ARTINT-27

Grāmata: Valdis Egle. «Mākslīgais intelekts»

https://vekordija.blogspot.com/2018/12/l-artint.html

Fragments no šīs grāmatas:

8. Vēstules turpinājums Vairai Vīķei-Freibergai

§47. Par zinātniskajiem grādiem

1999.07.11 15:56 svētdiena

(pēc 12 dienām, 3 stundām, 23 minūtēm)

.738. Un tā, Ekselence, es turpinu Jums adresēto vēstuli, kuru uzskatīsim par tikai pārtrauktu punktā {.385}.

.739. Iepriekšējos trīs rakstos bija izklāstīta Vēras teorijas fundamentālā loģika (bez matemātiskās daļas). Šīs teorijas rezultāti matemātikā ir tikpat dziļi un tālu ejoši kā psiholoģijas daļā, taču tā kā Jūs esat psiholoģe un, līdzīgi vairumam cilvēku, par matemātiku droši vien «neņemsieties spriest», tad par to es šeit nerunāšu, bet pievērsīšos tikai psiholoģijai, par kuru Jūs taču tomēr «ņemsieties spriest», vai ne?

.740. Jūs redzējāt, kā Vēras teorija ienāk psiholoģijā ar savu jaunu, nebijušu cilvēka psihes modeli, kardināli atšķirīgu no diviem iepriekšējiem pamatmodeļiem (no «Mikēnu modeļa» ar tā «domāšanu», «jūtām» un tamlīdzīgiem terminiem, un no Freida modeļa ar viņa «zemapziņu», «Ego» un pārējiem elementiem). Jūs redzējāt, ar kādu vieglumu, it kā rotaļādamās, Vēras teorija vienu pēc otras izskaidroja visdažādākās lietas: gan Šeldona trīs tipus, gan ekstraversijas un introversijas būtību, gan hipnozi un posthipnotisko suģestiju... Jūs redzējāt, ka es runāju ar un par Freidu, Jungu, Vīneru ne tikai kā ar līdzīgiem, bet pat skatīdamies uz viņiem no augšas, – jo viņi nevar uztaisīt to, par ko runā, bet es to, par ko stāstu, uztaisīt varu.

.741. Šis vieglums un rotaļīgums var (vājdomīgajiem) radīt iespaidu, ka Vēras teorijas tēzes nav nopietnas. Īstenībā nevienas tēzes pareizība vai nozīmīgums nav atkarīgi no toņa, kurā tā izteikta. Tikai tas, kurš baidās, ka varētu atklāties viņa tēžu niecīgums, baidās arī jokot ap tām, cenšoties uzpūst ap sevi mākslīgu svarīgumu. Vēras teorijas idejas ir dziļākas, fundamentālākas un patiesībai tuvākas nekā tām pretī stāvošās attiecīgās Freida, Junga un citu slavenību tēzes.

.742. Vai ir normāli, ka pasaule neko nezin par šādu teoriju, – it kā tās nemaz nebūtu?

.743. Līdz Padomju Savienības sabrukumam šajā valstī gandrīz nemaz nepublicēja Rietumu psihologu darbus (jo padomju psiholoģija it kā atradās opozīcijā pret tiem). Pirmā Rietumu psiholoģijas mācībgrāmata, kas pēc padomju iekārtas krišanas tika pārtulkota krieviski 1992. gadā (un līdz ar to parādījās Latvijas grāmatu galdos) bija Žo Godfruā «Psiholoģijas ceļi» (Jo Godefroid. «Les chemins de la psychologie»[1]; krievu tulkojumā viņa bija nosaukta: «Kas ir psiholoģija»[2]). Par cik autors ir darbojies Kvebekas universitātē, tad iespējams, ka Jūs pat pazīstat viņu personīgi.

.744. Šajā grāmatā Godfruā aplūko apmēram 10 galvenās psiholoģiskās mācības («apmēram» tāpēc, ka robežas viņam ir izplūdušas): «bihevioristiskā pieeja», «kognitīvā pieeja», «geštaltpsiholoģija», «psihoanalītiskā pieeja», «humanistiskā pieeja» utt. Bet «Vēras pieejas» tur nav – ne tikai pēc vārda, bet arī pēc lietas būtības.

.745. Taču tai tur ir jābūt. Marks Rišēls par autoru ievadā raksta, ka Godfruā neesot konformists un tāpēc nepievienojoties nevienai psiholoģijas skolai. Patiešām, viņš tikai informē lasītāju par tām visām. Labi, lai viņš nepievienojas arī Vēras mācībai, bet lai tāpat informē par to savus lasītājus. Tā ir mana minimālā prasība: Vēras teorijai ir jānostājas psiholoģijā (vismaz!) līdzās visām pārējām psiholoģijas skolām.

.746. Ar to vien jau «Latvijas vārds» būs vēlreiz «iznests pasaulē», pat ja ne visi psihologi uzreiz pieņems Vēras teoriju.

.747. Kā to panākt? Publikācijas žurnālos un disertācijas, kā mēs redzējām {.365}, neder – teorija ir pārāk radikāli jauna un pārāk liela pēc apjoma. Protams, jāpublicē monogrāfija. Protams, angliski. Protams, jāizdod Kanādā, ASV, Lielbritānijā, Austrālijā, Jaunzēlandē... Bet bez Latvijas valsts atbalsta man to būs ļoti ļoti grūti panākt. Latvijas valstij nav ne mazākā iemesla neatbalstīt šo pasākumu. Tāpēc arī es vēršos pie tiem, kuri šo valsti personificē: pagātnē pie Gunta Ulmaņa, tagad pie Jums, kas pati ir bijusi psiholoģijas profesore Kanādā...

.748. Kas klausīsies, ko stāsta kaut kāds tur Valdis Egle? Kas viņš tāds ir? Vai viņš ir psiholoģijas profesors ja ne Kvebekā, tad vismaz Latvijā? Nē, viņš nav ne profesors, ne doktors. Vai viņam vismaz ir psiholoģiskā izglītība? Nē, nav pat tās! (Kaut kas traks).

.749. Situācijas paradokss ir tas, ka Vēras teoriju arī nevarēja izstrādāt neviens psiholoģijas profesors (tāpēc, ka viņi nav taisījuši operētājsistēmas un nevarētu uzprojektēt šādu sistēmu priekš lelles Dollijas). Īstenībā viss ir tikai likumsakarīgi, bet situācija tiešām izskatās visai neparasta (un tieši tāpēc jau arī neder parastie akadēmiskie ceļi un ir jāmeklē šajā nestandarta situācijā nestandarta risinājums).

.750. Tiesa, šis nav pirmais tāds gadījums pasaules zinātnes vēsturē. Ja vidusmēra cilvēkam pajautātu, kas pēc izglītības un zinātniskajiem grādiem bija Čārlzs Darvins (es runāju par tiem cilvēkiem, kuri vēl zina šo vārdu, jo viena liela daļa to varbūt nekad nebūs dzirdējuši), – tad šis vidusmēra cilvēks droši vien atbildēs, ka Darvins bija biologs, – varbūt profesors vai kaut kas tamlīdzīgs.

.751. Taču tie ir maldi. Darvins ne tikai nebija profesors, kad rakstīja savu «Sugu izcelšanos»[3], viņam ne tikai nebija ne mazāko zinātnisko grādu, bet viņam pat vispār nebija bioloģiskās izglītības. Reti kurš zina, ka Darvins pēc izglītības bija... (nu, kas?) – mācītājs! Viņš bija beidzis teoloģijas fakultāti un, kā pats raksta savā Autobiogrāfijā, būtu kļuvis par lauku mācītāju, ja tūlīt pēc beigšanas viņu nebūtu uzaicinājuši braucienā ar kuģi «Bīgls» (Beagle).

.752. Tiesa, viņš kādu laiciņu bija pamācījies medicīnas fakultātē par ārstu, bet tad bija to pametis un aizgājis uz teologiem. Bet uz «Bīglu» viņu uzaicināja tādēļ, ka viņš jau no bērnības kolekcionāja putnu olas un tamlīdzīgas lietas, šajā kolekciju sakarībā bija iepazinies ar dažiem Kembridžas dabaszinātniekiem un tie viņu pazina kā akurātu kolekciju veidotāju un aprakstītāju. Un ceļojumā ar «Bīglu» taisni bija vajadzīgs tāds jauns puika bez sievas (Darvinam tad bija 22 gadi), jo no «īstajiem» dabaszinātniekiem neviens taču negribēja uz pieciem gadiem atstāt ģimeni un mājas, lai blandītos apkārt pa pasauli... Rezultāts, kā mēs zinām, bija apvērsums dabaszinātnēs.

.753. «Brīvs no grāmatu sistēmām, no iepriekš spraustiem uzdevumiem, Darvins mierīgi skatījās pašā dabā kā atvērtā grāmatā, meklēdams visu tās noslēpumu atslēgas» – raksta docents Kārlis Ābele savā Darvina biogrāfijā. – «Darvinam par labu nāca vēl tas, ka viņa prāts nebija apkrauts ar grāmatu teorijām. Viņa domāšana bija brīva no konvencijām, kas ierobežo atsevišķa cilvēka brīvību, liekot tam skatīties uz parādībām it kā pēc iepriekšējas norunas (..). Grāmatas nāca tikai vēlāk, papildinot un paplašinot, bet ne radot viņa uzskatus»[4].

Tas pats simtprocentīgi attiecas uz mani.[5]

.754. Pēc «Sugu izcelšanās» iznākšanas, – tad jau, protams, Darvinam piešķīra visvisādus zinātniskos grādus un savēlēja viņu visvisādās biedrībās un akadēmijās tā, ka viņš pats nemaz nezināja, kādās biedrībās un akadēmijās sastāv. Vienreiz, piemēram, viņš rakstīja Hukeram:

«Es vēlētos zināt, vai esmu ievēlēts Berlīnes akadēmijā; liekas nē, jo tas būtu uz mani atstājis iespaidu; un tomēr es atceros, ka dabūju kaut kādu diplomu ar Ērenberga parakstu. Esmu tik bezrūpīgs: daudz diplomus esmu pazaudējis un tagad vēlētos zināt, pie kādām biedrībām piederu»

(cit. pēc[6]; Darvins bija Berlīnes ZA korespondētājloceklis kopš 1878. gada).

.755. Un tā, savā starta pozīcijā Darvins atradās vēl sliktākā stāvoklī nekā es. Man vismaz ir augstākā izglītība kompjūteru lietās, un tieši uz šo nozari es arī balstos, ielauzdamies «svešajās» matemātikas un psiholoģijas sfērās. Bet par Darvinu gan nevar sacīt, ka viņš būtu izmantojis savu teoloģisko izglītību evolūcijas teorijas radīšanā.

.756. Vēl var jautāt, kādēļ es neesmu «zinātnieks», t.i. neesmu zinātņu doktors vismaz savā kompjūteru jomā, ja ne matemātikā un psiholoģijā. Tam ir trīs iemesli.

.757. Pirmkārt, es nebiju konformists un negribēju pielāgoties padomju sabiedrībai. Arī Rietumos tas lielā mērā ir karjeras jautājums, bet Padomju Savienībā «disertāciju taisīšana» vēl lielākā mērā bija vispār ne zinātnes, bet gandrīz tikai un vienīgi karjeras lieta. Tipisks komunistiskās elites dēliņu un meitiņu, znotu un vedeklu ceļš, kā «iekārtoties dzīvē», bija – taisīt kandidātu un tālāk doktoru disertācijas (par grādu maksāja lielu naudu klāt, varēja būt par priekšnieku, bet darbs... – kāds nu tur darbs). Es 20 gadus nostrādāju LZA Elektronikas institūtā, un visas tās lietas noskatījos ļoti ļoti daudz un dikti; es labi pazīstu kāda Padomju Latvijas augsta varasvīra meitu, kura bija tik godīga, ka disertāciju negribēja taisīt; tad mūsu direktors, akadēmiķis Jakubaitis burtiski ar varu piespieda viņu to darīt (bet es nebiju varasvīra dēls, un mani uz to neviens nespieda). Šādi «zinātnieki» sastādīja disertantu lielāko daļu; disertācijas «aizstāvēšanu» pavadīja obligāts bankets ar VAK (Vissavienības atestācijas komisijas) locekļiem un viņu apdzirdīšana; vispār zinātnisko grādu «meklēšana» («соискание» – tāds bija oficiālais krieviskais termins) bija apmēram tikpat daudz, kā mēģināt ieprecēties kāda Centrālkomitejas locekļa ģimenē, lai tiktu pie dzīvokļa, «dačām» (vasarnīcām), ārzemju braucieniem utt. Man tas viss bija pretīgs (un rezultātā tagad viņi ir «zinātnieki», bet es nē).

.758. Otrkārt, pat ja atmet visu padomisko šīs lietas specifiku, arī tad es biju principā pret karjerismu, pat «tīri zinātnisko». 1970. gadu vidū Maskavas žurnāls «Наука и Жизнь» (Zinātne un Dzīve; tas bija lielākais populārzinātniskais žurnāls Padomju Savienībā ar vairākus miljonus lielu metienu; starp citu, – labs žurnāls) sarīkoja saviem lasītājiem aptauju par to, kā vajadzētu organizēt zinātnisko grādu piešķiršanu. Viņi, protams, gaidīja priekšlikumus sīkiem uzlabojumiem pastāvošajā padomju sistēmā, bet es uzrakstīju redakcijai radikālu vēstuli, kuras būtība bija tāda. Zinātniskos grādus vajag piešķirt pēc tāda paša principa kā Nobela prēmijas: neviens speciāli nemeklē zinātniskos grādus un neiesniedz nekādas disertācijas to iegūšanai, bet gan vienkārši strādā un publicē savus darbus. Tikmēr speciāla, no jau titulētiem zinātniekiem sastādīta komisija skatās: ā, lūk, šeit ir viens labs sasniegums! – piešķirsim autoram doktora grādu – utt. Kā paraugu tajā vēstulē es pievedu Rentgenu, kurš atteicās no visām balvām un godiem, un tikai pašās beigās pieņēma Nobela prēmiju. Skaidrs, ka mana vēstule neietekmēja lietu gaitu, bet tā parāda manu toreizējo – visai radikālo – nostāju. (Tagad es arī vēl domāju principā tāpat, tomēr, ja būtu jauns, laikam gan ietu tradicionālo ceļu, kaut arī kritizēdams to; bet tagad, kad jauns vairs neesmu, protams, nekādas disertācijas nekur nesniegšu; tā ka rezultātā būšu vien nodzīvojis savu dzīvi pēc jaunības radikālā principa: Vēras teorija ir vērta daudz vairāk nekā vienkārša doktora disertācija – lai viņi paši piešķir man zinātniskos grādus par to, ko esmu izdarījis!).

.759. Un, treškārt, es vispār netaisījos kļūt par zinātnieku. Kad cilvēks uzsāk «akadēmisko karjeru», kad viņš meklē tēmu disertācijai utt., tad viņš jau iepriekš it kā apgalvo: «es esmu spējīgs, es varu būt zinātnieks un zinātnē kaut ko paveikt». Tātad tur – pirms vēl kaut kas reāli ir izdarīts – pa priekšu iet zināma pašpārliecinātība, zināms paaugstināts viedoklis par sevi. Man tāda augsta viedokļa par sevi nebija (lai gan te var precizēt: man vienmēr ir bijis ļoti augsts viedoklis par sevi tajā ziņā, ka tas, ko es esmu izdomājis, ir pareizi; bet es nekad negaidīju, ka izdomāšu kaut ko vispār pasaules vēsturē nebijušu). Histeroīdi šeit bieži vien meklē iespēju, kā «sevi apliecināt», kā izcelties (to, kā mēs zinām, izsauc dziļāks iekšējs «nepilnvērtības komplekss», bet nu parādība pati par sevi pastāv). Man nebija arī šādas vēlēšanās «sevi apliecināt» un izcelties (tieši otrādi, jaunībā es centos palikt pēc iespējas nemanāmāks). Taču mani interesēja daudzi jautājumi, un es ar tiem nodarbojos; mani agrīnie sacerējumi pēc savas subjektīvās būtības ir adresēti dažādiem draugiem (un draudzenēm), – kuriem es gribēju izskaidrot te Relativitātes teoriju, te matemātikas dabu vai vēl kaut ko citu, – nesapņojot ne par kādiem atklājumiem. Taču, kad šie atklājumi atnāca, tad, protams, viss mainījās. Tad man bija jāiet pasaulē, jo te vairs runa nebija par manu personību – vai es esmu spējīgs būt par zinātnieku utt., – bet par ideju, par pierādījumu, kurš ir pareizs vai nepareizs pats par sevi, neatkarīgi no visām personībām (rezultātā tagad tiem, kas jaunībā, stājoties aspirantūrā, teica: «Es varu būt zinātnieks!», lieluma mānija nepiemīt, bet man piemīt).

§48. Par kaitēkļiem

.760. Un tā nu, Ekselence, tagad es, kā kādreiz Mārtiņš Luters, «te stāvu, un citādi nevaru». Stāvu bez zinātnisko grādu diplomiem kabatā, bet ar tādu loģisko un literāro spēku rokās – un šī spēka apziņu galvā, – ka nebaidos ne no kādiem pretiniekiem nedz Latvijā, nedz pasaulē. Lielākais, ko viņi var panākt «prāta divkaujā» ar mani, – ir neizšķirts. Ja viņi nedarīs muļķības, viņi dabūs neizšķirtu; ja darīs muļķības – dabūs matu.

.761. Jo loģisko kauju rezultāts nav atkarīgs no personībām un viņu diplomiem vai zinātniskajiem grādiem, bet gan tikai un vienīgi no pašas loģikas un tiem postulātiem, kas likti Sistēmas pamatā. Vēras teorijas pretinieki var pateikt: «Cilvēks nav kompjūters». Tad es atbildēšu: «Jā, protams, var pieņemt tādu postulātu, ka cilvēks nav kompjūters; tad Vēras teorijas secinājumi neizriet. Bet ja pieņem postulātu, ka IR kompjūters, tad izriet». Un būs neizšķirts. Bet ja viņi mēģinās apgalvot, ka vienīgais pareizais postulāts ir: «NAV kompjūters», vai ka pie Vēras postulāta šīs teorijas deklarētās sekas neizriet, tad es nodemonstrēšu, ka viņi ir – muļķi. Un viņiem būs mats.

.762. Iepriekšējo 20 gadu pieredze parādīja (un arī pēdējo mēnešu pieredze vēl joprojām rāda to pašu), ka vienīgais viņu «ierocis» īstenībā ir: izlocīties, izvairīties, neko neatbildēt, ignorēt... Viņi saka: «Mēs nesaprotam tavu teoriju, mēs nesaprotam, ko tu te esi sarakstījis». Es rakstu tik skaidri, kā reti kurš. Ja viņi nesaprot, tad vai nu viņi izliekas, vai arī ir pilnīgi diletanti. Ja cilvēks, kurš sauc sevi par zinātnieku dotajā nozarē, nav spējīgs pateikt par Vēras teoriju ne «jā», ne «nē», ne «bē», ne «mē», tad viņš ir nevis zinātnieks, bet zinātnieka karikatūra. Kāpēc man ir savs skaidrs viedoklis par visām lietām, kas tā vai citādi saskaras ar Vēras teoriju? Kāpēc es varu komentēt Freidu, Jungu, MBTI, Einšteinu, Kantoru? (tāpēc ka man ir zinātniska domāšana un pieeja, kaut gan nav zinātnisko grādu). Kāpēc viņi nevar neko pateikt par Vēras teoriju? (tāpēc, ka viņiem NAV zinātniskas pieejas un zinātniskas domāšanas; ir tikai zinātniskie grādi, aiz kuriem – tukšums; nu, ja mēs atceramies, kā padomju laikā cilvēki tika pie šiem grādiem, tad sevišķi jau nav ko brīnīties; tagad viņu galvenā rūpe acīmredzot ir: «ka tik neatklājas mans diletantisms!»).

.763. Latvijai ir izdevīgi (!), lai Vēras teorija izplatītos pasaulē. Pat ja netiek pieņemti Vēras teorijas postulāti (tātad tā netiek atzīta par «vienīgo patiesību pēdējā instancē»), arī tad tai jābūt pazīstamai pasaulē kā vienai no iespējamajām teorijām par cilvēka garīgo darbību, kā zināmai loģiskai un teorētiskai konstrukcijai (un līdz ar to «jāiznes Latvijas vārds pasaulē»). NAV nekādu saprātīgu iemeslu to bloķēt un ignorēt – jo vairāk šeit, Latvijā, – kā tas ir darīts šajos 20 gados.

.764. Cilvēki, kuri būtībā tikai aiz egoistiskiem apsvērumiem («man negribas ar to nodarboties, tur ir jāpiepūlas», «ja Vēras teorija uzvarēs, izrādīsies, ka nav bijis pareizs manis agrāk teiktais», «kāpēc šis Egle, kāpēc ne es? – to taču nedrīkst pieļaut!») – cilvēki, kuri aiz šādiem egoistiskiem apsvērumiem – bet citu viņiem nav – ir bloķējuši un turpina bloķēt Vēras teorijas ceļu, kaitē Latvijas zinātnei, un kā tādi ir morāli sodāmi: ar satīru, pazemojumu un izsmieklu.

§49. Darbības projekts

.765. Tagad, Ekselence, es izklāstu Jums un pārējiem lasītājiem konkrētu darbības plānu (kurā arī Jums ir iedalīta zināma loma) – izklāstu tā, kā tas izskatās uz šo brīdi.

.766. Mūsu galamērķis ir – panākt, lai Vēras teorija ieņemtu pasaules zinātnē tai pienākošos vietu.

.767. Lai jebkura jauna teorija kļūtu pazīstama, tā ir jāpublicē un jāapspriež šaurākā vai plašākā speciālistu un interesentu lokā. Šāda publicēšana un apspriešana saucas par «diskusiju».

.768. Vēras teorijas vēsturē pašlaik ir iezīmējušās trīs diskusijas.

.769. Pirmā no tām notika 1980. gados vēl «Dzelzs priekškara» apstākļos, orientējoties uz toreiz pieejamo «starptautisko valodu» – krieviski. Tā jau tajā laikā ieguva «Kantoriānas» nosaukumu (jo centrālais jautājums tajā bija Kantora kopu teorija). «Kantoriānas» diskusija ir beigusies un nav jāatjauno, bet visiem tā laika dokumentiem ir jābūt pieejamiem jebkuram interesentam.

.770. Otrā diskusija tika sākta plānot 1997. gada rudenī, bet tās oficiālais sākums ir ticis vairākkārt atcelts, un tagad ir nolikts uz 2000. gada 1. janvāri. Šai diskusijai, to sākotnēji plānojot, ir dots nosaukums «Revisere»; tai jānotiek latviešu valodā, un tās mērķis ir tikai Latvijas (un latviski lasošā) sabiedrība. Šai sabiedrībai ir jābūt informētai par Vēras teoriju un ir jāizstrādā sava attieksme pret to – lai kāda arī šī attieksme nebūtu. Diskusija «Revisere» pašlaik tiek plānota 12 gadus ilga – līdz 2012. gada 1. janvārim: uz šo datumu mēs arī skatīsimies, kāda tad ir iznākusi latviešu sabiedrības attieksme pret Vēras teoriju. Diskusijas «Revisere» preses orgāns ir «Lase», un šīs diskusijas ietvaros oficiālas atbildes tiks prasītas no dažādām Latvijas iestādēm un atsevišķām personām. Augstākais šīs diskusijas pārraugs ir Latvijas Valsts prezidents kā Nācijas personificējums.

.771. Trešā diskusija vēl tikai tiek plānota, tai jānotiek angļu valodā un jāaptver visa pasaule. Tā varētu sākties pēc dažiem gadiem, bet ilgums pagaidām netiek definēts. Šai diskusijai ir dots nosaukums «Theorica».

.772. Kā jau es teicu punktā {.378}, līdz nesenam laikam man likās, ka Vēras teorijai labvēlīgs diskusijas «Revisere» iznākums Latvijā ir obligāts priekšnosacījums diskusijas «Theorica» izvēršanai pasaulē. Taču tagad man sāk likties, ka es spēšu izvērst pasaulē diskusiju «Theorica» neatkarīgi no tā, ar ko «tās lietas» beigsies te, Latvijā. Taču tas neko negroza «Revisere» projektā: tas vienalga tiks realizēts līdz galam (vienīgi, ja es nebūšu atkarīgs no Latvijas pseidozinātnieku sprieduma, tad varēšu brīvāk par viņiem smieties).

.773. Projektā «Revisere» Valsts prezidentam piešķirtā loma sākotnēji bija domāta galvenokārt tā: lai viņš ar savu autoritāti un vadoties no acīmredzamajām Valsts interesēm palīdz piespiest izskatīt Vēras teoriju un reaģēt tos, kuri citādi turpina ignorēt, neatbildēt utt. Šī loma Prezidentam arī paliek, taču tās nozīme ir krietni mazinājusies, jo, pirmkārt, man pašam tagad jau ir rokās pietiekoši efektīvi un efektīgi ieroči, lai tiktu galā ar «ignorētājiem», un, otrkārt, vispār kļūst mazāk svarīgs diskusijas iznākums Latvijā.

.774. Tāpēc, Ekselence, par Latvijas diskusiju es ar Jums šeit nerunāšu, bet pievērsīšos taisnā ceļā diskusijai «Theorica» – tai, kurai jānotiek pasaules mērogā un angļu valodā.

.775. Šajā diskusijā mēs, atkarībā no apstākļiem, izmantosim dažādus līdzekļus, bet sākums ir ieplānots tāds. Tiek uzrakstīta monogrāfija «Vēras teorija» trilingvas veidā, t.i. identiski teksti latviešu, angļu un krievu valodās. Monogrāfijas loģisko karkasu Jūs jau redzējāt. Klāt nāks tikai liels daudzums dažādu piemēru iztirzājumu.

.776. Var jautāt, kādēļ vajadzīgs teksts krievu valodā. Pirmkārt, literatūra, ar kuru es reāli strādāju, ir galvenokārt krievu valodā. Otrkārt, Vēras teorijas vecie materiāli ir visi krieviski. Treškārt, nav zināms, vai latvieši palīdzēs man taisīt angļu eksemplāru; varbūt to darīs krievi, un tad būs vajadzīgs krievu oriģināls. Ceturtkārt, ja jau es rakstu krieviski tikpat labā (vai sliktā) valodā kā latviski, tad kādēļ gan neizgatavot arī krievu variantu un nepaplašināt auditoriju? Un, piektkārt, trilingva vispār izskatās efektīgāk nekā bilingva, un tad viss iegūst savu loģisko nobeigtību: es vēršos pie Latvijas, pie Rietumiem un pie Austrumiem.

.777. Monogrāfijas teksts kā trilingva tiek ievietots Web-serverī un kļūst pieejams visā pasaulē. Kopā ar to serverī tiek ievietoti arī visi pārējie (agrākie) ar Vēras teoriju tā vai citādi saistītie teksti. Tas būtu milzīgs darbs, ja tas būtu jāsāk tikai tagad. Bet, par laimi, tas ir jau gandrīz izdarīts: tas, kas atlicis, ir tikai tāda astīte, salīdzinot ar jau paveikto – kādi 5 vai, lielākais, 10%.

.778. Kad visi šie teksti ir Internetā pieejami, mēs izvēlamies, teiksim, 100 universitātes visā pasaulē, kurās tiek lietota angļu un krievu valodas, un uzaicinām dažādus matemātikas, psiholoģijas, filozofijas un varbūt citu fakultāšu profesorus u.c. akadēmiskos spēkus ar tiem iepazīties un dot savas atsauksmes. Tādējādi JAU ar to vien visā pasaulē Vēras teorija kļūst pazīstama. Kā šos profesorus un citus spēkus atrast, to es zinu – Internetā ir dabūjamas gandrīz visas pasaules universitātes.

.779. Ievērojot varbūtējos recenzentu celtos iebildumus, monogrāfijas teksts tiek uzlabots un tad angļu eksemplārs tiek piedāvāts izdevniecībām visās valstīs, kur lieto angļu valodu, bet krievu eksemplārs attiecīgi visās valstīs, kur lietošanā ir krievu valoda.

.780. Kad monogrāfija ir publicēta šajās valstīs vai vismaz daļā no tām, diskusijas «Theorica» mērķis ir sasniegts, un Vēras teorija ir ieņēmusi tai pasaulē pienākošos vietu.

.781. Kāda tad ir Jūsu, Ekselence, loma visā šajā lietā? Nākotnē var parādīties arī citas vajadzības, bet iesākumam lūgumi Jūsu personai man ir četri:

.782.       1) Lūdzu, atrodiet tādu Web-serveri, kurā es varētu ievietot visus minētos tekstus un kur no manis par to neprasītu naudu.

.783.       2) Lūdzu, atrodiet savā apkārtnē tādu cilvēku, kurš varētu (protams, bez maksas no manas puses) palīdzēt man izgatavot kvalitatīvu trilingvas angļu eksemplāru no latviešu vai krievu oriģināla.

.784.       3) Lūdzu, palīdziet man sagādāt to grāmatu angļu izdevumus, kuras es citēju (no krievu izdevumiem) savā monogrāfijā un kuras nav pieejamas Latvijas bibliotēkās angļu valodā (tur būs pirmām kārtām Eiklīds, Ņūtons, Einšteins, Kantors, Dedekinds, Hilberts, Freids, Jungs, Šeldons u.c.).

.785.       4) Kad lieta nonāks līdz lūgumiem dažādām universitātēm dot savas atsauksmes par Internetā ievietoto monogrāfiju un citiem tekstiem, būtu vēlams, lai šie lūgumi tiktu izteikti no tik autoritatīva avota, lai tos nevarētu vienkārši ignorēt, kā to, protams, mēdz darīt ne tikai Latvijā.

.786. Tas būtībā arī ir viss, ar ko man pašam grūti tikt galā (lai gan nebūt ne pavisam neiespējami). Vai vismaz tikdaudz man Latvijas valsts var palīdzēt, kad runa ir par pasaules mēroga teoriju un pasākumu?

.787. Sacītais, protams, nenozīmē, ka es gaidītu, lai Jūs ar šiem jautājumiem nodarbotos personīgi. Jūsu rīcībā ir liels aparāts, un Jūs varat to visu kādam uzdot. No Jums personīgi es gaidu tikai principiālu lēmumu, ka tas vispār ir jādara.

.788. Šis plāns nebūt nav dažu dienu vai mēnešu jautājums. Tas ir plāns daudziem gadiem uz priekšu. Diskusijas «Theorica» oficiālais sākums būs tad, kad monogrāfijas trilingva un visi pievienotie teksti būs ievietoti Web-serverī un kad varēs griezties pie universitātēm. Tas varētu būt pēc dažiem gadiem.[7]

§50. Par Vēras teorijas nosaukumu

.789. Šeit, «oficiālās daļas» nobeigumā es gribētu vēl paskaidrot termina «Vēras teorija» etimoloģiju un piedāvāt Jums palīdzēt izvēlēties atbilstošu terminu angļu valodai.

.790. Pirmais nosaukums tam, ko tagad es saucu par Vēras teoriju, bija «teorika» – tas tika piešķirts 1979. gada vasarā (no šejienes redzams, kāpēc angļu diskusija saucas «Theorica»). Tolaik «teorika» vēl nepretendēja uz rezultātiem psiholoģijā un tika uzlūkota kā «mācība par teorijām» (galvenokārt matemātiskām). Kad šīs mācības aptvertais lauks kļuva plašāks, šāda izpratne vairs neatbilda lietu faktiskajam stāvoklim: runa nav tikai par teorijām, bet vispār par cilvēka garīgo darbību.

.791. Taču grieķu sakne, kura ir vārda «teorija» pamatā, labi derēja paplašinātu atvasinājumu veidošanai: «theōreō» – vēroju, apskatu, apdomāju (teorēma = novērojums; teorija – novērojumu kopums utt.). Latviešu sakne «vēr» ir neapšaubāmi radniecīga grieķu «theōr» – pat skan līdzīgi. Tāpēc šo sakni es arī paņēmu. «Vēra» ir vārds, kas kādreiz pastāvējis latviešu valodā[8]: vēl tagad saglabājies lokatīvs: «likt vērā, ņemt vērā». Tā ka es šo vārdu vienkārši atjaunoju mūsu valodā ar mazliet grozītu nozīmi: agrāk vēra bija «uzmanība, ievērība», bet tagad – vispār pasaules vērošanas jeb pētīšanas vai izziņas process.

.792. Pēc līdzīgiem principiem es izveidoju arī krievu terminu savai teorijai: «Веданская теория». Tas nav gluži tik skaists un asociācijām bagāts kā latviešu vārds, bet labāku neizdevās atrast, paliekot tajā pašā principu un asociāciju lokā. Sakne «вед» krieviski nozīmē: zināt, izzināt (arhaiska, poētiska sakne; modernajā stilistiski neitrālā valodā ir citas).

.793. Vajag izveidot vēl arī angļu terminu. Pagaidām es esmu apstājies pie «Watch theory». Taču tas nav sevišķi labi, jo tāds vārds angļu valodā ir. Vajadzētu atrast tādu vārdu, kura šajā valodā NAV, bet kurš tajā pašā laikā būtu vai nu tajā agrāk bijis (kā latviešu «vēra») vai arī būtu jaunveidots pēc katram valodu labi zinošam cilvēkam saprotamiem principiem (kā krievu «веданская»).

.794. Uzaicinu visus – sevišķi tos, kam angļu valoda ir dzimtā vai vismaz ļoti tuva, – nākt ar priekšlikumiem šajā ziņā.[9]

---

[1] Godefroid Jo. «Les chemins de la psychologie». Liège – Bruxelles.

[2] Годфруа Ж. «Что такое психология». Том I. Мир, Москва, 1992.

[3] Darvins Č. «Sugu izcelšanās dabiskās izlases ceļā jeb Pielāgotāko formu saglabāšanās cīņā par dzīvību». 1859.

[4] Ābele Kārlis, Balodis Kārlis. «Čarlzs Darvins. Dzīve un mācība». A. Raņķa grāmatu tirgotavas apgādībā, Rīgā, Krišjāņa Barona ielā 27, 1930.g., 31–33.lpp.

[5] .1269. Red.piez.: Te vēl var atgādināt Einšteina vārdus: «Visi zina, ka tas nav iespējams. Bet pēkšņi atnāk viens muļķis, kurš to nezina. Viņš tad arī izdara atklājumu».

[6] Ābele Kārlis, Balodis Kārlis. «Čarlzs Darvins. Dzīve un mācība». A. Raņķa grāmatu tirgotavas apgādībā, Rīgā, Krišjāņa Barona ielā 27, 1930.g., 86.lpp.

[7] Kas bija nepareizs, nosodāms vai amorāls šajos priekšlikumos un plānos? Kaut gan formāli tie bija adresēti Valsts prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai, taču, ievērojot viņas statusu un aizņemtību, faktiski es griezos ne pie viņas pašas, bet pie viņas vīra – informātikas (!) profesora Imanta Freiberga. Es neprasīju viņiem naudu (ko parasti prasa un kuras nekad nav). Es prasīju tikai, lai viņi ar savu morālo autoritāti atbalstītu prasību Vēras teoriju Latvijā izskatīt. Grūti precīzi pateikt, ko viņi domāja savās galviņās, bet tikai Freiberga «atbilde» bija nepārtraukta izlocīšanās, neatbildēšana, slēpšanās, bet, kad es uzstāju, tad – vēršanās pie Drošības policijas, lai ierosinātu pret mani krimināllietu (skat. {L-VVF}). Prātam pat grūti aptvert visu to morālo un garīgo kroplību, kāda valda šajā Kanādas latviešu ģimenītē, kura astoņus gadus defilēja pa Latviju un pasauli, apkaunodami gan Latvijas Valsts prezidenta krēslu, gan visu pārējo, ko vien var apkaunot.

[8] Karulis Konstantīns. «Latviešu etimoloģijas vārdnīca». II sējums. Šķirkļi «vērot», «vērā». Avots, Rīga, 1992.

[9] Drīz pēc šī teksta uzrakstīšanas es pats atradu piemērotu angļu vārdu. Tas bija «Witan» – kādreiz pastāvējis un agro Viduslaiku anglosakšu tekstos lietots vārds, bet tagad izzudis; no viņa palicis tikai relikts «wit». Witan nozīmēja «prāts, padoms»; no tā Witanagemot – padomnieku sapulce pie karaļa. Tā ka Vēras teorija tagad angliski saucas Witan theory.

ARTINT-26

Grāmata: Valdis Egle. «Mākslīgais intelekts»

https://vekordija.blogspot.com/2018/12/l-artint.html

Fragments no šīs grāmatas:

7. Vēras teorija un psiholoģija (turpinājums)

§44. Einšteina psiholoģiskais tips pēc MBTI

.696. Taču MBTI tipu dziļākās būtības nezināšana dažreiz noved šīs tipoloģijas piekritējus pie kļūdainām diagnozēm tajos gadījumos, kad viņiem nav bijis iespējams tiešā veidā to pārbaudīt ar savām anketām. Spilgts piemērs tam ir Alberts Einšteins, kurš Krēgera un Tjūsenas grāmatā[1] ir pieskaitīts INTP tipam. Tikai raksturojums I (introverts) šeit ir pareizs, pārējie trīs ir kļūdaini. Einšteins nekad nav aizpildījis autoru dotās testu anketas un neaizpildītu tās tā, kā viņi to iedomājas, vadīdamies no saviem (neprecīzajiem) priekšstatiem par MBTI tipu dabu.

.697. Viņi domā, ka «intuīcija» ir augstāks atziņas veids, un tāpēc piedēvē to Einšteinam, jo viņš taču bija ģēnijs. Protams, Einšteins bija ģēnijs (ciktāl šim vārdam vispār ir kāda jēga), taču viņš bija ģēnijs tieši tāpēc, ka vadījās ne pēc intuīcijas, bet visur un vienmēr meklēja (un atrada!) precīzu pierādījumu un pamatojumu. Visa Einšteina iekšējā orientācija bija vērsta uz precīziem faktiem, uz cēloņa meklēšanu, uz vispārēju determinētību.

.698. Kad Nils Bors un vispār visa modernā fizika pieņēma no Bolcmana nākušo statistisko pasaules modeli, kurā bija spēkā Heizenberga nenoteiktības princips, kurā varbūtība pati par sevi jau bija fizikālu notikumu cēlonis, tad visā pasaulē viens pats Einšteins uz to atbildēja: «Dievs nespēlē kauliņus», un kā vientuļš milzis stāvēja viennozīmīga determinisma pozīcijās, citu zinātnieku (labsirdīgi) apsmiets (Vīners, kurš arī bija statistiskā modeļa piekritējs, piemēram, rakstīja: «..tikai Einšteins vēl ved arjergarda kaujas..»).

.699. Arjergarda kaujas! Īstenībā visi viņi bija Einšteinam tikai līdz plecam... Un tā, piedēvēt vadīšanos pēc intuīcijas cilvēkam ar tādu domāšanas veidu var tikai tad, ja pilnīgi nesaprot, kas tā intuīcija tāda ir. Skaidrs, ka Einšteins bija S tips.

.700. Par cik Einšteins bija ģēnijs, tad, pēc Krēgera un Tjūsenas domām, viņš nevarēja būt F (jūtu) tips, viņam bija jābūt T (domājošam) tipam. Bet jūtas un domas nav pretstati. Skaidrs, ka Einšteinam bija ārkārtīgi stipra un efektīva domāšana, bet tajā pašā laikā viņa emociators arī strādāja ļoti intensīvi un stipri šūpoja viņa garīgo līdzsvaru; viņš bija ļoti māksliniecisks un bieži ar skumjām spēlēja vijoli. Kad kļuva zināmi fakti par hitleriešu genocīdu pret ebrejiem, viņš sāka tā ienīst vāciešus (visus vāciešus, ne tikai hitleriešus!), ka negribēja vairs absolūti neko dzirdēt par Vāciju un vāciešiem. Vai tad tas ir T (jūtas ignorējošā) psiholoģiskā tipa solis? Einšteins bija F tips.

.701. Par cik Einšteins bija ģēnijs, bet visi ģēniji ir izklaidīgi, tad Krēgers un Tjūsena pieskaita viņu P tipam, jo vienreiz viņš esot ieradies uz pusdienām, aizmirsis uzvilkt bikses. Par biksēm es nezinu, neesmu ar tādu faktu nekur citur sastapies viņa biogrāfijās un atmiņās par viņu, bet daudzi tiešām raksta, ka Einšteina istabā valdījusi visai liela nekārtība un ka viņš neesot varējis atrast vajadzīgo papīru.

.702. Taču ir fundamentāla starpība starp cilvēku, kura istabā valda nekārtība, un kuram nav arī nekādas citas «ģenerāllīnijas» dzīvē – kurš ir nekārtīgs vispār –, un cilvēku, kuram dzīvē ir tik milzīgi svarīga «ģenerāllīnija» un kurš tai nododas tik pilnīgi un tik nedalīti, ka viņam vienkārši nepietiek laika un spēku vēl arī sakārtot papīrus savā istabā. Katrs, kurš ir pats lasījis Einšteina darbus,[2] noteikti būs izjutis to apbrīnojamo konsekvenci, to loģisko mērķtiecību un organizētību, ar kuru tie līdz pēdējai šķiedriņai ir piesātināti. Skaidrs, ka kaut ko tādu varēja uzrakstīt tikai J tips.

.703. Pārlaižot tagad vēlreiz acis visiem četriem MBTI klasifikācijā izdalītajiem «šķēlumiem» jeb «ievirzēm», mēs varam ievērot, ka katrā no tām viens «gals» nozīmē «daudz» vai «stipri», bet otrs – «mazāk» vai «vājāk». E–I šķēlumā introversija nozīmē ilgu un pamatīgu reaktora darbību, bet ekstraversija – īsāku un paviršāku. S–N šķēlumā «sensorisms» nozīmē rūpīgu un apzinātu algoritmu un kritēriju izvērtēšanu un izvēli, kamēr «intuitīvisms» – ātrāku un neapzinātu. T–F šķēlumā «jūtu tips» nozīmē stipras emocijas, bet «domu tips» – vājākas. J–P šķēlumā «organizētais tips» nozīmē stingru vispārējās līnijas ieturēšanu, kamēr «impulsīvais» – mazāk stingru.

.704. Ievērojot to, mēs varam sakārtot tipus savādāk, nekā to punktā {.656} ir izdarījuši paši šīs tipoloģijas autori. Novietosim augšā visu, kas nozīmē «stiprāk», bet apakšā visu, kas nozīmē «vājāk». Tad shēma iznāks šāda:

.705.

I S F J

E N T P

.706. Tagad mēs redzam, ka ISFJ un ENTP tipi ir savā ziņā īpaši un pretēji: vienam visos šķēlumos atbilde ir «stipri», otram visos – «vāji». Tāpēc nav brīnums, ka daudzas intelektuālā ziņā spilgtas personības izrādās tieši ISFJ tipi. Mēs jau redzējām, ka tādi bija Alberts Einšteins, Dante Aligjeri un Džordano Bruno {REVIS.925}.

.707. Orientācija I nozīmē, ka reakcijas tiek ģenerētas ilgi un rūpīgi; orientācija S nozīmē, ka viss būs detalizēts, precīzi pamatots, un nekas nebūs «izzīsts no pirksta»; orientācija J nozīmē, ka viss būs pakļauts vienam mērķim un viss būs novērtēts pēc vieniem un tiem pašiem kritērijiem – kā rezultātā dabūsim Sistēmu (ar lielo burtu). Bet orientācija F nozīmē, ka Sistēma būs vēl arī izdaiļota mākslinieciski un orientēta uz ētiku. (Un rezultāts tad būs «Dievišķā Komēdija», Relativitātes teorija vai kaut kas tamlīdzīgs).

.708. Arī šo rindiņu autors ir ISFJ tips. Ja tas tā nebūtu, tad nebūtu arī šī teksta un tā loģiskā, intelektuālā un emocionālā spiediena uz lasītāju, ko šis lasītājs noteikti izjūt, ja vien nav galīgi truls.

.709. Einšteins nepiedeva vāciešiem (pat nevainīgajiem) ebreju genocīdu. Dante visus savus pretiniekus sasēdināja Ellē[3] un viņu pazemojumu iznesa pāri septiņiem gadu simteņiem. Tādi nu mēs esam, tāpēc mēs esam F tipi. Arī es negribu būt sliktāks (vai labāks) par Einšteinu un Danti, un visi, kas 20 gadus bāzuši man sprunguļus riteņos, dabūs savu tiesu.

§45. Hipnoze

.710. Šādā garā mēs varētu turpināt ļoti ļoti ilgi. Psiholoģijas lauki ir milzīgi plaši, un mēs varētu, vadoties no Vēras modeļa, izskaidrot, piemēram, kas ir šizofrēnija un kas ir histērija, kas ir maniakāls stāvoklis un kas ir depresija, kas ir endogēnā depresija un kas ir reaktīvā depresija, no kurienes rodas homoseksuālisms un citas seksuālās perversijas; varētu izanalizēt parapsiholoģiskās parādības, varētu dot smalku psihoanalīzi konkrētu cilvēku konkrētai rīcībai konkrētā situācijā un varētu psiholoģiski raksturot dažādus konkrētus cilvēkus pēc Dvesas vai pēc MBTI tipoloģijām, varētu lasīt Freida, Junga, Šeldona un daudzu citu slavenību darbus un «izķidāt» tos, nemitīgi salīdzinot viņu secinājumus ar Vēras teorijas secinājumiem... Tas viss arī ietilpst tajā «nepārtrauktajā argumentā», un mēs to pamazām darīsim nākošajos «Lases» laidienos. Bet šeit es esmu spiests apstāties, jo tāpat jau ir «pārāk daudz sarakstīts».

.711. Taču vienu lietu es tomēr gribētu izskatīt vēl šeit, nobeigumā, un šī lieta ir – hipnoze. Kopš senatnes noslēpumaina un vēl šodien gandrīz vai mistiskas auras apvīta, tā var ļaut kādam skeptiskam lasītājam jautāt man ar zobgalīgu smīniņu: «Bet kā hipnotizēt kompjūteru?».

.712. Jā, patiešām, padomāsim, kā mums hipnotizēt Dolliju: kādiem procesiem jānotiek viņas operētājsistēmā, lai objektīvi būtu novērojami visi tie paši efekti, ko redzam pie cilvēku hipnozes.

.713. Vispirms paskatīsimies, ko par hipnozi var pateikt tagadējā «oficiālā» zinātne. Palasīsim, piemēram, (pagaidām jaunāko) latviešu enciklopēdiju: «Hipnoze (gr. hypnos miegs) – mākslīgi izsaukts daļējs miegs (..). Daļu smadzeņu garozas pārņēmis kavēšanas process, un tā vispār impulsus neuztver, bet pārējās daļās veidojas īpatnēja ierosas un kavēšanas procesa mijiedarbība (..)»[4].

.714. «Īpatnēja mijiedarbība»... Kas, KAS tieši ir tas būtiskais, ar ko raksturojas hipnotiskais stāvoklis? KAS tieši man ir jāizdara Dollijas sistēmā, lai viņa izrādītos hipnotizēta? Vai tad, ja es «kavēšu vienu Dollijas sistēmas daļu» un «nekavēšu» citu, viņa uzreiz būs nohipnotizēta?..

.715. Atbildi nedod nedz šī, nedz citas grāmatas. Apmierinoša hipnozes teorija acīmredzot pasaulē nepastāv, – tāda, kura varētu dot mums atslēgu, kādā veidā šo parādību pašiem uzkonstruēt. Tad nu mums neatliek nekas cits, kā vien izstrādāt pašiem savu hipnozes teoriju ar Vēras modeļa palīdzību.

.716. Vispirms, kā jau mēs to esam daudzkārt darījuši, paskatīsimies, kāds ir tas objektīvais fakts, ko novērojam pie hipnozes. Hipnozes stāvoklī (somnambuliskajā) cilvēks hipnotizētāja vārdus uztver kā realitāti un reaģē atbilstoši šai «realitātei». Mēs zinām arī, ka hipnotiskā stāvoklī cilvēks nekad nedara neko tādu, ko viņš nedarītu attiecīgajā situācijā normālos apstākļos. Tātad viņam darbojas parastais, «normālais» reaktors, bet tikai šim blokam ieejā tiek padota cita informācija: parastie selektora signāli ir aizstāti ar tā bloka rezultējošo informāciju, kurš analizē un atšifrē dzirdamos vārdus.

.717. Tiktāl tas būtu skaidrs, bet no šī fakta tūlīt izriet divi interesanti secinājumi. Pirmkārt, lai šāda aizstāšana būtu iespējama, selektoram un reaktoram ir jābūt ļoti strikti norobežotiem; tiem ir jāsadarbojas caur kādu skaidri izdalītu interfeisu. Šo rezultātu mēs jau vienreiz dabūjām punktā {.646}, un šis apstāklis tikai liecina, ka mūsu teorijā vieni secinājumi labi saskan ar citiem.

.718. Otrs interesantais secinājums ir tāds: lai būtu iespējams reaktora ieejā nomainīt parasto selektoru ar vārdu analizatoru, abu viņu rezultējošajai, izejošajai informācijai ir jābūt vienādi kodētai vienā un tajā pašā, reaktoram saprotamā «formātā».

.719. Padomāsim, kas vispār izdara cilvēka dzirdēto vārdu analīzi un atšifrēšanu, kurš bloks to veic? Dollijas operētājsistēmas pamatmodelī mēs netikām izdalījuši šim nolūkam speciālu funkcionālo bloku.

.720. Diezgan viegli ir saprast, ka vārdu analizators ir tā paša «parastā» selektora viena sastāvdaļa. Arī no evolūcijas viedokļa tas ir pilnīgi dabiski, jo vārdu analīze, protams, filoģenētiski izauga no vispārējās ārpasaules signālu analīzes. Pēc pašas savas būtības runa, vārdi ir reālās pasaules signālu aizstājēji.

.721. Piemēram, pitekantropu barā kāds indivīds ierauga tuvumā leopardu. Analizējot šos no acīm nākošos signālus, viņa smadzenes ģenerē ainu par pastāvošo situāciju, un šī situācija ir pilna briesmu, jo klāt zogas leopards. Pitekantrops izgrūž saucienu, kura analīzes rezultātā pārējo bara dalībnieku smadzenes ģenerē to pašu situācijas ainu: «briesmas! tuvumā ir leopards!». Tātad pārējiem pitekantropiem sauciens (cilvēku runas pirmais iedīglis) ir bijis acu sniegtās informācijas aizstājējs un ir devis to pašu rezultātu.

.722. Un tā, tagad mēs varam izdalīt selektora izejā divas signālu grupas, nosacīti dēvējot tās, teiksim, par «maņu ainu» un «vārdu ainu» (domājot, ka pirmā ir maņu orgānu nepastarpināti sniegtās informācijas apstrādes rezultāts, bet otrā – vārdos sniegtās informācijas apstrādes rezultāts), pie kam mēs zinām, ka abās izejās datu formāti ir vienādi.

.723. Lai savos secinājumos pavirzītos vēl tālāk, atcerēsimies vēl vienu faktu: pēc somnambuliskās hipnozes cilvēks neko neatceras par hipnotiskajā stāvoklī piedzīvoto. Kāpēc? Vai viņa hronikers bija izslēgts? Nē, nebija izslēgts: hipnozes seansa laikā cilvēks atceras, kas ar viņu noticis iepriekš šajā seansā; vēl vairāk – viņš pat atceras to, kas bijis iepriekšējos seansos. Tātad hronika ir tikusi rakstīta, bet tikai – atsevišķi no «parastās» hronikas.

.724. Tagad kā informātikas speciālisti pajautāsim sev: kā jābūt uzbūvētiem interfeisiem starp selektoru un reaktoru, starp hronikselektoru un hronikskriptoru, lai varētu novērot šādus vienlaicīgus efektus visu šo bloku darbībā?

.725. Atbilde ir diezgan acīmredzama: šiem blokiem ir jāsadarbojas caur «kopējiem laukiem» jeb «informācijas slāņiem». Ilustrēsim to ar shēmu:

.726.

.727. Selektors un hronikselektors raksta savu izejošo informāciju vienā slānī (cilvēkam, teiksim, – kādā šūnu grupā). Tam pretī ir tas slānis (šūnu grupa), no kura informāciju ņem reaktors un hronikskriptors. Hipnozes efektus viegli izskaidrot, ja pieņemam, ka hipnozes stāvoklis ir šo informatīvo slāņu nobīde vienam attiecībā pret otru tā, kā tas parādīts shēmas labajā pusē.

.728. Tad reaktora tā daļa, kura parasti apstrādā vārdu ainas, paliek bez ieejošās informācijas; selektora ģenerētās maņu ainas paliek bez apstrādes; selektora radītās vārdu ainas tiek padotas tieši reaktora «realitātes ieejā»; «normāldzīves hronikā» nekas netiek rakstīts, bet toties tiek rakstīta otra hronika, «hipnodzīves hronika».

.729. Kā un kāpēc rodas šāda nobīde, tas ir cits jautājums, bet visumā tas liecina, ka cilvēka operētājsistēmas iekšējā uzbūve ir visai trausla. Analizējot citas psihiskās parādības, mēs par to pārliecināsimies atkal un atkal. Tas pilnībā saskan ar to iespaidu, kas programmētājiem ir par datorprogrammu sistēmām. Tam lietotājam, kurš strādā, teiksim, ar operētājsistēmu WINDOWS, parasti šķiet, ka sistēma ir stingra un nepielūdzama, kā akmenī kalta. Bet tas, kurš pats ir tādas sistēmas taisījis un zina, kā tur iekšā viss izskatās, labi atceras, cik maz vajag, lai viss «nojuktu», un bieži vien viņš pats brīnās, «kā tas viss var strādāt?».

§46. Posthipnotiskā suģestija

.730. Runājot par hipnozi, pievērsīsimies vēl vienai parādībai: tā sauktajai «posthipnotiskajai suģestijai». Hipnozes laikā cilvēkam iedveš, ka viņam kaut kas jāizdara tad un tad. Pamodies viņš pats par to «neko nezin», taču, kad pienāk noteiktais laiks, viņš to izdara, vai nu vismaz ārkārtīgi neatlaidīgi cenšas izdarīt.

.731. Kad Freids bija jauns, viņš praktizējās Francijā pie slavenajiem psihiatriem Šarko (Charcot) un Berneima (Bernheim). Berneims starp daudziem citiem eksperimentiem ar hipnozi izdarīja arī tādu: pacientam hipnozes stāvoklī iedvesa, ka viņam noteiktā laikā jāpaņem kaktā stāvošs svešs lietussargs un jāiziet ar to pastaigāties pa verandu. Pēc tam pacientu atmodināja. Noteiktajā laikā viņš tiešām paņēma lietussargu un, klātesošajiem, tajā skaitā Freidam, visu klusu vērojot, izdarīja kā likts. Tad Berneims jautāja pacientam, kādēļ viņš gājis uz verandu. Tas atbildēja, ka gribējies paelpot svaigu gaisu, jo šeit esot smacīgi. Berneims jautāja, kādēļ viņš ņēmis līdzi lietussargu, jo laiks taču saulains. Pacients atbildēja, ka tomēr varot uznākt lietus, jo ir visai tveicīgi. Tad Berneims prasīja, kādēļ viņš ņēmis svešu lietussargu? Pacients apjuka un nezināja ko atbildēt.

.732. Šis eksperiments (un citi līdzīgi) atstāja ļoti lielu iespaidu uz jauno Freidu. Bija skaidrs, ka pacients nemeloja un neliekuļoja, mēģinādams izskaidrot savu rīcību, bet bija arī tikpat skaidrs, ka patiesos šīs rīcības cēloņus viņš absolūti nezināja. Bet, ja tas tā ir šajā gadījumā, tad varbūt tas tā ir arī citos gadījumos, un īstenie cilvēku izturēšanās cēloņi slēpjas dziļi dziļi zemapziņā? Tā iesākās Freida ceļš uz psihoanalīzi un Edipa kompleksu.

.733. Izanalizēsim leģendāro Berneima eksperimentu no Vēras teorijas viedokļa. Ja reiz cilvēks kaut ko dara, tātad viņam smadzenēs pastāv attiecīga programma. Berneima pacientam šī programma paredzēja ņemt lietussargu un iet uz verandu. Ģenerēta šī programma bija hipnotiskajā, «nobīdītajā» stāvoklī, kad Berneima vārdi pacientam pārstāvēja «objektīvo realitāti». No pacienta smadzeņu viedokļa šī «objektīvā realitāte» noteikti prasīja, lai šāda programma tiktu izpildīta zināmā laikā. Ziņas par šīs programmas ģenerāciju un toreizējiem «objektīvajiem apstākļiem» nebija fiksētas normāldzīves hronikā (bet hipnodzīves hronikā droši vien bija fiksētas).

.734. Šāda tipa programmas palaišana ietilpst navigatora kompetencē, jo ieprogrammētā darbība nav tūlītēja reakcija uz kādu stimulu, bet vēl tikai būs jāizdara kādreiz nākotnē, līdzīgi citām ar «dzīves līniju» saistītajām programmām. Tātad objektīvā situācija bija tāda, ka navigatora atmiņā jeb «redzeslokā» starp citām programmām tagad atradās arī šī, hipnotiskajā stāvoklī ģenerētā (no apskatāmā eksperimenta tas nav redzams, bet no citiem novērojumiem ir zināms, ka parasti šādas hipnozē ģeneretas programmas navigatora atmiņā glabājas ar atzīmi par viņu ārkārtīgu svarīgumu). Navigators šādas programmas tad arī realizē, vai vismaz ļoti neatlaidīgi cenšas realizēt.

.735. Tas, ka šīs programmas ģenerācijas fakts un apstākļi nebija fiksēti (normāldzīves) hronikā, navigatoru nemaz neiespaidoja: viņš šo apstākli nepārbaudīja. Tas parāda, ka programmas ģenerācija un pēc tam izpilde ir viena lieta, bet ar šo programmu saistīto apstākļu fiksēšana hronikā – pavisam cita lieta, kura pirmo procesu nekādi neietekmē. (Cik gan trausla ir cilvēka operētājsistēma! Kā tur viss «ar baltiem diegiem šūts»!).

.736. Kad Berneims pacientam uzdeva jautājumus, pacienta smadzenes ģenerēja reakciju (atbildes), izmantojot to informāciju, kas tām bija tajā brīdī pieejama (normāldzīves hroniku un zināšanas par to, kādēļ vispār cilvēki iet pastaigāties un kādēļ vispār viņi ņem līdzi lietussargus). Tā kā šajā gadījumā hronika nesaturēja nekādas ziņas par dotās programmas ģenerāciju, tad nācās balstīties tikai uz vispārējiem apsvērumiem.

.737. No tā mēs varam secināt, ka cilvēka paša dotais izskaidrojums savai rīcībai būs jo precīzāks, jo vairāk informācijas par tās priekšvēsturi būs ierakstīts hronikā. Introvertu ilgā reakciju ģenerēšana ietver sevī arī daudzu lietas apstākļu fiksēšanu hronikā, kamēr ekstravertu īsā apstrāde maz ko arī tur ieraksta; līdzīgā kārtā «sensorie» tipi «apzinās» sava lēmuma motīvus, algoritmus un kritērijus (tātad ieraksta tos hronikā), kamēr intuitīvā lēmuma pati būtība ir tieši tā, ka šie kritēriji netiek «apzināti», t.i. netiek fiksēti hronikā. Tātad introvertu un «sensoriķu» dotie savas izturēšanās skaidrojumi vairāk atbildīs patiesībai, kamēr ekstraverti un intuitīvisti dos pārsvarā neadekvātus savas rīcības skaidrojumus.

---

[1] Крегер О., Тьюсон Дж.М. «Типы людей». Персей, Вече, АСТ, Москва, 1995., 462.lpp.

[2] .1267. Red.piez.: Latviski līdz šim ir publicēta tikai viena Einšteina grāmatiņa ar populāru Relativitātes teorijas izklāstu (Einšteins A. «Relativitates teorija» ar J. Strauberga ievadu. I. Apgādniecība «Mathesis». Rīgā, 1925. Matemātiski – Fizikalā Biblioteka. Vairumā Latvijas skolotāju kooperativā). Galvenie un klasiskie Einšteina darbi latviski nekad nav tikuši drukāti. Mēs esam sagatavojuši publicēšanai latviešu valodā divus galvenos Einšteina 1905. gada rakstus, ar kuriem Relativitātes teorija sākās, un ievietosim tos vienā no nākamajiem «Lases» laidieniem ar V. Egles komentāriem Vēras teorijas gaismā.

[3] .1268. Red.piez.: Sīkāks apskats par Danti ar viņa psihogrāfiju un ar pretstatījumu Zentas Mauriņas esejai par Danti atrodas V. Egles datorarhīvā un tiks ievietots vienā no nākamajiem «Lases» laidieniem. (Tagad {REVIS.2319})

[4] LPE 4. sēj. Šķirklis «Hipnoze». Galvenā Enciklopēdiju Redakcija, Rīga, 1983., 101.lpp.

ARTINT-25

Grāmata: Valdis Egle. «Mākslīgais intelekts»

https://vekordija.blogspot.com/2018/12/l-artint.html

Fragments no šīs grāmatas:

6. Vēras teorija un psiholoģija (turpinājums)

§38. Viljama Šeldona pētījums

.632. Ar šo – vienu un to pašu – modeli Vēras teorija pievēršas gan matemātikai, gan psiholoģijai. «Nekas neeksistē tikai domās»; ja cilvēks iedomājas skaitļus, tad tie pastāv kā struktūras viņa smadzenēs. «Nekas nerodas bez cēloņa»; ja šādas struktūras pastāv cilvēka smadzenēs, tad ir nostrādājis aparāts, kas tās uzbūvēja... Kas tas par aparātu? Kā tas darbojas? – atbildes uz šiem jautājumiem, kā mēs zinām, atklāj skatienam patieso matemātikas priekšmetu, kuru nebija iespējams ieraudzīt iepriekšējos vairāk nekā 4000 tās pastāvēšanas gados, jo nebija iespējams izstrādāt «kompjūterizētu» cilvēka garīgās darbības modeli.

.633. Izrādās, ka cilvēkam starp tūkstošiem citu programmu, programģenerators var uztaisīt arī tādu programmu, kas klasificē jebkuru objektu kopas pēc elementu daudzuma tajās. Programprojektors, savukārt, var uztaisīt šādas programmas gaidāmā rezultāta tēlu. Un šis tēls ir naturālo skaitļu kopa. Un tas ir pirmais no matemātikas objektiem. Un tajā pastāv tās likumsakarības, ko pēta skaitļu teorija (piemēram, ka nekāds vesels skaitlis zⁿ nevar būt vienāds ar divu citu veselu skaitļu summu xⁿ + yⁿ, ja šis n ir lielāks par 2)[1].

.634. Nedz programģenerators, nedz programprojektors nav radīti speciāli matemātikai; tie bija vajadzīgi Dollijai un cilvēkam pavisam citiem mērķiem. Bet no šo aparātu eksistences izriet visa matemātika. Līdz ar to šīs zinātnes pamatpostulātus mēs esam pārbīdījuši daudz daudz tālāk atpakaļ, pārcēluši tos tādā veidā, ka to sekas tagad aptver ne tikai matemātiku, bet arī psiholoģiju un vispār visu, kas saistīts ar cilvēka garīgo darbību.

.635. Šī vienotā pieeja neiznīcināja neko, kas matemātikā bija vērtīgs un noderīgs. Taču tā izvētīja to, kas izrādījās tikai pelavas, kaut gan agrāk tas nebija bijis redzams, jo nebija drošu kritēriju graudu atšķiršanai no pelavām. Par šādām pelavām matemātikā izrādījās, piemēram, Kantora mācība par bezgalībām.

.636. Psiholoģijā stāvoklis ir tāds pats. Te arī agrāk nebija drošu kritēriju graudu atšķiršanai no pelavām. Arī te Vēras teorija saglabā visu, kas psiholoģijā bija patiešām vērtīgs, bet izvētī to, kas ir izrādījies vienkārši izdomājumi. Psiholoģijā par tādiem izrādījās Freida mācība par Edipa kompleksu. Arī Junga mācība par «arhetipiem» ir blēņas (ja ir spēkā Vēras postulāti). Nekādi tādi arhetipi nav vajadzīgi Dollijas operētājsistēmā un, saskaņā ar Darvina postulātu, nevarēja tikt iebūvēti cilvēkā.

.637. Toties viss, kas tradicionālajā psiholoģijā ir bijis vērtīgs, tagad iegūst teorētisku pamato­jumu. Piemēram, jau Hipokrata novērotie četri temperamenti izrādās elementārs loģisks secinājums no divu funkcionālo bloku eksistences cilvēka smadzenēs.

.638. Patiešām, mēs redzējām, ka cilvēka selektors, kas atlasa impulsus reaģēšanai, var atlasīt lielāku vai mazāku daļu no tiem. Attēlosim iespējamos daudzumus uz horizontālās ass. Reaktors, kas ģenerē cilvēka reakciju, savukārt, var darboties ilgāk un pamatīgāk vai mazāk ilgi un pamatīgi. Attēlosim šo ilgumu uz vertikālās ass. Līdz ar to cilvēka reaģēšanas kopējos parametrus mēs varam attēlot plaknē un dabūjam četrus kvadrantus jeb «Psiholoģijas karti», kā tā bija redzama punktā {REVIS.1280}.

.639. Šeit kāds var iebilst, ka «sakrālie» četri temperamenti nebūt nav obligāti, ka, piemēram, Viljams Šeldons (Sheldon; amerikāņu ārsts un psihologs, Čikāgas un Hārvarda universitāšu profesors; galvenie darbi publicēti 1940. gados) –, ka Šeldons dabūja trīs un nevis četrus pamattemperamentus.

.640. Lai pareizi novērtētu Šeldona rezultātu, vajag zināt metodoloģiju, pēc kuras viņš strādāja. Sīks tās apraksts šeit aizņemtu pārāk daudz vietas (tas tiks publicēts kādā no nākošajiem «Lases» laidieniem – red.), tāpēc izklāstu tikai galveno ideju. Šeldons bija nolēmis atbrīvoties no visiem veco tradīciju iespaidiem (piemēram, no tā paša Hipokrata iespaida) un patstāvīgi, pilnīgi no jauna, izdalīt tipus, kas maksimāli atšķirtos cits no cita[2],[3]. «Maksimāli atšķirtos cits no cita!» – te slēpjas visa atslēga un īstenībā jau ir iekodēts rezultāts.

.641. Lieta tā, ka Hipokrata (un arī Vēras teorijas) deklarētie četri psiholoģiskie tipi neatšķiras viens no otra vienādā mērā. Piemēram, holēriskais un melanholiskais tips ir pretēji tipi un atšķiras viens no otra stiprāk nekā, teiksim, melanholiskais un sangviniskais vai melanholiskais un flegmātiskais. Kopumā «Psiholoģijas kartē» četrus temperamentus var attēlot ar kvadrāta virsotnēm. Virsotnei A pa diagonāli pretējā virsotne G atrodas (gandrīz pusotras reizes) tālāk no tās nekā tai blakus esošās virsotnes Z un M.

.642.

.643. Tagad Šeldons stāda sev uzdevumu: vajag atrast tādu figūru, kur virsotnes atrastos cita no citas vienādā attālumā (tādus tipus, kas vienādā mērā atšķirtos cits no cita). Kādu figūru viņš dabūs?

.644. Atbilde ir sekojoša. Ja pētāmās pazīmes nosaka divi brīvi kombinēti parametri (tātad tās var attēlot plaknē), tad Šeldons dabūs vienādmalu trijstūri jeb trīs tipus. Ja pētāmās pazīmes nosaka trīs brīvi kombinēti parametri (tātad tās var adekvāti attēlot tikai trīsdimensiju telpā), tad Šeldons dabūs tetraedru (telpisku figūru jeb ķermeni, kuram visas četras virsotnes atrodas vienādā attālumā cita no citas). Citiem vārdiem sakot, tad būs iegūti četri tipi. Un tā tālāk.

.645. Kā zināms, Šeldons dabūja tieši trīs tipus, un visi viņa mēģinājumi izdalīt vēl ceturto, neskatoties uz ilgām pūlēm, bija neveiksmīgi. Līdz ar to Šeldona pētījums spīdoši apstiprināja, ka mūs interesējošās pazīmes nosaka tieši divi (un ne trīs vai vairāki) brīvi kombinēti lielumi. Šie divi brīvi kombinējamie lielumi ir attiecīgi cilvēka selektora un reaktora rezultējošie parametri.

.646. No Šeldona iegūtā rezultāta var izdarīt vēl vienu interesantu teorētisku secinājumu. Ja selektora un reaktora parametrus var tik brīvi kombinēt vienus ar otriem, tas nozīmē, ka abi šie funkcionālie bloki cilvēka smadzenēs ir visai strikti norobežoti viens no otra. Ja tie būtu cieši saistīti (un tātad stipri atkarīgi viens no otra), tad pastāvētu augsta korelācija starp tiem, un plakne nevarētu būt pietiekoši tuvs attēlojums viņu attiecībām.

§39. Junga un MBTI tipoloģijas

.647. Tātad Hipokrata–Pavlova–Krečmera–Gureviča–Šeldona tipoloģijas, neskatoties uz viņu šķietamajām atšķirībām, visas viena otru tikai apstiprina un visas pamatojas uz proporcijām starp cilvēka selektora un reaktora parametriem. Šie parametri (un šīs proporcijas) patiešām ir ārkārtīgi būtiskas, jo tieši šie funkcionālie bloki taču arī nosaka, kā cilvēks izturēsies apkārtējā situācijā – kā viņš reaģēs.

.648. Tomēr var uzbūvēt arī tādas tipoloģijas, kas bāzējas uz cilvēka citu funkcionālo bloku parametru salīdzināšanu. Tāda ir, piemēram, šveiciešu psihiatra Kārļa Gustava Junga izstrādātā tipoloģija (pirmoreiz publicēta 1921. g.) un no tās atvasinātā klasifikācija pēc MBTI (Myers–Briggs Type Indicator – Maijeres un Brigsas tipu indikators; tipoloģija pirmoreiz publicēta 1956. gadā; kļuvusi populāra ASV 1980. gadu vidū).

.649. Šo tipoloģiju rašanās vēsture īsumā ir šāda. Jau savā 1921. gada darbā «Psiholoģiskie tipi»[4] Jungs ieveda ekstravertu un introvertu jēdzienus, kuri ātri kļuva ļoti populāri (tajā darbā viņš deva arī citus tipoloģijas jēdzienus, bet tie tik populāri nekļuva). 1935. gada 30. septembrī, savā pirmajā no Tavistoka klīnikā (Anglijā) nolasītajām lekcijām, Jungs deva klasisko shēmu

.650.

.651. , kur E apzīmē «Es» (Ego) – vienu no Junga lietotā psiholoģiskā modeļa pamatelementiem (Junga modelis ir viena no Freida modeļa variācijām), bet S, I, T, F apzīmē t.s. «ektopsihiskās» jeb ārējās (priekš Ego) funkcijas, kuras pēc Junga modeļa grupējas ap Ego parādītajā veidā. Šīs diametrāli pretstatītās divas funkciju grupas kopā ar pretstatījumu «ekstraverti – introverti» deva pavisam 8 cilvēku pamattipus (tajā pirmajā Tavistoka lekcijā Jungs ieveda vēl arī «endopsihiskās funkcijas» Ego iekšienē, bet tās nekādas redzamas pēdas psiholoģijā neatstāja – izņemot «atmiņu», kura jau tāpat bija visiem zināma).

.652. Psiholoģijas amatiere no ASV Katerīna Brigsa gadsimta sākumā patstāvīgi sāka klasificēt cilvēkus, bet pēc 1923. gada (kad Junga «Tipus» izdeva angliski) iepazinās ar Junga darbiem, pārņēma viņa tipoloģiju, to mazliet modificējot un papildinot vēl ar vienu (ceturto) šķēlumu (kā rezultātā tipu skaits pieauga no 8 līdz 16, sasniedzot to pašu skaitli, kas figurē arī manā tipoloģijā). Viņas enerģiskā meita Izabella Maijere panāca, ka MBTI tika publicēts 1956. gadā (kaut arī «oficiālās» psiholoģijas neatzīts), bet vēl pēc gadsimta ceturkšņa kļuva populārs un atzīts Amerikā.

.653. (Vispār īstenībā MBTI ir tikai tests, t.i. jautājumu krājums un atbilžu apstrādes metodika; pašai tipoloģijai tās autori nav devuši nekādu nosaukumu un sauc to vienkārši par Tipoloģiju ar lielo burtu, it kā tā būtu vienīgā iespējamā – tas apgrūtina atsaukšanos uz šo klasifikāciju; cilvēku egocentrisms ir patiešām apbrīnojams: Freida psihoanalīze, protams, ir vienīgā Psihoanalīze, Brigsai, protams, ir vienīgā Tipoloģija, bet LU Matemātikas un informātikas institūts, protams, ir vienkārši Institūts).

.654. Šādi no Junga līdz Brigsai sintezēto MBTI tipoloģiju arī es esmu bieži lietojis (līdz ar savējo), jo arī tā balstās uz reālām proporcijām starp dažādiem cilvēka psihes funkcionālajiem blokiem vai uz bloku īpašībām. Vispirms iepazīstināsim lasītājus ar šīs tipoloģijas būtību, bet pēc tam paskatīsimies, uz kādām proporcijām cilvēka psihē tā ir balstīta.

.655. Minētā tipoloģija izšķir četrus griezumus jeb «alternatīvu pārus», un katrā no tiem divas pretējas orientācijas jeb «ievirzes» tiek apzīmētas ar lielajiem latīņu burtiem, kas neatkārtojas un tādējādi viennozīmīgi identificē šo «ievirzi»:

.656.

E S T J

I N F P

.657. Atbildot uz MBTI testa jautājumiem, cilvēks var noteikt savu piederību vispirms vai nu E vai I tipam (ekstraverts vai introverts), pēc tam vai nu S vai N tipam (sensorais vai intuitīvais), tad vai nu T vai F tipam (domātājs vai jūtošais), un beidzot vai nu J vai P tipam (lemjošais vai nogaidošais). Kopumā katrs cilvēks raksturojas ar četriem attiecīgās «ievirzes» nosaucošiem burtiem (piemēram, «Lases» 1. laidienā mēs Džordano Bruno raksturojām kā ISFJ tipu). Pavisam tātad šajā klasifikācijā iespējami 16 cilvēku tipi ([5],[6],[7]).

.658. Jungs, Maijere, Brigsa un viņu sekotāji dod savus izskaidrojumus atšķirībām katra šķēluma ietvaros. Šo skaidrojumu analīze no Vēras teorijas viedokļa būtu ļoti interesanta tēma (un kādreiz mēs tai nodosimies), bet šeit mēs to nevaram atļauties, jo tā aizņemtu pārāk daudz vietas. Tāpēc raksturosim viņu uzskatus tikai ar atsevišķām frāzēm (kuras gan sastāda tikai niecīgu daļiņu no visiem viņu sniegtajiem aprakstiem).

.659. Par E–I šķēlumu Jungs 1921. gadā saka tā:

«vienā gadījumā novērojam intereses kustību uz objektu, bet otrā – no objekta uz paša subjekta psihiskajiem procesiem»; «introvertēto viedokli var apzīmēt kā tādu, kurš visos gadījumos cenšas personību un subjektīvo psiholoģisko parādību stādīt augstāk par objektu un par objektīvo parādību; ekstravertētais viedoklis, tieši otrādi, stāda subjektu zemāk par objektu»[8].

.660. Otto Krēgers un Dženete Tjūsena (Otto Kroeger & Janet M. Thuesen; tie ir MBTI popularizatori[9],[10],[11]) – tātad viņi 1988. gadā raksta, ka šo šķēlumu nosakot «paņēmieni, kurus cilvēki izmanto sakariem ar ārpasauli, kā arī tas, no kurienes viņi smeļ enerģiju spēku uzturēšanai un darbībai».[12]

.661. Par S–N šķēlumu Jungs 1935. gadā saka:

«Intuīcija ir uztveres īpašs veids, kas neaprobežojas ar maņu orgāniem, bet iet caur neapzinātā sfēru»; «Intuitīvs (cilvēks) vienmēr raizējas par lietu būtību; senzitīvs cilvēks vienmēr paliek dotajā realitātē»; «novērojot cilvēku senzitīvā režīmā, jūs ievērosiet, ka viņa skatiens ir koncentrēts uz priekšmetu, punktu. Intuitīvs cilvēks neskatās, viņš pārlaiž skatienu priekšmetiem un apstājas pie viena. Tā arī ir priekšnojauta».[13]

.662. Krēgers un Tjūsena raksta, ka šo šķēlumu nosakot «tie paņēmieni, ar kādiem notiek informācijas vākšana par ārpasauli: ja galvenā loma pieder maņu orgāniem, tad mēs pieskaitīsim viņu sensorā tipa cilvēkiem; ja smaguma punkts gulstas uz intuīciju, runāsim par intuitīvistiem»[14].

.663. Par T–F šķēlumu Jungs 1935. gadā raksta:

«Domāšana teic mums, KAS ir dotā lieta. Jūtas informē mūs par lietu vērtību. Tās stāsta subjektam, ko tas vai cits priekšmets viņam nozīmē». «Ja jūs esat īsts domātājs, jūs varat vadīt savu domāšanu ar gribas palīdzību. Jūtošais tips nevar tikt vaļā no savām domām. Domas valda pār viņu, un viņš baidās no tām. Viņa jūtas ir arhaiskas, un viņš ir savu emociju bezpalīdzīgs upuris».[15]

.664. MBTI popularizatoriem šo šķēlumu nosakot «kādā veidā cilvēki pieņem lēmumus»; ja jūs esat domātājs tips, tad «turaties strīdā tajā pusē, kura rūpējas par patiesību un taisnību, nevis par vispārējo laimi»; ja esat jūtošais tips, tad «dodat priekšroku harmonijai, nevis kārtībai; jūs vienmēr sarūgtina jebkura veida sadursmes».[16]

.665. J–P šķēluma Jungam nebija, bet MBTI popularizatori to definē sekojoši: «atbild par to, kādu dzīvesveidu ved cilvēks – vai viņš būs organizēts un konkrēts vai impulsīvs un tāds, kas pielāgojas apstākļiem». Lemjošie nemīl neparedzēto, Nogaidošie mīl jaunus ceļus, pat ja runa ir tikai par ceļu no darba uz mājām.[17]

.666. Diemžēl es spēju šeit atlasīt tikai ļoti niecīgu daļiņu no visas tās tipus raksturojošo izteicienu bagātības, ko dod paši nosauktie autori. Jo lielāku skaitu šāda veida skaidrojumu un raksturojumu būtu iespējams pievest, jo labāk būtu redzama atšķirība starp nosaukto autoru un Vēras teorijas dotajiem skaidrojumiem. Taču nāksies vien pagaidām iztikt ar to, kas ir.

§40. Ekstraverti (E) un Introverti (I)

.667. Galvenā atšķirība starp šiem autoriem un Vēras teoriju ir tā, ka viņi praktiski neko nerunā par aprakstāmo parādību dziļākajiem cēloņiem; viņi galvenokārt dod tikai empīriskus novērojumus un konstatācijas, bet visi skaidrojumu mēģinājumi izskatās visai nevarīgi («..cenšas subjektīvo stādīt augstāk par objektu..», «..no kurienes smeļ enerģiju..»; – pie kam šeit vēl ir atlasīti tie labākie formulējumi; citi bieži vien ir vēl bēdīgāki).

.668. Pretstatīsim šiem aprakstiem Vēras psihoanalīzi. Un tā, pieņemsim, ka mēs jau pietiekami labi zinām, kā izpaužas ekstraversija un introversija, un ka tas vairs nav tālāk jāskaidro. Jāizskaidro ir: – no kurienes tās rodas?

.669. Pieiesim šim jautājumam tīri teorētiski un paskatīsimies, kas notiks, ja Dollijas operētājsistēmā mēs nofiksēsim reaktora darbības laiku kādā noteiktā līmenī un pēc tam mainīsim selektora rezultējošo intensitāti no nulles līdz «bezgalībai» (reāla bezgalība, protams, nav iespējama, tāpēc mēs šo vārdu liekam pēdiņās un domājam kaut kādas ļoti lielas intensitātes vērtības). Par laimi programmētājiem parasti nav vajadzīga reāla programmas izpildīšana, lai zinātu, kā viņu programmas izturēsies tajos vai citos apstākļos: bez tādas paredzēšanas iespējas datorprogrammēšana vispār nevarētu notikt.

.670. Tātad Dollijai vidējais reakcijas ģenerēšanas laiks ir kaut kāds t. Sākumā selektors strādā nulles līmenī, tas ir, vispār nedod nekādus signālus reaktoram uz apstrādi (cilvēku terminos tas būs: vispār nekas nenotiek; nav nekādu impulsu ne no kurienes; cilvēks it kā ieslēgts viens pats tumšā kamerā). Jebkuru cilvēku šādos apstākļos, protams, pārņems neciešamas ilgas, viņš rausies ārā no šīs «kameras», tieksies dzīvē, «kur vismaz kaut kas notiek». Nav pasaulē tādu introvertu, kuri būtu apmierināti, visu dzīvi pavadot šādā izolētā kamerā. Tātad šādos apstākļos mēs visiem cilvēkiem konstatēsim to izturēšanos, kuru pieņemts uzskatīt par ekstravertu. Dollija, protams, reaģēs tāpat, ja jau mēs esam viņu uzbūvējuši pēc cilvēka parauga.

.671. Lai tagad vienā laika vienībā selektora dotais impulsu skaits pieaug. Dollijas ilgas pēc impulsiem pakāpeniski mazinās, un kādā brīdī pie impulsu skaita, teiksim, N₀ mēs fiksējam robežu, pie kuras Dollijas ilgas pēc ārpasaules stimuliem izbeidzas, un viņa sāk «dzīvot pilnasinīgu dzīvi» (viņas selektora un reaktora darbība atrodas vēlamajā līdzsvarā).

.672. Bet lai tagad impulsu skaits turpina augt. Reaktors vairs nepaspēs visus tos apstrādāt, viņš būs pārslogots. Pie kaut kāda stimulu skaita N₁ laika vienībā Dollija sāk vairīties no stimuliem, tie viņu jau apgrūtina, tie viņu jau kaitina, – un jo tālāk, jo trakāk – viņa nespēj vien no tiem atkauties, viņa mēģina no tiem paslēpties, meklē vientulību un klusumu... Nav pasaulē tāda ekstraverta, kuru nevarētu tā apkraut ar impulsiem, nemitīgi «raustot uz visām pusēm», tā pārslogot, ka viņš beigās neiesauktos: «Ak, nu atstājiet taču mani mierā uz kādu brītiņu!». (Un tad mēs novērosim viņam tās pazīmes, kuras pieņemts uzskatīt par tipiski introvertām).

.673. Tātad ekstraversija un introversija nav kaut kas «reizi par visām reizēm dots», bet ikviena Dollijas tipa (un tātad arī cilvēka tipa) sistēma var atrasties ekstravertā un introvertā stāvoklī, atkarībā no tā, kādas ir proporcijas starp selektora doto impulsu daudzumu un to impulsu skaitu, ko var normāli apstrādāt reaktors. Katram cilvēkam ir sava robeža N₀, zemāk par kuru viņš kļūs izteikts ekstraverts, un otra robeža N₁, augstāk par kuru viņš kļūs izteikts introverts.

.674. Taču šīs robežas nav visiem vienādas. Paskatīsimies, no kā tās ir atkarīgas. Šajā nolūkā mainīsim Dollijas reaktora vidējo darbības laiku t (kas nepieciešams vienas reakcijas ģenerēšanai). Ja šis laiks samazinās, tad abas robežas N₀ un N₁ ceļas uz augšu: jo īsāks laiks vajadzīgs vienas reakcijas ģenerēšanai, jo vairāk impulsu Dollija paspēj apstrādāt laika vienībā, un tātad arvien augstāk ceļas tā robeža, kur viņa kļūtu par introverti, bet pie vidēja, «normāla» impulsu līmeņa arvien biežāk viņa izjutīs impulsu trūkumu, t.i., kļūs arvien ekstravertētāka.

.675. Turpretī, ja mēs reaktora darbības laiku palielinām, tad Dollija kļūs arvien vairāk introverta: abas robežas slīdēs uz leju, un jau pie pavisam nelieliem impulsu daudzumiem Dollijas reaktors izrādīsies tā pārslogots, ka viņa sāks vairīties un slēpties no ārējiem stimuliem un meklēt vientulību un atslodzi.

.676.

 .677. Tātad mēs redzam, ka E–I šķēlums atkal (tāpat kā Hipokrata klasifikācijā) ir saistīts ar selektoru un reaktoru. Ekstraverti ir tie cilvēki, kuriem reakcijas ģenerēšanas laiks ir vidēji mazs; introverti ir tie, kuri reakciju ģenerē ilgi. Tā ir pati ekstraversijas un introversijas būtība.

.678. Tālāk mēs varam uzdot sev jautājumu: kā reakcijas ģenerēšanas laiks ir saistīts ar reakcijas kvalitāti? Protams, izmantojot efektīvu algoritmu, programma var dot labu rezultātu arī tad, ja tā nostrādā ātri. No otras puses, ilgi strādāt programma var arī tādēļ, ka tā bezjēdzīgi ciklo un dara visu kaut ko nevajadzīgu. Tomēr visumā kā dominējošā tendence būs: jo ilgāk programma strādā, jo lielāku faktoru daudzumu tā ņem vērā, un līdz ar to tās gala rezultāts būs kvalitatīvāks. Tātad kopumā, vidēji (neizslēdzot tomēr arī pretējus gadījumus) introverti ģenerē labākas reakcijas nekā ekstraverti.

.679. Šis secinājums psiholoģijā nav jauns: norādīšu kaut vai uz vācu psihiatru Leonhardu, kurš vispār šaubījās, vai ekstraverti ir spējīgi uz kaut kādu nopietnāku darbību. (Starp citu, Rietumu pasaule ir tipiska ekstravertu pasaule; visa «masu kultūra», viss dzīvesveids, visa «vērtību sistēma» ir orientēta uz to, lai cilvēks kļūtu vairāk «atraisīts», t.i. – ekstraverts).

§41. Sensorie (S) un Intuitīvie (N)

.680. Otro šķēlumu «Tipoloģijas» autori saista ar pretstatījumu starp «maņu orgāniem» un «intuīciju» (pie kam intuīcija viņiem ir kaut kāds noslēpumains zemapziņas spēks vai faktors). Ar maņu orgāniem te tomēr nekāda sakara nav, un nekāda noslēpumaina intuīcija kompjūteros pastāvēt nevar.

.681. Objektīvā atšķirība starp «sensori» (jeb «apzināti») pieņemtu lēmumu un «intuitīvu lēmumu» ir tā, ka pirmajā gadījumā tas algoritms (un tie kritēriji), kas bija iesaistīti lēmuma pieņemšanā, ir fiksēti hronikā (atmiņā) un var tikt izanalizēti un novērtēti (un nepilnības var tikt nākošreiz novērstas), bet otrajā gadījumā – nav fiksēti un nevar tikt izanalizēti un novērtēti, bet nepilnības novērst tāpēc ir grūtāk.

.682. Tātad šis šķēlums balstās uz divu dažādu algoritmu (jeb pašprogrammēšanās principu) izmantošanu lēmumu pieņemšanā un attiecīgi reakcijas ģenerēšanā. Summāri intuitīvajiem lēmumiem būs zemāka kvalitāte nekā «sensorajiem». Spilgts intuitīvā tipa pārstāvis bija, piemēram, Ādolfs Hitlers. «Fīrera ģeniālā intuīcija» (uz kuru viņš pats un viņa piekritēji tik bieži mēdza atsaukties) tiešām kādu laiku deva viņam panākumus, taču galu galā noveda pie pilnīgas katastrofas (kuru būtu bijis viegli novērst, ja lēmumu pieņemšanas algoritmi un kritēriji būtu «sensori», t.i. apzināti, analizējami un vērtējami).

.683. Galvenā intuitīvo lēmumu priekšrocība ir viņu ātrums (tātad tas pats faktors, kas noteica ekstraversiju). Tāpēc no teorētiskiem apsvērumiem mēs varam sagaidīt, ka pastāvēs augsta korelācija starp E un N tipiem MBTI tipoloģijā un attiecīgi starp I un S tipiem (interesanti būtu uzzināt šīs tipoloģijas autoru un piekritēju pašu savākto statistiku).

§42. Domājošie (T) un Jūtošie (F)

.684. Arī šis pretnostatījums ir principā nepareizs – «domas» un «jūtas» nav pretējas funkciju grupas, kā to domāja Jungs {.650} (ne jau velti Dollijā mums nebija nekādas vajadzības iebūvēt šādus pretnostatītus «domāšanas» un «jūtu» funkcionālos blokus). Attiecības starp «domāšanu» un «jūtām» ir pavisam citas.

.685. «Domāšana» ir («Mikēnu modeļa») neprecīzs termins, lai apzīmētu informācijas (tajā skaitā hronikera ierakstītās hronikas) analīzi un sistēmas pašprogrammēšanos (pēc zināmiem algoritmiem). Šīs darbības (tātad «domāšana») raksturojas ar attiecīgo aparātu parametriem bez pretstatījuma ar emociatoru. «Domāšanas» kvalitāti raksturo tie algoritmi, kas ir tikuši lietoti, tie modeļi, kas ir veidoti, tās programmas, kas ir tikušas uzģenerētas.

.686. Emociators (un tātad «jūtas») to visu iespaido par tik, par cik viņš groza smadzeņu sistēmas iekšējo ainu, mazinot vai izslēdzot vienus procesus (un līdz ar to algoritmus un modeļus) un ieslēdzot vai pastiprinot citus (kuri var darboties pēc citiem modeļiem un algoritmiem).

.687. To objektīvo saturu, ko «Tipoloģijas» autori ir ielikuši šajā T–F alternatīvā, izskaidro vienkārši emociatora darbības intensitāte.

.688. Ja emociators bieži un stipri mainīs cilvēka (vai Dollijas) garīgo līdzsvaru, tad tādu cilvēku sauks par «jūtošo» (neatkarīgi no tā, cik kvalitatīva, intensīva utt. citādi ir viņa «domāšana», t.i. informācijas analīze un pašprogrammēšanās). Ja emociators bieži un stipri «šūpos» viņa iekšējo līdzsvaru, tad cilvēks šos faktorus gribot negribot arī ievēros savā darbībā daudz vairāk nekā tas, kuram tādas lietas nav aktuālas (un līdz ar to viņa lietotajos modeļos parādīsies tādi jēdzieni kā autoru pieminētie «harmonija», «vispārējā laime» utt.). Tās ir vienkārši dabiskas sekas no emociatora (varbūt pārlieku) intensīvās darbības.

.689. Turpretim cilvēku, kuram emociators ir ārkārtīgi nejūtīgs un gandrīz nemaz nešūpo iekšējo līdzsvaru, (pēc MBTI klasifikācijas) sauks par «domātāju», kaut gan viņa «domāšana» varbūt ir galīgi «plakana» un notiek ārkārtīgi primitīvos modeļos pēc primitīviem algoritmiem.

.690. Tātad «domāšana» un «jūtas» nav pretstatītas kategorijas. «Domāšana» jāraksturo pati par sevi (neatkarīgi no «jūtām»), un raksturo domāšanu tajā lietotie modeļi un algoritmi un šīs lietošanas rezultātā uzģenerēto programmu (rīcības) un konstrukciju (izteicienu, mācību utt.) kvalitāte.

.691. Bet T un F tipus MBTI tipoloģijā nosaka viens pats emociatora (t.i. «jūtu») iespaids uz cilvēka izturēšanos, neatkarīgi no viņa domāšanas kvalitātes.

§43. Lemjošie (J) un Nogaidošie (P)

.692. Līdzīgi kā iepriekšējo šķēlumu noteica emociatora darbības intensitāte jeb ietekme uz sistēmas uzvedību, tā šo (J–P) šķēlumu nosaka navigatora darbības intensitāte jeb viņa ietekme uz summāro sistēmas izturēšanos. Cilvēkus, kuri dzīvo un rīkojas stingrā sava navigatora kontrolē, MBTI klasifikācijā sauks par organizētajiem jeb (J) tipiem, bet tos, kuriem navigators ir vājš, sauks par impulsīvajiem jeb (P) tipiem.

.693. Navigatora kā Dollijas funkcionālā bloka uzdevums, mēs atceramies, bija organizēt viņas atgriešanos pie «ģenerālās», «stratēģiskās» izturēšanās līnijas pēc reakciju ģenerēšanas uz ārējiem vai iekšējiem impulsiem. Mēs teiksim, ka šis bloks darbojas «stipri» jeb «intensīvi», ja tas pastāvīgi turēs atmiņā informāciju par «dzīves līniju» (t.i. – pašu vispārīgāko Dollijas programmu, paša augstākā līmeņa programmu), ja tas turēs savā atmiņā un pastāvīgi pielietos vienus un tos pašus kritērijus visu notikumu vērtēšanai no šīs programmas realizēšanas viedokļa. Cilvēkus ar šādu navigatoru MBTI klasifikācijā sauks par J tipiem, viņi būs «organizēti» (jo neatlaidīgi vadīsies no savas ģenerālās programmas), viņi būs «lemjoši», jo viņiem vienmēr būs gatavi un skaidri kritēriji visu faktu novērtēšanai no šīs programmas viedokļa.

.694. Ja, turpretī, navigators šādu «ģenerālo programmu» un ar tās radīšanu un realizēšanu saistītos kritērijus atmiņā neturēs, ja kritēriji un programma pastāvīgi mainīsies atkarībā no apstākļiem, tad mēs teiksim, ka navigators šim cilvēkam strādā vāji, bet MBTI viņu klasificēs kā P tipu. Tad viņš pēc kārtējās reakcijas uz kārtējo stimulu «aizmirsīs» iepriekšējo «ģenerālo līniju» un nāksies uzņemt jaunu. Bet «ģenerālās programmas» izstrādāšana nav viegls darbs, parasti tam ir vajadzīgs ilgs laiks. Tātad būtībā P tips paliks vispār bez «ģenerālās programmas» un līdz ar to subjektīvi jutīsies nedrošs («nogaidošs», «meklējošs» pēc tradicionālajiem izteicieniem); nebūs viņam arī gatavu kritēriju dažādu faktu novērtēšanai, un līdz ar to viņš būs «piesardzīgs» savos vērtējumos (īstenībā dezorientēts: nezinās, kā vērtēt, ko darīt, kā izturēties).

.695. Un tā, mēs redzam, ka MBTI tipoloģijas autori (no Junga līdz Maijerei un līdz Tjūsenai) ir izdalījuši «pareizus», «dzīvotspējīgus» cilvēku tipus; viņu klasifikācijai ir patiešām reāls un objektīvs pamats cilvēka (un Dollijas) smadzeņu funkcionālajos blokos. Taču pareizi izskaidrot, no kurienes rodas viņu tipoloģijas fiksētās atšķirības starp cilvēkiem, viņi bez Vēras modeļa nav spējuši. (Tas nav nekas neparasts: arī Hipokrats pareizi izdalīja četrus temperamentus, lai gan viņa izskaidrojums ar četriem šķidrumiem bija aplams). MBTI autoru darbi ir vienkārši empīrisku (bet pareizu) novērojumu apkopojums. Vēras modelis, turpretim, dod viņu tipoloģijai teorētisku pamatu.

---

[1] .1266. Tā ir t.s. «Fermā Lielā teorēma» – red.; – šī slavenā teorēma, kā zināms, nav pierādīta visiem n, taču ir pierādīta ļoti daudziem n, tajā skaitā visiem n, kas mazāki par 100˙000. Pie n=4 to pierādīja jau pats Pjērs Fermā, pie n=3 – Leonards Eilers. Detalizēts šo pierādījumu un pašas problēmas izklāsts latviski nekad nav ticis publicēts. Mēs to ievietosim vienā no nākamajiem «Lases» laidieniem ar V. Egles komentāriem Vēras teorijas gaismā.

[2] Sheldon W.H. «The Varieties of Human Physique». N.Y., 1940.

[3] Sheldon W.H. «The Varieties of Temperament. A psychology of constitutional differences». N.Y., 1942.

[4] Jung K.G. «Psych.Typ.». 1921.

[5] Kroeger Otto, Thuesen Janet M. «Type Talk». New York, 1988.

[6] Kroeger Otto, Thuesen Janet M. «Type Talk at Work». New York, 1992.

[7] Kroeger Otto, Thuesen Janet M. «16 ways to Love Your Lover». New York, 1994.

[8] Юнг К.Г. «Психологические типы». Перевод Е.И. Рузера. Алфавит, Москва, 1992., 5–6.lpp.

[9] Крегер О., Тьюсон Дж.М. «Типы людей». Персей, Вече, АСТ, Москва, 1995.

[10] Крегер О., Тьюсон Дж.М. «Типы людей и бизнес». Персей, Вече, АСТ, Москва, 1995.

[11] Крегер О., Тьюсон Дж.М. «16 дорог любви». Персей, Вече, АСТ, Москва, 1995.

[12] Крегер О., Тьюсон Дж.М. «Типы людей». Персей, Вече, АСТ, Москва, 1995., 47.lpp.

[13] Юнг Карл Густав. «Аналитическая психология». Перевод и редакция В.В. Зеленского. МЦНК и Т «Кентавр», Институт Личности ИЧП «Палантир», Санкт-Петербург, 1994., 21., 24., 23.lpp.

[14] Крегер О., Тьюсон Дж.М. «Типы людей». Персей, Вече, АСТ, Москва, 1995., 51.lpp.

[15] Юнг Карл Густав. «Аналитическая психология». Перевод и редакция В.В. Зеленского. МЦНК и Т «Кентавр», Институт Личности ИЧП «Палантир», Санкт-Петербург, 1994., 18., 25.lpp.

[16] Крегер О., Тьюсон Дж.М. «Типы людей». Персей, Вече, АСТ, Москва, 1995., 54–57.lpp.

[17] Крегер О., Тьюсон Дж.М. «Типы людей». Персей, Вече, АСТ, Москва, 1995., 59–61.lpp.