Fragments
no šīs grāmatas:
4. Vēras teorija un informātika (turpinājums)
§30. Programģenerators un programanalizators
.517. Lai Dollija, tāpat kā jebkurš
kompjūters, varētu izpildīt jebkuru darbību, viņai ir nepieciešama programma
šīs darbības veikšanai. Par programmu mēs šeit saucam vispārīgi tādu struktūru
kompjūtera iekšienē, kura pastāv pirms pašām izpildāmajām darbībām un
viennozīmīgi noteiks šīs darbības nākotnē (ko tieši un kādā veidā darīt).
.518. Skaidrs, ka mēs nevaram jau iepriekš
apgādāt Dolliju ar visām iespējamajām programmām visām iespējamajām darbībām
visās iespējamajās situācijās. Tātad Dollijai šīs programmas ir jārada pašai,
tieši konkrētai situācijai paredzētas un piemērotas – jārada parasti īsi pirms
pašu darbību izpildīšanas. To mēs saucam par pašprogrammēšanos.
.519. Padomāsim, kā realizēt pašprogrammēšanos
Dollijas kompjūterā. Pirmkārt, pieredzējušam projektētājam uzreiz ir skaidrs,
ka programmu ģenerēšana jātaisa strukturēta daudzos līmeņos. Nekāds ģenerators
netiks galā ar uzdevumu radīt programmu, kura sastāv, teiksim, no simttūkstoš
atsevišķām instrukcijām vienlaidu masīvā bez kādas struktūras. Turpretī nebūs
pārāk grūti radīt ģeneratoru, kuram jāuztaisa kārtējā programma, vienkārši
sakombinējot dažus jau iepriekš gatavus blokus.
.520. Tā mēs arī rīkosimies, un augstākajā
līmenī mums būs ģenerators, kurš, atbilstoši konkrētajai situācijai, izvēlas no
viņa rīcībā esošajiem blokiem dažus vajadzīgos un saliek tos nepieciešamajā
kārtībā. Šajā līmenī tā tad arī ir visa programmas ģenerācija.
.521. Tagad padomāsim, no kurienes šie jau
gatavie bloki radīsies. Protams, arī tie ir vispirms jāuzprogrammē. Vispārīgā
gadījumā tas var notikt vai nu tāpat īsi pirms augstākā līmeņa programmas
ģenerēšanas, vai arī sagatave var būt uzģenerēta jau sen atpakaļ un var būt
daudzkārt iepriekš izmantota, pārbaudīta, modificēta un slīpēta. Taču vai nu
tagad, vai agrāk – kādreiz arī šis bloks ir ticis ģenerēts. Tad uz viņa
ģenerāciju attiecas tas pats, ko mēs tikko kā sacījām par augstākā līmeņa
programmu: arī šo bloku varēja ģenerēt tikai no neliela daudzuma jau iepriekš
pastāvošu zemāka līmeņa bloku. Un tā mēs turpinām, nolaižoties uz arvien
zemākiem un zemākiem Dollijas programmu līmeņiem, kuru bloki ir ģenerēti arvien
agrākā un agrākā viņas eksistences posmā.
.522. Galu galā mēs nonāksim pie tādiem
blokiem, kuri nav ģenerēti Dollijas pašprogrammēšanās procesā, bet ir doti
viņai jau gatavi. Protams, šie «starta ķieģelīši» mums ir viņai jādod – no nekā
jau neko nevar uztaisīt –, bet to ir relatīvi maz, tie nav orientēti uz
konkrētu situāciju, un tos mēs Dollijai arī iedosim (cilvēkam šie «starta
ķieģelīši» ir iedzimti, t.i. – ar gēnu izdalīto katalizatoru palīdzību
uzbūvēti).
.523. Nu un, iesākot ar šo «starta komplektu»,
Dollijai ir pakāpeniski jāsabūvē sev arvien augstāka un augstāka līmeņa bloki
jeb programmu sagataves, lai beigu beigās viņa varētu no šīm sagatavēm ātri
uzģenerēt tieši konkrētajai situācijai vajadzīgo programmu. Šādu arvien
augstāka līmeņa sagatavju uzkrāšana ir centrālais un pats galvenais elements
tajā procesā, ko mēs saucam par «mācīšanos» (tikai mazāko daļu šajā procesā
sastāda vienkārša informācijas iegaumēšana). Sākumā Dollija mācīsies kustināt
rokas un kājas, tad staigāt un turēt rokā kādus priekšmetus, kustināt mēli un
lūpas, izdot skaņas un beidzot runāt un varbūt pat rakstīt...
.524. Lai Dollija neslinkotu un patiešām
mācītos, mēģinot darīt gan šo, gan to, mums nāksies viņā iebūvēt sodu un balvu
mehānismu (sastāvošu no diviem attiecīgiem ģeneratoriem). Sodu ģeneratora
uzdevums būs aktīvi iejaukties Dollijas galvā notiekošo procesu ainā tad, kad
viņa ir izdarījusi kaut ko «nepareizu», un apspiest tos procesus, kuri ir
organizējuši šo darbību. Balvu ģeneratora uzdevums, turpretī, būs stimulēt par
«pareizu» darbību atbildīgos procesus. Sodu un balvu mehānisms būs ļoti svarīga
Dollijas operētājsistēmas sastāvdaļa, var pat teikt – «centrālā ass», «ap kuru
viss grozās»; mums būs jāiebūvē Dollijā daudz dažādu sodu un balvu, lai panāktu
no viņas «pareizu» uzvedību, taču pašlaik mēs apspriežam pašprogrammēšanos un
atgriezīsimies pie tās.
.525. Tātad Dollijas operētājsistēmā mums būs
vajadzīgs aparāts, kurš, sakombinējot nelielu skaitu jau iepriekš pastāvošu
bloku, ģenerē kārtējās Dollijai nepieciešamās programmas. Pēc iepriekšējo
aparātu parauga nosauksim šo konceptuālo bloku, teiksim, par «programģeneratoru».
Jāpastāv iespējai programģeneratora radītās programmas uzkrāt atmiņā, modificēt
tās atkarībā no viņu izpildes rezultātiem un izmantot augstāka līmeņa programmu
ģenerēšanā.
.526. Ja mēs tagad aplūkojam Dollijas rīcību
kādā konkrētā situācijā, kur vajadzīga kaut kāda reakcija, tad pieredzējušam
programmētājam acīm redzams ir šīs reakcijas ģenerēšanas pamatprincips: radīt
vairākus reaģēšanas programmu variantus, novērtēt viņu iespējamās sekas un tad
izpildīt to programmu, kurai gaidāmās sekas ir pieņemamākas.
.527. Līdz ar to mums rodas vajadzība pēc vēl
viena funkcionāla bloka Dollijas operētājsistēmā: pēc bloka, kurš izskatīs
programģeneratora radītās programmas ar nolūku novērtēt viņu iespējamās sekas
un tad pieņems lēmumu atdot uz izpildi to vai citu programmu. Nosauksim šo
konceptuālo bloku, teiksim, par «programanalizatoru».
.528. Padomāsim arī par principu, pēc kura
programanalizators var darboties. Skaidrs, ka viņš nedrīkst patiešām izpildīt
analizējamo programmu ārpasaulē (jo sekas var būt katastrofālas priekš
Dollijas). Tāpēc programanalizatoram acīmredzot vajadzēs darboties kā tādam
pētāmās programmas interpretatoram, kurš ģenerē tās izpildīšanas sekas
(precīzāk: šo seku modeļus, tēlus, informāciju par tām) kā kaut kādas
kompjūtera iekšējās datustruktūras, kuras tad pēc tam arī tiek analizētas.
.529. Nosauksim šāda veida datustruktūras par
(programanalizatora pētīto programmu) «potenciālajiem produktiem» (tie ir:
«tas, ko viņas izdarītu, ja tiktu patiešām izpildītas»). Vēlāk mēs redzēsim, ka
smadzeņu dažādu programmu potenciālie produkti ir galvenais priekšmets, ar ko
operē t.s. «abstraktā domāšana». Taču viss tas sākas tieši šeit – ceļas no
nepieciešamības jau iepriekš novērtēt programģeneratora radīto programmu sekas,
neizpildot pašas šīs programmas.
.530. Tātad pavisam saistībā ar Dollijas
pašprogrammēšanos mēs savā pašreizējā detalizācijas līmenī varam izšķirt jau
trīs funkciju grupas: 1) programmu ģenerācija; 2) viņu potenciālo rezultātu
ģenerēšana; 3) šo rezultātu novērtēšana. Precizēsim tagad, ka programģenerators
mums realizēs pirmo grupu, programanalizators trešo, bet otrajai grupai
definēsim atsevišķu funkcionālo bloku, kuru nosauksim, teiksim, par
«programprojektoru». Bet visus šos trīs apakšblokus kopā nosauksim vienā vārdā
par «programatoru», kurš tad arī realizē visu Dollijas pašprogrammēšanos.
§31. Randomģenerators un
somniators
.531. Tagad padomāsim par to,
kādā veidā Dollijas operētājsistēmā realizēt jaunradi. Ja kaut kāda struktūra
(programma vai dati) viņas kompjūterā jau pastāv un ir (tajā vai citā ceļā)
dots algoritms, pēc kura šo struktūru novērtēt, tad mums ir skaidrs, kā
realizēt attiecīgā funkcionālā bloka darbību.
.532. Arī no savas cilvēciskās pieredzes mēs
zinām, ka jaunrade ir laikam gan visgrūtākais elements cilvēka darbībā.
Piemēram, izlasījuši kādu grāmatu vai noskatījušies kādu kinofilmu, visi mēs
samērā viegli varam novērtēt, vai tā «laba» vai «slikta». Bet katrs, kurš ir
mēģinājis to darīt, zina, cik grūti ir izdomāt jaunu, nebijušu sižetu šādai
grāmatai vai filmai. Kā speciālisti mēs arī labi zinām, cik liela problēma
datoros ir, piemēram, nejaušo skaitļu ģenerācija.
.533. Tādā gadījumā kā mums Dollijas
kompjūterā radīt kaut ko pavisam jaunu, līdz šim nebijušu? Acīmredzot vienīgais
algoritms, ko te varam lietot, ir nejauša jau esošo elementu kombinēšana jaunos
savienojumos. Šo principu mēs izmantosim Dollijas operētājsistēmas daudzās
vietās (piemēram, programģeneratorā, kad Dollija – un arī mazi cilvēkbērni –
mācās kustību repertuārus, dažādā veidā kombinējot atsevišķas elementāras
kustības un tad skatoties, «kas no tā iznāk»). Kad Dollija būs nonākusi līdz
literārai jaunradei, viņa arī ņems kaut kādus zināmus sižetus un sāks dažādi
pārstatīt to elementus, atlasot labākos variantus. (Tad, jo lielāks sākotnējo sižetu
lauks, jo lielāks aptverto elementu daudzums, jo ilgāk un intensīvāk notiek
kombinēšana un atlasīšana, jo labāku un oriģinālāku rezultātu varam gaidīt).
.534. Taču ir viena vieta Dollijas
operētājsistēmā, kur nejaušās kombinēšanas principu mums nāksies izmantot jau
ilgi, pirms Dollija būs spējīga ķerties pie literārās jaunrades. Kādā veidā
Dollija vispār var atklāt jaunas sakarības starp ārējās pasaules lietām un
savām sajūtām? Kādā veidā izraisīt jaunus un negaidītus pavērsienus viņas
uzvedībā, lai viņa nevis vienkārši pasīvi reaģētu uz ārpasaules notikumiem, bet
pati izrādītu aktivitāti?
.535. Šajā nolūkā iebūvēsim Dollijas
operētājsistēmā speciālu funkcionālo bloku un nosauksim to, teiksim, par
«randomģeneratoru». Lai viņš nepārtraukti kombinē Dollijas (vieniem elementiem)
konstatētās situācijas ar visdažādākajiem citiem viņai zināmajiem elementiem un
padod šīs kombinācijas citām Dollijas programmām kā sākummateriālu analīzei.
Tad Dollijas dzīve kļūs nesalīdzināmi aktīvāka: reāli ārējā pasaulē (dabā, piemēram,
mežā) var stundām un pat dienām ilgi nenotikt nekas tāds, uz ko vērts reaģēt,
bet randomģenerators radīs viņai šādus stimulus nepārtraukti. Viņa būs
«spiesta» nemitīgi reaģēt uz arvien jaunām un jaunām «iedomām», kaut gan ārējā
pasaulē viss paliek kā bijis; nāksies pārbaudīt arvien jaunas un jaunas «prātā
ienākušas» sakarības starp situācijām un objektiem.
.536. Randomģeneratora funkcionālā loma un
nepieciešamība mums ir skaidra: sistēmas ar randomģeneratoriem būs daudz
aktīvākas nekā sistēmas bez tiem, un viņu intelektuālā attīstība notiks daudz
ātrāk. Analoģiski, piemēram, ģenētikā, eukariotu (t.i. organismu ar vairāk nekā
vienu hromosomu) parādīšanās ļoti paātrināja evolūcijas procesu, jo ļāva pie
apaugļošanās dažādi kombinēt mātes un tēva hromosomas (un līdz ar to gēnu
komplektus).
.537. Bet tagad palūkosimies uz
randomģeneratora attiecībām ar hronikeru. Ja randomģeneratora darbība un
produkcija nenonāks hronikā un netiks fiksēta atmiņā, tad tā būs «neapzināta»,
un pati Dollija par to neko nezinās. Kad sistēma funkcionē normāli, tad nav arī
nekādas vajadzības randomģeneratora produkciju atspoguļot hronikā, jo ir
svarīgākas lietas ko fiksēt. Taču tādos brīžos, kad ir izslēgti visi pārējie
procesi, kurus hronikselektors varētu atzīt par svarīgākiem fiksēšanai hronikā,
tur varēs nonākt arī randomģeneratora produkcija. Tad Dollija redzēs sapņus:
ainas, kurās visnegaidītākajā veidā sakombinētas viņai pazīstamas situācijas ar
objektiem no pavisam citām situācijām.
.538. Tātad paši sapņi Dollijas operētājsistēmā
mums nav vajadzīgi, bet mums ir absolūti nepieciešami gan viņas
randomģenerators, gan hronikers. Sapņi būs blakusefekts no šo aparātu darbības
tādos momentos, kad visi «svarīgākie» procesi ir izslēgti.
.539. Sistēmai svarīga, protams, ir randomģeneratora
darbība nevis miegā, bet nomodā. Par to, ka šis ģenerators cilvēkam strādā arī
nomodā, katrs var pārliecināties pats, mazliet patrenējoties. Es, piemēram, pēc
ne pārāk ilgiem mēģinājumiem tagad varu jebkurā brīdī tiktāl atslēgt visas
pārējās savas «domas», lai kļūtu redzama randomģeneratora produkcija, t.i. –
lai es varētu nomodā sākt «skatīties sapņus».
.540. Randomģeneratora funkcionālā loma, kā
mēs redzējām, ir radīt «dažādāku» un aktīvāku «ārējo pasauli» – tādu, kurā ir
vairāk dažādu objektu un situāciju kombināciju un kurā biežāk «viss kas
notiek», lai pārējai sistēmai būtu no kā atlasīt noderīgas kombinācijas un būtu
impulsi aktīvākai rīcībai. Tātad attiecībā pret pārējo sistēmas daļu
randomģenerators uzstājas kā ārējās pasaules emulators. Tāpēc arī sapņus mēs
uztveram kā no ārienes mums dotus, bet nevis mūsu pašu radītus.
.541. Freida koncepciju par to, ka sapņi esot
«vēlmju piepildījumi», mēs visumā noraidām (vismaz tajā veidā, kādā Freids to
izvirzīja). «Vecītis Freids» pārāk maz ko zināja par reāllaika operētājsistēmu
projektēšanu. Tādi «vēlmju piepildījumi» nav vajadzīgi nedz mums Dollijas
operētājsistēmā, nedz bija vajadzīgi dabiskajai izlasei, kad tā veidoja
cilvēku. Toties gan mums, gan dabiskajai izlasei, ir ļoti vajadzīgi
randomģeneratori, jo bez tiem labu, jaunas idejas radošu un aktīvu sistēmu
nemaz nevar uztaisīt.
.542. Attālāks, aptuvens sakars ar Freida doto
sapņu koncepciju tomēr pastāv. Sapņi var dot ne tikai negaidītas mums pazīstamu
situāciju un objektu kombinācijas, bet arī ainas par mūsu pašu darbību šajās
neparastajās situācijās. Bet šādas ainas jau figurēja mūsu operētājsistēmas
projektā: tās radīja programmanalizators, prognozējot dažādu programmu
izpildīšanas gaidāmos rezultātus. Tātad vispārīgā gadījumā sapņi ietver ne tikai
randomģeneratora produkciju, bet šeit ir iesaistīti arī programģenerators un
programprojektors. Ja kaut kādu Dollijas kompjūtera uzģenerēto programmu
apzīmējam ar vārdu «vēlme», bet programprojektora radīto tās izpildīšanas
gaidāmo rezultātu ar vārdiem «vēlmes piepildījums», tad mēs būsim dabūjuši
zināmu saskaņu ar Freidu, kaut arī mums nāksies atzīt Freida uzskatu par tādu,
kurā vienpusīgi pārspīlēta viena elementa loma, pie kam nepareizi izprasta.
.543. Kad mēs runāsim speciāli par sapņiem,
izmantosim vēl viena funkcionālā bloka jēdzienu, nosaucot to par «somniatoru».
Somniatora centrālais bloks ir randomģenerators, taču somniators izmanto vēl
arī programģeneratoru un programprojektoru, kopumā radot tās pseidorealitātes
ainas, kurās mēs arī paši «darbojamies» un pamodušies saucam par sapņiem.
§32. Selektors, reaktors un
navigators
.544. Tātad Dollijas operētājsistēmā mums ir
divi dažādi sākotnējo impulsu avoti: patiesie ārējās pasaules notikumi un
randomģeneratora sniegtais materiāls.
.545. Tālāk pieredzējušam projektētājam ir
acīm redzams, ka, lai organizētu Dollijas reaģēšanu uz šiem impulsiem, mums būs
vajadzīgas divas principiāli atšķirīgas funkciju grupas. Pirmkārt, ir skaidrs,
ka neviena sistēma nespēs reaģēt uz absolūti visiem impulsiem, kas nāk nepārtrauktā
straumē (un tas nav arī vajadzīgs). Tātad ir jāatlasa no visiem impulsiem tie,
uz kuriem Dollija reaģēs (pārējos «laižot gar ausīm»). Otrkārt, būs vajadzīgas
funkcijas, kas tieši arī ģenerē pašu reakciju, ja reiz kādi impulsi ir izgājuši
cauri pirmā posma «sietam».
.546. Kā jau tas mums parasts, ja reiz ir
izdalītas funkciju grupas, tad ievedīsim attiecīgos funkcionālos blokus un
dosim tiem vārdus. Pirmo bloku nosauksim, teiksim, par «selektoru», otro par
«reaktoru». Selektora un reaktora mijiedarbība pirmām kārtām arī noteiks ārēji
novērojamo Dollijas izturēšanos dažādās situācijās (viņas reakcijas). Summārā
izturēšanās būs zināms līdzsvars starp selektora un reaktora darbību: jo vairāk
selektors atlasīs, jo vairāk noslogots būs reaktors, un otrādi: jo mazāk
impulsu selektors atzīs par reakcijas cienīgiem, jo lielākas iespējas reaktoram
rūpīgāk ģenerēt reakciju un ilgāk pie tās strādāt.
.547. Tomēr, ja Dollija tikai reaģēs uz
ārējiem vai iekšējiem impulsiem, tad viņa būs «kā skaidiņa viļņos», kuru svaida
no vienas puses uz otru atkarībā no saņemtajiem impulsiem. Tāpēc iebūvēsim viņā
vēl vienu bloku, kura uzdevums ir «ieturēt vispārēju kursu» cauri visiem šiem
impulsu viļņiem, realizēt globālo Dollijas dzīves stratēģiju. Pēc asociācijas
ar viļņiem nosauksim šo bloku par «navigatoru».
.548. Pavisam nereaģēt uz ārējiem un iekšējiem
impulsiem Dollija nevar un nedrīkst, bet, no otras puses, arī «ģenerālo dzīves
kursu» ieturēt ir vajadzīgs. Summārā Dollijas izturēšanās būs zināms līdzsvars
starp navigatora uzdoto kursu un reakcijām uz randomģeneratora vai ārējās
pasaules dotajiem impulsiem.
.549. Ir skaidrs, ka tieši reaktors un
navigators būs tie galvenie bloki, kuri izmantos mūsu agrāk definētā
programatora funkcijas, jo visa pašprogrammēšanās jau būs vajadzīga nevis pati
par sevi, bet vai nu reakciju, vai vispārējā kursa darbību ģenerēšanai.
.550. Padomāsim tagad, pēc kādiem principiem
var darboties reaktors. Situācija pa lielākai daļai nebūs līdz galam skaidra,
un informācijas trūks. Taču reakcija vienalga ir jāuzģenerē, jo bieži vien
jebkura reakcija ir tomēr labāka nekā vispār neko nedarīt. Tāpēc iebūvēsim
Dollijā iespēju vajadzības gadījumā ātri (bet bez pietiekoša pamata) pēc kaut
kāda aizstājējalgoritma pieņemt kaut kādu modeli par pašreizējo situāciju un
tad, ģenerējot savu reakciju, vadīties no šī modeļa.
.551. Tātad Dollijas reaktors varēs darboties
pēc diviem principiem: vai nu rūpīgi analizējot situāciju un uz šīs analīzes
pamata būvējot cik iespējams precīzu un pareizu situācijas modeli, vai arī
«paķerot modeli no zila gaisa» (bez rūpīgas situācijas analīzes). Atbilstoši
psiholoģijā pēc Junga un viņa sekotājiem pieņemtajiem terminiem, nosauksim
pirmo stratēģiju par «senzitīvo», bet otro par «intuitīvo».
.552. Abas šīs reaktora darbības stratēģijas
ir Dollijai vajadzīgas. Sistēma, kura lietos tikai vienu no tām, būs
neefektīva: ja tā vadīsies tikai pēc senzitivās stratēģijas, tad nespēs reaģēt
neskaidrās situācijās; ja tā vadīsies tikai pēc intuitīvās stratēģijas, tad tās
ģenerētās reakcijas summāri būs daudz sliktākas nekā tai sistēmai, kura
elastīgi piemēro abas stratēģijas atkarībā no situācijas. Tātad atkal ir
vajadzīgs zināms līdzsvars starp senzitīvo un intuitīvo reaktora darbības
stratēģiju.
.553. Tātad intuīcija Dollijai ir situācijas
modeļa pieņemšana bez rūpīgas analīzes, pēc aizstājējalgoritma vadoties tikai
no atsevišķiem ziņu elementiem par situāciju. Nekādas citas intuīcijas
kompjūteros nevar būt (un, ja pieņemam postulātu, ka arī cilvēks ir bioloģisks
kompjūters, tad citāda intuīcija nevar pastāvēt arī cilvēkos).
.554. Intuitīvi pieņemtie modeļi var
izrādīties pareizi vai nepareizi. Pirmajā gadījumā labs rezultāts ir sasniegts
ar daudz mazākām pūlēm nekā senzitīvās stratēģijas gadījumā. Tāpēc (gan ne
tikai tāpēc) cilvēki, kuri vairāk lieto intuitīvo stratēģiju, cenšas to iztēlot
par augstāku psihiskās darbības formu nekā senzitīvā domāšana. Mēs to noraidām:
intuitīvā domāšana ir darbošanās vienkāršotos, nepārbaudītos modeļos pēc
neprecīziem algoritmiem. Summāri tā dod sliktākus rezultātus nekā «senzitīvā»
domāšana. Arī insaits jeb atklāsme ir līdzīgs fenomens.
.555. Par cik mēs izšķiram divus šādus
reakciju ģenerēšanas tipus, tad, sekojot savam paradumam, uzskatīsim, ka tos
arī realizē divi dažādi reaktora apakšbloki, un nosauksim vienu, teiksim, par
«senzitīvreaktoru», bet otro par «intuitīvreaktoru».
.556. Un beidzot, arī selektora darbībā
izšķirsim divas funkciju grupas un līdz ar to ievedīsim divus apakšblokus.
Viena lieta lai ir pašu (ārējo vai iekšējo) impulsu izskatīšana un novērtēšana,
bet otra – hronikas caurskatīšana, lai novērtētu iepriekšējo pieredzi, kāda
Dollijai ir bijusi sakarā ar šiem impulsiem. Abu šo faktoru novērtēšana arī
radīs selektora galīgo lēmumu par to, vai uzsākt reakcijas ģenerāciju dotajā
situācijā. Pirmo apakšbloku nosauksim attiecīgi par «impulsanalizatoru», bet
otro par «hronikanalizatoru».
§33. Projektēšanas rezultāti
.557. Un tā, mēs esam pamatvilcienos
uzprojektējuši operētājsistēmu mehāniskai, kompjūtera vadītai lellei Dollijai:
esam izdalījuši galvenos funkcionālos blokus jeb funkciju grupas, noteikuši to
savstarpējo principiālo mijiedarbību, aplūkojuši dažādus tehniskos risinājumus.
.558. Tā ir sistēma, kura, sākot no tai
dotajiem «starta ķieģelīšiem» elementāru programmbloku veidā, pati sevi
programmēs tālāk, pakāpeniski uzkrājot daudzos līmeņos arvien sarežģītākas
programmas; būs spējīga analizēt savas nākamās programmas no viņu izpildīšanas
iespējamo seku viedokļa, šajā nolūkā ģenerējot to potenciālos rezultātus
speciālu datustruktūru («ainu») veidā; tā būs spējīga savlaicīgi noskaņoties
tam vai citam darbam, jau iepriekš aktivizējot vajadzīgos procesus
(«emocijas»); tā uzkrās īpašā hronikā informāciju par savu iepriekšējo darbību
un tādējādi varēs šo darbību un tās rezultātus analizēt un ievērot tālākās
savas rīcības programmēšanā («apziņa); tai būs savs iekšējs darbības impulsu
ģenerators, kurš dos savu produkciju līdzās ārpasaules impulsiem; tā būs
spējīga ģenerēt jaunas agrāk dabūto elementu un situāciju kombinācijas,
pakāpeniski atlasot un uzkrājot tās, kas dod arvien labākus modeļus; tajā
pastāvēs dinamisks līdzsvars no vienas puses starp to impulsu atlasīšanu, uz
kuriem vajadzīga reakcija, un, no otras puses, reakcijas ģenerēšanu uz
atlasītajiem impulsiem; līdzsvars starp iekšējā un ārējā ģeneratora impulsiem
no vienas puses un vispērējo stratēģisko dzīves kursu no otras; līdzsvars starp
senzitīvo un intuitīvo stratēģiju reakcijas ģenerēšanā.
.559. Šajā pirmajā, konceptuālajā līmenī mēs
izdalījām virkni sistēmai nepieciešamu funkciju grupu un ievedām tajā attiecīgi
19 funkcionālos blokus un apakšblokus. Daži varbūt teiks, ka visu šo bloku
deklarēšana, dažādu «ģeneratoru», «analizatoru» un tamlīdzīgu pārdrošu
nosaukumu ievešana ir pārāk spekulatīva un nevar neko dot. Tiem es atbildēšu,
ka viņiem vienkārši nav pieredzes lielu datorsistēmu projektēšanā. Es rīkojos
tikai tā, kā rīkojas ikviens labs speciālists, kad viņam jāuzprojektē sistēma
ar prasītajiem parametriem.
.560. Protams, tālākai projektēšanai un
operētājsistēmas realizēšanai vajadzēs visus šos blokus konkretizēt un
detalizēt, kā jau mēs to parasti darām, projektējot datorsistēmas, taču arī jau
tagad, uzprojektēta šajā, principiālajā līmenī, Dollijas operētājsistēma izdara
veselu apvērsumu divās ar cilvēka garīgo darbību saistītās «vecajās» zinātnēs –
matemātikā un psiholoģijā – izdara, līdzko mēs pieņemam papildpostulātu, ka
cilvēka garīgā darbība arī ir tādas «operētājsistēmas» funkcionēšana, kura
uzbūvēta pēc tiem pašiem vai līdzīgiem principiem.
.561. Matemātikā minētais postulāts kopā ar zināšanām
par operētājsistēmas struktūru un darbību pirmoreiz šīs zinātnes vairāk nekā
4000 gadus ilgajā vēsturē dod tai reālu priekšmetu: matemātikai nav vairs jāsāk
ar abstraktiem jēdzieniem, tādiem kā «skaitlis», «aritmētiskā darbība»,
«funkcija» u.c., kuri gan liekas cilvēkiem neparasti skaidri, bet par kuriem
neviens nevar pateikt, kas tie tādi īsti ir, no kurienes un kādā ceļā rodas.
.562. Zinot, ka visa matemātika ir radusies un
attīstīta šajā «Dollijas kompjūterā», mēs varam visus matemātiskos objektus
reducēt uz šā kompjūtera iekšējām struktūrām. Matemātikas «abstraktie jēdzieni»
tagad pārvēršas par «Dollijas kompjūtera» dažādu programmu potenciālajiem
produktiem, kuri iegūti, analizējot šīs programmas «no malas», bez to izpildes
– tātad rīkojoties tieši tā, kā tas bija nepieciešams Dollijas
pašprogrammēšanās realizēšanai. Tad sakarības starp matemātikas objektiem,
kuras agrāk izskatījās gandrīz vai mistiskas, pārvēršas par reālām sakarībām
starp šo programmu potenciālajiem produktiem.
.563. Kļūst arī skaidrs, kādā veidā šo
sakarību pētīšana var būt noderīga cilvēkiem, – jo īstenībā ir noderīgas pašas
šīs programmas, – un tiek rasta atbilde uz to jautājumu, kuru pagātnē ir
izteikuši simti zinātnieku («..kādā veidā kaut kādu abstraktu apgalvojumu pētīšana
var dot tādu milzīgu labumu praktiskajā dzīvē!?..»), bet uz kuru atbildējis
līdz šim nebija neviens.
.564. Matemātikas faktiskā priekšmeta
uzrādīšana un precīza definēšana pa lielākai daļai nemaina neko matemātikas
zinātnes rezultātos. Lielumlielais vairums matemātisko faktu un atziņu
saglabājas, kļūdami tikai reālāki, taustāmāki un skaidrāki (saglabājas viss,
kas ir bijis patiešām noderīgs, jo ir attēlojis objektīvo īstenību sakarībās
starp smadzeņu programmu produktiem). Taču dažās matemātikas vietās šīs
zinātnes priekšmeta precīzāka definēšana noved pie citiem rezultātiem nekā tas
atzīts tagadējā matemātikā. Tā tas ir ar Kantora teoriju par bezgalībām, kura
pilnīgi sabrūk. (Taču zūd tikai tas, kas nekur un nekad nav ticis izmantots
reālajā dzīvē, jo to arī nemaz nebija iespējams izmantot: tas neatbilda nekādai
realitātei).
.565. Psiholoģijā «Dollijas operētājsistēma»
(kopā ar mūsu pamatpostulātu – tātad summāri: Vēras teorija) dod pilnīgi jaunu,
nebijušu skatījumu uz visām psiholoģiskajām lietām; tā pirmoreiz pārvērš
psiholoģiju no tīri empīriskas zinātnes (kas tikai uzkrāj un sistematizē
novērotos faktus) par teorētisku zinātni, kura vadās no kaut kādiem
iepriekšējiem pieņēmumiem un spēj no tiem dabūt zināmus secinājumus. Un to mēs
tūdaļ aplūkosim sīkāk.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru