Fragments
no šīs grāmatas:
§38. Nobeigums
.657. Cilvēka un Pasaules dialoga problēmā 21.
gadsimtā, manuprāt, pats svarīgākais būs jautājums par Cilvēka būtības
noskaidrošanu.
.658. Viena no teorijām, kas var piedāvāt šīs
būtības risinājumu, ir Vēras teorija. Tā balstās uz minimizētu (pēc Okama
principa) postulātu sistēmu, pieņemot, ka cilvēka garīgā darbība ir tikai
pašprogrammējoša bioloģiska kompjūtera darbība, un šajā pieņēmumā vadoties no
zināšanām par mūsdienu informātiku, abstrakto programmēšanu un lielu
informātisku sistēmu projektēšanu.
.659. Šādas koncepcijas pieņemšana radītu
grandiozas izmaiņas cilvēces priekšstatos par psiholoģiju un matemātiku (šajā
sacerējumā mēs skārām tikai otrās, jo tas bijāt Jūs, kas izvēlējās tēmu; es
tikai sekoju Jums pa Jūsu skartajiem lauciņiem).
.660. Pirms apmēram mēneša, aprīlī, es,
pašķirstījis Akadēmiskajā Bibliotēkā kataloga kartītes atvilktnē ar uzrakstu
«Psiholoģija», atradu tur atsauci uz grāmatu[1]:
Жоли Г., профессор. «Психология
великихъ людей». Переводъ съ французскаго. Изданiе Ф. Павленкова. Третье,
удешевленное изданiе. Цђна 60 коп. С.-Петербургъ. Типографiя Высочайше утвержд.
Товарищества «Общественная Польза», Большая Подъяческая, № 39, 1894. Дозволено
цензурою. С.-Петербургъ, 14 февраля 1894 г.
.661. Tā kā mani ieinteresēja, ko franču
profesors ir rakstījis par «Dižu cilvēku psiholoģiju» pirms vairāk nekā
gadsimta, tad es to paņēmu izlasīšanai. Grāmata man nepatika, jo tur viss
pamatojas uz atziņu (modeli), ka pastāv «parastie cilvēki» un pastāv «ģēniji»,
un tad tiek iztirzāts, no kurienes un kā ģēniji rodas – un iztirzāts visumā
nepareizi no Vēras teorijas (un arī mūsdienu «oficiālās» psiholoģijas)
viedokļa... (Nekādu ģēniju pasaulē nav: ir tikai paaugstinātas spējas, apstākļu
sakritība un maniakāla neatlaidība).
.662. Taču no turienes es paņēmu citātu no kāda
L. Peisē sacerējuma, ko profesors Žolī dod zemsvītras piezīmē:
.663. «Kad Hārvijs paziņoja par savu atklājumu, tad, neskatoties uz iedomāto viņa priekšgājēju daudzumu, viņš sastapa no visām pusēm vienīgi neuzticību un uzbrukumus. Un tikai vēlāk, kad arī paši spītīgākie bija spiesti kapitulēt acīmredzamības priekšā, sāka saskatīt asinsrites zināšanu visdažādāko autoru darbos: gan Fabrīcija, gan Kolombo, gan Cezalpīna, gan Servē, gan Fra Paolo Sarpi, un pat Galēna un Erazistrata. Tāda ir parastā notikumu gaita šādās lietās. Tā ka jebkuram dzīvam atklājējam ir jau iepriekš jāsagaida, ka viņu vispirms noraidīs kritiķi, bet pēc tam aplaupīs par labu mirušajiem»[2].
§39. Vēlreiz par matemātiķu dabu
.664. Ar to mana atbilde profesoram Tambergam
uz viņa rakstu izdevumā «Ceļš» beidzas, bet pastāvēja vēl divi tā laika
uzmetumi, kas netika iekļauti pašā Atbildē. Šeit, žurnālā ROSE, es tos
pievienoju:
2000.05.20 23:21 sestdiena
(pirms 6 dienām, 16 stundām, 51 minūtes)
.665. Pēdējo reizi tiekoties, Jūs stāstījāt,
ka esot rādījis manas grāmatas kādam matemātiķim, un viņš neesot varējis
saprast, kā tur tas viss būšot ar suņiem un vistām, kas staigā pagalmā – kopā
20 galvas un 54 kājas {TRANS.224}.
«Un labs matemātiķis!» – Jūs vairākkārt atkārtojāt.
.666. Par to nav ko brīnīties. «Labs
matemātiķis» – tāds izteiciens jau pats par sevi ir contradictio in adjecto, – tāpat kā, teiksim, «apaļš kvadrāts». Vai tad Jūs
neesat lasījis manu sacerējumu «Par matemātiķu dabu», kurš bija iekļauts
krieviski grāmatā {LEON1.1789}
un latviski grāmatā {MUIG1.2185}?
.667. Mūsu dzejnieks saka:
.668.
Svešās malās esot jauki,Daudz jo daiļi brīnumi,Augsti kalni, plaši lauki,Greznām puķēm rotāti.
.669. Varbūt tur, svešās zemēs, ir arī gudri
matemātiķi, – par to neņemos spriest: neesmu bijis uz rietumiem tālāk par
Poliju, un arī tur man ar poļu matemātiķiem darīšana nebija. Bet te, pie mums,
pie Gaujas malas, man nu jau drīz ceturtdaļgadsimta garumā ir bijis ļoti daudz
visādu darīšanu ar latvju matemātiķiem, un nevienu gudru cilvēku starp viņiem
nekad neesmu sastapis. Pilns vājdomības spektrs: sākot no vienkāršas nespējas
abstrakti domāt, un beidzot ar pilnīgu plānprātību.
.670. Sākumā es brīnījos un nevarēju saprast,
kādēļ tas tā ir, bet vēlāk sapratu. Mums Latvijas Universitātē taču bija tikai
viena «eksaktā» fakultāte: «fizmati». Kurš bija spējīgs domāt un izprast
pasauli, tas gāja uz fiziķiem; kurš nebija – tas iestājās matemātiķos.
Matemātiķis ir neizdevies fiziķis.
.671. Arī es pats, ja vispār būtu gājis uz
fizmatiem, tad tikai uz fiziķiem, ne jau uz matemātiķiem. Toreiz, skolas laikā,
es biju sava rajona fizikas un matemātikas olimpiāžu pastāvīgais uzvarētājs un
regulāri braucu uz Rīgu pārstāvēt rajonu; 1964.gada vasarā mums, labākajiem no
visām rajonu skolām, Rīgā pie Universitātes pat organizēja «fizikas un
matemātikas nometni» – visu vasaru dzīvojām vienā skolā Pārdaugavā un pa dienām
klausījāmies speciāli mums organizētas lekcijas Universitātē, mūs vadāja
ekskursijās pa visām laboratorijām utt. – ar vārdu sakot, gatavoja Fizmatu
fakultātei. Lielākā daļa pēc tam tur arī iestājās, bet es nē (savai zinātnieka
karjerai neticēju, bet skolotājs būt negribēju). Tā ka tā iešana uz fizmatiem
bija ļoti reāla; skolā visi – gan skolēni, gan skolotāji – bija pārsteigti, ka
es uz tiem neaizgāju.
.672. Nu, bet ja būtu aizgājis, tad tikai uz
fiziķiem un nekādā gadījumā ne uz matemātiķiem. Sākumā es īpaši neiedziļinājos,
kādēļ tā? – kādēļ tikai uz fiziķiem un ne uz matemātiķiem. Vienkārši fizika
patīk, bet «plika» matemātika nē. Taču vēlāk, kad man sākās tie konflikti ar
matemātiķiem, tad es šīs savas kādreizējās sajūtas izanalizēju ļoti rūpīgi un
nonācu pie sekojošiem secinājumiem.
.673. Eksaktajās zinātnēs ir
divu veidu cilvēki. Vieni ir orientēti uz realitāti; viņus interesē patiesā
pasaule, un matemātika tiem ir tikai instruments, kas kaut kādā (noslēpumainā)
veidā palīdz šo realitāti izzināt (un tad viņus arī interesē, kādā tādā veidā
matemātika var to spēt izdarīt). Šie cilvēki, dabīgi, ies uz fiziķiem (un arī
es biju tipiski tāds).
.674. Un ir otra grupa cilvēku, kuri NAV
orientēti uz realitāti; kurus apmierina abstraktas spekulācijas, kuriem šīs
spekulācijas varbūt ir pat līdzeklis kā izolēties no īstenības, un kuri tādēļ
mēģinājumu pārbaudīt viņu «gaisa piļu» atbilstību realitātei var uztvert pat kā
uzbrukumu viņu «iekšējai pasaulei». Šāda tipa cilvēki uz fiziķiem neies, bet
ies uz «tīrajiem matemātiķiem». Ar tiem tad man arī ir bijusi tā nelaimīgā
darīšana.
.675. Domāt reāli viņi patiešām vienkārši nav
spējīgi; viņi to arī negrib darīt, un no īstenības viņi baidās.
.676. Protams, šis dalījums nav stingri
diskrēts, robeža starp abiem tipiem ir diezgan izplūdusi, bet kā divi «smaguma
centri» abi domāšanas veidi ir labi saskatāmi.
.677. Atbilstoši šiem diviem domāšanas tipiem,
arī pašā matemātikā pastāv divu veidu konstrukcijas. Fiziķi, uz realitāti
orientētie domātāji, īstenībā ir labāki matemātiķi par «tīrajiem matemātiķiem»
un arī vēsturiski ir devuši šai zinātnei vairāk, ja skatāmies uz patiešām
vērtīgo tās daļu (lai atceramies kaut vai Ņūtonu un diferenciālrēķinus; arī
Gauss, kā zināms, bija astronoms, nevis «tīrs matemātiķis»; ar realitāti
saistītie uzdevumi vienmēr ir bijuši galvenais stimuls matemātikas vērtīgās
daļas attīstīšanai).
.678. Un otra daļa ir no
realitātes atrautās spekulācijas; te ietilpst gan nelaimīgā Kantora kopu
teorija, gan matemātikas «pilnīgā aksiomatizācija un formalizācija» (par kuru
fiziķiem īstenībā nospļauties). Šīs spekulācijas agrāk vai vēlāk sabruks un
tiks izmestas mēslainē; vai tas notiks no manas rokas un caur Vēras teoriju, vai
no kādas citas rokas un caur citādi nosauktu teoriju, – tas nebūtu tik svarīgi,
– bet sabruks tās noteikti, par to varat nešaubīties.
§40. Liriskas atkāpes
2000.05.24 08:14 trešdiena
(pēc 3 dienām, 8 stundām, 53 minūtēm)
.679. Nu ko, attiecībā uz mani pirmā fāze
{.663} ir visiem redzama; tad nu gaidīsim tagad, kad iestāsies otrā fāze un
sāks mani «aplaupīt». (Tiesa gan, daži Vēras teorijas «kritiķi» jau no paša
sākuma iemanījās apgalvot vienlaicīgi gan to, ka teorija neesot pareiza, gan ka
to sen jau esot izgudrojuši citi).
.680. Apmēram vienlaicīgi ar Žolī grāmatas
lasīšanu Maija Salna, gribēdama zināt, vai es to attiecināšu uz sevi,
«piespēlēja» man citātu no Nīcšes: «Kā Jums šķiet, kurš no populārajiem
filosofiem ir teicis tādus vārdus: «Disproporcija starp mana uzdevuma diženumu
un manu laikabiedru niecīgumu izpaudusies tādējādi, ka neesmu nedz sadzirdēts,
nedz kaut tikai saskatīts»?».
.681. Nīcšes formulējumu uz sevi
attiecināt es nevarēju, jo ne jau par kāda uzdevumu te ir runa, bet gan par
Sistēmu, kura ir (vai nav) vērtība pati par sevi, un ne jau kāda diženums vai
niecīgums ir galvenais, un ne jau sadzirdēšana un saskatīšana ir mērķis pats
par sevi. Taču tas pamudināja mani izteikt problēmu, kā es to izjūtu, pēc
formas analoģiskā veidā:
.682. «Disproporcija starp manas Sistēmas
mērogiem un šejienes provinciālo mietpilsoņu aprobežotību ir izpaudusies
tādējādi, ka man nekad nav bijis iespējas normāli strādāt».
[1] Жоли Г., профессор.
«Психология великихъ людей». Переводъ съ французскаго. Изданiе Ф. Павленкова.
Третье, удешевленное изданiе. Цђна 60 коп. С.-Петербургъ. Типографiя Высочайше
утвержд. Товарищества «Общественная Польза», Большая Подъяческая, № 39, 1894. Дозволено
цензурою. С.-Петербургъ, 14 февраля 1894 г.
[2] Peisse L., «La
médecine et les médécins», t.I, p.8,10.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru