Fragments
no šīs grāmatas:
(Oriģināls: {SKATI.331})
§22. Jaunajai Latvijas Valsts prezidentei
1999.06.18 10:32 piektdiena
(pirms 23 dienām, 2 stundām, 15 minūtēm)
Vaira Vīķe-Freiberga ienāk Mediotēkas
apritē[1]
.331.
Viņas Ekselencei
Latvijas Valsts Prezidentei
Vairai Vīķei-Freibergai
no Valda Egles.
.332. Ekselence,
.333. pirms apmēram 11 stundām, vakar, 17.
jūnijā plkst. 23:47 Saeimas Vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs Romualds Ražuks
no Plenārsēžu zāles tribīnes paziņoja – un caur televīziju visa Latvija
uzzināja –, ka Jūs esat ievēlēta par jauno Latvijas Valsts prezidenti.
.334. Vispirms atļaujiet sirsnīgi apsveikt Jūs
ar šo lielo panākumu un mūs pašus ar tādu Prezidenti, uz kuru mēs tagad liekam
tik lielas cerības.
.335. Lielākajai daļai Latvijas cilvēku Saeima
vakar vēlēja «vienkārši» Latvijas Valsts prezidentu, bet priekš manis tā
balsoja vēl arī par to personu, kurai būs adresēti sērijas «Lase» nākošie
laidieni. Lai ko arī viņi būtu ievēlējuši, šai personai, saskaņā ar «Lases» no
paša sākuma deklarēto pamatprincipu, tiktu adresētas un sūtītas «Lases» tālākās
grāmatiņas. Tagad par šo personu tātad esat kļuvusi Jūs (kaut arī iepriekšējais
adresāts, Viņa Ekselence Guntis Ulmanis, arī netiks aizmirsts).
.336. Varbūt tā ir zīmīga sakritība, varbūt
pat kaut kas vairāk – Liktenis vai Providence –, ka tagad par šo personu esat
kļuvusi tieši Jūs – pasaulslavena zinātniece, un pie tam vēl psiholoģe pēc
izglītības un pamatspecialitātes, jo tieši psiholoģija (līdz ar matemātiku) ir
viena no tām nozarēm, kuru visciešāk skar tā mana teorija, saukta latviski par
Vēras mācību, kuras dēļ visas šīs lietas tiek no manas puses rīkotas.
.337. Viņa Ekselence Guntis Ulmanis rakstīja
savā grāmatiņā[2]:
.338. «Ar gadiem es arvien vairāk pārliecinos, ka cilvēka dzīvi un viņa gaitas virza kāda augstāka vara, ko var saukt dažādi – par Dievu, Likteni, Kosmosa spēku vai vēl kā. Protams, cilvēkam ir neatlaidīgi jādarbojas pašam, viņam jālemj un jāizšķiras, bet vienā brīdī kāds it kā pasaka priekšā, un tu jūti – vajag darīt tieši tā».
.339. Vai šāda «augstāka vara» pastāv kā ārēja
realitāte, to laikam cilvēkam nekad nebūs lemts viennozīmīgi noskaidrot, bet ka
tā pastāv kā zināma iekšēja realitāte, pat nolemtība, par to nevar būt
nekādu šaubu. Taču arī ārējie apstākļi bieži vien iegrozās tā, ka grūti
atbrīvoties no sajūtas: «Tev tas ir nolemts, tas ir tavs Liktenis, – viss,
pilnīgi viss iekārtojas un pats no sevis virzās tā, ka savādāk tu nevari: tev
tas ir jādara...».
.340. Jūsu Ekselencei un Viņa Ekselencei
Guntim Ulmanim šis Liktenis bija lēmis kļūt par Valsts prezidentiem, tas ir –
manās acīs – par Tautas, Nācijas, Valsts personificējumiem. Bet man šis
Liktenis ir lēmis izvirzīt pasaulei tāda mēroga teoriju, kuru var salīdzināt
tikai ar Kopernika, Darvina vai citu kādu līdzīgas nozīmes mācību – un izvirzīt
to no Latvijas, no latviešiem... Un tāpat, kā Jūs un Viņa Ekselence patiesībā
nemaz nevarējāt un nevarat novirzīties no tā ceļa, kas jums nolemts, tāpat arī
es nevaru pagriezt sāņus no man nolemtā ceļa: man «tas ir jādara», es
nevaru to nedarīt, un, ja vajag, jācīnās – pret muļķību, aprobežotību, egoismu
un visu to pārējo, kas vienmēr pasaules vēsturē ir sākumā bremzējis, traucējis,
kaitējis prāta un zinātnes progresam.
.341. Kad es griezos pie Viņa Ekselences un
griežos pie Jūsu Ekselences, tad patiesībā es vēršos pie Tautas, Nācijas,
Valsts, jo, kā jau teicu, jūs esat šo jēdzienu personificējums. Es uzskatu, ka
būtu tikai normāli un dabiski, ja Tauta, Nācija un Valsts izturētos pret manu
teoriju ar labvēlību un atbalstu, jo ne jau katru dienu kāds no latviešiem var
likt priekšā pasaulei kaut ko ar tādu mērogu. Tas būtu normāli un dabiski pat
tad, ja mana teorija būtu tikpat strīdīga un šaubīga kā, piemēram, Freida
mācība – pat tādā gadījumā būtu normāli un dabiski, ja Latvija un latvieši to
atbalstītu aiz patriotiskiem apsvērumiem, kaut arī varbūt necenšoties uztiept
visiem tās absolūto pareizību, jo pat, būdama strīdīga un šaubīga, tā tomēr
«nestu pasaulē Latvijas vārdu».
.342. Bet absolūti nenormāli un pretdabīgi ir,
ja Latvija un latvieši vienkārši negrib vispār neko dzirdēt par tādu teoriju,
atsakās pat paskatīties uz to, iepazīties ar to, novērtēt tās argumentācijas
stiprumu vai vājumu – noraida jau iepriekš to kā «acīmredzamas» muļķības, pirms
vēl ir kaut visniecīgākajā mērā ar to iepazinušies.
.343. Vēras teorijas filozofiskie pamati radās
apmēram pirms 30 gadiem ap 1969. gadu, taču tad es necentos to likt kādam
priekšā, jo (pat man pašam) vēl nebija redzamas toreiz pieņemto postulātu
tālākās sekas un to zinātniskā novitāte. Tikai 1978. gada vasarā es nonācu pie
secinājumiem, kuri atradās pilnīgi acīmredzamā pretrunā ar «tradicionālās
zinātnes» uzskatiem (tolaik vēl: tikai matemātikā) un līdz ar to (tiklab man,
kā jebkuram kritiķim) bija jāizvēlas starp divām iespējām: vai nu atrast tādus
argumentus, kuri apgāztu doto koncepciju un tādējādi pierādītu tās aplamību;
vai arī atzīt, ka tā ir jauna teorija ar fundamentālu nozīmi zinātnē. Tad arī
sākās mana «cīņa» par to, lai tiktu izdarīta viena no šīm divām nosauktajām
lietām.
.344. Es vēlreiz šeit pasvītroju to, ko esmu
teicis neskaitāmas reizes šī 21 gada laikā: «Es neprasu, lai manu teoriju
atzītu par «pareizu». Nebūt nē. Lūdzu, ja varat, izvirziet pret to pamatotus
argumentus, kuri to apgāztu. Nu, bet izvirziet taču tos vienreiz!». Taču šī 21
gada laikā, neskatoties uz – man pat gribētos teikt – pārcilvēciskām pūlēm un
visu iespējamo paņēmienu un «nepaņēmienu» lietošanu, es neesmu spējis panākt,
lai kāds vispār to izskatītu un izvērtētu – tiklab Latvijā, kā Krievijā (par
Rietumiem toreiz, aiz «dzelzs priekškara», nevarēja būt ne runas).
.345. Jūsu Ekselence ir profesionāla
psiholoģe, un tas atvieglo manu uzdevumu, jo man nav jāskaidro Jums psiholoģijā
vispārzināmas lietas. Jūs, protams, ļoti labi zināt, kāds ir «psiholoģiskais
zemteksts», kad tavus iesniegumus atstāj pilnīgi bez atbildes, kad tavus
rakstus noraida un izsmej bez jebkāda loģiska pamatojuma utt. Šis zemteksts ir:
«Tu esi muļķis! Tu esi ārprātīgs! Tu esi maniaks!» (no šejienes arī tā frāze uz
Jums nosūtāmās grāmatiņas vāka)[3].
.346. Jūsu Ekselencei, protams, ir arī ļoti
labi zināms, kādu var sagaidīt psiholoģisko efektu, ja kādam cilvēkam 20 gadus
sistemātiski un neatlaidīgi atkārtos, ka viņš ir «muļķis, ārprātīgs un
maniaks». Šķiet, vairums cilvēku patiešām noticētu, ka tāds viņš īstenībā arī
ir. Ja es tam tomēr neesmu noticējis, tad tas laikam liecina par manas
domāšanas neatkarību un patstāvību – lielāku par vidējo. Bet arī man tas viss
nav pagājis bez sekām. Tādas izturēšanās sekas ir tas izsmējīgais tonis, kuru
Jūs tagad varat redzēt manos rakstos (sākumā bija pavisam cits tonis), tā
nievājošā attieksme pret tiem, kas noliedz bez argumentācijas, un pat pret
cilvēkiem vispār...
.347. Vakar, kad Jūsu Ekselence pirmoreiz
uzkāpa Saeimas tribīnē savā jaunajā kvalitātē, Jūsu pirmie vārdi bija: «Latvijā
sākas jauna ēra...». Tad lai šī jaunā ēra sākas arī Vēras teorijas vēsturē! Lai
vienreiz izbeidzas šī neargumentētā noraidīšana un izlocīšanās no jebkādas
izskatīšanas no vienas puses – un izsmejošā satīra kā mana reakcija no otras.
Rīkosimies saprātīgi un lietišķi – kā tam normāli jābūt!
.348. To grāmatiņu (LASE1), kura tagad
tipogrāfiski izdotā veidā ir pievienota pie šīs vēstules, es 1998. gada 19.
novembrī nosūtīju Viņa Ekselencei Guntim Ulmanim vēl lāzerizdrukas veidā. Drīz
pēc tam tādā pašā formā tā tika nosūtīta arī LR Izglītības un zinātnes
ministrijas Zinātnes departamentam kopā ar lūgumu nodibināt komisiju, kura
izskatītu Vēras teoriju un objektīvi izvērtētu tās nozīmi priekš Latvijas (kā
parasti: nevis atzītu tās «pareizību», bet tikai vienkārši iepazītos un
pieņemtu lēmumu: vajag vai nevajag Latvijai to atbalstīt).
.349. Nu ir pagājuši vairāk nekā seši mēneši
un – kā parasti! – no viņiem nav bijis nekādas atbildes (un tā nav pirmā
vēršanās pie Zinātnes departamenta: 1996. gadā sūtījums tāpat palika bez
atbildes). Par cik grāmatiņā LASE1 tika aizstāvēta partija «Tēvzemei un
Brīvībai», tad es toreiz, rudenī, aizsūtīju izdruku un vēstuli arī Mārim
Grīnblatam (filozofam un bijušajam izglītības un zinātnes ministram) un Jurim
Dobelim. Arī viņi neatbildēja neko...
.350. Šī neatbildēšana ir patiešām unikāla
mūsdienu Latvijas parādība.
.351. Markam Tvenam ir stāsts[4],
kura varonis ir ASV senatora sekretārs, un tā pienākums ir atbildēt uz
senatoram adresētajām vēstulēm. Ja atceraties, Marka Tvena humoreskā viņš
atbild tā, ka senators šausmās saķer galvu. Bet zīmīgi, ka nevienam – nedz
senatoram, nedz palīgam, nedz Markam Tvenam, nedz «parastam» lasītājam – nemaz
neienāk prātā, ka uz vēstulēm varētu arī neatbildēt.
.352. Kad ASV prezidents V.Dž. Klintons
viesojās Rīgā, mūsu avīzes daudz rakstīja par viņu, tajā skaitā arī to, ka viņa
sekretariāts atbildot uz absolūti visām vēstulēm.
.353. To es zinu arī no savas pieredzes. Kāds
mans draugs, kad mēs abi bijām vēl skolnieki, aizsūtīja vēstuli toreizējam ASV
prezidentam Dž.F. Kenedijam un lūdza autogrāfu. Un viņš saņēma atbildi: īso
vēstulīti, protams, bija gatavojuši citi, bet paraksts bija īsts – ne kaut kāds
faksimils. Un tas bija no Prezidenta! Savienoto Valstu! Skolniekam! Velns zin
kādā pasaules nomalē – Latvijā!
.354. Bet kad es 1994. gadā aizsūtīju mūsu
prezidentam Ulmanim brošūru ANTIS[5]
par tām «antisemītisma lietām», kuras vispār sākās tikai tāpēc, ka es biju
ņēmies presē publiski aizstāvēt vienu viņa, Ulmaņa izteicienu pret avīzes
«SM-segodņa» uzbrukumiem, tad es vispār netiku pagodināts ne ar mazāko
uzmanību, kaut gan te runa bija ne par kaut kāda skolnieka vēlēšanos
kolekcionēt autogrāfus, bet gan par veselu grāmatu, daudzu nedēļu vai pat
mēnešu darbu. (Un jādomā taču, ka ASV prezidents saņem krietni vairāk vēstuļu
nekā Latvijas prezidents).
.355. Grāmatiņā LASE1 Jūsu Ekselence noteikti
manīs diezgan zobgalīgu toni attiecībā pret Viņa Ekselenci Gunti Ulmani. Visumā
Guntis Ulmanis bija labs prezidents un man visnotaļ simpātisks, bet par šo
neatbildēšanu (kas manās acīs pati par sevi jau ir ētisks pārkāpums, un jo
sevišķi vēl tāds tas bija tajos 1994. gada apstākļos, kad mani par Prezidenta
aizstāvēšanu no visām pusēm publiski spārdīja kājām) – par to es viņu sodīju ar
šo izsmējīgo toni...
.356. Ar vārdu sakot, Ekselence, es aicinu Jūs
šajā ziņā sekot ASV prezidentu piemēram un uzdot savai nākamajai Kancelejai par
nepārkāpjamu likumu: atbildēt uz absolūti visām vēstulēm – tad Jūs daudz
vairāk cienīs tautā, un arī tādiem literātiem kā man tad nebūs iemesla sākt Jūs
izsmiet.
.357. Un tā, Ekselence, kā jau tas Latvijā
pieņemts, Zinātnes departaments atkal neko neatbildēja uz manu prasību: nedz
izskatīs manu teoriju, nedz neizskatīs, un vispār es kārtējo reizi esmu
vienkārši muļķis, ar kuru pat runāt nav vērts...
.358. Grāmatiņas LASE1 126.lpp. es tiku lūdzis
Valsts prezidentu uzdot viņiem, Departamentam, izskatīt Vēras teoriju. Valsts
prezidents, protams, arī nekādi nereaģēja. Var iebilst, ka Valsts prezidenta
funkcijas ir definētas Satversmē un ka tāda funkcija, kā atbalstīt ar šāda
veida uzdevumiem kaut kādas teorijas, tur nav minēta. Bet, no otras puses, Satversme
arī neaizliedz Prezidentam tā rīkoties un, kā Prezidenta vēlēšanām veltītajā
vakardienas televīzijas pārraidē, uzskaitot Prezidenta funkcijas, pareizi teica
viena no žurnālistēm (Odita Krenberga): «kas nav aizliegts, tas ir atļauts».
.359. Izdarīsim, Ekselence, šādu tīri
psiholoģisku eksperimentu: paņemiet Valsts Prezidenta Kancelejas veidlapu,
uzrakstiet uz tās šādu tekstu:
.360. «LR Izglītības un Zinātnes ministrijas Zinātnes departamenta direktoram Jānim Čakstes kungam
Pavēle Nr.1..361. Ar šo uzdodu Jūsu vadītajam departamentam organizēt no dažādu specialitāšu pārstāvjiem (matemātiķiem, psihologiem, psihiatriem, fiziķiem un filozofiem) sastādītu komisiju Valda Egles radītās Vēras teorijas izskatīšanai, lai objektīvi novērtētu šīs teorijas varbūtējo nozīmi priekš Latvijas valsts. Par komisijas slēdzienu ziņot.Latvijas Valsts prezidente...»
.362. – un tālāk paraksts, zīmogs un datums.
Nosūtiet to Zinātnes departamentam, un paskatīsimies, kāds būs psiholoģiskais
efekts no tāda gājiena.
.363. Šāds slēdziens ir vajadzīgs ne man, bet
tieši pašam Zinātnes departamentam, vispār Latvijas zinātni un valsti vadošajai
administrācijai, tajā skaitā arī Jums pašai. Ja komisija atzīst, ka Vēras
teorijai nekādas nozīmes nav tādu un tādu apsvērumu dēļ, tad tā ir viena lieta
– tad vismaz turpmāk var sacīt: «Jā, redziet, autoritatīva zinātnieku komisija
rūpīgi izskatīja, nonāca, lūk, pie šādiem atzinumiem, tagad mēs to tālāk
neaplūkojam, tāpat kā, piemēram, «Perpetuum mobile» projektus». Bet kā vispār var
noraidīt kaut ko, nemaz nezinot, kas tas tāds ir?
.364. Jūs varat iebilst, ka šāda rīcība
neatbilst parastajiem akadēmiskās darbības ceļiem. Jā, neatbilst. Parasti viss
notiek savādāk: pastāv akadēmijas, pastāv universitātes, ir zinātniskie
žurnāli, tiek rakstītas publikācijas un disertācijas, rīkotas konferences,
izdotas monogrāfijas – un nekāda Prezidenta iejaukšanās te nav vajadzīga.
.365. Bet pastāv gadījumi – un mans gadījums
tāds ir –, kad apstākļi ir tik specifiski, ka parastie ceļi nav iespējami.
Izanalizēsim pa punktiem Vēras teorijas situāciju no šo «parasto ceļu»
viedokļa.
.366. Pirmkārt: uz kādu zinātnes nozari Vēras
teorija attiecas? Tagadējā zinātnē viss ir sagrafēts pa ailēm: lūk, te ir
matemātika (un vēl smalkāk: «mūsdienu algebra», «ģeometrijas pamati» utt.
utt.), te ir psihiatrija, te ir endokrinoloģija utt. – viss šauri specializēts,
žurnāli specializēti, disertāciju tēmas specializētas... Bet Vēras teorija
faktiski nodibina fundamentāli jaunu zinātnes nozari, kāda agrāk nav pastāvējusi
– ar pilnīgi jaunu metodoloģiju, ar savu pilnīgi nebijušu pieeju. Nevienā
no pastāvošajiem specializētajiem žurnāliem nekādas publikācijas par Vēras
teoriju nav iespējamas – tas man kļuva skaidrs jau 20 gadus atpakaļ. Visos
šajos žurnālos šāda veida publikācijas izskatītos kā «baltās vārnas», un
neviens no dotās nozares speciālistiem vispār nemaz nesaprastu, par ko ir runa.
.367. Zinātnes tagadējās šaurās
specializācijas dēļ arī kā disertācijas tēma Vēras teorija neder. Kādā
specialitātē aizstāvot disertāciju, es varētu runāt vienlaicīgi par Kantora
diagonālprocesu, cilvēku psiholoģiskajiem tipiem un hipotētiska kompjūtera
programmēšanas īpatnībām?
.368. Otrkārt, žurnālu publikācijās parasti
vispār var aprakstīt tikai samērā sīkus rezultātus, kuri iet dotās specialitātes
parastās domu gaitas gultnē. Tēlaini runājot, autors 99 soļus sper pa visiem
šīs nozares speciālistiem labi zināmo ceļu, un tikai simtais solis ir kaut kas
jauns un nebijis. Bet kad jau pats pirmais solis jāsper pilnīgi jaunā virzienā,
tad ar žurnāla publikāciju parasti ir par maz; tad ir vajadzīga vesela
monogrāfija, lai pamatīgi aprakstītu šo jauno ceļu. Ir pilnīgi bezcerīgi
mēģināt izklāstīt Vēras teoriju vienā žurnāla rakstā (vai dažos), pat ja
atrastos tāds žurnāls, kurā to varētu publicēt.
.369. Piemēram, Darvina teoriju var izsacīt
vienā teikumā: «Bioloģiskās sugas mainās dabiskās izlases ceļā». Tad kādēļ
Darvinam bija jāraksta vesela bieza grāmata «Sugu izcelšanās»[6]
(un pēc tam vēl vairākas citas), lai izklāstītu savu jauno teoriju? Tādēļ, ka
no tādiem īsiem teikumiem nekas nav redzams – ir vajadzīgs ilgi ilgi izskatīt
vienu lietu pēc otras, lai pārliecinātos, ka jaunā teorija visām tām patiešām
dod savu oriģinālo, tai vien raksturīgo izskaidrojumu. Minētajā Darvina grāmatā
pēdējā, 15. nodaļa, kā Jūsu Ekselence atceras, sākas ar vārdiem, kurus es bieži
esmu citējis: «Visa šī grāmata ir nepārtraukts arguments».
.370. Tāpat arī Vēras teorijas būtību var
izteikt četros vārdos: «Smadzenes ir bioloģisks kompjūters». Bet ir vajadzīgs
viens milzīgs «nepārtraukts arguments» (vismaz) biezas grāmatas garumā, lai
parādītu, cik daudz visvisādu oriģinālu un «tradicionālajai zinātnei»
nepazīstamu lietu no tā izriet – pie tam visdažādākajās zinātnes nozarēs.
.371. Un tā, mēs redzam, ka
Vēras teorijas publicēšanai atkrīt disertācijas, atkrīt zinātniskie žurnāli ar
viņu publikācijām, atliek tikai viens ceļš: fundamentāla monogrāfija.
.372. Labi. Domāsim tālāk: kādā valodā rakstīt
šo monogrāfiju un kādā veidā viņu publicēt? Latviski? Nu, aiz patriotiskiem apsvērumiem
es varu to sākumā uzrakstīt latviešu valodā. Bet cik liela tam būs jēga? Cik
cilvēku to izlasīs latviski un kādu ietekmi šis sacerējums, šajā valodā
publicēts, atstās uz pasaules zinātni? (Tagad, pēc tā, kas bijis šajos pēdējos
20 gados, es stipri šaubos, vai starp latviski lasošajiem vispār ir kaut viens
cilvēks, kurš spējīgs Vēras teoriju saprast un novērtēt).
.373. Kamēr pastāvēja PSRS, es orientējos uz
publikāciju krievu valodā kā uz tādu, kur tomēr ir apmēram 100 reizes lielāka
auditorija (krieviski es varu rakstīt tikpat labi vai slikti kā latviski). Bet
tagad arī šis ceļš izskatās aizsprostots: bijusī lielvalsts ieslīgusi haosā un
sabrukumā, un ar to vairs neviens pasaulē nerēķinās. Loģiski atliek tikai viens
ceļš: publikācija angļu valodā.
.374. Bet, diemžēl, mani vecāki neaizbēga kara
beigās no Latvijas, man nācās dzīvot aiz «dzelzs priekškara», man nebija
kontaktu ar anglisko sabiedrību, un es nezinu šo valodu tik labi, lai tajā
rakstītu. Tātad man ir vajadzīga šajā ziņā palīdzība. Ir nepieciešams, lai kāds
vai nu pārtulkotu manu monogrāfiju angliski, vai vismaz izrediģētu to, ja es
pats tulkoju vai rakstu angliski. Ja ir nauda, ko samaksāt, tad tā nebūtu
problēma, bet naudas man nav.
.375. Tā mēs nonākam pie
loģiska secinājuma, ka Vēras teorijas normāla, t.i. pasauli ietekmēt spējīga,
publikācija ir iespējama tikai divos posmos: pirmajā etapā Latvijas sabiedrība
(valsts utt.) atzīst Vēras teoriju par pietiekoši vērtīgu, lai sniegtu tai
atbalstu (angļu tulkojuma izgatavošanā un dažās citās lietās); otrajā etapā ar
Latvijas sabiedrības atbalstu teorija tiek publicēta pasaulei pieejamā veidā.
.376. Uz šā slēdziena balstījās visa mana
taktika šo 20 gadu laikā: vispirms jāpanāk atbalsts no Latvijas sabiedrības,
pēc tam jāiziet pasaulē. Bet līdz otrajam posmam nav iespējams tikt, jo nav
iespējams realizēt pirmo posmu: Latvijas zinātne ir bezcerīgi provinciāla,
Latvijā nav tāda mēroga zinātnieku, kuri uzdrošinātos apstrīdēt «skolas
gudrības» un vispār viņi īstenībā domā tikai par tām savām sīkajām silītēm (par
grantiem sauktām), no kurām paši barojas...
.377. Lūk, lai pārrautu šo apburto loku, es
arī griezos ar «Lasi» pie Valsts prezidenta kā pie Nācijas simbola un, ja
izdotos šo sēriju publicēt plašāk, tad pie Latvijas sabiedrības kopumā.
.378. Līdz pat nesenam laikam man likās, ka
otrais posms («iziet pasaulē») principiāli nav realizējams bez pirmā posma
(«Latvijas sabiedrības atbalsta»), un tāpēc visi mani spēki bija vērsti uz
pirmā posma realizāciju, bet uz tiem, kas aiz savas muļķības, aprobežotības un
egoisma kavē un bremzē to, es raudzījos kā uz ētiskiem noziedzniekiem, kuri
pelnījuši (un dabūs) sodu nežēlīga izsmiekla un satīras veidā (ne jau velti
«Lase» saucas «zinātniski satīrisks izdevums»).
.379. Šī orientācija («par katru cenu vispirms
panākt, lai Latvijas sabiedrība sāktu atbalstīt Vēras teoriju») visumā ir
negatīvi ietekmējusi teorijas izklāstus. Ir uzrakstīts liels daudzums polemisku
materiālu, orientētu uz dotā brīža lokālajiem mērķiem: pārliecināt to vai citu
personu par teorijas nozīmību; vienmēr ir bijusi cerība – lūk, es šo te
uzrakstīšu, un tad viņi beidzot sapratīs un sāks atbalstīt – cerība, kura nekad
nav piepildījusies; daudzas rakstu vietas ir piesātinātas ar izmisumu,
bezcerību, sacerētas permanentā depresijā...
.380. Protams, šis darbs nav gluži zemē
nomests, – ir izskatīts milzīgs daudzums visdažādāko jautājumu, ir neskaitāmas
reizes slīpētas un vēlreiz slīpētas principiālās nostādnes un formulējumi.
Skaidrs, ka 20 gadus atpakaļ es nebūtu spējīgs uzrakstīt tik dziļu un tik plašu
monogrāfiju, kādu varu uzrakstīt tagad; skaidrs, ka teorija visā šajā laikā
pāri visiem šķēršļiem ir attīstījusies un pilnveidojusies. Taču gatava
monogrāfijas teksta man nav; materiāls ir izkaisīts 10 vai 15 biezos sējumos,
no kuriem tagad ir jāuztaisa viens sējums, visu loģiski sakārtojot un atmetot
visu lieko. Rezultējošā monogrāfija vienmēr ir rēgojusies pie apvāršņa kā otrā
posma uzdevums, bet vienmēr ir licies, ka, pirms ķerties pie tās, ir jātiek
galā ar pirmo posmu.
.381. «Liktenis vada gudro, kas iet ar to
saskaņā, un velk aiz sevis to, kurš tam pretojas» – ir teicis sengrieķu stoiķis
Zēnons, un tas sasaucas ar šī raksta sākumā citēto Gunta Ulmaņa domu par
«augstāko varu». Man ir tāds iespaids, ka Liktenis bija noteicis, ka līdz 1999.
gadam Vēras teorijai nav un nevar būt nekādu izeju, un tāpēc es varēju vai no
ādas līst laukā, bet nebija iespējams neko panākt; un Liktenis bija nospriedis,
ka šajā gadā viss mainīsies. Ir daudz zīmju, kas par to liecina, un viena no
tām – Jūsu Ekselences ievēlēšana par Valsts prezidenti.
.382. Daudzi apstākļi – un visi reizē –
iegrozījās tā, ka burtiski pēdējo mēnešu laikā es pārstāju uzskatīt pirmo posmu
(«dabūt Latvijas atbalstu») par otrā posma («iziet pasaulē ar Vēras teoriju»)
obligātu priekšnoteikumu. Tagad man sāk likties, ka es – pats – spēšu iziet
pasaulē arī tad, ja Latvijas sabiedrība man tā arī nedos savu atbalstu. Tas būs
grūti, tas būs smagi, tas būs ilgi, – bet es to izdarīšu un vinnēšu! (Nu, bet
tad lai Dievs stāv klāt Jānim Čakstem un visiem tiem, kas 20 gadus bāza man
sprunguļus riteņos: ko es ar viņiem izdarīšu, ja ievēro to loģisko un literāro
spēku, ko tas pats Liktenis ir ielicis man rokās!... Tad Latvijas
pseidozinātnei es nākšu ne par slavu, bet ar pātagu).
.383. Un tā, Ekselence, tagad es domāju, ka
vinnēšu arī tad, ja Jūs un Latvija man nesniegs nekādu atbalstu. Un tomēr būtu
labāk, ja šāds atbalsts man tiktu sniegts. Tad man nevajadzētu šaustīt un
izsmiet Latvijas zinātni un tās sīkos gariņus, tad mēs varētu iziet pasaulē
kopā, draudzībā un sadarbībā, par slavu Latvijai un tās zinātnei.
.384. Konkrēts darbības plāns ir dots šīs
vēstules pielikumā punktā {.765}. Bet pirms tam es šeit vēl pievienoju trīs
rakstus, veltītus Jums (par psiholoģiju), Jūsu dzīvesbiedram (par kompjūteriem)
un Ulmaņa kungam (par loģiku).
.385. (Ak, vai!, iznāk, atkal es rakstu ne
pašu monogrāfiju, bet atkal speciālus, uz konkrētu situāciju un konkrētām
personām orientētus sacerējumus, cenšoties pārliecināt šīs personas par dotās
lietas svarīgumu un nozīmību priekš pasaules zinātnes un Latvijas valsts!...
Nu, bet vismaz ņemiet vērā: šajos trīs rakstos ir izklāstīta monogrāfijas
«Vēras teorija» fundamentālā loģika – pēc tiem jau var redzēt, kāda tā
monogrāfija būs. Iedomājieties tikai vēl pievienotu un iztirzātu daudz lielāku
skaitu piemēru un iekļautus tos tekstus par matemātiku – tad visumā jau būs
redzams, par kādu monogrāfiju ir runa).
Valdis
Egle
1999. gada 18. jūnijā
[1] Foto: Arnis Blumbergs, 17.06.1999. «Latvijas Vēstnesis» 18.06.1999 198/199
(1658/1659).
[2] Ulmanis Guntis. «No tevis jau neprasa daudz...». Likteņstāsti, Talsi,
1995., 14.lpp.
[3] Grāmata LASE1; vāks redzams {REVIS
7.lpp.}.
[4] Tvens Marks. «Kad es kalpoju par sekretāru».
[5] Skat. {L-ANTIS}.
[6] Darvins Č. «Sugu izcelšanās dabiskās izlases ceļā jeb Pielāgotāko
formu saglabāšanās cīņā par dzīvību». 1859.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru