ARTINT-05

Grāmata: Valdis Egle. «Mākslīgais intelekts»

https://vekordija.blogspot.com/2018/12/l-artint.html

Fragments no šīs grāmatas:

27. Atbilde uz recenziju (turpinājums)

§105. Par zinātnes spēlēšanu

1999.09.15 14:50 trešdiena

(pēc 1 dienas, 22 stundām, 47 minūtēm)

.1611. Es biju mazliet pārsteigts, kad punktā {.1494} izlasīju, ka man neesot «zinātniskā darba pieredzes». Es pats gan tā nedomāju. Vienīgās epizodes, kas mūsu sarunā varēja uzvedināt Jūs uz šādām domām, bija tās, kad Jūs jautājāt, vai ir bijuši mēģinājumi Vēras teoriju likt priekšā konferencēs, un es atbildēju: «Nav bijuši», un kad Jūs jautājāt, vai esmu gribējis aizstāvēt disertāciju, un es atbildēju, ka nē.

.1612. Vēras teorija bija mans «neoficiālais darbs», un ar to situācija bija īpaša. Bet bez tā man bija arī «oficiālais darbs», par kuru man maksāja algu. Es apmēram 20 gadus (no 1972. līdz 1992. gadam) nostrādāju Zinātņu Akadēmijas institūtā, biju grupas vadītājs un vēlāk, kad – kā Jūs droši vien atceraties – visus padarīja par tāda vai citāda ranga «zinātniskajiem līdzstrādniekiem», tad es biju «vecākais zinātniskais līdzstrādnieks» (tas bija augstākais amats, ko varēja ieņemt bez zinātniskā grāda).

.1613. Kā tādam man bija jāgatavo publikācijas, jāpiedalās konferencēs un arī pašam jādarbojas konferenču organizēšanā. Mūsu institūts skaitījās vadošais Padomju Savienībā skaitļošanas tīklu (tagad teiktu: datortīklu) izstrādāšanā; konferences pie mums notika bieži, un man ir pat gadījies sēdēt prezidijā un dot vārdus oratoriem. Mūsu institūtā atradās žurnāla «Автоматика и вычислительная техника» redakcija, un man ir doti recenzēt iesūtītie raksti. Manis paša «zinātniskās publikācijas» ir gan šajā žurnālā, gan «Latvijas Zinātņu akadēmijas vēstīs», gan citās PSRS vietās notikušo konferenču «sborņikos». Uz «kapitālisma zemēm» mani, protams, nelaida (vai, pareizāk sakot, nesūtīja, jo es jau arī pats negribēju) – tur brauca lielāki priekšnieki un partijas bosu dēliņi –, bet šur tur Padomju Savienībā esmu pabijis.

.1614. Tāpēc visa šī «zinātniskās darbības» mehānika man ir ļoti labi pazīstama. Un tieši tādēļ es to nekad neesmu ņēmis nopietni. Viss tas bija tikai spēle – kā puikas pagalmā spēlē «karu» (vai kā tagad deputāti Saeimā spēlē «politiku»), tā mēs visi toreiz spēlējām «zinātni». Es ļoti brīnītos, ja kādam ienāktu prātā lasīt visas minētās manas «zinātniskās publikācijas». Tāpat kā visiem, ko pazinu, tās bija uzrakstītas tikai un vienīgi ar nolūku iegūt «ķeksīti» – atzīmi, ka publikācija ir bijusi, un tātad «zinātnieks» darbojas. Un pašam man arī nenāk ne prātā lasīt visu to, ko citi ir samurgojuši šī ķeksīša dēļ.

.1615. Varbūt pie jums, atomfizikā tas bija mazliet savādāk (neticu gan, ka stipri savādāk), bet pie mums, datortīklos, tas bija tieši tā. Ne par kādu zinātni tur nebija ne runas. Īstā zinātne bija Vēras teorija (tolaik vēl nebija izdomāts šis nosaukums), bet to pa «oficiālās zinātnes» kanāliem laist es tā arī neatradu iespēju.

.1616. Skaidrs, ka es, cik iespējams, centos izvairīties no oficiālās «zinātniskās darbības» (publikācijām, konferencēm utt.), un tā pieredze, ko tomēr šajā jomā esmu guvis, ir tas, no kā man tā arī neizdevās izvairīties.

§106. Par sieviešu šausmīgo ziņkārību

.1617. Vispār manās attiecībās ar «zinātni» ir strikti jānodala periods līdz 1978.gadam (Vēras teorijas rašanās) un pēc tam. Pirms šī brīža es par zinātnieku kļūt netaisījos, ne par kādām disertācijām, zinātnisko karjeru, atklājumiem utt. nedomāju. Zinātņu akadēmijā darbā nonācu nejauši, un ar zinātniskās karjeras plāniem tam nebija nekāda sakara.

.1618. Pēc atgriešanās no armijas 1972.gadā man nebija kur dzīvot, un es meklēju darbu, kur dotu kopmītni. Izlasīju sludinājumu, ka kopmītni dodot cietumsargiem, un aizgāju uz Centrālcietumu. Tur kadru daļā paskatījās uz mani un pateica, ka tādi kā es viņiem neesot vajadzīgi.

.1619. Kāda paziņa strādāja ZA Elektronikas institūtā un stāstīja, ka tur varot dabūt kopmītni Salaspilī. Tā es aizgāju pie nodaļas vadītāja Rituma, viņš paskatījās uz mani, pieņēma darbā un vēlāk ar sajūsmu visiem stāstīja, ka tādi kā es viņiem esot ļoti vajadzīgi. Tā es nokļuvu «zinātniskajā sfērā».

.1620. Taču par «zinātnisko karjeru» joprojām nedomāju. Vienkārši darīju, ko lika, bet brīvajā laikā rakstīju, kā biju to darījis visu mūžu, kopš iemācījos rakstīt. Skolas gados rakstīju «beletristiku», bet studenta gados tā man vairs nepatika; šo attieksmi varētu aptuveni izteikt tādos vārdos: «Izdomāt var visu ko, tas ir muļķības; es pats varu sacerēt ko vien vēlos; daudz svarīgāk ir rakstīt par to, kas ir īstenībā».

.1621. To, ko es rakstīju 1970.gadu sākumā un vidū, var nosaukt par zinātnes popularizāciju. Daļēji tas bija adresēts sev pašam, daļēji – draugiem (vairāk gan draudzenēm). Draudzene, piemēram, pajautā: «Kāpēc lidmašīnas lido?» – nu, un es viņai izskaidroju, no kurienes rodas cēlējspēks, ka visu nosaka spārna forma: ja garāka būs spārna apakšējā un nevis augšējā mala, tad lidmašīnu spiedīs pie zemes, nevis cels gaisā – utt.

.1622. «Kas bija agrāk: ola vai vista?», «Kāda ir Freida mācība?», «Kāda ir Einšteina teorija?» – viņas tik jautā, un es tik skaidroju: garos, populāros, pat viņām vairāk vai mazāk saprotamos izklāstos. Par ģenētiku, par vēsturi utt. Bez pretenzijām uz jaunatklājumu, – bet dziļi izanalizēti zinātnes atzinumi.

.1623. Vēl studenta gados viena pajautāja: «Kas ir skaitļi?». Nu, – kas tad tie skaitļi tādi ir?

.1624. Ar to faktiski arī viss sākās. Bija jau pagājuši gandrīz 10 gadi kopš šī jautājuma uzdošanas, kad es vēlreiz tā īsti ķēros pie šīs problēmas: «Kas galu galā ir skaitļi?». Joprojām nebija nekādas pretenzijas uz jaunatklājumu: es vienkārši gribēju pats zināt, kas ir skaitļi un kādā tādā veidā var pastāvēt dažādās Kantora bezgalības?

.1625. Nu, un kad es to sapratu, tad uzreiz kļuva skaidrs, ka visas man apkārt pastāvošās un redzamās teorijas ir neprecīzas un nepareizas. Šī atziņa izrādījās jauna ne tikai man, bet vispār pasaules zinātnei. Tagad stāvoklis mainījās. Mani joprojām neinteresēja mana personīgā «zinātniskā karjera», disertācijas utt., bet, ja reiz no manas populārzinātniskās darbības ir iznākusi jauna teorija, tad taču vajag to darīt zināmu arī citiem, vai ne? Un ja teorija īstenībā nav jauna, tad lai «viņi» parāda, kur tā ir bijusi izklāstīta agrāk. Un ja tā ir nepareiza, tad lai «viņi» parāda, tieši kādēļ tā ir nepareiza!

.1626. «Viņi» nevarēja izdarīt ne vienu, ne otru – nedz parādīt, ka teorija nav jauna, nedz parādīt, ka tā ir nepareiza. «Viņi» tikai runāja visādas muļķības, kuras vienkārši parāda, cik vāja ir viņu domāšana. Vienīgais labums, ka cīņās ar «viņiem» pamazām izkristalizējās teorijas postulāti, vispārējā metodoloģija utt. – teorija attīstījās.

.1627. Vēl tagad atceros, kur un kā tika uzdots tas jautājums, kurš droši vien tagad kļūs leģendārs Latvijas zinātnes vēsturē. Tas bija 4. trolejbusa pieturā pie «Saktas». Meitene pirms 30 gadiem pavaicāja puisim: «Kas ir skaitļi?». Un rezultātā tagad ir apgriezta otrādi visa matemātika un psiholoģija, sagrauta pasaulslavenā Kantora kopu teorija, revidēts cilvēces priekšstats ne vien par skaitļiem, bet arī vispār par cilvēka psihi... Redziet, profesor, pie kādām briesmu lietām var novest sieviešu ziņkārība! Sievietes ir šausmīgi radījumi, ticiet man, – es viņas labi pazīstu. (Oskara Vailda piezīme: Sievietes ir ļoti ziņkārīgas. Viņas ir gandrīz tikpat ziņkārīgas kā vīrieši).

§107. Zinātnes sasniegumu ignorēšana

.1628. Punktā {.1502} Jūs minat, kādēļ es «ignorēju pārējās pasaules zinātniskos sasniegumus». Uz to nav grūti atbildēt.

.1629. Jūs esat profesors un lektors, Jums ir studenti, daļa no šiem studentiem grib taisīt «zinātnisko karjeru». Šādā stāvoklī ir dabīgi viņiem teikt: «Izmeklējiet sev lauciņu zinātnē, izpētiet, kāds tur pašlaik ir stāvoklis un skatieties, ko jūs tur varētu dot jaunu!». Nevar taču viņiem teikt: «Ejiet mājās, apsēdieties krēslā, skatieties griestos un izdomājiet jaunas teorijas!», – vai ne?

.1630. Jūsu piedāvātais «zinātniskās darbības» pamatalgoritms ir vienīgais iespējamais, kad kāds (students, aspirants utt.) no paša sākuma grib taisīt zinātnisku karjeru un nu tagad domā: «Ko es tādu varētu atklāt vai izgudrot?».

.1631. Ja es jaunībā būtu gribējis taisīt zinātnisku karjeru, tad arī droši vien darbotos pēc šāda algoritma. Bet man manas teorijas «uzgāzās virsū» pilnīgi negaidīti un negribēti, – tikai tādēļ, ka es nodarbojos ar zinātnes popularizēšanu, bet rezultātā iznāca kaut kas vairāk nekā vienkārša popularizēšana.

.1632. Ja nu atklājums JAU eksistē (vienalga – patiess vai varbūt tikai iedomāts), tad kas man ko sevišķi interesēties, ko šajā jomā ir izdarījuši vai dara citi? Priekš tam ir kritiķi: ja teorija ir kļūdaina, tad lai viņi parāda, kur tieši ir kļūda. Ja teorija nav jauna, tad lai pasaka, kurš ir bijis pirmais.

.1633. Attiecībā uz prioritāti tagad, kad ir pagājuši vairāk nekā 20 gadi kopš teorijas radīšanas, ir iespējami trīs principiāli atšķirīgi varianti:

.1634.     1) Vēras teorija (protams, ar citu vārdu) bija izstrādāta jau pirms 1978.gada; kāds cits ir bijis pirmais šajā jomā. Tādā gadījumā es esmu patstāvīgi un neatkarīgi no pirmautora nonācis pie tiem pašiem secinājumiem, tikai vēlāk par viņu. Tad mana pozīcija zinātnē attiecībā pret pirmautoru ir tāda pati, kā, piemēram, Boljai pret Lobačevski: Boljai arī izstrādāja neeiklīda ģeometriju; izstrādāja to vēlāk par Lobačevski, bet neatkarīgi no viņa. Tas tomēr netraucē Boljai allaž pieminēt līdzās Lobačevskim; Ungārijā jau 19. gadsimta beigās sāka piešķirt Boljai vārdā nosauktās prēmijas (otro no tām saņēma Dāvids Hilberts).

.1635.     2) Otrs variants: kāds ir izstrādājis šādu teoriju pēc 1978.gada, bet publicējis to jau tagad – pirms manis. Tādā gadījumā varēs teikt, ka Egle pirmais pasaulē radīja šādu teoriju, taču nelabvēlīgo apkārtējo apstākļu dēļ nevarēja to publicēt, un tikmēr citi izdarīja to pašu un, atrazdamies labvēlīgākos apstākļos, nopublicēja. Tādu piemēru zinātnes vēsturē ir cik uziet. Tomēr šajā gadījumā manu prioritāti apstrīdēt nebūs iespējams, kaut arī ne es teoriju pirmais publicēju un ne no manas spalvas tā aizgāja pasaulē un kļuva pazīstama.

.1636.     3) Un, beidzot, pēdējais variants: neskatoties uz visu gandrīz ceturtdaļgadsimtu ilgo aizkavēšanos, es vienalga izrādīšos pirmais, kas to publicēs un iznesīs pasaulē.

.1637. Interesēties par to, vai tāda teorija pasaulē kaut kur jau eksistē vai nē, būtībā nozīmē tikai vienu: noskaidrot, kurš no šiem variantiem realizējas īstenībā. Mani tas sevišķi neuztrauc: visi varianti ir man pietiekoši glaimojoši, – un gan jau tas viss pats no sevis noskaidrosies, līdzko teorija izies pasaulē.

.1638. Salīdzināt Vēras teoriju ar tām teorijām, ar kurām tā nesakrīt vai sakrīt ne simtprocentīgi, – tas ir interesanti, un to es arī pamazām daru. Bet tikai diennaktī ir 24 stundas, un cilvēks tajās var padarīt tik, cik viņš var padarīt. Visādu teoriju pasaulē ir ļoti daudz, un visas tās es vienalga nespēšu izskatīt.

.1639. Kritizēt svešas teorijas ir vieglāk, nekā pozitīvi izklāstīt savējo. Man ne reizi vien ir nācies likt sev deguna priekšā zīmītes: «Šeit nekādu kritiku! Tikai pozitīvs izklāsts!».

.1640. Vispār, eksistējošo teoriju apskati ir raksturīgi otršķirīgiem un treššķirīgiem zinātniskiem sacerējumiem. Lielie, fundamentālie darbi vienkārši ņem un izklāsta savu teoriju bez kādiem apskatiem. Nekā tāda nav priekšā Eiklīda «Elementiem», nav priekšā Ņūtona «Principiem» un nav priekšā Einšteina «Pie kustībā esošu...». Freids savai «Sapņu tulkošanai», sekojot Jūsu ieteiktajam algoritmam, pielika priekšā sapņu agrāko teoriju garu apskatu, – un rezultātā tā ir visbriesmīgākā, visgrūtāk lasāmā viņa sacerējuma daļa, kuras dēļ lielā mērā darbam arī bija tik slikti panākumi: pirmajos gados izpirka tikai dažus simtus eksemplāru. Bet Darvina grāmatai «Sugu izcelšanās» nekāda svešu teoriju apskata ievadā nebija – un grāmatas 1200 eksemplārus izpirka vienā dienā (protams, ne jau tikai šī iemesla dēļ vien, bet varbūt arī tā dēļ). Tikai sākot ar trešo izdevumu, Darvins pievienoja priekšā tās dažas lappuses par Sent-Ilēru un citiem, kuras var redzēt tagadējos izdevumos.

.1641. Tā ka, – ja jau man jāizvēlas, kādam paraugam sekot, – tad es izvēlos: Eiklīdam, Ņūtonam, Einšteinam, Darvinam! Monogrāfija, kurā vienoti, loģiski, pozitīvi izklāstīta Vēras teorija, pieskaroties citām teorijām tikai par tik, par cik tas tieši nepieciešams manas teorijas izklāstam, – tāda ir mana darbības programma.

§108. Par drošiem algoritmiem

.1642. Par manu «pārējās pasaules sasniegumu ignorēšanu» Jūs rakstāt:

«Varbūt tas ir saistīts ar V. Egles pieredzes trūkumu sistemātiskā zinātniskā darbā (..). Iespējams, ka tam par cēloni ir kādi psiholoģiskas dabas apsvērumi (..). Mēs, tātad, tikai konstatējam šo pārējās zinātniskās pasaules sasniegumu ignorēšanas faktu grāmatā LASE1 un par tās cēloņiem varam izvirzīt dažādas hipotēzes» {.1502}.

.1643. Hipotēzes šeit nav vajadzīgas, jo es varu atbildēt precīzi. Iepriekšējā paragrāfā es parādīju, ka galamērķis šādai «pasaules sasniegumu» pētīšanai būtībā reducējas uz to, lai noskaidrotu, kura no trim ar prioritāti saistītajām situācijām pastāv īstenībā. Parādīju arī, ka slavenāko fundamentālo teoriju autori ir rīkojušies tieši tāpat kā es. Tomēr tie vēl nav galvenie iemesli, kādēļ es «ignorēju pasaules sasniegumus».

.1644. Jebkurš cilvēks (arī es) ir bioloģisks kompjūters un, lai izpildītu kaut kādas darbības, viņam ir iepriekš jāsastāda šo darbību programma, izmantojot kaut kādu algoritmu. Arī man, lai izpētītu, kādi ir «pasaules zinātnes sasniegumi» manā jomā, būtu jāsastāda (un pēc tam jāizpilda) attiecīga smadzeņu programma: ko tieši un kādā secībā darīt, kur iet, ko lasīt utt.

.1645. Es izvairos no Jūsu ieteiktā ceļa (pētīt publikācijas, žurnālus, konferenču materiālus utt.) tādēļ, ka, būdams pieredzējis programmētājs un līdz ar to arī programmu un algoritmu vērtētājs, es redzu: šo programmu nav iespējams labi sastādīt un realizēt; tās algoritms ir vājš un neefektīvs; tā nedos drošus un izsmeļošus rezultātus. Tādas programmas es netaisu (vai nu tās būtu datoriem vai smadzenēm). Es taisu programmas, kuras strādā perfekti un dod viennozīmīgu, izsmeļošu rezultātu.

.1646. Patiešām, paskatīsimies, kāds reāli varētu būt šādas (smadzeņu) programmas algoritms. Es tātad eju uz Latvijas bibliotēkām, ņemu tur atrodamos (galvenokārt ārzemju) žurnālus un sāku tos pētīt. Arī Rietumos vairums publikāciju ir taisītas «ķeksīša» dēļ (tur tāpat pastāv granti utt.), un man būs jābrien cauri milzīgai blēņu jūrai. Pieņemsim, ka es spēju ātri atšķirt «ķeksīšu blēņas» no īstiem zinātniskiem darbiem un tādējādi ieekonomēt savu laiku. Kādus žurnālus es lasīšu – psiholoģijas?, matemātikas?, mākslīgā intelekta?, filozofijas?, fizioloģijas?, loģikas? Pieņemsim, visus.

.1647. Kādi žurnāli ir dabūjami Latvijas bibliotēkās? Vai visi? Vai ir arī iznākušie pēc 1991.gada – paši jaunākie? Kādās valodās? Angļu?, vācu?, franču? Pieņemsim pat, ka es lasu visās šajās valodās. Bet varbūt liktenīgā publikācija ir taisīta Urugvajā spāņu valodā? Kurš tad, piemēram, Argentīnā varētu iedomāties, ka te – Latvijā – viens ir kaut ko tādu uzrakstījis latviešu valodā? Varbūt «īstās» publikācijas ir taisītas Japānā ar hieroglifiem? Japāņi taču ir lieli meistari visādu robotu izgatavošanā. Bet varbūt Dienvidkorejā ar cita veida hieroglifiem? Korejieši taču arī sekmīgi dzenas pakaļ japāņiem. Bet varbūt Taizemē ar brahmi zīmēm? – tie arī cenšas neatpalikt.

.1648. Kā redzat, efektīvu un izsmeļošu rezultātu ir praktiski pilnīgi neiespējami dabūt. Un pat, ja es izdarītu tādu brīnumu un patiešām iepazītos ar visu eksistējošo literatūru, – arī tad nebūs garantēts drošs rezultāts. Varbūt es uztaisīšu izsmeļošu pārskatu, un tieši tajā brīdī – badāc! – jauns kaut kāda žurnāla numurs un liktenīgā publikācija!

.1649. Es jau studenta gados priekš sevis atrisināju šo jautājumu. Toreiz es vienkārši parēķināju: cik daudz pasaulē ir ticis un tiek viss kas publicēts un cik laika būtu vajadzīgs, lai ar to iepazītos – kaut vai virspusēji. Parēķiniet – un Jūs redzēsiet, ka prasība vispirms iepazīties ar pastāvošo literatūru (kaut vai tikai kādā vienā nozarē) nozīmē tikai vienu: tūlīt uz vietas bez vārda runas pilnīgi bloķēt visu savu paša darbību.

.1650. Tātad patstāvīga darbība vienmēr nozīmē: ignorēt lielumlielo vairumu no šīs publikāciju masas. Bet, ja tā, tad kāda starpība, vai es ignorēju dažas publikācijas vairāk vai mazāk?

.1651. Un tā, – zināt visu, kas pasaulē tiek darīts, ir principiāli neiespējami. Tādēļ vienmēr paliks tas pats risks: varbūt kāds to pašu jau ir izdarījis; varbūt cits ir bijis pirmais? No tā nav iespējams izvairīties. Tāpēc nav arī daudz ko pūlēties: vajag mierīgi darīt savu darbu, un gan jau dzīve parādīs, kas un kā.

.1652. Vispār tradicionālā interesēšanās par publikācijām ir vērsta pamatā uz to, lai pašam priekš sevis rastu jaunas idejas, lai «neatpaliktu no dzīves» utt. Nu, bet ja ideju jau tāpat pietiek, ko tad? Kāds tad ir stimuls? Bet man ideju pietiks visai atlikušajai dzīvei – un vēl pāri paliks: ne visu paspēšu realizēt. Tāpēc man nav arī reāla stimula pētīt, ko dara citi. Tas vienalga neko negrozīs. Lai citi pēta, ko daru es, – tā būs labāk.

.1653. No vienas puses, publikāciju pētīšana var dot jaunas idejas. Bet, no otras puses, tā var arī atņemt jaunas idejas. Pašam nemanot, cilvēks «piesūcas» ar vecajiem stereotipiem, sāk domāt (apmēram) tāpat kā visi, aiziet pa visiem kopējo taciņu un atstāj to ceļu, kur aiz pagrieziena viņu gaidīja Atklājums. Katrā ziņā man jau nu gan nav ko žēloties, ka es būtu kaut ko zaudējis, atrazdamies savā izolācijā; ne bez zināmas zobgalības es varu Jums atbildēt: «Nu jā, jūs visi esat augstas klases speciālisti un profesionāļi, jums visiem ir liela pieredze sistemātiskā zinātniskā darbā, – bet tikai fundamentālu pasaules mēroga teoriju uztaisīju ES, un nevis kāds no jums».

.1654. Jūs esat profesors un speciālists savā nozarē. Ja Jūs nesekosiet publikācijām, tad citi sāks runāt: «Lūk, Tambergs ir atpalicis no dzīves, viņš nezin tādu rakstu un nav dzirdējis par šādu teoriju!». Bet es neesmu speciālists un nevaru «atpalikt», jo nekad neesmu bijis «ierindā». Es stāvu viens pats malā, kur nav ne ceļu, ne priekšgalā ejošo, ne atpalikušo.

.1655. Es vispār pārkāpju visus dabas likumus un jaucu Visuma harmoniju. Mani varētu nosaukt par grafomānu, ja vien es nerakstītu tik spilgti. Mani varētu nosaukt par šarlatānu, ja vien viss, ko es saku, nebūtu tik trakoti loģisks. Tiešām nezinu, ko ar mani iesākt. Varbūt man vajadzētu nošauties, lai atjaunotu Dabā kārtību, lai arī turpmāk Zinātni taisītu zinātnieki utt.? Tomēr, no otras puses, žēl cilvēka. Lai nu kāds, bet tomēr cilvēks. Un ANO Cilvēktiesību deklarācija arī apgalvo, ka visiem cilvēkiem esot tiesības uz dzīvību. Tā ka patiešām nezinu, kā mums izkļūt no šīs situācijas.

§109. Vai ir citas tādas teorijas?

.1656. Ja Jūs vēlētos dzirdēt manu tādu tīri iekšēju – ne viedokli (tam būtu jābūt balstītam uz faktiem), bet to, ko es sagaidu, ko domāju par ticamāku un iespējamāku, – tad es sagaidu, ka nekā cik necik līdzīga Vēras teorijai pasaulē nav.

.1657. Tā tas bija ne vienmēr. Sākumā (1978. gadā un pirmajos gados pēc tā) es vadījos no priekšstata, ka «idejas virmo gaisā»; ja ne viens to izdomās, tad otrs utt. Tāpēc es nervozēju un niknojos, kad tie āmurgalvas no LVU SC neatzina teoriju: sak, tikmēr kāds ASV vai kur citur izdarīs to pašu! Tagad ir pagājis 21 gads, – nu un? Kur ir tā cita «Vēras teorija»? Nekas par tādu nav dzirdēts. Pat mājieni uz to pusi nav manīti.

.1658. Tagad es sliecos domāt, ka šo teoriju iznest pasaulē ir – no paša Likteņa – nolemts man un tikai man.

.1659. Ja gribam to pašu izsacīt mazāk mistiski, tad man jāatkārto tas, ko jau teicu Vairai Vīķei-Freibergai {SKATI.593}: lai izstrādātu kaut ko līdzīgu Vēras teorijai, bija vajadzīga unikāla apstākļu sakrišana.

.1660.     1) Viens, – tas ir simtprocentīgi materiālistiska un ateistiska orientācija. Ne tikai mani vecāki un vecvecāki, bet, šķiet, arī vecvecvecāki bija ateisti; es visā savā dzīvē neesmu izjutis ne mazāko reliģijas vai kādas mistikas ietekmi; no visagrākās bērnības – viennozīmīgi zinātniska, racionāla ievirze. Tas pats par sevi jau ir diezgan liels retums, sevišķi priekš Rietumiem. Pat marksistiskais «dialektiskais materiālisms» man bija par «vāju» – vēl padomju laikos es atteicos no marksisma, bet aizgāju no tā ne uz to pusi, kur lielum lielais vairums – ne uz «ideālismu», reliģiju un mistiku, bet uz otru pusi: uz mehānistisko materiālismu.

.1661.     2) Otrs, – tas ir liela, ļoti liela pieredze datorprogrammēšanā. Pats uztaisījis savu operētājsistēmu, – tādu cilvēku vispār pasaulē ir maz: varbūt daži simti; lielākais – daži tūkstoši (par vienkāršiem «taustiņu dauzītājiem» un parastiem sīku programmiņu rakstītājiem nerunāsim). Bet no šiem dažiem simtiem vai tūkstošiem to programmētāju, kuriem ir patiešām liela pieredze, – cik no viņiem vispār zina, kas tā tāda Kontinuuma problēma?

.1662.     3) Un trešais, – tā ir pietiekoša erudīcija dažādos laukos, pirmām kārtām matemātikā un psiholoģijā. Neteiksim, lielāka erudīcija nekā šo jomu speciālistiem – profesionāļiem, bet tomēr pietiekoša, lai zinātu un redzētu problēmas un tad risinātu tās savā īpatnējā garā. Tipisks mūsdienu psihologs nekā nezina ne par Kontinuuma problēmu, ne par operētājsistēmu būvēšanu. Analoģiski – tipisks matemātiķis zina tikai savu matemātiku, bet tipisks programmētājs – tikai savas programmēšanas valodas.

.1663. Un speciāli Jums es varu piemetināt vēl ceturto faktoru: to, ka jaunībā es netaisījos kļūt par zinātnieku, negāju aspirantūrā, nerakstīju disertācijas, nepētīju zinātnisko literatūru un nedarīju visu to, ko Jūs man iesakāt darīt.

.1664. Ja es būtu to darījis, tad droši vien tas novestu mani – tāpat kā tūkstošiem citu cilvēku – savas specialitātes stereotipu žņaugos, un tad visticamāk, ka es neko lielu arī nebūtu izdarījis.

.1665. Es jau daudzkārt esmu teicis, ka ģenialitātei neticu – ne savai, ne svešai. Zināmas paaugstinātas smadzeņu kompjūtera spējas – plus unikāla apstākļu sakrišana, – tas arī viss, kas vajadzīgs, lai radītu dažādus prāta fenomenus gan zinātnē, gan mākslā, gan citur. Tā nu ir iznācis, ka man bija gan šī paaugstinātā smadzeņu kompjūtera spēja (pirmām kārtām uz pedantisku darbību), gan šī unikālā apstākļu sakrišana. Galu galā tas radīja Vēras teoriju.

.1666. Pasaulē, protams, ir daudz smadzeņu kompjūteru ar tādām pašām spējām kā manējam un vēl augstākām, bet, lūk, tai unikālajai apstākļu sakrišanai arī vēl kādā citā pasaules vietā gan es sevišķi neticu, un tāpēc sagaidu, ka nekā Vēras teorijai līdzīga pasaulē visdrīzāk, ka nav.

.1667. Paskatieties vien apkārt – kāda te valda gaisotne: gandrīz visi taču, cik spēdami, pūlas pierādīt, ka cilvēks NAV «tikai» kompjūters. Bet tiem nedaudzajiem, kas šai idejai piekrīt, – tiem vēl ir ļoti ļoti tālu līdz tam, lai – balstoties pie tam uz lielu pieredzi sistēmprogrammēšanā – izdarītu no šīs idejas konsekventus un tālejošus secinājumus matemātikā un psiholoģijā.

.1668. Lai nu kā, bet tas viss, protams, ir tikai subjektīvs gaidāmās situācijas vērtējums. Kā tas būs īstenībā, – tad jau to redzēsim.

§110. Vienkārši Penrouzs

.1669. Punktā {.1504} Jūs minat autoru, kurš varētu mums noderēt par tikko pieminētās dominējošās paradigmas («..cenšas pierādīt, ka cilvēks NAV kompjūters..») piemēru – Rodžeru Penrouzu. Runu par viņu Jūs iesākat ar vārdiem «pievēršoties pasaules vadošo zinātnieku uzskatiem...» {.1503}, un viņu pašu tālāk saucat par «izcilu zinātnieku».

.1670. Labi, pret to, ka viņš ir izcils, es neiebilstu, bet pats fakts, ka Jūs vispār pieminējāt tos «vadošos» un «izcilos zinātniekus», – pats šis fakts vien jau liecina, ka Jūsu smadzenes izmanto tādus algoritmus, pēc kuriem šiem apstākļiem ir kaut kāda nozīme, tie ir jāņem vērā utt. Apzināti vai neapzināti, – bet Jūs uzskatāt, ka Autoritāte ir arguments.

.1671. Taču šie domāšanas algoritmi ir nepareizi: Autoritāte NAV arguments. Viena lieta ir tā, ka «vadošam» un «izcilam zinātniekam» ir lielākas, salīdzinot ar pārējiem cilvēkiem, izredzes dot kaut kādus tiešām svarīgus faktus un argumentus. Šīs lielākās izredzes mēs nenoliedzam, bet jāvērtē vienalga ir PAŠI šie fakti un argumenti, un tam apstāklim, vai tos ir izvirzījis «vadošs zinātnieks» vai skolaspuika, – tam nav nekādas nozīmes.

.1672. Tāpēc to apstākli, ka Penrouzs ir izcils, mēs aizsviežam projām, un mums paliek pāri vienkārši Penrouzs – principā tāds pats kompjūters kā Jūs un es. Tāpat kā Jūs un es, viņš būvē savā galvā kaut kādus modeļus, balstoties uz kaut kādiem postulātiem, kaut ko zin un kaut ko nezin.

.1673. Tātad ««Ķīniešu istabas» testa gadījumā R. Penrouzs parāda, ka ir iespējams pilnīgi imitēt cilvēka saprātīgo rīcību, tomēr pašam nesaprotot šī darba saturu un jēgu».

.1674. Protams, ka tas ir iespējams, – un man nav nekādu problēmu to iebūvēt lellē Dollijā. Es labi zinu, ko vajag NEizdarīt viņā, lai viņa «neapzinātos», ko dara, kaut arī ar citām programmām darītu visu, kā nākas: vajag viņā NEiebūvēt to bloku, kurš iepriekšējos sacerējumos tika saukts par «hronikeru» {SKATI.491}. Tad Dollija nezinās, ko pati ir iepriekš darījusi, nevarēs to izanalizēt, novērtēt utt. Freida terminos viņai tad viss būs «viena vienīga zemapziņa».

.1675. Kaut ko NEprast izdarīt nav problēma; problēma ir prast kaut ko izdarīt – šajā gadījumā: prast iebūvēt lellē Dollijā «apziņu». Vai tas ir iespējams, vai tomēr nav? – tāds šeit būtu pamatjautājums.

.1676. Tā kā eksperimentāli to pārbaudīt pagaidām nav iespējams, tad tas ir postulāts. Es pieņemu postulātu, ka tas ir iespējams. Kāds cits (varbūt Penrouzs? vai Jūs?) pieņem postulātu, ka tas nav iespējams, – ka vienmēr no cilvēka «paliks pāri» kaut kāda uz kompjūteru nereducējama daļiņa.

.1677. No loģikas viedokļa faktiski ar to viss ir beidzies: ne vienu, ne otru postulātu (vismaz pagaidām) nav iespējams nedz pierādīt, nedz apgāzt, un katrs lieto tādu modeli, kāds viņam labāk patīk.

.1678. No ārpus loģikas stāvoša punkta es varu vēl tikai piebilst, ka Penrouzs varbūt vienkārši nezināja, kas tā apziņa tāda ir, un kā šo apziņu varētu iebūvēt lellē Dollijā. Iespējams, ka viņš varbūt nekad nebija arī taisījis pats savu operētājsistēmu datoram.

§111. Par augstas klases speciālistiem

.1679. Punktā {.1509} vēlreiz ir jūtama tā pati Jūsu bijība pret Autoritāti: Jūs rakstāt, ka Jūsu iespējas matemātikas pamatu izvērtēšanā ierobežo «pašu profesionālo zināšanu trūkums dotajā virzienā» un ka «nopietniem šī virziena augstas klases speciālistiem profesionāļiem te noteikti būtu savs vārds sakāms».

.1680. Tāpat kā gadījumā ar Penrouzu, tam, vai viņi ir vai nav «augstas klases speciālisti profesionāļi» – tam nav nekādas nozīmes. Ja viņi ir «augstas klases speciālisti», tad viņiem ir lielākas izredzes, nekā citiem cilvēkiem, dot mums «augstas klases argumentus» – un tad mēs vērtēsim pašus šos argumentus, nevis viņu kvalifikāciju. Bet ja viņi šādus argumentus nedod, tad – ar to dieviņu! – mums viņu kvalifikācija nav vajadzīga.

.1681. (Tamberga kungs, nespēlēsim taču paslēpes! Jebkura «augstas klases speciālista» meklēšana matemātikas pamatu un Kantora teorijas jomā Latvijā novedīs mūs atkal pie tā paša milža Kārļa Podnieka. Bet Jūs pats lasījāt, kādu lērumu muļķību viņš sarunāja «Kantoriānā», un Jūs taču nevarat gaidīt, ka es to visu kādreiz varētu atzīt par argumentāciju).

.1682. Arī Jums pašam nevajag tā baidīties no viņiem un noniecināt sevi. Vadieties no tā epigrāfa, kas bija likts priekšā grāmatai LASE1: «mēs neprasām, cik gadu kurš skolā bijis, bet vesela, pilna prāta». Paļaujieties uz SAVU prātu, nevis uz Autoritāšu viedokli. Atcerieties biežāk Aristoteli un Marksu – vai mazums, ko viņi sarunājuši?

.1683. Par postulātiem Jūs varat spriest tikpat labi kā viņi un kā visi pārējie cilvēki. Tagad pieņemsim postulātu, ka cilvēka smadzenes ir bioloģisks kompjūters. Tā, gatavs ir, – esam pieņēmuši! Ja reiz runa ir par kompjūteru, tad kurš tagad ir augstas klases speciālists profesionālis – tas, kurš vairāk zin par Frēges formulām, vai tas, kurš vairāk zina par kompjūteru operētājsistēmu darbību?

§112. Par modeļa spekulatīvo raksturu

.1684. Punktā {.1497} Jūs rakstāt par Vēras modeli:

«Šim modelim pagaidām ir tīri spekulatīvs raksturs, tas pastāv V. Egles uzzīmēto blokshēmu, t.i. dažādu elementu – «kastīšu» veidā, kas savienotas ar bultiņām, tādējādi norādot funkcionālās sakarības starp šiem blokiem, bet šo bloku darbības mehānismi, protams, netiek konkretizēti un detalizēti atklāti smadzeņu bioloģisko mikrostruktūru un mikroprocesu līmenī».

.1685. Jā, es pats rakstīju par modeļa spekulatīvo raksturu, un tomēr tas, ko Jūs sakāt, ir jāprecizē. Vispār te ir jāizšķir divas lietas. Viena ir cilvēka smadzeņu darbība un tās atšifrēšana. Otra lieta ir cilvēka psihei ekvivalentas operētājsistēmas neatkarīga konstruēšana (piemēram, hipotētiskā mehāniskā lellē Dollijā).

.1686. Kad mēs runājam par pirmo lietu un tādā vai citādā veidā būvējam tās modeli, tad šim modelim neapšaubāmi ir spekulatīvs raksturs, ko es arī pieminēju. «Smadzeņu bioloģisko mikrostruktūru un mikroprocesu līmenī» «šo bloku darbības mehānismi, protams, netiek konkretizēti un detalizēti atklāti».

.1687. Viss Jūsu sacītais būtu pilnīgi pareizi, ja nebūtu tās otrās lietas – lelles Dollijas –, kura visu laiku iet paralēli pirmajai līnijai. Lelles Dollijas līnijā situācija (vismaz priekš manis) ir tāda pati kā jebkuras citas lielas datorsistēmas projektēšanas un programmēšanas sākumā. Arī tad man ir zināmas fundamentālās idejas, kā šo sistēmu taisīt; arī tad nav detaļu (tās tiek nepārtraukti konkretizētas projektēšanas un programmēšanas gaitā, kamēr nonāk līdz konkrētiem programmēšanas valodas operatoriem). Ja man iecerētās programmu sistēmas pamatidejas ir jāizklāsta kādam citam cilvēkam (piemēram, priekšniecībai vai Jums), tad es zīmēju tādas pašas «kastītes», kas savienotas ar bultiņām. Ja man ideja nav nevienam jāizskaidro, bet tikai pašam jārealizē, tad es nekādas «kastītes» nezīmēju, bet vienkārši «taisu augšā» programmu.

.1688. Tātad «parastas» datorsistēmas gadījumā, kad es zīmēju (priekš citiem cilvēkiem) šīs «kastītes», tās neslēpj kaut ko nezināmu un nesaprotamu – tieši otrādi, tās simbolizē kaut ko tādu, kas nenovēršami pārvērtīsies par strādājošu programmu (jo es zinu, ko var un ko nevar realizēt datoros, un nezīmēju tādas «kastītes», ko nevaru realizēt).

.1689. Kad es analoģiskā veidā zīmēju «kastītes» «Dollijas operētājsistēmai», tad man arī nav tādas sajūtas, ka šoreiz tās slēptu sevī kaut ko nesaprotamu un neizpildāmu. Arī šeit man ir sajūta, ka es varētu to visu iemiesot strādājošā programmā.

.1690. Vismaz tik daudz vajadzētu atcerēties, runājot par Vēras modeļa spekulatīvo raksturu.

§113. Vai ir citi modeļi?

.1691. Punktā {.1499} Jūs jautājat:

«Vai šis modelis ir mūsdienās vienīgais iespējamais, «vislabākais» cilvēka smadzeņu darbības modelis? Vai pastāv citi (varbūt sliktāki, bet varbūt arī labāki) cilvēka smadzeņu darbības modeļi?»

.1692. Protams, ka citi modeļi pastāv, un piemēri nav tālu jāmeklē: ņemsim kaut vai kristietības modeli ar cilvēka nemirstīgo dvēseli; rakstā Vairai Vīķei-Freibergai es pieminēju divus fundamentāli atšķirīgus agrāk psiholoģijā lietotus modeļus – «Mikēnu modeli» un «Freida modeli» {SKATI.578}. Ja ievērosim arī sīkākas atšķirības, tad modeļu iznāks vēl vairāk.

.1693. Atzīt kādu modeli par «labāku» vai «sliktāku» ir subjektīva vērtējuma lieta; pieņemt kādu modeli par ticamāko un vadīties dzīvē no tā – ir postulāta lieta. Vēras pamatpostulātu (un līdz ar to modeli) var pieņemt un var nepieņemt.

.1694. No citētās vietas tālāk Jūs sākat runāt par to, ka grāmatā LASE1 nav atspoguļotas publikācijas par iespējamiem līdzīgiem modeļiem. Vai tādi pastāv? Kā jau rakstīju, subjektīvi es sagaidu, ka nepastāv – vismaz tik pabeigti, psihi pilnībā aptveroši un tik tālas konsekvences matemātikā un psiholoģijā izvedoši. Sagaidu, ka pastāv tikai fragmentāri, kādu daļu vai tikai daļiņu no Vēras lauka aptveroši modeļi.

.1695. Ja kāds cits cilvēks kaut kur pasaulē pieņems tādu pašu pamatpostulātu kā Vēras teorijā un izpildīs tādu pašu darbu «mehāniskas lelles» operētājsistēmas projektēšanā, tad viņš dabūs savos pamatprincipos tādu pašu sistēmu. Ja kādas sistēmas uzdevumi ir doti un fiksēti, tad programmu detaļas var realizēt tūkstošos dažādu veidu, bet principiālās idejas paliks tās pašas, jo tās izrietēs no pašai sistēmai dotajiem uzdevumiem.

.1696. Tātad neko daudz novirzīties no «Dollijas projekta» otrs projektētājs nevarēs (ja vien, protams, viņš ir kvalificēts un taisa tādu sistēmu, kura patiešām strādās, bet nevis vienkārši fantazē kaut ko «uz dullo»).

.1697. Jautājums tātad ir tāds: vai kāds cits pasaulē ir izpildījis kompleksu, psihi pilnīgi aptverošu «cilvēka operētājsistēmas» projektēšanu, – vai nav? Tas, protams, ir interesanti, bet, kā jau teicu, rakņāties pa žurnāliem es neiešu, – lai to izpēta kāds cits un pastāsta mums. (Kādēļ gan to nevarētu izdarīt, piemēram, kāds disertants, kurš grib dabūt zinātnisko grādu un meklē sev tēmu? Es jau tā esmu izdarījis daudz vairāk, nekā no manis varēja prasīt un gaidīt).

.1698. Ka kāds cits pasaulē būtu ne tikai izprojektējis pašu operētājsistēmu, bet arī vēl izvedis no šīs sistēmas tās pašas sekas matemātikā – ar paritārajiem skaitļiem, ar Kontinuuma problēmas atrisinājumu utt. – un psiholoģijā – ar cilvēku tipoloģijas pamatojumiem, ar hipnozes un histērijas pamatprincipu attēlojumu u.c. – tam noticēt ir vēl grūtāk...

.1699. Labi, gan jau to visu redzēsim, kad Vēras teorija iesoļos pasaules apritē. Gan jau kritiķi mums visu izteiks, ko vien varēs. Katrā ziņā nekur ne mazākās šādas darbības pēdas es neesmu manījis. Visur pētnieki un domātāji iet pavisam pavisam citos virzienos.