Fragments
no šīs grāmatas:
(Oriģināls: {VISUS.1423})
§88. Jauni oponenti diskusijā «Revisere»
1999.09.13 01:16 nakts uz pirmdienu
.1423. Augstāk dotais un doktoram Rihardam
Balodim adresētais teksts dažādu iemeslu dēļ līdz viņam vēl nebija nonācis, kad
Latvijas grāmatnīcās jau parādījās sērijas «Lase» 1. laidiens ar mūsu
diskusijas sākumdaļu, kā rezultātā diskusijā iesaistījās jauni dalībnieki.
Visaktīvākais un pagaidām visnozīmīgākais no viņiem bija profesors Juris
Tambergs, kurš, būdams visai kolorīta figūra un labi zinādams, ka par to
nesaņems ne santīmu honorāra, tomēr uzreiz, līdzko es viņam to piedāvāju,
piekrita uzrakstīt par grāmatu LASE1 recenziju, iztērēdams tam vairāk laika,
nekā es to ar tīru sirdsapziņu varētu no viņa pieņemt.
.1424. Zemāk {.1459} mēs publicējam profesora
Tamberga atsauksmi un manu atbildi uz to. Lai saprastu, ko Tamberga kunga
tekstā nozīmē vārds «mēs», laikam viscaur tā vietā ir jālasa: «es».
.1425. Mūsu pazīšanās ar profesoru Tambergu
iesākās caur to, ka es, pārtulkojis latviski priekš «Lases» divus Einšteina
rakstus,[1]
1999.gada 16.jūnijā aizgāju ar to izdrukām uz Latvijas Universitātes
Teorētiskās fizikas katedru, lai pavaicātu, kas Latvijā varētu tulkojumus pirms
to publicēšanas izlasīt un varbūt palabot no fizikas terminoloģijas viedokļa.
Bez tam man likās, ka krievu izdevumā, kuru es izmantoju, dažās formulās varbūt
ir drukaskļūdas.
.1426. Katedrā viens jauns cilvēks, kā
izskatījās, pašreiz eksaminēja kādu studenti, un es atvainojos, ka laikam esmu
ieradies nelaikā, bet jaunais cilvēks tomēr jautāja, ko es vēloties, un,
uzzinājis manu vajadzību, atbildēja, ka tādi cilvēki, kas saprotot
Relativitātes teoriju, Latvijā esot trīs: profesori Edvīns Šilters, Vladimirs
Ivins un Juris Tambergs.
.1427. (Šeit es nodomāju, ka zinātnes progress
laikam ir stipri gājis uz priekšu, jo, kā zināms, 1920. gadu sākumā fiziķim
Edingtonam reiz teikuši, ka Relativitātes teoriju visā pasaulē saprotot tikai
trīs cilvēki, un viņš nav spējis izdomāt, kurš varētu būt tas trešais; tagad,
turpretim, jau pat Latvijā vien man bez minstināšanās uzreiz nosauca trīs
gabalus).
.1428. Profesoru Šilteru man tā arī neizdevās
sazvanīt (bija taču vasara), Ivina kungs atteicās, jo neņemoties rediģēt
latvisko terminoloģiju, un tā es nokļuvu Atomfizikas un spektroskopijas
institūtā, kur, kā man bija teikts, varot meklēt Tambergu. Paša Tamberga tur
nebija, bet bija divi citi cilvēki, no kuriem viens vēlāk izrādījās par
profesoru Bērsonu. Viņš vaicāja, kas man uz sirds, un es atbildēju, ka uz sirds
man ir Einšteina raksti, kurus esmu pārtulkojis latviski un gribētu, lai kāds
speciālists tos izlasa pirms publicēšanas.
.1429. Tālāko ir grūti aprakstīt vārdos, tik
daudzpusīga domu gamma atspoguļojās Bērsona kunga sejā. Ja to izteiktu vārdos,
tā skanētu apmēram tā: «Ko!?.. Einšteina?.. Šeit?.. Latvijā?!.. Tagad!.. Kad
visi kārtīgi cilvēki... pornogrāfiskus žurnālus?.. Te uzradies viens...
Nenormāls!!!..».
.1430. –
Un kādā žurnālā tad jūs domājat to drukāt? – profesors Bērsons jautāja,
cenzdamies, cik iespējams, noslēpt skepsi savā balsī.
.1431. Es atbildēju, ka domāju to drukāt pats
savā izdevumā. Tas viņu mazliet nomierināja, jo līdz ar to noskaidrojās, ka
atnācējs vismaz nedomā, ka Latvijā varētu pastāvēt žurnāls, kurā būtu iespējams
nodrukāt Einšteina rakstus.
.1432. Tā nu profesors Bērsons apsolījās nodot
manus papīrus Tambergam. Tamberga kungs piezvanīja nākošās dienas vakarā. Viņa
balsī bija jūtamas tās pašas noskaņas. «Labi vēl, ka jūs vismaz nenoliedzat
Einšteina teoriju!» – viņš man sacīja ar zināmu atvieglojuma sajūtu. Es gribēju
viņam pavaicāt, ko tad es tik briesmīgu esmu izdarījis, ka uz šī fona vienīgais
gaišais plankums ir mana nevēlēšanās apstrīdēt Einšteina teoriju, bet tā kā
profesors Tambergs pats runāja nepārtraukti, tad man tā arī neizdevās savu
jautājumu iespraust sarunā.
.1433. Tālāko pastāstīs pats Tamberga kungs,
bet savā stāstā viņš piemin {.1522} divus mana teksta paragrāfus, kuri viņa
saņemtajos papīros pavadīja Einšteina rakstu tulkojumus, un abus šos paragrāfus
es pievienoju še klāt, lai lasītājam būtu skaidrs, par ko profesors Tambergs
runā. Lūk, tie:
§89. Par tulkojumiem un komentāriem
1999.03.04 08:06 ceturtdiena
(pirms 6 mēnešiem, 8 dienām, 17 stundām, 10
minūtēm)
.1434. Abus augstāk dotos Einšteina rakstus es
pārtulkoju divos paņēmienos 1998.gada novembrī un 1999.gada februārī. Cik man
zināms, tas ir pirmais šo darbu tulkojums latviski (vismaz Rīgas bibliotēku
katalogos man neizdevās atrast citus tulkojumus). Spriežot pēc bibliotēku
katalogiem, latviski vispār ir izdota tikai viena Einšteina grāmata 1925.gadā,[2]
taču tā satur viņa vēlākus populārus relativitātes teorijas izklāstus, bet
nevis šos pirmos, klasiskos darbus.
.1435. Tulkojumu izpildīju no krievu valodas,
domājot vēlāk salīdzināt ar vācu oriģinālu, ja to izdosies dabūt Latvijas
bibliotēkās (kas nebūt nav triviāli: Akadēmiskajā bibliotēkā, piemēram, arī
vāciski ir tikai tie paši Einšteina populārie 1920–1921.gadu izdevumi, no
kuriem taisīts minētais 1925.gada latviešu tulkojums).
.1436. Taču, par cik runa nav par
beletristikas daiļdarbu, tad raksta būtisko saturu divkāršais (vācu – krievu –
latviešu) tulkojums, cerams, pārāk neietekmēs.
.1437. Tulkojumu es izpildīju ne vienkārši
tāpēc, lai padarītu latviešu lasītājam pieejamus šos klasiskos darbus (kas arī,
pats par sevi, protams, jau ir zināms labums), bet ar nolūku tos kādreiz
komentēt Vēras teorijas gaismā (tas gan ir liels darbs, tāpēc nevar tikt veikts
ātrā laikā).
.1438. Augstāk dotie Einšteina klasiskie
sacerējumi (nerunājot jau nemaz par viņu zinātnisko nozīmi) arī tīri estētiskā
plāksnē ir viens no visspilgtākajiem loģiskā skaistuma piemēriem pasaules
vēsturē. Katram, kas tos uzmanīgi lasīs, būs uzreiz redzama Eiklīda parauga
ietekme. Tiek izvirzīti divi postulāti, un uz to pamata izvērsta nepretrunīga teorija...
.1439. Lai apstrīdētu šo teoriju, ir jāapstrīd
kāds no postulātiem (vai abi). Bet kompetentā līmenī tas nav iespējams, jo
postulāti (un sevišķi jau otrais: par gaismas ātruma nemainību jebkurā
mērījumā) ir gluži vienkārši eksperimentu rezultāts. Tāpēc arī ir tikai
dabiski, ka visi fizikālie eksperimenti dod rezultātus, kas saskan ar šo
teoriju.
.1440. Tādā gadījumā var rasties jautājums, ko
tad es taisos šeit vēl komentēt. Ir tomēr vismaz divi virzieni, kuros būtu
iespējama šāda komentēšana.
.1441. Pirmais ir: izvirzīt
tādu postulātu sistēmu, kurā abi Einšteina postulāti kļūtu par teorēmām, kas no
tās izriet (un tas tad nozīmētu, ka ir radīta fundamentālāka teorija). Man
šķiet, ka tas principā ir iespējams, un varbūt pat tie apsvērumi, kurus es minēju
1978.gadā krieviski {ROAD.220} un 1997.gadā latviski {REVIS.413}
(vai kaut kas līdzīgs) varētu būt pirmais solis šajā virzienā. Taču pats es
nejūtos pietiekoši stiprs, lai ietu pa šo ceļu.
.1442. Un otrais virziens –
kurā es arī gatavojos doties – ir sekojošs. Einšteins viscaur runā par
«novērotāju», kurš atrodas tajā vai citā «koordināšu sistēmā» un tur kaut ko
mēra (laiku, garumu) un rēķina (vesels lērums formulu un diferenciālvienādojumu).
Taču Einšteinam (un visiem viņa sekotājiem) šis «novērotājs» ir «vienkārši
cilvēks» bez detalizētas viņa iekšējās uzbūves un darbības izskatīšanas.
Turpretī Vēras teorija aplūko šo «novērotāju» kā bioloģisku kompjūteru, kā
informācijas apstrādes sistēmu, iedziļinoties jautājumā, kādā tieši veidā šāda
sistēma var «uztvert» telpu un laiku, kādā veidā tā var nonākt pie
diferenciālvienādojumiem un tamlīdzīgām lietām, un tās izmantot.
.1443. Lūk, šo jautājumu detalizēta
aplūkošana, man šķiet, var daudz ko noskaidrot, varbūt arī padarot skaidru un
vienkāršu to, kas citādi liekas paradoksāls un izskatās esam pretrunā ar
«veselo saprātu».
.1444. Principā lielāko daļu no tiem
jautājumiem, kuru dēļ es nolēmu ķerties pie šīs komentēšanas (sakars starp
matemātiskajiem vienādojumiem un fizikālajiem eksperimentiem utt.), es varētu
aplūkot arī piemērā ar jebkuru citu fizikas teoriju. Bet Einšteina teorijai ir
divas priekšrocības: 1) tā ir milzīgi slavena un visiem zināma, ja ne citādi,
tad vismaz pēc vārda, un kāpēc gan iedziļināties kādā reti kuram zināmā
teorijā, ja var ķerties pie visslavenākās; 2) relativitātes teorijas
«fizikālais inventārs» ir ārkārtīgi vienkāršs – tikai «pulkstenis un lineāls» –
lietas, par kurām katram lasītājam ir tiešs priekšstats, un nav šeit nekādu
spektroskopu vai ciklotronu, par kuriem «ierindas lasītājs» nekā nezinātu.
.1445. Tomēr vēlreiz atgādinu, ka to procesu
izskatīšana, kuri norisinās Einšteina «novērotāja» smadzenēs, kad viņš darbojas
ar «pulksteņiem» un «lineāliem», ar «formulām» un «vienādojumiem», ir ļoti
liels darbs, jo šie procesi nebūt nav elementāri. Pagaidām mūsu nolūks ir tikai
iegūt abu Einšteina darbu korektu latvisku tekstu.
§90. Par
zinātnisku noraidījumu
.1446. 1990.gadā žurnālā «Наука
и Жизнь» № 3 bija rubrikā «Lasītāja tribīne» nodrukāts Maskavas Aparātu
būvniecības institūta vecākā zinātniskā līdzstrādnieka inženiera G. Popandopulo
raksts «Kur bija kļūda?»[3].
Autors iesāk tā:
.1447. «Neviena zinātniska teorija visā zinātnes attīstības vēsturē nav izsaukusi tādu «prātu apjukumu», kādu izsauca A. Einšteina relativitātes teorija, kuru mēs tagad saucam par speciālo relativitātes teoriju (SRT). Laužot fizikas pamatkoncepcijas, apgriežot ar kājām gaisā mūsu priekšstatu par telpu un laiku, tā atrisināja pretrunu kamolu, kuras bija radušās kustībā esošu ķermeņu optikā, bet nonāca pretrunā ar veselo saprātu. Pēdējais apstāklis nemulsināja gados jauno Einšteinu, kurš uzskatīja veselo saprātu par «aizspriedumu sakopojumu, kas cilvēkā tiek ielikts, kamēr viņš vēl nav sasniedzis astoņpadsmit gadu vecumu»».
.1448. Tālāk Popandopulo īsi apraksta «ētera
teoriju» (kura «bija spēkā» līdz Einšteinam) un dažus ar to saistītos fizikālos
eksperimentus, sevišķi t.s. «Maikelsona–Morlija» 1886.gada eksperimentu, kurš
bija Fizo eksperimentu precizējums un galīgi apgāza «ētera teoriju», jo atrada,
ka gaismai vienmēr ir viens un tas pats ātrums, lai kā arī kustētos mērītājs
attiecībā pret gaismas avotu. Popandopulo Maikelsona rakstā par šo eksperimentu
atrod kļūdu un nobeidz tā:
.1449. «Tātad Fizo eksperiments, kuru Einšteins uzskatīja par speciālajai relativitātes teorijai fundamentālu, ir izrādījies kļūdains. Taču, ja pieļaujam, ka SRT ir bijusi kļūdaina pašos savos pamatos (bet autors par to ir pārliecināts), tad visi no SRT pozīcijām agrāk izskaidrotie eksperimenti prasa jaunus izskaidrojumus. Savos domājamo atklājumu pieteikumos № OT-11437 un № OT-11670 autors ir devis izskaidrojumus visiem kustībā esošu ķermeņu optikas eksperimentiem un novērojamajām parādībām, neizmantojot relativitātes fiziku, tajā skaitā arī tiem, kurus SRT izskaidrot nevar».
.1450. Tāds raksts, kurš mūsdienās apstrīd
tādu lietu kā Relativitātes teorija, parādījās tādā žurnālā kā «Наука и Жизнь»
ne tikai tāpēc, ka bija «perestroikas» laiks un nu drīkstēja «drukāt visu ko»,
bet vēl arī tāpēc, ka redakcijas eksperti patiešām nevarēja tikt skaidrībā ar
viņiem iesniegto Maikelsona raksta kopiju un Popandopulo uzrādītajām kļūdām
tajā. Tāpēc viņi Popandopulo rakstu nodrukāja, kaut arī aplikuši no visām pusēm
ar norādījumiem, ka tās ir hipotēzes, «lasītāja tribīne», «gaidām atsauksmes»
utt.
.1451. Tikai pēc 9 mēnešiem, žurnāla 12.
numurā, parādījās «oficiālās zinātnes» atbilde[4],
kuru bija uzrakstījis PSRS ZA korespondētājloceklis J. Aleksandrovs, S.I.
Vavilova v.n. Valsts optiskā institūta direktora vietnieks. Aleksandrovs
stāsta, ka viņš un vēl pieci institūta darbinieki rūpīgi izpētījuši Maikelsona
rakstu un secinājuši, ka Maikelsons visu darījis un mērījis pareizi, bet
pieļāvis zināmu nevērību eksperimenta aprakstā, kuras dēļ dažas lietas varēja
iztulkot divdomīgi. Laikabiedri, kad šis eksperiments bijis aktuāls, tomēr viņu
sapratuši pareizi un nav cēluši iebildumus. Taču svarīgāki ir Aleksandrova
vispārīgie argumenti, kurus es zemāk citēju:
.1452. «Speciālā relativitātes teorija (SRT) neapšaubāmi ir visslavenākā no fizikas teorijām. SRT popularitāte ir saistīta ar viņas pamatprincipu vienkāršību, iztēli satriecošu secinājumu paradoksālumu un viņas centrālo vietu divdesmitā gadsimta jaunajā fizikā. SRT atnesa neredzētu slavu Einšteinam, un šī slava kļuva par vienu no iemesliem pastāvīgiem teorijas revidēšanas mēģinājumiem..1453. Profesionāļu vidē strīdi ap SRT izbeidzās jau vairāk nekā pirms pusgadsimta. Bet līdz pat šai dienai fizikas žurnālu redkolēģijas atrodas pastāvīgā fiziķu-amatieru aplenkumā, kuri piedāvā SRT grozīšanas variantus (..)..1454. Visbiežāk tiek apšaubīti pirmo relativisko eksperimentu rezultāti vai traktējums. Kritiķi uzskata, ka šie mēģinājumi sastāda SRT pamatus. Tas ir dziļi maldi: tie eksperimenti tikai uzveda uz domām par relativitāti. Tagad par SRT eksperimentālo apstiprinājumu jāuzskata viss milzum daudzu ar teoriju saskanošu seku, parādību un faktu kopums visdažādākajās zinātnes un tehnikas jomās – elektrodinamikā, atomu un kodolu fizikā, astrofizikā, radiolokācijā, kosmonautikā utt. Augsto enerģiju fizikā, kur visi ātrumi ir tuvi gaismas ātrumam, neviens aprēķins nav iedomājams bez SRT, un jebkurā ikviena kodolfizikas žurnāla numurā var atrast desmitiem faktu, kas pierāda SRT pareizību. Pusgadsimtu ilgā paātrinātāju būvniecības prakse izmanto SRT formulas par tikpat ikdienišķu konstruēšanas pamatu, kāda tiltu būvniecībā ir materiālu pretestības teorija. Pie tam SRT paredzējumu precizitāte apmierina prakses visstingrākās prasības: piemēram, nosakot paātrinātāja daudzkilometru orbītas rādiusu kļūda pieļaujama ne lielāka par milimetru. Ar vārdu sakot, apgūto enerģiju jomā SRT secinājumi ir neapstrīdama patiesība, kas konstatēta galīgi (..)..1455. Noslēgumā atkārtošu, ka jebkuras šaubas par agrīno relativisko eksperimentu korektumu nevar pat ēnu mest uz SRT, tāpat kā vēsturnieku šaubas par Magelāna precīzu maršrutu nevar izmainīt priekšstatu par Zemes formu. Kas attiecas uz neprecizitātēm Maikelsona darbos, tad tās, manuprāt, tikai padara cilvēcīgāku slavenā fiziķa tēlu, mīkstinot pēcteču greizsirdību uz viņa slavu».
.1456. (Alberts Abrahams Maikelsons piedzima
1852.12.19 Polijā ebreju ģimenē kā Mihelsons. Divu gadu vecumā viņu vecāki
aizveda uz Ameriku, kur viņš pabeidza Jūras kara akadēmiju un kļuva par tās
pasniedzēju. Par pētījumiem optikā un attiecīgās aparatūras radīšanu viņam
1907.gadā piešķīra Nobela prēmiju, un viņš kļuva par pirmo amerikāni, kam tā
piešķirta fizikā; miris 1931.05.09).
.1457. Un tā, mēs redzam, ka «oficiālā
zinātne» noraida Popandopulo pretenzijas uz SRT revidēšanu, un redzam arī tādu
šī noraidījuma pamatojumu, kuru patiešām var uzskatīt par izsmeļošu. Diezin vai
kādam var rasties šaubas, ka Aleksandrovs (un citi fiziķi) bez grūtībām varētu
dot precīzu to eksperimentu, faktu un aprēķinu aprakstu, kuri «desmitiem» ir
atrodami «katrā kodolfizikas žurnāla numurā» un kuri apstiprina relativitātes
teoriju.
.1458. Tā tas izskatās, kad pretenzija uz
jaunatklājumu ir patiešām nepamatota un noraidījums ir patiešām pamatots. Bet
man attiecībā uz Vēras teoriju Latvijas zinātņu «spīdekļi» divdesmit gadu laikā
nav varējuši dot nekādu noraidījuma pamatojumu, nav bijuši spējīgi
pateikt vispār NEKO.
[1] Skat. {L-EINSTE}.
[2] Einšteins A. «Relativitates teorija» ar J. Strauberga ievadu. I.
Apgādniecība «Mathesis». Rīgā, 1925. Matemātiski – Fizikalā Biblioteka. Vairumā Latvijas
skolotāju kooperativā.
[3] Попандопуло Г. «В чем ошибка?». «Наука и Жизнь», 1990 № 3, с.120–121. Гипотезы, предложения, догадки. Трибуна читателя.
[4] Александров Е. «Была ли
ошибка?». «Наука и жизнь», 1990 № 12, с.109–110. Дополнения к материалам предыдущих номеров.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru