svētdiena, 2018. gada 23. decembris

ARTINT-12


Grāmata: Valdis Egle. «Mākslīgais intelekts»


Fragments no šīs grāmatas:


6. Atbilde profesoram Tambergam (turpinājums)


§30. Ķīniešu istabā

2000.05.19 13:36 piektdiena
(pēc 6 mēnešiem, 9 dienām, 22 stundām, 0 minūtēm)

.406. Šī viena nodaļa no Penrouza grāmatas var būt par ilustrāciju vispār tam, kādā veidā intelekta problēmas tur tiek apspriestas. Argumenti par to, vai Sīrlam pietiks laika, lai realizētu Šenka algoritmu Ķīniešu istabā, drīkst vai nedrīkst iesaistīt Indijas iedzīvotājus...
.407. Viss tas ir nebūtiski nieki. Mēs to atstāsim malā un ķersimies pie būtības.
.408. Tātad situācija ir sekojoša. Rodžers Šenks[1] (1977) ir uzrakstījis programmu, kura «simulē» vienkāršu stāstiņu saprašanu («Vai hamburgers ir apēsts?» utt.). Džons Sīrls (1980,[2] 1987)[3] veic «domu eksperimentu»: viņš paņem Šenka programmas (ķīniešu valodai) algoritma aprakstu angļu valodā, ieslēdzas Ķīniešu istabā, kur pa šauru spraugu viņam tiek doti «stāstiņi» ķīniešu valodā un pēc tam tādā pašā veidā kāds uzdod jautājumus par tiem. Sīrls (Sērls? Sierls?), izmantojot Šenka programmas aprakstu, izdara visas prasītās manipulācijas un atdod atpakaļ vajadzīgo hieroglifu, kas nozīmē «jā» vai «nē», un pie tam pats nesaprot absolūti neko no tā, kas viņam stāstīts, jautāts un ko viņš atbildējis.
.409. Tā arī visa «Ķīniešu istabas» būtība. Jautājumiem, cik Sīrlam vajadzēs laika, lai izpildītu Šenka algoritmā paredzētās manipulācijas un vai darbā drīkst iesaistīt indiešus, šeit nav nekādas nozīmes. Svarīgs ir tikai jautājums: KĀDS ir Šenka programmas algoritms? Vai tā ir īsta saprāta realizācija? – vai tikai parastā imitācija? (Jādomā, ka reāli Šenks 1977.gadā bija uzrakstījis tipisku imitācijas programmu). Ja tā ir imitācija, tad Šenka programma «nesaprot», ko viņa dara, un Sīrls, savukārt imitējot šo programmu, arī var nesaprast neko no tā, kas notiek.
.410. Taču apspriest šādas imitācijas nav interesanti. Daudz interesantāk būs apspriest gadījumu, kad imitācijas programmas vietā atrodas īsta intelekta programma (piemēram, nevis Rodžera Šenka, bet gan Vitosa programma, kā tā aprakstīta nodaļā par Tjuringa testu {.315} un citur).
.411. Aplūkosim principiālo shēmu, kā šādai īstai intelekta programmai jādarbojas, kad tā lasa stāstus ķīniešu valodā, tiešām saprot lasīto, saprot jautājumus un saprātīgi atbild uz tiem. (Lietosim nodaļā par Tjuringa testu ievesto terminoloģiju {.345} un sauksim šādu īstu intelekta programmu par «Vitosu»).
.412. Pamatvilcienos (augstākā līmeņa blokos) algoritms šo darbību izpildīšanai būs sekojošs:
.413.       1) Ievadīt kompjūterā «stāsta» hieroglifus un dešifrēt tos, tas ir, konstatēt katras zīmes piederību tai vai citai grupai (ķīniešu rakstībā ir apmēram 6000 hieroglifu, bet tā kā vienai «augstākā līmeņa» rakstu zīmei var tikt izmantotas vairāku hieroglifu kombinācijas, tad pavisam ķīniešu valodā skaitās pastāvam apmēram 50˙000 zīmju; Vitosam tātad vispirms ir jākonstatē, kura no šīm 50˙000 zīmēm ir katra ienākošā zīme; šo darbu, protams, veic arī Šenka programma, ja tā vispār var kaut ko iesākt ar ķīniešu «stāstiem»).
.414.       2) «Saprast», ko katra analizējamā zīme nozīmē, t.i. – atrast savā atmiņā objektus, kuri ar doto zīmi saistīti (normāli cilvēkam ar katru viņam saprotamas valodas vārdu, piemēram, latviski «puķes», saistās liels daudzums dažādu atmiņu par agrāk redzētajiem objektiem (piem., ziedošas pļavas utt.), par lasītajām grāmatām (bioloģijas mācībgrāmata utt.); šie atmiņas objekti Vitosam ir jāaktivizē ja ne pilnīgi visi, tad vismaz daļēji; imitācijas programmām šādas informācijas nav, šis darbs netiek veikts, un tieši tas arī pirmām kārtām atšķir imitāciju no īstas saprašanas; skaidrs, ka, lai šādu saiti starp jaunievadīto hieroglifu un agrāk uzkrātajām atmiņām būtu iespējams nodibināt, Vitosa atmiņā ir jāatrodas šai agrāk uzkrātajai informācijai).
.415.       3) Balstoties uz visiem šiem hieroglifu rindas aktivizētajiem tēliem (kadriem) no agrāk atmiņā uzkrātās informācijas, konstruēt savā operatīvajā atmiņā ainu par to, kas tieši ir izteikts lasāmajā «stāstā» (vienkāršības labad šo konstruēto «ainu» varam iedomāties kā attēlu displeja ekrānā, kaut gan cilvēka smadzeņu konstruētās ainas var ietvert ne tikai vizuālos, bet arī skaņu, smaržu u.c. tēlus; protams, imitācijas programmas neko tādu nedara, un tieši tas arī nozīmē, ka tās «nesaprot» nolasīto).
.416.       4) Analoģiskā veidā atšifrēt uzdotā jautājuma hieroglifus un (principā vienalga kādā veidā) kodēt operatīvajā atmiņā jautājuma būtību (kodēšanas veidus var izprojektēt dažādus; cilvēkam, visticamāk, jautājumi kodējas kā alternatīvas ainas: viena aina, kurā hamburgers tiek apēsts, un otra, kurā to neēd, utt.).
.417.       5) Pamatojoties uz punktā (3) radīto stāsta ainu un punktā (4) radīto jautājuma kodējumu, pārbaudīt situāciju un ģenerēt vajadzīgo atbildi («jā» vai «nē»).
.418.       6) Atkarībā no iepriekšējā punktā ģenerētās atbildes, izvēlēties kartīti ar pareizo hieroglifu un iebāzt to Ķīniešu istabas spraugā.
.419. Lūk, tā darbojas īsts intelekts, un tā programma, kura realizē šādu algoritmu, saprot, ko viņa dara (bez šeit minētā Vitoss vēl fiksēs savā atmiņā paša izpildītās darbības, lai vēlāk varētu tās vajadzības gadījumā pārbaudīt un lai nākošajos uzdevumos izmantotu šo informāciju gan ainu ģenerēšanai, gan atbilžu veidošanai utt.).
.420. Protams, augstāk nosauktajos sešos algoritma blokos ir parādītas tikai pašas «aisbergu virsotnes»; katrs no blokiem ir sarežģīts pats par sevi un interesants no informātikas speciālista viedokļa: kā kodēt atmiņā agrāk uzkrāto informāciju par puķēm pļavās un bioloģijas mācībgrāmatām?, kā dešifrēt hieroglifu zīmes un konstatēt, kura no 50˙000 zīmēm tā ir?, kā nodibināt saiti starp hieroglifu un agrākajām atmiņām?, kā no šīs saišu virknes konstruēt stāsta satura ainu?, kā izanalizēt, vai šī aina apmierina jautājumā izteikto nosacījumu vai nē?, kā pēc šīs pārbaudes rezultāta atrast vajadzīgo atbildes hieroglifu?...
.421. Nav jau brīnums, ka cilvēki bez pieredzes programmēšanā (sevišķi jau lielu informātisku sistēmu projektēšanā) nevar to visu sev stādīties priekšā; precīza atbilde uz šiem jautājumiem vispār būs atkarīga gan no tā, kāda ir paša kompjūtera tehniskā konstrukcija, gan arī no tā, kā ir konstruēti pārējie (tiešā veidā šeit neiesaistītie) šīs operētājsistēmas aparāti. Nu, bet atrast vispār principiāli iespējamos risinājumus man, piemēram, nekādas grūtības nesagādā.
.422. Lai tagad Sīrls atkārto šīs programmas algoritmu, kā viņš to darīja ar Šenka programmu. Ja viņš to spēs, tad viņš būs sapratis ķīniešu valodu. Bet, ja nesapratīs, tad nespēs arī atkārtot Vitosa algoritmu.
.423. Sīrls nespēs atkārtot Vitosa algoritmu, ja šī algoritma punktā (2) viņam būs jāizmanto savas paša atmiņas. Tiesa, mēs varam šeit aplūkot vēl arī vienu citu iespēju: ja Sīrls atkārto ne tikai Vitosa darbības Ķīniešu istabā, bet vispār visas viņa darbības no paša sākuma, no pašas «dzimšanas» – atkārto visu Vitosa atmiņu uzkrāšanas procesu: kad viņam pirmoreiz rādīja, kas ir puķe, nosaucot tās vārdu ķīniešu valodā, kad viņš lasīja botānikas grāmatas par puķēm (ar hieroglifiem uzrakstītas) utt.
.424. Pieņemsim, Sīrls iziet tam visam cauri, bet tikai uzkrāj viņš šīs atmiņas ne pats savā galvā, bet vienā Ķīniešu istabas plauktā īpašā veidā iekārtotā kartotēkā, atdarinādams visus šīs uzkrāšanas procesus tādā pašā stilā, kā viņš imitē Šenka programmu. Tad nu gan viņam ar Indijas iedzīvotājiem vien nepietiks; būs jāņem palīgā ne tikai visi Zemes cilvēki, bet vēl arī visi mūsu Galaktikas un citu galaktiku iemītnieki, bet nu, ja reiz mēs abstrahējamies no laika un pūļu resursiem, tad tas nav būtiski. Tātad, pieņemsim, Sīrls ir atkārtojis visu Vitosa informācijas uzkrāšanas procesu, pats nesaprazdams, ko viņš tur krāj tajā Ķīniešu istabas kaktā.
.425. Tad, – jā, – tad viņš spēs atkārtot Vitosa intelekta algoritmu ķīniešu hieroglifu lasīšanā, izmantojot ne savas personīgās smadzenes un atmiņas, bet to (priekš viņa ārējo) informācijas noliktavu kaktā.
.426. Kas tad būs noticis un kas būs pierādīts? Tad būs pierādīts, ka Sīrls NAV tas intelekts, kurš saprot ķīniešu valodu. Ķīniešu valodu saprot TAS intelekts, kurš atrodas Ķīniešu istabā kopumā: ieskaitot Sīrlu (vienkārša interpretatora lomā), ieskaitot to informācijas noliktavu kaktā un ieskaitot to Vitosa programmas izdruku, pēc kuras Sīrls vadās savā darbībā.
.427. Te mēs saskaramies ar to jautājumu, par kuru prāto arī Penrouzs: kas ir intelekts? Vai tas var piemist mehāniskai zobratu sistēmai? Vai intelekts ir algoritms? – utt.
.428. Protams, intelekts piemīt jebkurai sistēmai, kura ir spējīga realizēt Vitosa algoritmu pilnā apmērā un ar tādu pašu kvalitāti. Ja zobratu sistēma ir spējīga to realizēt, tad viņai piemīt intelekts (cita lieta, protams, ka Vitosa algoritma realizēšanai ir vajadzīga tāda sarežģītība, kuru ar zobratiem nekad nesasniegt, bet ja sasniegtu – tad piemistu intelekts). Ja šo algoritmu realizē dators, tad viņam piemīt intelekts, ja to realizē Sīrls kopā ar skapi Ķīniešu istabā, tad viņiem (abiem kopā kā vienotai sistēmai, bet ne katram par sevi!) piemīt intelekts (tas intelekts, kurš saprot ķīniešu valodu).
.429. Penrouzs saskata «zīmīgu ironiju» «tajā faktā», ka šādu uzskatu piekritēji ieslīgstot «duālisma ekstrēmā formā», jo intelekta nesējs («mind-stuff») tad iznākot algoritms, kurš eksistējot neatkarīgi no matērijas.
.430. Es gan te nekādu duālismu nevaru saskatīt. Intelektuāla ir tā sistēma, kura spēj izpildīt noteiktas, iepriekš definētas darbības. Un viss.
.431. Vai «prāta nesējs» ir algoritms, vai šīs sistēmas vielu molekulas, vai vēl kaut kas, – tie visi ir tikai Penrouza tipa domātāju prātojumi, kādos es nemaz neielaižos: lai sistēma būtu spējīga veikt tās pieminētās «noteiktās, iepriekš definētās» darbības, ir vajadzīgs viss – gan molekulas, gan algoritms, gan atmiņa, gan visādi specifiski bloki. Ja nebūs kaut vienas komponentes – nebūs arī intelektuālas sistēmas.
.432. Iedomāties intelektu (prātu utt.) atdalītu no tās sistēmas, kura to realizē, iedomāties, ka, lūk, te ir sistēma, bet te, lūk, ir prāts, – tā domāt JAU ir aplams solis. (Un īstenībā tieši pats Penrouzs nekādi nevar atbrīvoties no šāda veida domāšanas, visu laiku meklēdams, «kur tad prāts sēž?» – un tātad pats arī ir tas duālists; tieši tādēļ jau viņš arī nevar nonākt pie «strong-AI» – «stingrā mākslīgā intelekta» uzskatiem).
.433. Pieņemsim, ka kāds cilvēks par kādu ķermeni, teiksim, tanku, spriež tā: «Lūk, te ir tanks, bet te, lūk, ir viņa smagums!». Divi atsevišķi objekti – duālisms.
.434. Priekš manis atdalīt intelektu no sistēmas, ir tikpat absurdi kā atdalīt smagumu no tanka. Te vispār nav nekādas ar duālismu saistītas problēmas; viss ir ļoti vienkārši un pat elementāri; problēmas te saskata tikai tie, kuri nekādi nevar uzbūvēt sev galvā tādu modeli par šīm lietām, kāds ir man (un citiem «strong-AI»), bet visu laiku lieto jau no paša sākuma duālistisku modeli, kurā prāts vienmēr ir atdalīts no sistēmas.
.435. Un tā, intelekts piemīt ikvienai sistēmai, kura ir spējīga izpildīt tās darbības, kuras ir definētas ar Vitosa operētājsistēmas algoritmu. Ja Ķīniešu istaba kopumā (ieskaitot Sīrlu kā interpretatoru un ieskaitot «ārējās atmiņas skapi» kaktā) ir spējīga šīs darbības izpildīt, tad tai piemīt intelekts (kurš saprot ķīniešu valodu). Paša Sīrla intelekts (kurš ķīniešu valodu nesaprot) attiecībā pret pirmo intelektu uzstājas tādā pašā lomā, kā datora procesors attiecībā pret operētājsistēmu: arī procesors tikai «akli» izpilda atsevišķas instrukcijas un pats par sevi neprot to, ko prot operētājsistēma kopumā.
.436. Bet, ja Sīrls «ārējās atmiņas skapi» neizmanto un nav iepriekš imitējis visu intelekta augšanu, tad imitēt Vitosa darbību Ķīniešu istabā viņš nevarēs.
.437. Kā redzat, «Ķīniešu istabas» problēmas atrisinājums ir tikpat elementārs kā kontinuuma problēmas atrisinājums.



[1] Schank, R.C. and Abelson, R.P. «Scripts, plans, goals and understanding». Eribaum, Hillsdale, NJ, 1977.
[2] Searle, J. «Minds, brains and programs», in «The behavioral and brain sciences», Vol.3. Cambridge University Press, 1980, reprinted in «The mind's I» (ed. D.R. Hofstadter and D.C. Dennett), Basic Books, Inc., Penguin Books Ltd., Harmondsworth, Middx. 1981.
[3] Searle, J.R. «Minds and brains without programs». In «Mindwaves» (ed. Blakemore and S. Greenfield), Basil Blackwell, Oxford, 1987.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru