ARTINT-25

Grāmata: Valdis Egle. «Mākslīgais intelekts»

https://vekordija.blogspot.com/2018/12/l-artint.html

Fragments no šīs grāmatas:

6. Vēras teorija un psiholoģija (turpinājums)

§38. Viljama Šeldona pētījums

.632. Ar šo – vienu un to pašu – modeli Vēras teorija pievēršas gan matemātikai, gan psiholoģijai. «Nekas neeksistē tikai domās»; ja cilvēks iedomājas skaitļus, tad tie pastāv kā struktūras viņa smadzenēs. «Nekas nerodas bez cēloņa»; ja šādas struktūras pastāv cilvēka smadzenēs, tad ir nostrādājis aparāts, kas tās uzbūvēja... Kas tas par aparātu? Kā tas darbojas? – atbildes uz šiem jautājumiem, kā mēs zinām, atklāj skatienam patieso matemātikas priekšmetu, kuru nebija iespējams ieraudzīt iepriekšējos vairāk nekā 4000 tās pastāvēšanas gados, jo nebija iespējams izstrādāt «kompjūterizētu» cilvēka garīgās darbības modeli.

.633. Izrādās, ka cilvēkam starp tūkstošiem citu programmu, programģenerators var uztaisīt arī tādu programmu, kas klasificē jebkuru objektu kopas pēc elementu daudzuma tajās. Programprojektors, savukārt, var uztaisīt šādas programmas gaidāmā rezultāta tēlu. Un šis tēls ir naturālo skaitļu kopa. Un tas ir pirmais no matemātikas objektiem. Un tajā pastāv tās likumsakarības, ko pēta skaitļu teorija (piemēram, ka nekāds vesels skaitlis zⁿ nevar būt vienāds ar divu citu veselu skaitļu summu xⁿ + yⁿ, ja šis n ir lielāks par 2)[1].

.634. Nedz programģenerators, nedz programprojektors nav radīti speciāli matemātikai; tie bija vajadzīgi Dollijai un cilvēkam pavisam citiem mērķiem. Bet no šo aparātu eksistences izriet visa matemātika. Līdz ar to šīs zinātnes pamatpostulātus mēs esam pārbīdījuši daudz daudz tālāk atpakaļ, pārcēluši tos tādā veidā, ka to sekas tagad aptver ne tikai matemātiku, bet arī psiholoģiju un vispār visu, kas saistīts ar cilvēka garīgo darbību.

.635. Šī vienotā pieeja neiznīcināja neko, kas matemātikā bija vērtīgs un noderīgs. Taču tā izvētīja to, kas izrādījās tikai pelavas, kaut gan agrāk tas nebija bijis redzams, jo nebija drošu kritēriju graudu atšķiršanai no pelavām. Par šādām pelavām matemātikā izrādījās, piemēram, Kantora mācība par bezgalībām.

.636. Psiholoģijā stāvoklis ir tāds pats. Te arī agrāk nebija drošu kritēriju graudu atšķiršanai no pelavām. Arī te Vēras teorija saglabā visu, kas psiholoģijā bija patiešām vērtīgs, bet izvētī to, kas ir izrādījies vienkārši izdomājumi. Psiholoģijā par tādiem izrādījās Freida mācība par Edipa kompleksu. Arī Junga mācība par «arhetipiem» ir blēņas (ja ir spēkā Vēras postulāti). Nekādi tādi arhetipi nav vajadzīgi Dollijas operētājsistēmā un, saskaņā ar Darvina postulātu, nevarēja tikt iebūvēti cilvēkā.

.637. Toties viss, kas tradicionālajā psiholoģijā ir bijis vērtīgs, tagad iegūst teorētisku pamato­jumu. Piemēram, jau Hipokrata novērotie četri temperamenti izrādās elementārs loģisks secinājums no divu funkcionālo bloku eksistences cilvēka smadzenēs.

.638. Patiešām, mēs redzējām, ka cilvēka selektors, kas atlasa impulsus reaģēšanai, var atlasīt lielāku vai mazāku daļu no tiem. Attēlosim iespējamos daudzumus uz horizontālās ass. Reaktors, kas ģenerē cilvēka reakciju, savukārt, var darboties ilgāk un pamatīgāk vai mazāk ilgi un pamatīgi. Attēlosim šo ilgumu uz vertikālās ass. Līdz ar to cilvēka reaģēšanas kopējos parametrus mēs varam attēlot plaknē un dabūjam četrus kvadrantus jeb «Psiholoģijas karti», kā tā bija redzama punktā {REVIS.1280}.

.639. Šeit kāds var iebilst, ka «sakrālie» četri temperamenti nebūt nav obligāti, ka, piemēram, Viljams Šeldons (Sheldon; amerikāņu ārsts un psihologs, Čikāgas un Hārvarda universitāšu profesors; galvenie darbi publicēti 1940. gados) –, ka Šeldons dabūja trīs un nevis četrus pamattemperamentus.

.640. Lai pareizi novērtētu Šeldona rezultātu, vajag zināt metodoloģiju, pēc kuras viņš strādāja. Sīks tās apraksts šeit aizņemtu pārāk daudz vietas (tas tiks publicēts kādā no nākošajiem «Lases» laidieniem – red.), tāpēc izklāstu tikai galveno ideju. Šeldons bija nolēmis atbrīvoties no visiem veco tradīciju iespaidiem (piemēram, no tā paša Hipokrata iespaida) un patstāvīgi, pilnīgi no jauna, izdalīt tipus, kas maksimāli atšķirtos cits no cita[2],[3]. «Maksimāli atšķirtos cits no cita!» – te slēpjas visa atslēga un īstenībā jau ir iekodēts rezultāts.

.641. Lieta tā, ka Hipokrata (un arī Vēras teorijas) deklarētie četri psiholoģiskie tipi neatšķiras viens no otra vienādā mērā. Piemēram, holēriskais un melanholiskais tips ir pretēji tipi un atšķiras viens no otra stiprāk nekā, teiksim, melanholiskais un sangviniskais vai melanholiskais un flegmātiskais. Kopumā «Psiholoģijas kartē» četrus temperamentus var attēlot ar kvadrāta virsotnēm. Virsotnei A pa diagonāli pretējā virsotne G atrodas (gandrīz pusotras reizes) tālāk no tās nekā tai blakus esošās virsotnes Z un M.

.642.

.643. Tagad Šeldons stāda sev uzdevumu: vajag atrast tādu figūru, kur virsotnes atrastos cita no citas vienādā attālumā (tādus tipus, kas vienādā mērā atšķirtos cits no cita). Kādu figūru viņš dabūs?

.644. Atbilde ir sekojoša. Ja pētāmās pazīmes nosaka divi brīvi kombinēti parametri (tātad tās var attēlot plaknē), tad Šeldons dabūs vienādmalu trijstūri jeb trīs tipus. Ja pētāmās pazīmes nosaka trīs brīvi kombinēti parametri (tātad tās var adekvāti attēlot tikai trīsdimensiju telpā), tad Šeldons dabūs tetraedru (telpisku figūru jeb ķermeni, kuram visas četras virsotnes atrodas vienādā attālumā cita no citas). Citiem vārdiem sakot, tad būs iegūti četri tipi. Un tā tālāk.

.645. Kā zināms, Šeldons dabūja tieši trīs tipus, un visi viņa mēģinājumi izdalīt vēl ceturto, neskatoties uz ilgām pūlēm, bija neveiksmīgi. Līdz ar to Šeldona pētījums spīdoši apstiprināja, ka mūs interesējošās pazīmes nosaka tieši divi (un ne trīs vai vairāki) brīvi kombinēti lielumi. Šie divi brīvi kombinējamie lielumi ir attiecīgi cilvēka selektora un reaktora rezultējošie parametri.

.646. No Šeldona iegūtā rezultāta var izdarīt vēl vienu interesantu teorētisku secinājumu. Ja selektora un reaktora parametrus var tik brīvi kombinēt vienus ar otriem, tas nozīmē, ka abi šie funkcionālie bloki cilvēka smadzenēs ir visai strikti norobežoti viens no otra. Ja tie būtu cieši saistīti (un tātad stipri atkarīgi viens no otra), tad pastāvētu augsta korelācija starp tiem, un plakne nevarētu būt pietiekoši tuvs attēlojums viņu attiecībām.

§39. Junga un MBTI tipoloģijas

.647. Tātad Hipokrata–Pavlova–Krečmera–Gureviča–Šeldona tipoloģijas, neskatoties uz viņu šķietamajām atšķirībām, visas viena otru tikai apstiprina un visas pamatojas uz proporcijām starp cilvēka selektora un reaktora parametriem. Šie parametri (un šīs proporcijas) patiešām ir ārkārtīgi būtiskas, jo tieši šie funkcionālie bloki taču arī nosaka, kā cilvēks izturēsies apkārtējā situācijā – kā viņš reaģēs.

.648. Tomēr var uzbūvēt arī tādas tipoloģijas, kas bāzējas uz cilvēka citu funkcionālo bloku parametru salīdzināšanu. Tāda ir, piemēram, šveiciešu psihiatra Kārļa Gustava Junga izstrādātā tipoloģija (pirmoreiz publicēta 1921. g.) un no tās atvasinātā klasifikācija pēc MBTI (Myers–Briggs Type Indicator – Maijeres un Brigsas tipu indikators; tipoloģija pirmoreiz publicēta 1956. gadā; kļuvusi populāra ASV 1980. gadu vidū).

.649. Šo tipoloģiju rašanās vēsture īsumā ir šāda. Jau savā 1921. gada darbā «Psiholoģiskie tipi»[4] Jungs ieveda ekstravertu un introvertu jēdzienus, kuri ātri kļuva ļoti populāri (tajā darbā viņš deva arī citus tipoloģijas jēdzienus, bet tie tik populāri nekļuva). 1935. gada 30. septembrī, savā pirmajā no Tavistoka klīnikā (Anglijā) nolasītajām lekcijām, Jungs deva klasisko shēmu

.650.

.651. , kur E apzīmē «Es» (Ego) – vienu no Junga lietotā psiholoģiskā modeļa pamatelementiem (Junga modelis ir viena no Freida modeļa variācijām), bet S, I, T, F apzīmē t.s. «ektopsihiskās» jeb ārējās (priekš Ego) funkcijas, kuras pēc Junga modeļa grupējas ap Ego parādītajā veidā. Šīs diametrāli pretstatītās divas funkciju grupas kopā ar pretstatījumu «ekstraverti – introverti» deva pavisam 8 cilvēku pamattipus (tajā pirmajā Tavistoka lekcijā Jungs ieveda vēl arī «endopsihiskās funkcijas» Ego iekšienē, bet tās nekādas redzamas pēdas psiholoģijā neatstāja – izņemot «atmiņu», kura jau tāpat bija visiem zināma).

.652. Psiholoģijas amatiere no ASV Katerīna Brigsa gadsimta sākumā patstāvīgi sāka klasificēt cilvēkus, bet pēc 1923. gada (kad Junga «Tipus» izdeva angliski) iepazinās ar Junga darbiem, pārņēma viņa tipoloģiju, to mazliet modificējot un papildinot vēl ar vienu (ceturto) šķēlumu (kā rezultātā tipu skaits pieauga no 8 līdz 16, sasniedzot to pašu skaitli, kas figurē arī manā tipoloģijā). Viņas enerģiskā meita Izabella Maijere panāca, ka MBTI tika publicēts 1956. gadā (kaut arī «oficiālās» psiholoģijas neatzīts), bet vēl pēc gadsimta ceturkšņa kļuva populārs un atzīts Amerikā.

.653. (Vispār īstenībā MBTI ir tikai tests, t.i. jautājumu krājums un atbilžu apstrādes metodika; pašai tipoloģijai tās autori nav devuši nekādu nosaukumu un sauc to vienkārši par Tipoloģiju ar lielo burtu, it kā tā būtu vienīgā iespējamā – tas apgrūtina atsaukšanos uz šo klasifikāciju; cilvēku egocentrisms ir patiešām apbrīnojams: Freida psihoanalīze, protams, ir vienīgā Psihoanalīze, Brigsai, protams, ir vienīgā Tipoloģija, bet LU Matemātikas un informātikas institūts, protams, ir vienkārši Institūts).

.654. Šādi no Junga līdz Brigsai sintezēto MBTI tipoloģiju arī es esmu bieži lietojis (līdz ar savējo), jo arī tā balstās uz reālām proporcijām starp dažādiem cilvēka psihes funkcionālajiem blokiem vai uz bloku īpašībām. Vispirms iepazīstināsim lasītājus ar šīs tipoloģijas būtību, bet pēc tam paskatīsimies, uz kādām proporcijām cilvēka psihē tā ir balstīta.

.655. Minētā tipoloģija izšķir četrus griezumus jeb «alternatīvu pārus», un katrā no tiem divas pretējas orientācijas jeb «ievirzes» tiek apzīmētas ar lielajiem latīņu burtiem, kas neatkārtojas un tādējādi viennozīmīgi identificē šo «ievirzi»:

.656.

E S T J

I N F P

.657. Atbildot uz MBTI testa jautājumiem, cilvēks var noteikt savu piederību vispirms vai nu E vai I tipam (ekstraverts vai introverts), pēc tam vai nu S vai N tipam (sensorais vai intuitīvais), tad vai nu T vai F tipam (domātājs vai jūtošais), un beidzot vai nu J vai P tipam (lemjošais vai nogaidošais). Kopumā katrs cilvēks raksturojas ar četriem attiecīgās «ievirzes» nosaucošiem burtiem (piemēram, «Lases» 1. laidienā mēs Džordano Bruno raksturojām kā ISFJ tipu). Pavisam tātad šajā klasifikācijā iespējami 16 cilvēku tipi ([5],[6],[7]).

.658. Jungs, Maijere, Brigsa un viņu sekotāji dod savus izskaidrojumus atšķirībām katra šķēluma ietvaros. Šo skaidrojumu analīze no Vēras teorijas viedokļa būtu ļoti interesanta tēma (un kādreiz mēs tai nodosimies), bet šeit mēs to nevaram atļauties, jo tā aizņemtu pārāk daudz vietas. Tāpēc raksturosim viņu uzskatus tikai ar atsevišķām frāzēm (kuras gan sastāda tikai niecīgu daļiņu no visiem viņu sniegtajiem aprakstiem).

.659. Par E–I šķēlumu Jungs 1921. gadā saka tā:

«vienā gadījumā novērojam intereses kustību uz objektu, bet otrā – no objekta uz paša subjekta psihiskajiem procesiem»; «introvertēto viedokli var apzīmēt kā tādu, kurš visos gadījumos cenšas personību un subjektīvo psiholoģisko parādību stādīt augstāk par objektu un par objektīvo parādību; ekstravertētais viedoklis, tieši otrādi, stāda subjektu zemāk par objektu»[8].

.660. Otto Krēgers un Dženete Tjūsena (Otto Kroeger & Janet M. Thuesen; tie ir MBTI popularizatori[9],[10],[11]) – tātad viņi 1988. gadā raksta, ka šo šķēlumu nosakot «paņēmieni, kurus cilvēki izmanto sakariem ar ārpasauli, kā arī tas, no kurienes viņi smeļ enerģiju spēku uzturēšanai un darbībai».[12]

.661. Par S–N šķēlumu Jungs 1935. gadā saka:

«Intuīcija ir uztveres īpašs veids, kas neaprobežojas ar maņu orgāniem, bet iet caur neapzinātā sfēru»; «Intuitīvs (cilvēks) vienmēr raizējas par lietu būtību; senzitīvs cilvēks vienmēr paliek dotajā realitātē»; «novērojot cilvēku senzitīvā režīmā, jūs ievērosiet, ka viņa skatiens ir koncentrēts uz priekšmetu, punktu. Intuitīvs cilvēks neskatās, viņš pārlaiž skatienu priekšmetiem un apstājas pie viena. Tā arī ir priekšnojauta».[13]

.662. Krēgers un Tjūsena raksta, ka šo šķēlumu nosakot «tie paņēmieni, ar kādiem notiek informācijas vākšana par ārpasauli: ja galvenā loma pieder maņu orgāniem, tad mēs pieskaitīsim viņu sensorā tipa cilvēkiem; ja smaguma punkts gulstas uz intuīciju, runāsim par intuitīvistiem»[14].

.663. Par T–F šķēlumu Jungs 1935. gadā raksta:

«Domāšana teic mums, KAS ir dotā lieta. Jūtas informē mūs par lietu vērtību. Tās stāsta subjektam, ko tas vai cits priekšmets viņam nozīmē». «Ja jūs esat īsts domātājs, jūs varat vadīt savu domāšanu ar gribas palīdzību. Jūtošais tips nevar tikt vaļā no savām domām. Domas valda pār viņu, un viņš baidās no tām. Viņa jūtas ir arhaiskas, un viņš ir savu emociju bezpalīdzīgs upuris».[15]

.664. MBTI popularizatoriem šo šķēlumu nosakot «kādā veidā cilvēki pieņem lēmumus»; ja jūs esat domātājs tips, tad «turaties strīdā tajā pusē, kura rūpējas par patiesību un taisnību, nevis par vispārējo laimi»; ja esat jūtošais tips, tad «dodat priekšroku harmonijai, nevis kārtībai; jūs vienmēr sarūgtina jebkura veida sadursmes».[16]

.665. J–P šķēluma Jungam nebija, bet MBTI popularizatori to definē sekojoši: «atbild par to, kādu dzīvesveidu ved cilvēks – vai viņš būs organizēts un konkrēts vai impulsīvs un tāds, kas pielāgojas apstākļiem». Lemjošie nemīl neparedzēto, Nogaidošie mīl jaunus ceļus, pat ja runa ir tikai par ceļu no darba uz mājām.[17]

.666. Diemžēl es spēju šeit atlasīt tikai ļoti niecīgu daļiņu no visas tās tipus raksturojošo izteicienu bagātības, ko dod paši nosauktie autori. Jo lielāku skaitu šāda veida skaidrojumu un raksturojumu būtu iespējams pievest, jo labāk būtu redzama atšķirība starp nosaukto autoru un Vēras teorijas dotajiem skaidrojumiem. Taču nāksies vien pagaidām iztikt ar to, kas ir.

§40. Ekstraverti (E) un Introverti (I)

.667. Galvenā atšķirība starp šiem autoriem un Vēras teoriju ir tā, ka viņi praktiski neko nerunā par aprakstāmo parādību dziļākajiem cēloņiem; viņi galvenokārt dod tikai empīriskus novērojumus un konstatācijas, bet visi skaidrojumu mēģinājumi izskatās visai nevarīgi («..cenšas subjektīvo stādīt augstāk par objektu..», «..no kurienes smeļ enerģiju..»; – pie kam šeit vēl ir atlasīti tie labākie formulējumi; citi bieži vien ir vēl bēdīgāki).

.668. Pretstatīsim šiem aprakstiem Vēras psihoanalīzi. Un tā, pieņemsim, ka mēs jau pietiekami labi zinām, kā izpaužas ekstraversija un introversija, un ka tas vairs nav tālāk jāskaidro. Jāizskaidro ir: – no kurienes tās rodas?

.669. Pieiesim šim jautājumam tīri teorētiski un paskatīsimies, kas notiks, ja Dollijas operētājsistēmā mēs nofiksēsim reaktora darbības laiku kādā noteiktā līmenī un pēc tam mainīsim selektora rezultējošo intensitāti no nulles līdz «bezgalībai» (reāla bezgalība, protams, nav iespējama, tāpēc mēs šo vārdu liekam pēdiņās un domājam kaut kādas ļoti lielas intensitātes vērtības). Par laimi programmētājiem parasti nav vajadzīga reāla programmas izpildīšana, lai zinātu, kā viņu programmas izturēsies tajos vai citos apstākļos: bez tādas paredzēšanas iespējas datorprogrammēšana vispār nevarētu notikt.

.670. Tātad Dollijai vidējais reakcijas ģenerēšanas laiks ir kaut kāds t. Sākumā selektors strādā nulles līmenī, tas ir, vispār nedod nekādus signālus reaktoram uz apstrādi (cilvēku terminos tas būs: vispār nekas nenotiek; nav nekādu impulsu ne no kurienes; cilvēks it kā ieslēgts viens pats tumšā kamerā). Jebkuru cilvēku šādos apstākļos, protams, pārņems neciešamas ilgas, viņš rausies ārā no šīs «kameras», tieksies dzīvē, «kur vismaz kaut kas notiek». Nav pasaulē tādu introvertu, kuri būtu apmierināti, visu dzīvi pavadot šādā izolētā kamerā. Tātad šādos apstākļos mēs visiem cilvēkiem konstatēsim to izturēšanos, kuru pieņemts uzskatīt par ekstravertu. Dollija, protams, reaģēs tāpat, ja jau mēs esam viņu uzbūvējuši pēc cilvēka parauga.

.671. Lai tagad vienā laika vienībā selektora dotais impulsu skaits pieaug. Dollijas ilgas pēc impulsiem pakāpeniski mazinās, un kādā brīdī pie impulsu skaita, teiksim, N₀ mēs fiksējam robežu, pie kuras Dollijas ilgas pēc ārpasaules stimuliem izbeidzas, un viņa sāk «dzīvot pilnasinīgu dzīvi» (viņas selektora un reaktora darbība atrodas vēlamajā līdzsvarā).

.672. Bet lai tagad impulsu skaits turpina augt. Reaktors vairs nepaspēs visus tos apstrādāt, viņš būs pārslogots. Pie kaut kāda stimulu skaita N₁ laika vienībā Dollija sāk vairīties no stimuliem, tie viņu jau apgrūtina, tie viņu jau kaitina, – un jo tālāk, jo trakāk – viņa nespēj vien no tiem atkauties, viņa mēģina no tiem paslēpties, meklē vientulību un klusumu... Nav pasaulē tāda ekstraverta, kuru nevarētu tā apkraut ar impulsiem, nemitīgi «raustot uz visām pusēm», tā pārslogot, ka viņš beigās neiesauktos: «Ak, nu atstājiet taču mani mierā uz kādu brītiņu!». (Un tad mēs novērosim viņam tās pazīmes, kuras pieņemts uzskatīt par tipiski introvertām).

.673. Tātad ekstraversija un introversija nav kaut kas «reizi par visām reizēm dots», bet ikviena Dollijas tipa (un tātad arī cilvēka tipa) sistēma var atrasties ekstravertā un introvertā stāvoklī, atkarībā no tā, kādas ir proporcijas starp selektora doto impulsu daudzumu un to impulsu skaitu, ko var normāli apstrādāt reaktors. Katram cilvēkam ir sava robeža N₀, zemāk par kuru viņš kļūs izteikts ekstraverts, un otra robeža N₁, augstāk par kuru viņš kļūs izteikts introverts.

.674. Taču šīs robežas nav visiem vienādas. Paskatīsimies, no kā tās ir atkarīgas. Šajā nolūkā mainīsim Dollijas reaktora vidējo darbības laiku t (kas nepieciešams vienas reakcijas ģenerēšanai). Ja šis laiks samazinās, tad abas robežas N₀ un N₁ ceļas uz augšu: jo īsāks laiks vajadzīgs vienas reakcijas ģenerēšanai, jo vairāk impulsu Dollija paspēj apstrādāt laika vienībā, un tātad arvien augstāk ceļas tā robeža, kur viņa kļūtu par introverti, bet pie vidēja, «normāla» impulsu līmeņa arvien biežāk viņa izjutīs impulsu trūkumu, t.i., kļūs arvien ekstravertētāka.

.675. Turpretī, ja mēs reaktora darbības laiku palielinām, tad Dollija kļūs arvien vairāk introverta: abas robežas slīdēs uz leju, un jau pie pavisam nelieliem impulsu daudzumiem Dollijas reaktors izrādīsies tā pārslogots, ka viņa sāks vairīties un slēpties no ārējiem stimuliem un meklēt vientulību un atslodzi.

.676.

 .677. Tātad mēs redzam, ka E–I šķēlums atkal (tāpat kā Hipokrata klasifikācijā) ir saistīts ar selektoru un reaktoru. Ekstraverti ir tie cilvēki, kuriem reakcijas ģenerēšanas laiks ir vidēji mazs; introverti ir tie, kuri reakciju ģenerē ilgi. Tā ir pati ekstraversijas un introversijas būtība.

.678. Tālāk mēs varam uzdot sev jautājumu: kā reakcijas ģenerēšanas laiks ir saistīts ar reakcijas kvalitāti? Protams, izmantojot efektīvu algoritmu, programma var dot labu rezultātu arī tad, ja tā nostrādā ātri. No otras puses, ilgi strādāt programma var arī tādēļ, ka tā bezjēdzīgi ciklo un dara visu kaut ko nevajadzīgu. Tomēr visumā kā dominējošā tendence būs: jo ilgāk programma strādā, jo lielāku faktoru daudzumu tā ņem vērā, un līdz ar to tās gala rezultāts būs kvalitatīvāks. Tātad kopumā, vidēji (neizslēdzot tomēr arī pretējus gadījumus) introverti ģenerē labākas reakcijas nekā ekstraverti.

.679. Šis secinājums psiholoģijā nav jauns: norādīšu kaut vai uz vācu psihiatru Leonhardu, kurš vispār šaubījās, vai ekstraverti ir spējīgi uz kaut kādu nopietnāku darbību. (Starp citu, Rietumu pasaule ir tipiska ekstravertu pasaule; visa «masu kultūra», viss dzīvesveids, visa «vērtību sistēma» ir orientēta uz to, lai cilvēks kļūtu vairāk «atraisīts», t.i. – ekstraverts).

§41. Sensorie (S) un Intuitīvie (N)

.680. Otro šķēlumu «Tipoloģijas» autori saista ar pretstatījumu starp «maņu orgāniem» un «intuīciju» (pie kam intuīcija viņiem ir kaut kāds noslēpumains zemapziņas spēks vai faktors). Ar maņu orgāniem te tomēr nekāda sakara nav, un nekāda noslēpumaina intuīcija kompjūteros pastāvēt nevar.

.681. Objektīvā atšķirība starp «sensori» (jeb «apzināti») pieņemtu lēmumu un «intuitīvu lēmumu» ir tā, ka pirmajā gadījumā tas algoritms (un tie kritēriji), kas bija iesaistīti lēmuma pieņemšanā, ir fiksēti hronikā (atmiņā) un var tikt izanalizēti un novērtēti (un nepilnības var tikt nākošreiz novērstas), bet otrajā gadījumā – nav fiksēti un nevar tikt izanalizēti un novērtēti, bet nepilnības novērst tāpēc ir grūtāk.

.682. Tātad šis šķēlums balstās uz divu dažādu algoritmu (jeb pašprogrammēšanās principu) izmantošanu lēmumu pieņemšanā un attiecīgi reakcijas ģenerēšanā. Summāri intuitīvajiem lēmumiem būs zemāka kvalitāte nekā «sensorajiem». Spilgts intuitīvā tipa pārstāvis bija, piemēram, Ādolfs Hitlers. «Fīrera ģeniālā intuīcija» (uz kuru viņš pats un viņa piekritēji tik bieži mēdza atsaukties) tiešām kādu laiku deva viņam panākumus, taču galu galā noveda pie pilnīgas katastrofas (kuru būtu bijis viegli novērst, ja lēmumu pieņemšanas algoritmi un kritēriji būtu «sensori», t.i. apzināti, analizējami un vērtējami).

.683. Galvenā intuitīvo lēmumu priekšrocība ir viņu ātrums (tātad tas pats faktors, kas noteica ekstraversiju). Tāpēc no teorētiskiem apsvērumiem mēs varam sagaidīt, ka pastāvēs augsta korelācija starp E un N tipiem MBTI tipoloģijā un attiecīgi starp I un S tipiem (interesanti būtu uzzināt šīs tipoloģijas autoru un piekritēju pašu savākto statistiku).

§42. Domājošie (T) un Jūtošie (F)

.684. Arī šis pretnostatījums ir principā nepareizs – «domas» un «jūtas» nav pretējas funkciju grupas, kā to domāja Jungs {.650} (ne jau velti Dollijā mums nebija nekādas vajadzības iebūvēt šādus pretnostatītus «domāšanas» un «jūtu» funkcionālos blokus). Attiecības starp «domāšanu» un «jūtām» ir pavisam citas.

.685. «Domāšana» ir («Mikēnu modeļa») neprecīzs termins, lai apzīmētu informācijas (tajā skaitā hronikera ierakstītās hronikas) analīzi un sistēmas pašprogrammēšanos (pēc zināmiem algoritmiem). Šīs darbības (tātad «domāšana») raksturojas ar attiecīgo aparātu parametriem bez pretstatījuma ar emociatoru. «Domāšanas» kvalitāti raksturo tie algoritmi, kas ir tikuši lietoti, tie modeļi, kas ir veidoti, tās programmas, kas ir tikušas uzģenerētas.

.686. Emociators (un tātad «jūtas») to visu iespaido par tik, par cik viņš groza smadzeņu sistēmas iekšējo ainu, mazinot vai izslēdzot vienus procesus (un līdz ar to algoritmus un modeļus) un ieslēdzot vai pastiprinot citus (kuri var darboties pēc citiem modeļiem un algoritmiem).

.687. To objektīvo saturu, ko «Tipoloģijas» autori ir ielikuši šajā T–F alternatīvā, izskaidro vienkārši emociatora darbības intensitāte.

.688. Ja emociators bieži un stipri mainīs cilvēka (vai Dollijas) garīgo līdzsvaru, tad tādu cilvēku sauks par «jūtošo» (neatkarīgi no tā, cik kvalitatīva, intensīva utt. citādi ir viņa «domāšana», t.i. informācijas analīze un pašprogrammēšanās). Ja emociators bieži un stipri «šūpos» viņa iekšējo līdzsvaru, tad cilvēks šos faktorus gribot negribot arī ievēros savā darbībā daudz vairāk nekā tas, kuram tādas lietas nav aktuālas (un līdz ar to viņa lietotajos modeļos parādīsies tādi jēdzieni kā autoru pieminētie «harmonija», «vispārējā laime» utt.). Tās ir vienkārši dabiskas sekas no emociatora (varbūt pārlieku) intensīvās darbības.

.689. Turpretim cilvēku, kuram emociators ir ārkārtīgi nejūtīgs un gandrīz nemaz nešūpo iekšējo līdzsvaru, (pēc MBTI klasifikācijas) sauks par «domātāju», kaut gan viņa «domāšana» varbūt ir galīgi «plakana» un notiek ārkārtīgi primitīvos modeļos pēc primitīviem algoritmiem.

.690. Tātad «domāšana» un «jūtas» nav pretstatītas kategorijas. «Domāšana» jāraksturo pati par sevi (neatkarīgi no «jūtām»), un raksturo domāšanu tajā lietotie modeļi un algoritmi un šīs lietošanas rezultātā uzģenerēto programmu (rīcības) un konstrukciju (izteicienu, mācību utt.) kvalitāte.

.691. Bet T un F tipus MBTI tipoloģijā nosaka viens pats emociatora (t.i. «jūtu») iespaids uz cilvēka izturēšanos, neatkarīgi no viņa domāšanas kvalitātes.

§43. Lemjošie (J) un Nogaidošie (P)

.692. Līdzīgi kā iepriekšējo šķēlumu noteica emociatora darbības intensitāte jeb ietekme uz sistēmas uzvedību, tā šo (J–P) šķēlumu nosaka navigatora darbības intensitāte jeb viņa ietekme uz summāro sistēmas izturēšanos. Cilvēkus, kuri dzīvo un rīkojas stingrā sava navigatora kontrolē, MBTI klasifikācijā sauks par organizētajiem jeb (J) tipiem, bet tos, kuriem navigators ir vājš, sauks par impulsīvajiem jeb (P) tipiem.

.693. Navigatora kā Dollijas funkcionālā bloka uzdevums, mēs atceramies, bija organizēt viņas atgriešanos pie «ģenerālās», «stratēģiskās» izturēšanās līnijas pēc reakciju ģenerēšanas uz ārējiem vai iekšējiem impulsiem. Mēs teiksim, ka šis bloks darbojas «stipri» jeb «intensīvi», ja tas pastāvīgi turēs atmiņā informāciju par «dzīves līniju» (t.i. – pašu vispārīgāko Dollijas programmu, paša augstākā līmeņa programmu), ja tas turēs savā atmiņā un pastāvīgi pielietos vienus un tos pašus kritērijus visu notikumu vērtēšanai no šīs programmas realizēšanas viedokļa. Cilvēkus ar šādu navigatoru MBTI klasifikācijā sauks par J tipiem, viņi būs «organizēti» (jo neatlaidīgi vadīsies no savas ģenerālās programmas), viņi būs «lemjoši», jo viņiem vienmēr būs gatavi un skaidri kritēriji visu faktu novērtēšanai no šīs programmas viedokļa.

.694. Ja, turpretī, navigators šādu «ģenerālo programmu» un ar tās radīšanu un realizēšanu saistītos kritērijus atmiņā neturēs, ja kritēriji un programma pastāvīgi mainīsies atkarībā no apstākļiem, tad mēs teiksim, ka navigators šim cilvēkam strādā vāji, bet MBTI viņu klasificēs kā P tipu. Tad viņš pēc kārtējās reakcijas uz kārtējo stimulu «aizmirsīs» iepriekšējo «ģenerālo līniju» un nāksies uzņemt jaunu. Bet «ģenerālās programmas» izstrādāšana nav viegls darbs, parasti tam ir vajadzīgs ilgs laiks. Tātad būtībā P tips paliks vispār bez «ģenerālās programmas» un līdz ar to subjektīvi jutīsies nedrošs («nogaidošs», «meklējošs» pēc tradicionālajiem izteicieniem); nebūs viņam arī gatavu kritēriju dažādu faktu novērtēšanai, un līdz ar to viņš būs «piesardzīgs» savos vērtējumos (īstenībā dezorientēts: nezinās, kā vērtēt, ko darīt, kā izturēties).

.695. Un tā, mēs redzam, ka MBTI tipoloģijas autori (no Junga līdz Maijerei un līdz Tjūsenai) ir izdalījuši «pareizus», «dzīvotspējīgus» cilvēku tipus; viņu klasifikācijai ir patiešām reāls un objektīvs pamats cilvēka (un Dollijas) smadzeņu funkcionālajos blokos. Taču pareizi izskaidrot, no kurienes rodas viņu tipoloģijas fiksētās atšķirības starp cilvēkiem, viņi bez Vēras modeļa nav spējuši. (Tas nav nekas neparasts: arī Hipokrats pareizi izdalīja četrus temperamentus, lai gan viņa izskaidrojums ar četriem šķidrumiem bija aplams). MBTI autoru darbi ir vienkārši empīrisku (bet pareizu) novērojumu apkopojums. Vēras modelis, turpretim, dod viņu tipoloģijai teorētisku pamatu.

---

[1] .1266. Tā ir t.s. «Fermā Lielā teorēma» – red.; – šī slavenā teorēma, kā zināms, nav pierādīta visiem n, taču ir pierādīta ļoti daudziem n, tajā skaitā visiem n, kas mazāki par 100˙000. Pie n=4 to pierādīja jau pats Pjērs Fermā, pie n=3 – Leonards Eilers. Detalizēts šo pierādījumu un pašas problēmas izklāsts latviski nekad nav ticis publicēts. Mēs to ievietosim vienā no nākamajiem «Lases» laidieniem ar V. Egles komentāriem Vēras teorijas gaismā.

[2] Sheldon W.H. «The Varieties of Human Physique». N.Y., 1940.

[3] Sheldon W.H. «The Varieties of Temperament. A psychology of constitutional differences». N.Y., 1942.

[4] Jung K.G. «Psych.Typ.». 1921.

[5] Kroeger Otto, Thuesen Janet M. «Type Talk». New York, 1988.

[6] Kroeger Otto, Thuesen Janet M. «Type Talk at Work». New York, 1992.

[7] Kroeger Otto, Thuesen Janet M. «16 ways to Love Your Lover». New York, 1994.

[8] Юнг К.Г. «Психологические типы». Перевод Е.И. Рузера. Алфавит, Москва, 1992., 5–6.lpp.

[9] Крегер О., Тьюсон Дж.М. «Типы людей». Персей, Вече, АСТ, Москва, 1995.

[10] Крегер О., Тьюсон Дж.М. «Типы людей и бизнес». Персей, Вече, АСТ, Москва, 1995.

[11] Крегер О., Тьюсон Дж.М. «16 дорог любви». Персей, Вече, АСТ, Москва, 1995.

[12] Крегер О., Тьюсон Дж.М. «Типы людей». Персей, Вече, АСТ, Москва, 1995., 47.lpp.

[13] Юнг Карл Густав. «Аналитическая психология». Перевод и редакция В.В. Зеленского. МЦНК и Т «Кентавр», Институт Личности ИЧП «Палантир», Санкт-Петербург, 1994., 21., 24., 23.lpp.

[14] Крегер О., Тьюсон Дж.М. «Типы людей». Персей, Вече, АСТ, Москва, 1995., 51.lpp.

[15] Юнг Карл Густав. «Аналитическая психология». Перевод и редакция В.В. Зеленского. МЦНК и Т «Кентавр», Институт Личности ИЧП «Палантир», Санкт-Петербург, 1994., 18., 25.lpp.

[16] Крегер О., Тьюсон Дж.М. «Типы людей». Персей, Вече, АСТ, Москва, 1995., 54–57.lpp.

[17] Крегер О., Тьюсон Дж.М. «Типы людей». Персей, Вече, АСТ, Москва, 1995., 59–61.lpp.