taču viss tas sākas tieši šeit – ceļas no nepieciešamības jau iepriekš novērtēt programģeneratora radīto programmu sekas, neizpildot pašas šīs programmas.
.530. Tātad pavisam saistībā ar Dollijas pašprogrammēšanos mēs savā pašreizējā detalizācijas līmenī varam izšķirt jau trīs funkciju grupas: 1) programmu ģenerācija; 2) viņu potenciālo rezultātu ģenerēšana; 3) šo rezultātu novērtēšana. Precizēsim tagad, ka programģenerators mums realizēs pirmo grupu, programanalizators trešo, bet otrajai grupai definēsim atsevišķu funkcionālo bloku, kuru nosauksim, teiksim, par «programprojektoru». Bet visus šos trīs apakšblokus kopā nosauksim vienā vārdā par «programatoru», kurš tad arī realizē visu Dollijas pašprogrammēšanos.


§31. Randomģenerators un somniators

.531. Tagad padomāsim par to, kādā veidā Dollijas operētājsistēmā realizēt jaunradi. Ja kaut kāda struktūra (programma vai dati) viņas kompjūterā jau pastāv un ir (tajā vai citā ceļā) dots algoritms, pēc kura šo struktūru novērtēt, tad mums ir skaidrs, kā realizēt attiecīgā funkcionālā bloka darbību.
.532. Arī no savas cilvēciskās pieredzes mēs zinām, ka jaunrade ir laikam gan visgrūtākais elements cilvēka darbībā. Piemēram, izlasījuši kādu grāmatu vai noskatījušies kādu kinofilmu, visi mēs samērā viegli varam novērtēt, vai tā «laba» vai «slikta». Bet katrs, kurš ir mēģinājis to darīt, zina, cik grūti ir izdomāt jaunu, nebijušu sižetu šādai grāmatai vai filmai. Kā speciālisti mēs arī labi zinām, cik liela problēma datoros ir, piemēram, nejaušo skaitļu ģenerācija.
.533. Tādā gadījumā kā mums Dollijas kompjūterā radīt kaut ko pavisam jaunu, līdz šim nebijušu? Acīmredzot vienīgais algoritms, ko te varam lietot, ir nejauša jau esošo elementu kombinēšana jaunos savienojumos. Šo principu mēs izmantosim Dollijas operētājsistēmas daudzās vietās (piemēram, programģeneratorā, kad Dollija – un arī mazi cilvēkbērni – mācās kustību repertuārus, dažādā veidā kombinējot atsevišķas elementāras kustības un tad skatoties, «kas no tā iznāk»). Kad Dollija būs nonākusi līdz literārai jaunradei, viņa arī ņems kaut kādus zināmus sižetus un sāks dažādi pārstatīt to elementus, atlasot labākos variantus. (Tad, jo lielāks sākotnējo sižetu lauks, jo lielāks aptverto elementu daudzums, jo ilgāk un intensīvāk notiek kombinēšana un atlasīšana, jo labāku un oriģinālāku rezultātu varam gaidīt).
.534. Taču ir viena vieta Dollijas operētājsistēmā, kur nejaušās kombinēšanas principu mums nāksies izmantot jau ilgi, pirms Dollija būs spējīga ķerties pie literārās jaunrades. Kādā veidā Dollija vispār var atklāt jaunas sakarības starp ārējās pasaules lietām un savām sajūtām? Kādā veidā izraisīt jaunus un negaidītus pavērsienus viņas uzvedībā, lai viņa nevis vienkārši pasīvi reaģētu uz ārpasaules notikumiem, bet pati izrādītu aktivitāti?
.535. Šajā nolūkā iebūvēsim Dollijas operētājsistēmā speciālu funkcionālo bloku un nosauksim to, teiksim, par «randomģeneratoru». Lai viņš nepārtraukti kombinē Dollijas (vieniem elementiem) konstatētās situācijas ar visdažādākajiem citiem viņai zināmajiem elementiem un padod šīs kombinācijas citām Dollijas programmām kā sākummateriālu analīzei. Tad Dollijas dzīve kļūs nesalīdzināmi aktīvāka: reāli ārējā pasaulē (dabā, piemēram, mežā) var stundām un pat dienām ilgi nenotikt nekas tāds, uz ko vērts reaģēt, bet randomģenerators radīs viņai šādus stimulus nepārtraukti. Viņa būs «spiesta» nemitīgi reaģēt uz arvien jaunām un jaunām «iedomām», kaut gan ārējā pasaulē viss paliek kā bijis; nāksies pārbaudīt arvien jaunas un jaunas «prātā ienākušas» sakarības starp situācijām un objektiem.
.536. Randomģeneratora funkcionālā loma un nepieciešamība mums ir skaidra: sistēmas ar randomģeneratoriem būs daudz aktīvākas nekā sistēmas bez tiem, un viņu intelektuālā attīstība notiks daudz ātrāk. Analoģiski, piemēram, ģenētikā, eukariotu (t.i. organismu ar vairāk nekā vienu hromosomu) parādīšanās ļoti paātrināja evolūcijas procesu, jo ļāva pie apaugļošanās dažādi kombinēt mātes un tēva hromosomas (un līdz ar to gēnu komplektus).
.537. Bet tagad palūkosimies uz randomģeneratora attiecībām ar hronikeru. Ja randomģeneratora darbība un produkcija nenonāks hronikā un netiks fiksēta atmiņā, tad tā būs «neapzināta», un pati Dollija par to neko nezinās. Kad sistēma funkcionē normāli, tad nav arī nekādas vajadzības randomģeneratora produkciju atspoguļot hronikā, jo ir svarīgākas lietas ko fiksēt. Taču tādos brīžos, kad ir izslēgti visi pārējie procesi, kurus hronikselektors varētu atzīt par svarīgākiem fiksēšanai hronikā, tur varēs nonākt arī randomģeneratora produkcija. Tad Dollija redzēs sapņus: ainas, kurās visnegaidītākajā veidā sakombinētas viņai pazīstamas situācijas ar objektiem no pavisam citām situācijām.
.538. Tātad paši sapņi Dollijas operētājsistēmā mums nav vajadzīgi, bet mums ir absolūti nepieciešami gan viņas randomģenerators, gan hronikers. Sapņi būs blakusefekts no šo aparātu darbības tādos momentos, kad visi «svarīgākie» procesi ir izslēgti.
.539. Sistēmai svarīga, protams, ir randomģeneratora darbība nevis miegā, bet nomodā. Par to, ka šis ģenerators cilvēkam strādā arī nomodā, katrs var pārliecināties pats, mazliet patrenējoties. Es, piemēram, pēc ne pārāk ilgiem mēģinājumiem tagad varu jebkurā brīdī tiktāl atslēgt visas pārējās savas «domas», lai kļūtu redzama randomģeneratora produkcija, t.i. – lai es varētu nomodā sākt «skatīties sapņus».
.540. Randomģeneratora funkcionālā loma, kā mēs redzējām, ir radīt «dažādāku» un aktīvāku «ārējo pasauli» – tādu, kurā ir vairāk dažādu objektu un situāciju kombināciju un kurā biežāk «viss kas notiek», lai pārējai sistēmai būtu no kā atlasīt noderīgas kombinācijas un būtu impulsi aktīvākai rīcībai. Tātad attiecībā pret pārējo sistēmas daļu randomģenerators uzstājas kā ārējās pasaules emulators. Tāpēc arī sapņus mēs uztveram kā no ārienes mums dotus, bet nevis mūsu pašu radītus.
.541. Freida koncepciju par to, ka sapņi esot «vēlmju piepildījumi», mēs visumā noraidām (vismaz tajā veidā, kādā Freids to izvirzīja). «Vecītis Freids» pārāk maz ko zināja par reāllaika operētājsistēmu projektēšanu. Tādi «vēlmju piepildījumi» nav vajadzīgi nedz mums Dollijas operētājsistēmā, nedz bija vajadzīgi dabiskajai izlasei, kad tā veidoja cilvēku. Toties gan mums, gan dabiskajai izlasei, ir ļoti vajadzīgi randomģeneratori, jo bez tiem labu, jaunas idejas radošu un aktīvu sistēmu nemaz nevar uztaisīt.
.542. Attālāks, aptuvens sakars ar Freida doto sapņu koncepciju tomēr pastāv. Sapņi var dot ne tikai negaidītas mums pazīstamu situāciju un objektu kombinācijas, bet arī ainas par mūsu pašu darbību šajās neparastajās situācijās. Bet šādas ainas jau figurēja mūsu operētājsistēmas projektā: tās radīja programmanalizators, prognozējot dažādu programmu izpildīšanas gaidāmos rezultātus. Tātad vispārīgā gadījumā sapņi ietver ne tikai randomģeneratora produkciju, bet šeit ir iesaistīti arī programģenerators un programprojektors. Ja kaut kādu Dollijas kompjūtera uzģenerēto programmu apzīmējam ar vārdu «vēlme», bet programprojektora radīto tās izpildīšanas gaidāmo rezultātu ar vārdiem «vēlmes piepildījums», tad mēs būsim dabūjuši zināmu saskaņu ar Freidu, kaut arī mums nāksies atzīt Freida uzskatu par tādu, kurā vienpusīgi pārspīlēta viena elementa loma, pie kam nepareizi izprasta.
.543. Kad mēs runāsim speciāli par sapņiem, izmantosim vēl viena funkcionālā bloka jēdzienu, nosaucot to par «somniatoru». Somniatora centrālais bloks ir randomģenerators, taču somniators izmanto vēl arī programģeneratoru un programprojektoru, kopumā radot tās pseidorealitātes ainas, kurās mēs arī paši «darbojamies» un pamodušies saucam par sapņiem.


§32. Selektors, reaktors un navigators

.544. Tātad Dollijas operētājsistēmā mums ir divi dažādi sākotnējo impulsu avoti: patiesie ārējās pasaules notikumi un randomģeneratora sniegtais materiāls.
.545. Tālāk pieredzējušam projektētājam ir acīm redzams, ka, lai organizētu Dollijas reaģēšanu uz šiem impulsiem, mums būs vajadzīgas divas principiāli atšķirīgas funkciju grupas. Pirmkārt, ir skaidrs, ka neviena sistēma nespēs reaģēt uz absolūti visiem impulsiem, kas nāk nepārtrauktā straumē (un tas nav arī vajadzīgs). Tātad ir jāatlasa no visiem impulsiem tie, uz kuriem Dollija reaģēs (pārējos «laižot gar ausīm»). Otrkārt, būs vajadzīgas funkcijas, kas tieši arī ģenerē pašu reakciju, ja reiz kādi impulsi ir izgājuši cauri pirmā posma «sietam».
.546. Kā jau tas mums parasts, ja reiz ir izdalītas funkciju grupas, tad ievedīsim attiecīgos funkcionālos blokus un dosim tiem vārdus. Pirmo bloku nosauksim, teiksim, par «selektoru», otro par «reaktoru». Selektora un reaktora mijiedarbība pirmām kārtām arī noteiks ārēji novērojamo Dollijas izturēšanos dažādās situācijās (viņas reakcijas). Summārā izturēšanās būs zināms līdzsvars starp selektora un reaktora darbību: jo vairāk selektors atlasīs, jo vairāk noslogots būs reaktors, un otrādi: jo mazāk impulsu selektors atzīs par reakcijas cienīgiem, jo lielākas iespējas reaktoram rūpīgāk ģenerēt reakciju un ilgāk pie tās strādāt.
.547. Tomēr, ja Dollija tikai reaģēs uz ārējiem vai iekšējiem impulsiem, tad viņa būs «kā skaidiņa viļņos», kuru svaida no vienas puses uz otru atkarībā no saņemtajiem impulsiem. Tāpēc iebūvēsim viņā vēl vienu bloku, kura uzdevums ir «ieturēt vispārēju kursu» cauri visiem šiem impulsu viļņiem, realizēt globālo Dollijas dzīves stratēģiju. Pēc asociācijas ar viļņiem nosauksim šo bloku par «navigatoru».
.548. Pavisam nereaģēt uz ārējiem un iekšējiem impulsiem Dollija nevar un nedrīkst, bet, no otras puses, arī «ģenerālo dzīves kursu» ieturēt ir vajadzīgs. Summārā Dollijas izturēšanās būs zināms līdzsvars starp navigatora uzdoto kursu un reakcijām uz randomģeneratora vai ārējās pasaules dotajiem impulsiem.
.549. Ir skaidrs, ka tieši reaktors un navigators būs tie galvenie bloki, kuri izmantos mūsu agrāk definētā programatora funkcijas, jo visa pašprogrammēšanās jau būs vajadzīga nevis pati par sevi, bet vai nu reakciju, vai vispārējā kursa darbību ģenerēšanai.
.550. Padomāsim tagad, pēc kādiem principiem var darboties reaktors. Situācija pa lielākai daļai nebūs līdz galam skaidra, un informācijas trūks. Taču reakcija vienalga ir jāuzģenerē, jo bieži vien jebkura reakcija ir tomēr labāka nekā vispār neko nedarīt. Tāpēc iebūvēsim Dollijā iespēju vajadzības gadījumā ātri (bet bez pietiekoša pamata) pēc kaut kāda aizstājējalgoritma pieņemt kaut kādu modeli par pašreizējo situāciju un tad, ģenerējot savu reakciju, vadīties no šī modeļa.
.551. Tātad Dollijas reaktors varēs darboties pēc diviem principiem: vai nu rūpīgi analizējot situāciju un uz šīs analīzes pamata būvējot cik iespējams precīzu un pareizu situācijas modeli, vai arī «paķerot modeli no zila gaisa» (bez rūpīgas situācijas analīzes). Atbilstoši psiholoģijā pēc Junga un viņa sekotājiem pieņemtajiem terminiem, nosauksim pirmo stratēģiju par «senzitīvo», bet otro par «intuitīvo».
.552. Abas šīs reaktora darbības stratēģijas ir Dollijai vajadzīgas. Sistēma, kura lietos tikai vienu no tām, būs neefektīva: ja tā vadīsies tikai pēc senzitivās stratēģijas, tad nespēs reaģēt neskaidrās situācijās; ja tā vadīsies tikai pēc intuitīvās stratēģijas, tad tās ģenerētās reakcijas summāri būs daudz sliktākas nekā tai sistēmai, kura elastīgi piemēro abas stratēģijas atkarībā no situācijas. Tātad atkal ir vajadzīgs zināms līdzsvars starp senzitīvo un intuitīvo reaktora darbības stratēģiju.
.553. Tātad intuīcija Dollijai ir situācijas modeļa pieņemšana bez rūpīgas analīzes, pēc aizstājējalgoritma vadoties tikai no atsevišķiem ziņu elementiem par situāciju. Nekādas citas intuīcijas kompjūteros nevar būt (un, ja pieņemam postulātu, ka arī cilvēks ir bioloģisks kompjūters, tad citāda intuīcija nevar pastāvēt arī cilvēkos).
.554. Intuitīvi pieņemtie modeļi var izrādīties pareizi vai nepareizi. Pirmajā gadījumā labs rezultāts ir sasniegts ar daudz mazākām pūlēm nekā senzitīvās stratēģijas gadījumā. Tāpēc (gan ne tikai tāpēc) cilvēki, kuri vairāk lieto intuitīvo stratēģiju, cenšas to iztēlot par augstāku psihiskās darbības formu nekā senzitīvā domāšana. Mēs to noraidām: intuitīvā domāšana ir darbošanās vienkāršotos, nepārbaudītos modeļos pēc neprecīziem algoritmiem. Summāri tā dod sliktākus rezultātus nekā «senzitīvā» domāšana. Arī insaits jeb atklāsme ir līdzīgs fenomens.
.555. Par cik mēs izšķiram divus šādus reakciju ģenerēšanas tipus, tad, sekojot savam paradumam, uzskatīsim, ka tos arī realizē divi dažādi reaktora apakšbloki, un nosauksim vienu, teiksim, par «senzitīvreaktoru», bet otro par «intuitīvreaktoru».
.556. Un beidzot, arī selektora darbībā izšķirsim divas funkciju grupas un līdz ar to ievedīsim divus apakšblokus. Viena lieta lai ir pašu (ārējo vai iekšējo) impulsu izskatīšana un novērtēšana, bet otra – hronikas caurskatīšana, lai novērtētu iepriekšējo pieredzi, kāda Dollijai ir bijusi sakarā ar šiem impulsiem. Abu šo faktoru novērtēšana arī radīs selektora galīgo lēmumu par to, vai uzsākt reakcijas ģenerāciju dotajā situācijā. Pirmo apakšbloku nosauksim attiecīgi par «impulsanalizatoru», bet otro par «hronikanalizatoru».


§33. Projektēšanas rezultāti

.557. Un tā, mēs esam pamatvilcienos uzprojektējuši operētājsistēmu mehāniskai, kompjūtera vadītai lellei Dollijai: esam izdalījuši galvenos funkcionālos blokus jeb funkciju grupas, noteikuši to savstarpējo principiālo mijiedarbību, aplūkojuši dažādus tehniskos risinājumus.
.558. Tā ir sistēma, kura, sākot no tai dotajiem «starta ķieģelīšiem» elementāru programmbloku veidā, pati sevi programmēs tālāk, pakāpeniski uzkrājot daudzos līmeņos arvien sarežģītākas programmas; būs spējīga analizēt savas nākamās programmas no viņu izpildīšanas iespējamo seku viedokļa, šajā nolūkā ģenerējot to potenciālos rezultātus speciālu datustruktūru («ainu») veidā; tā būs spējīga savlaicīgi noskaņoties tam vai citam darbam, jau iepriekš aktivizējot vajadzīgos procesus («emocijas»); tā uzkrās īpašā hronikā informāciju par savu iepriekšējo darbību un tādējādi varēs šo darbību un tās rezultātus analizēt un ievērot tālākās savas rīcības programmēšanā («apziņa); tai būs savs iekšējs darbības impulsu ģenerators, kurš dos savu produkciju līdzās ārpasaules impulsiem; tā būs spējīga ģenerēt jaunas agrāk dabūto elementu un situāciju kombinācijas, pakāpeniski atlasot un uzkrājot tās, kas dod arvien labākus modeļus; tajā pastāvēs dinamisks līdzsvars no vienas puses starp to impulsu atlasīšanu, uz kuriem vajadzīga reakcija, un, no otras puses, reakcijas ģenerēšanu uz atlasītajiem impulsiem; līdzsvars starp iekšējā un ārējā ģeneratora impulsiem no vienas puses un vispērējo stratēģisko dzīves kursu no otras; līdzsvars starp senzitīvo un intuitīvo stratēģiju reakcijas ģenerēšanā.
.559. Šajā pirmajā, konceptuālajā līmenī mēs izdalījām virkni sistēmai nepieciešamu funkciju grupu un ievedām tajā attiecīgi 19 funkcionālos blokus un apakšblokus. Daži varbūt teiks, ka visu šo bloku deklarēšana, dažādu «ģeneratoru», «analizatoru» un tamlīdzīgu pārdrošu nosaukumu ievešana ir pārāk spekulatīva un nevar neko dot. Tiem es atbildēšu, ka viņiem vienkārši nav pieredzes lielu datorsistēmu projektēšanā. Es rīkojos tikai tā, kā rīkojas ikviens labs speciālists, kad viņam jāuzprojektē sistēma ar prasītajiem parametriem.
.560. Protams, tālākai projektēšanai un operētājsistēmas realizēšanai vajadzēs visus šos blokus konkretizēt un detalizēt, kā jau mēs to parasti darām, projektējot datorsistēmas, taču arī jau tagad, uzprojektēta šajā, principiālajā līmenī, Dollijas operētājsistēma izdara veselu apvērsumu divās ar cilvēka garīgo darbību saistītās «vecajās» zinātnēs – matemātikā un psiholoģijā – izdara, līdzko mēs pieņemam papildpostulātu, ka cilvēka garīgā darbība arī ir tādas «operētājsistēmas» funkcionēšana, kura uzbūvēta pēc tiem pašiem vai līdzīgiem principiem.
.561. Matemātikā minētais postulāts kopā ar zināšanām par operētājsistēmas struktūru un darbību pirmoreiz šīs zinātnes vairāk nekā 4000 gadus ilgajā vēsturē dod tai reālu priekšmetu: matemātikai nav vairs jāsāk ar abstraktiem jēdzieniem, tādiem kā «skaitlis», «aritmētiskā darbība», «funkcija» u.c., kuri gan liekas cilvēkiem neparasti skaidri, bet par kuriem neviens nevar pateikt, kas tie tādi īsti ir, no kurienes un kādā ceļā rodas.
.562. Zinot, ka visa matemātika ir radusies un attīstīta šajā «Dollijas kompjūterā», mēs varam visus matemātiskos objektus reducēt uz šā kompjūtera iekšējām struktūrām. Matemātikas «abstraktie jēdzieni» tagad pārvēršas par «Dollijas kompjūtera» dažādu programmu potenciālajiem produktiem, kuri iegūti, analizējot šīs programmas «no malas», bez to izpildes – tātad rīkojoties tieši tā, kā tas bija nepieciešams Dollijas pašprogrammēšanās realizēšanai. Tad sakarības starp matemātikas objektiem, kuras agrāk izskatījās gandrīz vai mistiskas, pārvēršas par reālām sakarībām starp šo programmu potenciālajiem produktiem.
.563. Kļūst arī skaidrs, kādā veidā šo sakarību pētīšana var būt noderīga cilvēkiem, – jo īstenībā ir noderīgas pašas šīs programmas, – un tiek rasta atbilde uz to jautājumu, kuru pagātnē ir izteikuši simti zinātnieku («..kādā veidā kaut kādu abstraktu apgalvojumu pētīšana var dot tādu milzīgu labumu praktiskajā dzīvē!?..»), bet uz kuru atbildējis līdz šim nebija neviens.
.564. Matemātikas faktiskā priekšmeta uzrādīšana un precīza definēšana pa lielākai daļai nemaina neko matemātikas zinātnes rezultātos. Lielumlielais vairums matemātisko faktu un atziņu saglabājas, kļūdami tikai reālāki, taustāmāki un skaidrāki (saglabājas viss, kas ir bijis patiešām noderīgs, jo ir attēlojis objektīvo īstenību sakarībās starp smadzeņu programmu produktiem). Taču dažās matemātikas vietās šīs zinātnes priekšmeta precīzāka definēšana noved pie citiem rezultātiem nekā tas atzīts tagadējā matemātikā. Tā tas ir ar Kantora teoriju par bezgalībām, kura pilnīgi sabrūk. (Taču zūd tikai tas, kas nekur un nekad nav ticis izmantots reālajā dzīvē, jo to arī nemaz nebija iespējams izmantot: tas neatbilda nekādai realitātei).
.565. Psiholoģijā «Dollijas operētājsistēma» (kopā ar mūsu pamatpostulātu – tātad summāri: Vēras teorija) dod pilnīgi jaunu, nebijušu skatījumu uz visām psiholoģiskajām lietām; tā pirmoreiz pārvērš psiholoģiju no tīri empīriskas zinātnes (kas tikai uzkrāj un sistematizē novērotos faktus) par teorētisku zinātni, kura vadās no kaut kādiem iepriekšējiem pieņēmumiem un spēj no tiem dabūt zināmus secinājumus. Un to mēs tūdaļ aplūkosim sīkāk.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru