Fragments
no šīs grāmatas:
(Oriģināls: {VITA1.227})
5. Atbildes raksts profesoram Tambergam
2000.04.19 13:27 trešdiena
(pirms 5 mēnešiem, 5 dienām, 2 stundām, 43
minūtēm)
§21. Cilvēka un Pasaules dialoga problēma 21.gadsimtā
.227. (Atbilde Jurim
Tambergam, Dr.habil.Phys., Prof. uz rakstu «Zinātnes un reliģijas dialoga
problēma 21. gadsimtā», LU Teoloģijas fakultātes teoloģisks un kultūrvēsturisks
izdevums «Ceļš» Nr.52, 209–229.lpp.).
.228. Profesors Tambergs 2000.g. 15.aprīlī sagādāja
man izdevuma «Ceļš» 52. numuru ar viņa paša rakstu iekšā, un uzaicināja
atbildēt uz šo rakstu «Lases piektajā vai sestajā vai kādā citā laidienā». Tā
kā profesors Tambergs savā laikā uzreiz piekrita uzrakstīt recenziju par
grāmatiņu LASE1, līdzko es viņu biju uzaicinājis to darīt, tad tagad atteikties
būtu no manas puses ne visai glīti. Tā nu ir tapis šis sacerējums.
§22. Pamatnostādnes
.229. Atbilstoši sava raksta nosaukumam un
tēmai, profesors Tambergs iesāk to tādējādi, ka piedāvā:
«īsumā raksturosim kopīgo un atšķirīgo zinātnes un reliģijas metodoloģiskajās nostādnēs». Tad ir teikts, ka «Zinātne ir vērsta uz apkārtējās pasaules – dabas likumību un procesu (..) izpēti, balstoties galvenokārt uz loģiski racionālām darbības metodēm». Un tālāk: «Reliģija (mēs galvenokārt balstīsimies uz kristietības tradīciju) turpretī ir vērsta uz cilvēka attiecībām ar Dievu, lai vispirms atrisinātu sev būtiskus, ar dzīves jēgu saistītus eksistenciālus jautājumus, un tikai pēc tam tā pievēršas Dieva plānam attiecībā uz apkārtējo pasauli».
.230. Izsakot pirmo no šīm tēzēm (zinātnes
definīciju) ir klusuciešot pieņemts, ka pastāv tāds objekts kā «apkārtējā
pasaule – daba», kuru tad tālāk var pētīt (pašlaik nav svarīgi, ar kādām tieši
metodēm). Izsakot otro tēzi (reliģijas definīciju), ir klusuciešot pieņemts, ka
pastāv tāds objekts, kurš šeit apzīmēts ar vārdu «Dievs» un ar kuru tad tālāk
cilvēks var regulēt savas attiecības (pašlaik nav svarīgi, kādā tieši nolūkā un
secībā to darīt).
.231. Šie klusuciešot izdarītie un faktiski
Jūsu raksta loģikas pamatā liktie pieņēmumi varbūt ir pietiekami diskusijām
Teoloģijas fakultātes ietvaros, bet tie nevar noderēt par sākumpunktu
diskusijai, kura notiek «Lases» ietvaros. Tāpēc mums ir jāatkāpjas «vienu soli
atpakaļ» un jāsāk no nedaudz agrākām lietām, un es piedāvāju kā sākumpunktu šai
mūsu diskusijai atstāt tikai pirmo no Jūsu pieņēmumiem, un proti: ka eksistē
tādi objekti kā Cilvēks un Ārpasaule, un ka starp šiem objektiem notiek kaut
kāda savstarpēja mijiedarbība, kurā interesantākā priekš mums daļa ir tā, ka
Cilvēks cenšas kaut ko uzzināt par Ārpasauli, t.i. radīt sev kaut kādu
priekšstatu par to (vienalga ar kādām metodēm un kā tas var notikt: tas jau būs
tālāka iztirzājuma priekšmets).
.232. Šādam mūsu spriedumu sākumpunktam
nevajadzētu Jūs mulsināt, jo tas taču bija viens no Jūsu paša (klusuciešot
izdarītajiem) pieņēmumiem. Atbilstoši šim mūsu tagadējam sākumpunktam, es arī
izmainīju sava atbildes raksta nosaukumu, salīdzinot ar Jūsu oriģinālo
sacerējumu. Bet tālāk mēs skarsim tos pašus jautājumus, tā ka «tie paši vēži
vien jau ir...».
.233. Vienkārši lai atrisinātu terminoloģijas
jautājumus (jo kaut kā taču Cilvēka radītie priekšstati par Ārpasauli ir
jāsauc) un lai šo terminoloģiju saskaņotu ar to, kas lietota citās «Lases»
daļās (kā arī daudzos citos citu autoru darbos), nosauksim šos priekšstatus par
modeli, kuru cilvēks rada sev galvā (vienalga kādā ceļā rada) un kurš attēlo
Ārpasauli (vienalga, pareizi, vai nepareizi attēlo, vai daļēji, vai pilnīgi
utt.). Neprecizēsim arī, vai cilvēkam galvā ir viens liels milzu modelis, kurš
aptver visu, ko viņš zina un domā, vai tur ir liels daudzums mazāku modeļu, no
kuriem katrs tad attēlo tikai kaut kādu vienu Ārpasaules lietu – izsacīsimies
gan vienā, gan otrā veidā, kā nu kuru reizi tas būs ērtāk.
.234. Tātad tagad mēs varam teikt, ka cilvēki
rada sev galvās dažādus ārpasaules modeļus, un varam sākt domāt, kādā veidā šie
modeļi var tikt radīti un kādi tie var vispār būt.
.235. Atskatoties tīri vēsturiskā plāksnē uz
pagātni, mēs varam konstatēt, ka modeļi ir bijuši ārkārtīgi daudzveidīgi: ir
bijuši modeļi, kuri uzskata Zemi par plakanu disku vai galdiņu, ir bijuši
modeļi, kuri uzskata Zemi par lodveidīgu objektu Pasaules centrā, kuri uzskata
Zemi par planētu, kas riņķo ap Sauli; ir bijuši modeļi, kuri ietver tādus
objektus kā saules dievi Ra, Atons un Amons; ir bijuši modeļi, saskaņā ar
kuriem Olimpa kalna virsotnē mīt dievs Zevs ar lielu baru citu dievu, bet jūras
dzīlēs viņa brālis Poseidons un trešais brālis pazemē; ir bijuši modeļi, kuros
ir tikai viens dievs – Jahve, vai Allahs utt. Ir bijuši modeļi, saskaņā ar
kuriem mirušo cilvēku dvēseles pārpeld Lētas upi un nonāk Aīda valstībā; pēc
citiem modeļiem dvēseles nonāk Šķīstītavā, Paradīzē vai Ellē, vai arī no jauna
iemiesojas jaundzimušās būtnēs.
.236. Pieminēt visus modeļus, ko dažādos
laikos ir būvējuši dažādi cilvēki, lai radītu sev priekšstatu par Ārpasauli,
ir, protams, pilnīgi neiespējami, tāpēc aprobežosimies ar nosauktajiem.
.237. No šāda viedokļa otrā Jūsu tēze, kas
minēta augstāk un «balstīta galvenokārt
uz kristietības tradīciju», nozīmē, ka tiek lietots viens konkrēts
Ārpasaules modelis, saskaņā ar kuru pastāv kristietības Dievs (un tad tālāk var
risināt jautājumus par attiecībām ar viņu, izmantojot vienalga kādas metodes).
.238. Izteikumus, kuri nosauc kāda modeļa
kādas būtiskas pazīmes, sauksim par postulātiem (sekojot šajā ziņā gan
«Lases», gan citu avotu tradīcijai). Tad apgalvojumi «Dievs eksistē» vai «Dievs
neeksistē» ir postulāti, kuri raksturo to vai citu Ārpasaules modeli.
.239. Runājot par dažādiem Pasaules modeļiem,
vajag salīdzināt, uz kādiem postulātiem katrs no šiem modeļiem balstās un kādas
sekas katrā no šiem modeļiem izriet. «Lases» tradīcijā tas tiek saukts par
«Sistēmu salīdzināšanas principu».
.240. Ja diskusijas partneri abi atzīst
Sistēmu salīdzināšanas principu un abi ir gatavi atzīt savus uzskatus tikai par
vienu no iespējamajiem Pasaules modeļiem, kurš balstīts uz zināmiem
postulātiem, kamēr līdzās var pastāvēt citi Pasaules modeļi, balstīti uz citiem
postulātiem, – tad diskusija var noritēt korekti, lai arī kādu modeli (un
attiecīgi kādus postulātus) nelietotu katrs no dalībniekiem (uzskatot savu
modeli un savus postulātus par ticamākiem un pieņemamākiem).
.241. Ja, turpretī, viens (vai, vēl «labāk», abi)
diskusijas dalībnieki uzskata savu modeli vienkārši par «patiesību», kura
nebalstās ne uz kādiem postulātiem, Sistēmu salīdzināšanas principu atzīst par
nepieņemamu «domāšanas shematizāciju» vai par vienkāršu triku, lai (protams,
savtīgos vai ļaunos nolūkos) apstrīdētu acīmredzamo patiesību, – ja viņi
uzskata sava pretinieka modeli (neatzīstot to vispār par modeli) par vienkāršām
muļķībām (līdz ar to savu partneri atzīstot par muļķi vai varbūt pat nelieti),
– tad korekta diskusija nav iespējama.
.242. Ja Jūs, Tamberga kungs, atzīstat šeit
tikko kā izklāstītās nostādnes, tad Jūs būsiet manā pieredzē pirmais, kas to
izdarījis. Līdz šim es neesmu sastapis nevienu, kas tās atzītu, un esmu
dažus nežēlīgi izsmējis (kā Kārli Podnieku), citus vieglāk izzobojis (kā
Maskavas rakstnieku un filosofu Viktoru Krotovu)[1],
vēl citus pavisam ignorējis – atkarībā no tā, cik lielu kaitējumu viņu
neloģiskā izturēšanās ir nodarījusi Zinātnei un man personīgi.
.243. Ja nu Jūs tomēr esat manā pieredzē
pirmais un patiešām atzīstat izklāstītās nostādnes, tad mēs varam sākt korektu
un konstruktīvu diskusiju par Jūsu rakstā skartajiem jautājumiem. Tādā gadījumā
mūsu starta pozīcijā Jums ir galvā viens noteikts pasaules modelis (kurš satur
tādu elementu kā Dievs); Jūs šo modeli (vienalga kādu iemeslu dēļ) uzskatāt par
pieņemamāku, taču atzīstat, ka var un drīkst pastāvēt un ka pastāv citi modeļi
(tajā skaitā tādi, kuros šāda elementa nav), un mēs vienkārši salīdzinām šos
modeļus savā starpā, skatoties, kādas sekas katrā no tiem izriet.
§23. Vēras modelis
.244. Konkrēti, lai neizplūstu visu (bezgalīgi
daudzo) potenciāli iespējamo modeļu neizbēgami nekonkrētā aplūkošanā,
salīdzināsim Jūsu modeli ar to modeli, kas manā galvā ir un pēc «Lases»
tradīcijas saucas par Vēras teoriju.
.245. Šī modeļa fundamentālākais postulāts ir
tāds, ka cilvēks (kurš, saskaņā ar tikko kā pieņemtajām pamatnostādnēm, būvē
sev galvā Ārpasaules modeli) darbojas smadzeņu (kā bioloģiska kompjūtera)
vadībā. Līdz ar to pati šī modeļa būvēšana (pasaules izzināšana jeb, runājot
«vecās filosofijas» terminos – gnoseoloģija) var tikt aplūkota kā (informācijas
apstrādes) process kompjūterā, izmantojot šajā lietā visu mūsdienu informātikas
metožu un jēdzienu arsenālu.
.246. Šis arsenāls mūsdienās jau ir tik
spēcīgs, ka (vismaz pietiekoši kvalificēts profesionālis) var PATS
izprojektēt (un, atrisinot dažus tīri tehniskus jautājumus, arī realizēt)
informātisku sistēmu, kura darīs VISU, ko spēj darīt cilvēks.
.247. Gan šajā, gan agrākajos savos rakstos
Jūs minat dažādus apstākļus, kuri it kā to neļaujot (Rodžera Penrouza pieminētā
«ķīniešu istaba», V. Naļimova koncepcija par domāšanas un apziņas «kontinuālo
raksturu» utt.).
.248. Pirms aplūkot šādus iebildumus,
aplūkosim problēmu no vispārīga viedokļa. Pieņemsim, ka mēs dzīvojam pirms kāda
gadsimta un apspriežam ne jautājumu par to, var vai nevar realizēt kompjūterā
cilvēka psihi, bet jautājumu par to, var vai nevar realizēt attēlu pārraidi bez
vadiem (televīziju).
.249. Pieņemsim, ka ir divi skeptiķi (teiksim,
R.P. un V.N.), kuri raksta: lūk, tādu un tādu iemeslu dēļ tas nav iespējams. Un
ir trešais (teiksim, V.E.), kurš saka: «Es to varu realizēt, man ir konkrēts
projekts, strādāsim!».
.250. Uz kuru no šīm personām mums normāli ir
jāskatās? Skaidrs, ka tikai uz trešo, jo, ja viņš patiešām VAR uzbūvēt
televīziju, tad visi pirmo divu personu «teorētiskie» iebildumi īstenībā nozīmē
tikai vienu: ka viņi televīziju vienkārši neprot būvēt un nezina, kā to
izdarīt.
.251. Cita lieta, ja nebūtu šīs trešās
personas, nebūtu konkrēta projekta; nu, tad varētu aplūkot tos «teorētiskos
iebildumus» – varbūt tas patiešām principiāli nav iespējams? Vai, ja konkrēti
projekti jau agrāk būtu bijuši, bet visi viens pēc otra būtu izrādījušies
nerealizējami – kā Perpetuum mobile –, nu
tad teorētisks secinājums par Mūžīgā dzinēja principiālu neiespējamību ļautu
turpmāk vairs vispār neizskatīt tamlīdzīgus projektus.
.252. Bet cilvēka psihes jomā stāvoklis taču
nav tāds; nedz es, nedz, domāju, arī Jūs – neviens nevar nosaukt nevienu pabeigtu
cilvēka psihes informātisku projektu – izskatās, ka manējais vispār ir pasaulē
pirmais. Tāpēc mūsu konkrētajā situācijā tikai manam projektam vispār arī būtu
jāpievērš uzmanība, un pirmām kārtām tieši tas arī būtu rūpīgi jāizskata,
(vismaz pagaidām) vienkārši atliekot malā visus tos «teorētiskos» secinājumus
par tāda projekta principiālo neiespējamību (bet Jūs Vēras teoriju pat neesat
pieminējis savā darbā, kaut gan, pēc visa spriežot, Jūsu sacerējums ir tapis
jau tajā laikā, kad tā Jums bija zināma).
.253. Rodžera Penrouza grāmatu[2]
es izlasīju «no vāka līdz vākam» (un pat lielu daļu ievadīju datorā, lai
tulkotu latviski un atbildētu uz viņa argumentiem). Es atzīstu, ka Penrouzs ir
liels matemātiķis un daudz darījis arī fizikā, tā ka viņa «pasaules mēroga»
zinātnieka slava ir pilnīgi pelnīta. Bet informātikas (programmēšanas) jomā
viņš ir «diletants». Man pat smiekli nāca, lasot viņa iebildumus, kādēļ to un
šito nevarot uztaisīt (godīgi sakot, pēc Jūsu «reklāmas» biju gaidījis
nopietnāku pretinieku). Nu dabīgi, – VIŅŠ to nevar uztaisīt, jo viņam ir
pilnīgi aplami priekšstati par to, kā tādas sistēmas vispār varētu taisīt. Viņš
aplūko tikai tos «taisīšanas» variantus, kuriem es nemaz virsū neskatītos kā uz
acīm redzami neprofesionāliem. Bet uz tiem variantiem, kā tādas sistēmas jātaisa,
viņa grāmatā nav pat mājiena, nav pat pussolīša uz to pusi...
.254. Lai projektētu informātiskas sistēmas
(sevišķi jau lielas informātiskas sistēmas, kāda neapšaubāmi ir arī
cilvēka psihe), (kā arī lai saprastu un analizētu šādus projektus), ir vajadzīgas
zināmas iemaņas tajā jomā, kuru es tagad saucu par «abstrakto programmēšanu».
Ir vajadzīga spēja iedomāties, kā darbosies tā vai cita programma, kāds tai būs
algoritms, kādus datus tā izmantos, kādas datustruktūras radīs utt. –, pie tam
iedomāties abstraktā veidā, bez piesaistes pie konkrēta kompjūtera «fiziskajām
īpatnībām» un pie konkrētas «programmēšanas valodas» operatoriem, bez liekas
detalizācijas. Vajag spēt (abstraktā veidā) iedomāties un stādīties sev priekšā
«kā tas viss katls vārīsies».
.255. Es laikam esmu pārvērtējis cilvēku
spējas šajā nozarē (jo pašam man tas liekas samērā vienkārši), bet cilvēki –
pat it kā «profesionāli programmētāji» – to, kā rāda pieredze, nekādi nespēj
iedomāties (pat ja tas ir aprakstīts tādos vārdos, kādos nu to ir iespējams
aprakstīt; vispār programmu un algoritmu aprakstīšana vārdos ir grūta lieta –
tādēļ jau izmanto dažādas speciālas algoritmiskās valodas utt.).
.256. Lai nu kā, bet šajā sacerējumā mēs varam
vismaz konstatēt vienu: V.E. apgalvo, ka viņš ZINA, kā ir «jāvārās»
cilvēka «smadzeņu katlam», lai būtu novērojami pilnīgi visi tie efekti,
ko mēs redzam cilvēka psihiskajā, intelektuālajā utt. darbībā. Konstatējuši
vismaz šo faktu, mēs varam doties tālāk.
§24. Modeļu izvēle
.257. Kad ir zināmi vairāki alternatīvi
modeļi, kurus (principā) varētu pieņemt kā Ārpasaules attēlojumu (lai pēc tam
tālāk dzīvē vadītos no pieņemtā modeļa), cilvēkam rodas jautājums, kuru tad no
šiem iespējamajiem modeļiem (un pēc kādiem kritērijiem) izvēlēties.
.258. Patiesie kritēriji, pēc kuriem cilvēki
šādos gadījumos vairāk vadās, ir, pirmkārt, apkārtējās sabiedrības tradīcija
(tā, piemēram, Eiropas zemēs drīzāk pieņems kristietības modeli nekā, teiksim,
muhamedāņu vai budisma modeli) un, otrkārt, cilvēka iekšējā vajadzība pēc psihiskā
komforta (kad, teiksim, modeli, kurš paredz pēcnāves dzīvi Paradīzē vai arī
inkarnāciju – dvēseļu pārceļošanu – pieņem ne tādēļ, ka šie modeļi šķistu
ticamāki pēc kādiem citiem kritērijiem, bet tādēļ, ka tie samazina bailes no
nāves un dod cerību tālākai nākotnei).
.259. Ja tomēr kāds grib (līdzīgi man) savā
modeļa izvēles procesā ignorēt to nejaušību, kurā valstī viņam ir gadījies
piedzimt, kā arī nepieļaut, ka viņa izvēli ietekmē viņa paša vēlēšanās «Kaut
taisnība būtu tas, kas man ir izdevīgāk!», tad šajā lietā faktiski atliek tikai
viens kritērijs, un tas ir «Okama asmenis» jeb Okama princips: jāpieņem tas
modelis, kurā ir mazāk postulātu, kurš ir vienkāršāks. Kā rakstīja pats Viljams
Okams: «Nevajag būtības ievest bez vajadzības» – ja kaut ko var izskaidrot bez
kāda pieņēmuma, tad arī nav ko būvēt tādu modeli, kurā šāds pieņēmums būtu
iekļauts.
.260. Okama princips nepierāda, ka «liekais»
postulāts būtu nepareizs (principā var jau būt, ka tas ir arī pareizs), bet tas
dod ticamības novērtējuma (un līdz ar to izvēles) metodoloģiju apstākļos, kad
iespējamo modeļu var būt nepārskatāms daudzums.
.261. Tā, piemēram, tas apstāklis, ka visus
cilvēka psihes faktus var izskaidrot diskrēta kompjūtera modelī bez kāda
pieņēmuma par «kontinuālās apziņas» eksistenci, principā nenozīmē, ka
«kontinuālā apziņa» tiešām neeksistētu. Varbūt cilvēks patiešām nav diskrēta
informatīva sistēma. Taču šāds pieņēmums nav vajadzīgs, lai izskaidrotu zināmos
faktus, un tādēļ es, vadīdamies no Okama principa, dodu priekšroku modelim bez
šāda pieņēmuma.
.262. Analoģiskā veidā es rīkojos ar postulātu
par Dieva eksistenci. Var jau būt, ka Dievs arī pastāv un ir radījis šo
Pasauli, bet visu var izskaidrot arī «bez šīs hipotēzes» (Pjēra Laplasa vārdi
Napoleonam Bonapartam), – un «Okama asmenis» šo postulātu atšķeļ nost.
.263. Vēras pamatpostulāts un «Dieva
eksistences» postulāts principā nav savā starpā pretrunā: Dievs varēja radīt
pasauli un palaist tajā «smadzeņu kompjūterus», lai tie paši tālāk dzīvo pēc
saviem likumiem.
.264. Daudz lielākā mērā ar Vēras
pamatpostulātu ir pretrunā kristietības postulāts par dvēseles nemirstību un
hinduisma iespaida sfēras postulāts par reinkarnāciju. Ja cilvēka psihe ir
zināma kompjūtera darbība, tad «dvēseles nemirstība» nozīmētu šī kompjūtera
programmu un datu pārcelšanu kādā citā kompjūterā pēc viena kompjūtera fiziskās
bojāejas. Bet bioloģiskie kompjūteri savā darbībā iziet cauri milzīgam
daudzumam stāvokļu – kurš tad būs tas moments, kurā kompjūtera saturs
tiek kopēts un pārcelts uz citu fizisko nesēju? Vai nāves brīdis? Bet tad jau
bieži vien runa būs par totālu senilo (vecuma) vai kādu citu plānprātību... Vai
tad šī plānprātība arī būs tā «nemirstīgā dvēsele», kura dzīvos Paradīzē vai
«iemiesosies jaunā ķermenī»? Bet, ja «dvēseles kopēšana» notiek kādā agrākā
brīdī, kad tā vēl nav plānprātīga, – tad kurā tieši brīdī?
.265. Tagad mēs varēsim ķerties pie Jūsu
skartajiem konkrētākajiem jautājumiem. Tikai vispirms vēlreiz rezumēsim, kur
mēs esam nonākuši. Tātad cilvēki savas dzīves laikā būvē savās galvās dažādus
Ārpasaules modeļus. Jebkura teorija, jebkura mācība, jebkura ticība, jebkurš
viedoklis ir viens konkrēts šāds modelis vai modeļu kopums.
.266. Jebkuras korektas diskusijas mērķis ir
dažādu (iespējamo vai pastāvošo) modeļu salīdzināšana savā starpā.
.267. Divi faktori ir galvenie starp tiem, kas
iespaido manu izvēli šajā modeļu salīdzināšanā:
.268. 1)
pirmais ir tas apstāklis, ka es (pēc tam, kad ir izdarīts pieņēmums, ka cilvēka
psihe varētu būt informātiska sistēma jeb bioloģisks kompjūters) jebkuru
psihisko fenomenu bez jebkādiem papildus pieņēmumiem izskaidrot varu;
.269. 2)
otrais faktors ir tieksme pēc iespējami vienkāršāka modeļa, – tāda, kurš
nesaturētu «liekus», fenomenu izskaidrošanai nevajadzīgus postulātus; šī
tieksme filosofijā ir pazīstama kā Okama princips jeb Okama asmenis.
.270. Būtu labi, ja arī Jūs deklarētu tos
principus, pēc kuriem Jūs vadāties, kad izvēlaties to vai citu modeli starp
iespējamajām alternatīvām.
.271. Bet pagaidām es savā atbildē Jums
attēlošu, kā Jūsu rakstā skartās lietas izskatās, ja iespējamo modeļu
salīdzināšanā vadās no augstāk nosauktajiem principiem.
.272. Tad postulāti par Dieva eksistenci,
dvēseles nemirstību vai reinkarnāciju izskatās lieki, jo visu ir iespējams
izskaidrot arī bez tiem, izskaidrot, pielietojot tikai tos pašus postulātus,
kuri darbojas fizikā un informātikā.
.273. Es neesmu «karojošais ateists», kādus
mēs atceramies no mūsu ne pārāk senās vēstures, taču ir neapšaubāmi, ka
postulātu sistēma (jeb modelis) bez Dieva, dvēseles nemirstības vai
reinkarnācijas ir vienkāršāka (un tātad Okama principu vairāk apmierinoša) nekā
alternatīvās sistēmas. Domāju, ka pret to arī Jūs neko iebilst negribēsiet.
Fizikas un informātikas postulāti (sfērās ārpus cilvēka psihes) taču vienalga
paliek spēkā arī tad, ja pieņem postulātus par Dievu un dvēseles nemirstību, –
un tātad šie pēdējie ir tieši PAPILDUS (!) postulāti.
.274. Tad izskatās, ka tie cilvēki, kuri tomēr
pieņem šos papildus postulātus, vai nu nevadās no Okama principa, vai arī
vienkārši nespēj saskatīt, kādā veidā ir iespējams izskaidrot psihi,
vadoties tikai no fizikas un informātikas postulātiem (t.i., viņi, saucot
lietas savos vārdos, nav pietiekoši kvalificēti).
.275. Kā otrā veida domātāja piemēru varētu
nosaukt Jūsu pieminēto Rodžeru Penrouzu. Viņa grāmatā nevienā vietā nefigurē
Dievs, nekādi reliģiski apsvērumi utt. Izskatās, ka viņš labprāt vadītos no
Okama principa, bet – viņš vienkārši neredz, kā cilvēka psihi varētu
izskaidrot ar tiem pašiem fizikas un informātikas postulātiem.
.276. Penrouzu tomēr nevar uzskatīt par
tipisku cilvēku. Vairums no šiem dzīvniekiem (tā viņus dēvē Penrouzs, pastāvīgi
lietodams izteicienu «cilvēki un citi dzīvnieki») – vairums no šiem
«dzīvniekiem» pēc Okama asmeņa nevadās principā; viņu «loģikas» stūrakmens ir princips:
«Man ir izdevīgāk, lai tas tā būtu, tātad tas tā ir».
.277. Viņi pieņem postulātus par Dievu,
dvēseles nemirstību vai reinkarnāciju ne tādēļ, ka tam būtu kāds cits pamats,
bet vienkārši tādēļ, ka tie dod viņiem mierinājumu, komfortablāku, patīkamāku
pasaules uzskatu.
.278. Pašus Viljama Okama darbus es neesmu
lasījis, jo tie pastāv tikai latīniski (oriģinālā) un angliski (tulkojumos),
bet šie izdevumi Latvijas bibliotēkās nav atrodami (vismaz man neizdevās tos
atrast). Krieviski Okams nekad nav tulkots[3]
(par latviešu tulkojumiem vispār nerunāsim) – vismaz nebija tulkots līdz PSRS
sabrukumam, kad šādi izdevumi obligāti parādītos Latvijas bibliotēkās.
Krieviski par Viljamu Okamu pastāv viena monogrāfija,[4]
kura tad arī ir bijusi man galvenais avots par viņu.
.279. Šajā monogrāfijā ir teikts, ka Okams
dēvējis reliģiju par «savdabīgu psihoterapijas sistēmu». Burtiski tā viņš diez
vai varēja sacīt, jo vārds «psihoterapija» izskatās daudz jaunāks par 14.
gadsimtu, taču pati doma acīmredzot būs bijusi apmēram tāda.
.280. Ka (visas) reliģijas savā būtībā ir
«psihoterapijas sistēmas», tā es domāju arī pirms iepazīšanās ar monogrāfiju
par Okamu, taču tagad šeit varu atsaukties vēl arī uz viņu (ja jau reiz mēs
izmantojam «Okama asmeni», kur es arī tiecos uz vienkāršākām postulātu sistēmām
vēl tad, kad nebiju neko dzirdējis par tādu Viljamu Okamu).
.281. Un tā, vairums cilvēku pieņem postulātus
par Dieva eksistenci, dvēseles nemirstību utt. (un līdz ar to atsakās no Okama
asmeņa), tādēļ, ka tiecas pēc šīs «savdabīgās psihoterapijas», pēc psiholoģiskā
komforta, pēc cerības, pēc mierinājuma. Tā ir tikpat kā kāda narkotika vai
alkohols, kura ļauj neredzēt nežēlīgo patiesību, ļauj dzīvot ilūzijās, kamēr
reiz «sitīs tā stunda»...
.282. Jāteic, ka man nav sevišķas vēlēšanās ar
varu atņemt viņiem šo narkotiku, šo «glābiņu», šo cerību. Bet ja nu par to
iznāk runa, tad es nevaru arī izlikties un tēlot, ka arī pats lietotu šādu
narkotiku. Priekš tam mans prāts ir pārāk racionāls; es taču nevaru patiešām
neviltoti noticēt, ka princips «Man ir izdevīgāk, lai tas tā būtu, tātad tas tā
ir», – nevaru noticēt, ka šāds princips nav nekāda loģiska kļūda un ir tik
tiešām pareizs.
.283. Tas nu būtu par vispārīgajām nostādnēm,
par dažādu Ārpasaules modeļu būvēšanu cilvēku galvās un par tiem principiem,
pēc kuriem dažādi cilvēki izdara savu izvēli starp alternatīvajiem modeļiem.
Tagad paskatīsimies uz dažādām konkrētām Jūsu skartajām lietām no tāda
redzespunkta, kur cilvēks vadās modeļu izvēlē pēc Okama principa un pie tam ir
vēl pietiekami kvalificēts, lai spētu saskatīt, kādā tieši veidā visu cilvēka
psihi var izskaidrot tikai no fizikas un informātikas postulātiem, nepieņemot
nekādus jaunus.
[1] Skat. {R-LEONA}.
[2] Penrose Roger, Rouse Ball Professor
of Mathematics, University of Oxford.
«The Emperor's New Mind. Concerning Computers, Minds, and The Laws of Physics».
Oxford University
Press, New York, Oxford, 1989.
[3] Tagad Internetā ir atrodami krieviski tulkoti Okama darbu fragmenti,
un tie ir reproducēti manā krājumā {R-DARBI1}.
[4] Курантов А., Стяжкин Н.
«Уильям Оккам», Москва, 1978.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru