ARTINT-06

Grāmata: Valdis Egle. «Mākslīgais intelekts»

https://vekordija.blogspot.com/2018/12/l-artint.html

Fragments no šīs grāmatas:

28. Pagaidu nobeigums

§114. «Revisere» un «Lase»

1999.09.16 18:02 ceturtdiena

(pēc 1 dienas, 3 stundām, 12 minūtēm)

.1700. Savas recenzijas noslēgumā punktā {.1517} Jūs rakstāt:

«Ir jācenšas panākt savas teorijas galveno rezultātu publicēšanu kādā starptautiskā žurnālā vai konferencē, iegūt zinātniskās sabiedrības novērtējumu ārpus Latvijas. Tas, iespējams, būtu daudz perspektīvāks ceļš turpmākajā darbā, salīdzinot ar Vislatvijas diskusijas («Revisere») organizēšanu (..), jo mūsuprāt tādas pietiekami kvalificētas un ieinteresētas sabiedrības pašlaik Latvijā gluži vienkārši nav un lielākai tās daļai ir gluži vienalga, vai mēs esam pērtiķi vai kompjūteri».

.1701. Protams, lielākajai Latvijas sabiedrības daļai ir vienalga, vai mēs esam pērtiķi vai kompjūteri (un izskatās pat, ka viena liela daļa nemaz nevarētu tos atšķirt, jo vieni nezina, kas ir kompjūters, bet otri nezina, kas ir pērtiķis). Bet runa jau nav par to. Labāk mazliet parēķināsim. Latvijā ir gandrīz trīs miljoni iedzīvotāju. Pieņemsim, ka divi miljoni vai vismaz pusotra miljona prot lasīt latviski (ieskaitot ārzemju latviešus un vecāko klašu skolēnus). Ja visi tie būtu «pietiekami kvalificēti un ieinteresēti», tad «Lasi» varētu izplatīt, teiksim, pusmiljonu lielā metienā (pieņemot, ka 3–4 lasītspējīgu cilvēku ģimene arī tad nopirktu tikai vienu grāmatiņas eksemplāru). Pieņemsim šo 500˙000 eksemplāru līmeni par 100%.

.1702. «Lasi» var izlaist, ja tirāža ir vismaz 2000 eksemplāru. Tātad, lai «Lase» varētu pastāvēt kā tipogrāfisks izdevums, vajag, lai «pietiekami kvalificēti un ieinteresēti» būtu 0,4% Latvijas lasītspējīgo iedzīvotāju. Līdz ar to jautājums iznāk tāds: ir vai nav Latvijā 0,4% no lasīt protošajiem iedzīvotājiem spējīgi interesēties par šo sēriju? Ja līmenis ir zemāks par šīm četrām procenta desmitdaļām, tad «Lasi» nav vērts taisīt; pretējā gadījumā – ir vērts.

.1703. Par «sabiedrības lielāko daļu», kā mēs redzam, runa nav pat ne tuvumā.

.1704. Ja «Lase» būtu izdevums tikai par matemātikas pamatiem, tad, protams, šie 0,4% neatrastos. Bet «Lasē» ir iekšā vēl daudz kas cits; lasītājs te var atrast daudzas interesantas ziņas, populārzinātniskus aprakstus, noskatīties, kā tiek āzēti no sava svarīguma apziņas uzpūsti pseido­zinātnieki un kāpostu politiķi; beidzot, pat neiedziļinoties, piemēram, Einšteina darbā, lasītāji var vismaz vienkārši paskatīties, kāds tad patiesībā izskatās īsts Einšteina raksts – kur gan viņi vēl citur to dabūs redzēt?...

.1705. Tāpēc es esmu optimists un domāju, ka vajadzīgie 0,4% tomēr varbūt varētu atrasties.

.1706. «Lase», dārgais profesor, ir unikāls latviešu kultūras un literatūras piemineklis; pēc dažiem gadu desmitiem tā būs klasika un stāvēs līdzās «Mērnieku laikiem», Raiņa dzejai un Blaumaņa lugām. Protams, «Lase» nav līdzīga nevienam no minētajiem darbiem (ja tā būtu līdzīga, tad es būtu tikai atdarinātājs, bet tur jau tā lieta, ka es taisu kaut ko pilnīgi nebijušu latviešu literatūrā un kultūrā).

.1707. Pat ja sabiedrība nenovērtētu «Lasi» uzreiz, tā novērtēs to pēc kāda laika. Kad Vinsents van Gogs 1889. gadā nogrieza sev ausi (šo interesanto epizodi mēs vēl kādreiz izanalizēsim no Vēras psiholoģijas viedokļa), viņš nonāca Arlas slimnīcā, kur dežūrēja 23-gadīgais ārsts-praktikants Felikss Rejs; vēlāk viņš bija arī van Goga ārstējošais ārsts. Van Gogs uzgleznoja sava ārsta portretu un uzdāvināja to viņam. Mājās Rejs ar to aizbāza caurumu vistu būra sienā. Pēc 11 gadiem gleznu tirgotājs Ambruāzs Vollārs caur kopēju paziņu Kamuēnu lūdza pārdot viņam šo gleznu. Doktors Rejs pie pusdienu galda pateica savējiem, ka prasīšot par to 50 frankus. Viņa tēvs – ļoti godīgs cilvēks – saķēra galvu un nosauca dēlu par mantkārīgu nelieti, kurš grib apkrāpt citus cilvēkus. Saniknotais dēls aiz spītības pieprasīja 150 frankus. Abiem par lielu pārsteigumu tirgotājs nekaulējoties samaksāja prasīto summu. Laikam gan nebūs jāstāsta, cik šī glezna maksātu šodien, ja to izliktu izsolē (tā atrodas Tēlotājas mākslas muzejā Maskavā). Tā tas ir ar tiem mākslas darbiem. Tāpēc «Lase» tiks taisīta jebkurā gadījumā, pat ja šobrīd tie 0,4% neatrastos (pēdējā gadījumā bez tipogrāfijas, tikai lāzerizdrukās un Internetā).

.1708. Protams, diskusija «Revisere» neizšķirs Vēras teorijas likteni pasaules mērogā. Bet tā palīdzēs izdarīt spiedienu uz Latvijas zinātniekiem un politiķiem. Un šo spiedienu viņi neizturēs. Vai saderēsim? Viņi kapitulēs jau pavisam drīz – un sāks atbalstīt Vēras teoriju (vismaz gudrākie no viņiem).

.1709. Tad sāksies interesantākā daļa – mēs iziesim pasaules plašumos. Un šīs sērijas lasītāji varēs sekot, kā Vēras teorijai tur veicas. Lai viņi neiedziļinās Kantora teorēmu iztirzājumu detaļās, – to jau neviens no viņiem arī neprasa. Bet viņi būs klāt pie grandiozas vispasaules zinātniskas batālijas – redzēs visu paši savām acīm, – un tas taču ir zināmā mērā interesanti.

.1710. Es saprotu, ka tas, protams, nevar sacensties ar pornogrāfiskām filmām, bet cilvēki ir tādas būtnes, kurām viens un tas pats ar laiku apnīk. Tad viņi varētu uz kādu brītiņu atrauties no dzimumaktu vērošanas un, atpūzdamies un izklaidēdamies, pārmaiņas pēc mazliet palasīt par zinātni. Nu, ne jau visi, protams, bet vismaz tie 0,4 procenti.

.1711. Un tikmēr arī viņu kultūras līmenis pieaugs: viens otrs uzzinās, ka vispār pastāv tāda Kontinuuma problēma un citas tamlīdzīgas lietas. Tad nevis es būšu pats nolaidies līdz «patērētāja» līmenim, «izdabādams pūlim», kā vairums rakstītāju, bet gan lasītājus būšu pacēlis līdz «Lases» līmenim...

.1712. Tātad diskusija «Revisere» turpināsies, un «Lase» tiks taisīta arī tālāk. Bet tas nekādā gadījumā nav pretrunā ar vēlējumu «iegūt zinātniskās sabiedrības novērtējumu ārpus Latvijas». Tikai to mēs meklēsim ne ar atsevišķām izkaisītām publikācijām žurnālos un konferencēs, bet ar vienotu, kapitālu monogrāfiju – sākumā Internetā, pēc tam tipogrāfiski izdotu. Fundamentāla teorija prasa fundamentālu sacerējumu. Apsolos šajā monogrāfijā «uzvesties godīgi» un nevienu neāzēt. Nu, ja nu vienīgi pa kādam mazam jociņam par Podnieku un Ulmani šad tad...

§115. Par pretenzijām

.1713. Jūsu, profesor, sacerējumā viscaur ir jūtama tieksme manu darbu «saķemmēt» un piešķirt tam «pieklājīgu» izskatu, tādu, lai «zinātniski sabiedriskā doma» varētu to vieglāk pieņemt un atzīt: bez vispasaules pretenzijām, bet ar konkrētiem nelieliem «rezultātiem», kurus publicē «parastajā ceļā» – žurnālos un konferencēs. Paldies Jums par šīm rūpēm, bet arī no tā es atsakos.

.1714. Kad Jūs sen atpakaļ aizgājāt pa celiņu uz «oficiālo zinātni» – rakstījāt disertācijas utt., – es to nedarīju, jo man nebija plānu kļūt par «zinātnieku». Tagad man nogriezties uz šo celiņu nozīmētu netieši atzīt, ka toreiz, jaunībā, kaut kas bija izdarīts nepareizi un nu tas, kaut ar novēlošanos, ir jālabo. Bet es tā nedomāju un arī tagad vēl joprojām negribu kļūt par «oficiālo zinātnieku», kurš dzīvo no grantiem un makšķerē publikāciju ķeksīšus.

.1715. Ja Jūs no sava profesora un habilitētā doktora stāvokļa sāktu sludināt, ka esat izstrādājis pasaules mēroga teoriju, kas liekama līdzās Kopernika, Ņūtona un Einšteina mācībām, tad kolēģi droši vien smietos un runātu: «Nu, tas vecais Tambergs gan ir galīgi prātu izkūkojis, – sevi par Ņūtonu uzskata!». Tas droši vien kaitētu Jūsu reputācijai, varbūt drīz vien Jums vairs nepagarinātu grantu un atteiktos no Jūsu lekcijām Universitātē. Jums ir ko zaudēt, un ir jāizturas «piedienīgi».

.1716. Bet man, kā kādreiz proletāriešiem, nav ko zaudēt, «izņemot savas važas». Man nav grantu, nav grādu, nav prestiža. Tāpēc es varu atļauties to, ko nevarat atļauties Jūs. Mani jau tāpat viņi visi «neņem par pilnu»; pats redzat: neatbild Matemātikas institūts, neatbild Zinātnes departaments, neatbild Grīnblats, Balodis, Čakste, Ulmanis... Dumjāks kā es esmu viņu acīs, es nemaz vairs nevaru būt.

.1717. Tiesa gan, arī es viņus visus neņemu par pilnu, bet tas negroza pirmo faktu: ka viņi mani uzskata par muļķi un ākstu.

.1718. Pieņemsim, ka neviens pasaulē manu pretenziju tā arī neatzīs. Kas tad būs noticis? Būs piepildījies tas, ko es vēlējos no paša sākuma, kad jaunībā novērsos no «oficiālās zinātnes» taciņas. Bet pastāvēs «Lase» (un citas grāmatas) – tās paliks latviešu un Latvijas kultūrā tikmēr, kamēr vien pastāvēs pati šī kultūra.

.1719. Tātad tas notiks vissliktākajā gadījumā. Taču iepriekš es vēl gribu paskatīties, kā «viņiem» izdosies neatzīt šo manu nekaunīgo pretenziju. Tas ir tāds savdabīgs psiholoģisks eksperiments. Ja mana pretenzija ir nepamatota, tad taču jāpastāv kaut kādai iespējai to visiem parādīt – vai ne? Nu, tad lai viņi nodemonstrē to tā, kā Aleksandrovs parādīja Popandopulo pretenziju nepamatotību punktā {.1457}. (Tur jau tas fokuss, ka viņi to nespēj un nekad nespēs; neatkārtosimies un nesāksim šeit iztirzāt – kādēļ).

.1720. Zeme griežas vai negriežas ap savu asi neatkarīgi no tā, vai Galilejs mēģina vai nemēģina pielāgoties sava laika sabiedrībai, izvirza vai neizvirza pretenziju, ka viņam Zemes griešanās fakts esot zināms, pretēji Aristotelim un pārējai oficiālajai zinātnei.

.1721. Tāpat arī Vēras teorijas gadījumā patiesība ir tāda, kāda tā ir, lai ko arī nerunātu Valdis Egle un lai ko par viņa vārdiem nedomātu apkārt stāvošie profesori no Rīgas, Kembridžas, Monreālas vai Hārvardas. Galu galā – kā tas vienmēr ir bijis Zinātnē – visu taču izšķirs šī Patiesība, un nevis tas, vai Valdis Egle izvirzīja bezkaunīgas pretenzijas, vai arī «pieklājīgi» mēģināja pielabināties pašreizējai sabiedriskajai domai. Ja Patiesība ir manā pusē, tad uzvara būs man, lai cik nekaunīgi es izturētos, bet ja Patiesība nav manā pusē, tad priekš kam man vajadzīga «viņu» labvēlība? – lai dabūtu grantu, vai?

.1722. Tāpēc, profesor, droši uz priekšu un nekādas pielāgošanās, nekādas izdabāšanas, nekādas cenšanās izpelnīties labvēlību! Pretenzija pati augstākā – un ne par matu zemāka. Vēras teorija ir pasaules mēroga mācība, līdzvērtīga Kopernika, Ņūtona, Einšteina un Darvina mācībām – un cauri. Kurš grib apgalvot, ka tas tā nav, lai pierāda to, – – ja var.

§116. Pie fizikas aksiomatizācijas

.1723. Par to, ka es vēlos aksiomatizēt Relativitātes teoriju, es pirmoreiz uzzināju no Jums. Līdz tam, kā jau bija teikts punktā {.1441}, es «nejutos pietiekoši stiprs, lai ietu pa šo ceļu». Šīs ziņas dēļ tagad esmu visai noraizējies, jo nu nāksies šajā virzienā domāt, kaut ko rakstīt utt. Taču aksiomatizācija ir liels jautājums, bet šī grāmata, kā Jūs redzat, ir jau pierakstīta pilna, un te vairs to nevar ietilpināt. Tādēļ atliksim šī jautājuma izskatīšanu uz citu reizi.

§117. Par naivumu, padebešiem un Svēto Grālu

.1724. Jūs, profesor, teicāt man mutiski (rakstiskajā recenzijā šo vārdu nav), ka manas pūles piesaistīt Vēras teorijai Valsts prezidentus esot naivas. Viņi to nekad nedarīšot. Var jau būt, ka tā. Taču Jūs raugāties uz mani kā uz vienkāršu lūdzēju: sak, ja Augstības pievērsīs Vēras teorijai uzmanību, tad projekts ir izdevies; ja nepievērsīs – tad nodoms ir izputējis. Īstenībā tomēr es kā pieredzējis program­mētājs dzīvoju pēc citiem, daudz efektīvākiem algoritmiem, kuri dos labu rezultātu abos gadījumos.

.1725. Katrs Latvijas Valsts prezidents ir zvērējis, turot roku uz sirds, ka viss viņa darbs būšot veltīts Latvijai. Zvērējis ne vien Saeimas deputātu, bet arī miljoniem televīzijas skatītāju – tajā skaitā manā – priekšā. Vēras teorijas izplatīšana pasaulē ir darbs Latvijas labā (jo ir skaidrs, ka tas paaugstinātu Latvijas lomu un prestižu pasaulē un ka Latvijai nav nekādu objektīvu iemeslu šo iespēju neizmantot). Tātad, ja Prezidents atsakās atbalstīt Vēras teoriju, tad viņš pārkāpj zvērestu. Ja viņš pārkāpj zvērestu, tad viņu vajag sodīt. Te Jūs, Tamberga kungs, varat vaicāt: kādi gan mums, vienkāršajiem mirstīgajiem, ir rokās līdzekļi, lai sodītu Valsts prezidentu? Tomēr, mīļais profesor, tādi līdzekļi pasaulē pastāv.

.1726. Prezidents Ulmanis savu zvērestu nepildīja. Ne jau tādēļ, ka viņš tīšām negribētu strādāt Latvijas labā, bet vienkārši tādēļ, ka viņš nespēja aptvert, kas ir un kas nav darbs Latvijas labā (un kādi viņam bija padomnieki, to jau mēs redzējām grāmatā LASE1 ar galma bruņinieku de Razānu)[1]. Ļauns cilvēks jau Ulmanis nav, – kas ir, tas ir, kas nav, tas nav –, bet tikai tā prāta viņam ir tik, cik nu tā ir.

.1727. Tagad es (pagaidām) atvados no mūsu bijušā prezidenta Gunta Ulmaņa ar vārdiem: «Jūs palieciet savā vietā, bet es palikšu savā!». Atļaujiet man novēlēt Jums, Ekselence, visu to labāko ar Ausekļa 1872.gadā rakstītajām rindiņām:

.1728.

Pērkons, jodus dīdīdams,

Lai Jūs netramda;

Zobgals, ļaudis rīdīdams,

Lai Jūs nečamda!

.1729.

Miega mātes lutekli,

Dārgais auklējums!

Pūstat, mīļais sutekli,

Augsta laime Jums!

 .1730. Taču man ir tāda priekšnojauta, ka, neskatoties uz šo Ausekļa un manu draudzīgo aicinājumu, Pērkons, jodus dīdīdams, tomēr krietni patramdīs Ulmani, un arī Zobgals, ļaudis rīdīdams, viņu pačamdīs – un kā vēl pačamdīs! Uz vecumu esmu kļuvis māņticīgs un sāku ticēt priekšnojautām.

.1731. Kas attiecas uz Vairu Vīķi-Freibergu, tad mēs dzīvojam demokrātiskā valstī, un katrs Latvijas pilsonis – pat Valsts prezidente – var rīkoties (protams, likuma ietvaros) tā, kā viņam labpatīk. Jebkura rīcība ir solis Dzīves spēlē. Šīs trīs grāmatas (LASE2, LASE3 un LASE4) tiks visas reizē nogādātas viņai. Tas būs mans gājiens Dzīves spēlē. Viņai būs kaut kas jāizlemj par Vēras teoriju. Tas, savukārt, būs viņas solis Dzīves spēlē (arī neatbildēšana ir tikai viens noteikts gājiens, un nekas vairāk). Pēc tam gājiens būs atkal man. Un tā mēs to spēlēsim daudzus gadus, bet Lasītāji varēs tam visam sekot: kā kurš spēlē šo Dzīves spēli. Tas arī viss mans naivums.

.1732. Bet pagaidām vēl ir tikai atklātne šajā mūsu Spēlē, un es griežos pie Valsts prezidentes ar tādiem pašiem vārdiem, ar kuriem pirms gada grāmatā LASE1 vērsos pie Gunta Ulmaņa: Seņora! Nāciet par slavu Latvijai – un tagad, kā Jūs redzat, mūs pavada jau arī daži Latvijas profesori – dosimies kopīgi, patiesības Svēto Grālu meklējot, padebešiem līdzi Zinātnes lauku plašumos –

.1733.

Tur tālumā, kur ziemas nepazīst,

Kur rozes mūžam zied un nenovīst...

 

Izlases krājuma LASE4 noslēgums

---

[1] Skat. {SKATI.99}.